Rute Kārkliņa

 

Smogs

 

Mājās visos kaktiņos dzīvo mans vīrs. Katrā krūzītē, katrā skapītī gabaliņš no viņa. Cukurgraudiņi sasūkušies vīra smārdu – tējā nešķīst, tikai nogrimst. Izdzeru tēju, un tur jau viņš tup, pašā dibenā. Misenē nemetīsi, lai izskalotu – jāsaņemas. Un tāpēc es eju laukā – slapstos pa šķērsielām, klīstu svešu māju pagalmos. Tur, kur neesam bijuši kopā. Tur, kur viņa nav. Alkstu noslēpties kādā kaktiņā, kas nav piesūcies ar slimības smārdu. Bet kur nu paslēpsies? Visa pilsēta kroplo pilna. Puni, pušumi, zilumi, izsitumi. Klibiķi, aklie. Katram sava kaite. Katram kāda pumpa. Sirms mats. Slimīgi dzēlīgi smiekli. Nav kur acis nobāzt. Nāsīs cērtas slimo smārds.

Sabāžu degunā vates tamponus, ap muti apsienu lakatu un nu tupu pieturā. Gaidu. Gaidu dzīvību. Pavasari. Brīvību. Brāļu kapu pieturā tupu un zinu, ka nākamā pietura arī kapi. Meža kapi. Visas nākamās pieturas kapi. Tik tok, tik tok rokaspulkstenis sit laiku. Laiks dziedē, sētnieks mierina, mutē šim akla tumsa, trīs zobi trūkst, ceturtais iepuvis, dziļāk saskatīt nevar. Neko nedziedē. Pulksteņa pendele smagi belž pa ribām. Sēžu pieturā, smoku nost un vēroju kropļus.

Ir daži, kuri te nemainās. Veca sieva zilās vilnas zeķēs, kalošās un klibu gūžu. Katru dienu gāzelējas man garām, smagi sēcot. Nes Brāļu kapu vārnām maizi. Vīrietis ap gadiem trīsdesmit. Modīgs, melnu cepuri, asu skatienu un pulētām kurpēm. Reiz vējš to cepuri parāva nost un redzēju – tam pa pus pauri liels puns. Zili sarkaniem asinsvadiem pieaudzis pilns. Toreiz vīrietis cepuri noķēra un uzmauca punam virsū. Bet par vēlu. Nu es allaž varu to sajust – slimības smārds caur cepures smalko cilpiņu rakstu stiegro laukā un velkas uz manu pusi. Vēl ir čupiņa bērnu. Jau palielu, sestā vai septītā klase. Tiem ir kropla valoda – lamājas. Un reiz spārdīja balodi.

Baložu man te daudz. Par tiem gādā divi mazi bērneļi, pufaiciņās satuntuļoti. Tik tikko iemācījušies staigāt, kleberē ar cieši rokā satvertu maizes maisiņu. Nogurušās mammas pieskata kleberētājus, zili loki tām ap acīm un plakstiņi smagi, bezmiega un atbildības pilni. Bet pašos mazajos es kroplības neatrodu. Esmu pētījusi gan šo, gan to. Bet nekā. Zaļos puņķus, kas no deguna lien mutē, tos neskaitu. Puņķi nav kroplība, puņķi ir ikdiena. Tie divi mazie man te parādās bieži. Puika un meitene. Puika jau tāds brašāks, par centimetriem diviem garāks, iet kā traktors. Meitenīte gan smalciņa kā porcelāna lellīte. Tipina sīkiem solīšiem, no vēja jāsargā, ka neaizpūš. Gandrīz katru dienu nāk baložus barot. Ausīs man smagi dun tik tok, tik tok. Es zinu, ka arī šos mazos reiz uzvarēs laiks. Tas pats laiks, kas skolas bērnus pārvērtis nezvēros un licis vecās sievas gūžai grabēt. Tas pats laiks, kas uzveica manu vīru. Tas pats laiks, kas smagi belž pa manām krūtīm.

Baloži, sausiņus saēdušies, apmierināti dūdo. Mammas mazos velk prom. Arī man laiks mājās vilkties. Neesmu jau vēl nekāda vecā, tomēr kāpņutelpā katrā stāvā apstājos un elšu. Nevaru saprast, vai tas no stāvā kāpiena vai no viņa ēnas. Kā paceļu acis uz augšu, tā redzu, kā mans vīrs liek sparīgus soļus, kraukļa melnie mati uz katra soļa viegli cilājas. Pie pēdējā stāva viņš palūkojas atpakaļ un pasniedz man roku. Gluži tāpat, kā visus šos 13 gadus. Es atsmaidu, stiepju roku pretī… bet tā izslīd cauri tukšumam. Viņa vietā pretī blenž kaimiņu sarkanais velosipēds. Divas milzīgas, spieķiem pilnas acis. Steidzīgi piņķerējos gar atslēgu, kā akla taustos un beidzot esmu iekšā. Pat apavus nenovelku, tūliņ uz vannasistabu, karstā dušā. Lai noteka aprij to smārdu, kas mani apņēmis šodien. Divi smagi, ūdeni sasūkušies deguna tamponi atsitas pret dušas grīdu un iesprūst aizsargsietiņā. Neaiztieku. Izmetīšu rīt. Turpat dušā uz lupatas uzgāžu poda līdzekli un dodos tālāk. Pirms sevis ceļu kārtīgi izberžu – kad māja smird pēc hlora, varu būt uz mirkli mierā.

Naktis es pavadu plānojot, kā no pasaules izmēzt slimības. Šobrīd kladē esmu piefiksējusi jau 43 idejas. Vēl gaidu, kad pie manis atnāks tā īstā. Kavēties nevar. Katru mirkli tūkstošiem cilvēku nošķaudās, pieklepo pilnu gaisu ar vīrusiem un samētā puņķainas salvetes. Acis jau atkal aizķeras pie pašas pirmās no idejām – lūgties Dievam par slimo izdziedināšanu. To lasīt īpaši grūti. Jo izmēģināta. Ak vai, kā izmēģināta toreiz, kad viņš slimoja. Dienām, naktīm, baznīcā, mežā, uz ceļiem un vēl zemāk. Bet pilnīgs klusums. Nāvīgs klusums.

Blakus gultā vīrs lūr pār manu plecu. Skatās manās piezīmēs – vai beidzot atradīšu īsto recepti? Vai spēšu izglābt? Ciest nevaru, kad ar skatienu baksta un neļauj man strādāt. Izskatās, ka šī nakts atkal pa tukšo, es nospriežu un izslēdzu gaismu. Patiešām brīnos, kā vēl arvien varu gulēt. Bezsapņu, dziļā miegā. No rītiem pamostos ar nosiekalotu spilvenu un rūcoša bārdas dzenamā skaņu no blakus dzīvokļa. Šis rīts atšķiras. Nosiekalots ir nevis spilvens, bet gan mana ideju klade. Bija palikusi neaizvērta, tagad lapas stiklainas, tinte izpludināta, visas rūtiņas cauri spīd. Kā lai to tagad saglābj, es prātoju. Žāvēt? Pārrakstīt? Varbūt nemaz nav vērts? Blakus gultā kāds noņurd saldā miegā. Hlora smarža pagaisusi, nu atkal jūtu skābo smārdu, ko izstaro viņa elpa. Izstaroja. Tomēr jāžāvē, nospriežu. Viss vēl nav izmēģināts. Pasaule vēl arvien ir kropluma pilna. Es izraušos no gultas un dodos pie gāzesplīts. No paceltā plīts vāka noņemu izžuvušas apakšbikses, to vietā uzkarinu kladi un ieslēdzu visus četrus riņķus.

Kad esmu sataisījusies un gatava doties laukā, arī klade ir izžuvusi. Sakrokotas, čauk­stošas lapas. Gandrīz neko nevar salasīt. Viss saplūdis bāli zilos pleķos. Tikai pēdējās lapas kaut cik izdzīvojušas, 43. ideja vēl pavisam skaidri salasāma – „Kļūt par ārsti,” tur rak­stīts. Cik muļķīgi, priekš kam vispār ko tādu rakstīju. Tāpat jau skaidrs, ka tagad, kad mūžs pašā viducī, nesēdēšu dienām un naktīm pie studiju grāmatām. Iesviežu kladīti misenē un dodos laukā.

Lai tiktu līdz manai kapu pieturai, jāpaiet garām trīs īpaši nepatīkamiem punktiem. Pirmais ir poliklīnika. Jau simts, divsimt metru attālumā manas nāsis sāk nervozi pulsēt. Poliklīnikas tuvumā ar slimo smārdu piesūkušies ne tikai darbinieki, garderobisti, apkopēji un apmeklētāji, bet arī stāvvietā novietotie auto. Ikreiz, kad eju garām, dzirdu kā tie smagi sprauslā, birdina rūsu un sapņo par jauniem, veseliem īpašniekiem. Es mašīnām virsū neskatos, ātrā solī dodos tālāk. Tur kādas koka mājas pirmajā stāvā katru otrdienas rītu, ceturtdienas vakaru un svētdienu pulcējas dievlūdzēji. Reti kurš veselais ieiet ēkā, pārsvarā viņi visi ir slimi, galvenokārt ar sirds kaitēm. Daudzkārt es esmu tur laukā pie bērziem stāvējusi un klausījusies viņu dziedāto „Alleluja”. Zāles, kas tur dabūnamas, laikam ir iedarbīgas, jo ārā viņi iznāk smaidīgi un gaiši. Iedarbība gan diezgan īsa, pēc dažām dienām dievlūdzēji atkal ir atpakaļ, gatavi saņemt kārtējo devu. Tā nav nopietna medicīna, tik tāda homeopātija, es nospriežu. Vairāk uz prātu strādā, kā uz ķermeni.

Viskarstākais un trakākais punkts ir aptieka. Slimību smoga mākonis nosēdies uz tās jumta, ikvienu iekšā ejošo bagātīgi apbirdina ar jauniem baciļiem. Smaidīgie un veselie uz aptieku neiet. Ja nu vienīgi kāds bērnelis ieskrien pēc saldajām C vitamīna ripiņām un tūliņ atkal nozūd pagalmos. Toties slimnieki aptiekā pavada labu daļu savas dienas. Kā nu ne? – te nolikts ūdens aparāts, atpūtas krēsli un asinsspiediena mērītājs. Un tad nu čupām visi nāk spiedienu mērīt. Kamēr vieni sēž, mēra un malko ūdeni, tikmēr citi šiem virsū saklepo stafilokokus un uz bankas karšu lasītāja sazieķē konjunktivītus. Veselāks no aptiekas neviens tik tiešām neiziet. Tādēļ es tai garām dodos ātrā tempā, turklāt ar aizturētu elpu. Līdz šim man ir izdevies izglābties.

Arī šodien ātrā solī nesos garām… Un tad atminos blociņā rakstīto: „Kļūt par ārsti.” Patiešām, kā man tas ātrāk nebija ienācis prātā? Ap muti apsienu lakatu, uzlieku kapuci, vēl pēdējo reizi bažīgi palūkojos uz biezo smoga mākoni virs jumta un dodos iekšā. Lakats nelīdz, man tik un tā aizcērtas elpa un vēders sāk reflektori raustīties. Tikai nevem, tikai, lūdzu, nevem, es prātā skandinu. Viena pēc otras acu priekšā uzplaiksnī atmiņu epizodes – kā šeit ievēlos ar 12 recepšu lapiņām vienā rokā un vīra pasi otrā. Tas bija tajā pašā dienā, kad ārsts apstiprināja diagnozi. Toreiz es pagrābu maisiņu ar nopirktajām zālēm un, tabletēm grabot, skrēju visu ceļu līdz pat mājām. Tik daudz jau bija nokavēts, vairs nedrīkstēja zaudēt ne sekundi. Zāļu paciņas tukšojās strauji. Turpmāk biju regulāra aptiekas apmeklētāja, aptiekāres mācēju saukt vārdā, šo to zināju arī par Silvijas meitas dzīvi un Alīnas mazbērniem. Dažkārt piesēdu aptiekas atpūtas krēslā un lēni malkoju Venden ūdeni no plastmasas glāzītes. Tik ļoti grūti bija piecelties un doties mājās.

Šodien šeit saimnieko jauna aptiekāre. Spītīgi neskatos uz viņas vārda kartīti, tikai lietišķi pasūtu C vitamīnu, D vitamīna pilienus. Tad vēl divu veida kakla sprejus, ziedi „Evija”, brīdi svārstos starp paracetamolu un ibumetinu, tomēr lemju par labu otrajam. Lielo pudeli dezinfekcijas šķidruma kārpām, plāksterus ar Hello Kitty attēlu un tējas koka ēterisko eļļu. Šim brīdim pietiks. Saberu visu rokassomā un sparīgi nesos laukā.

Ar ko lai sāk? Varbūt doties uz pilsētas centru, kur kroplīgie visvairāk? Palikt tepat pie aptiekas durvīm? Gaidīt vakaru un vaktēt dievlūdzējus? Nolemju par labu centram un dodos uz tramvaja pieturu. Aptiekas apmeklējums mani ir aizkavējis, tāpēc šorīt nesatieku klibo sievu un punaino vīrieti. Arī skolas bērniem stundas jau sākušās. Tikai abi bērneļi baložu bara vidū tukšo maizes maisiņus. Ne miņas no slimajiem. Gan jau tramvajā būs, es spriežu.

Tramvajs nepieviļ, pati vadītāja tāda nedaudz kropla – agrāk nebiju pamanījusi, bet tagad skaidri redzu lielu, gaļīgu kārpu tai uz labās rokas vidējā pirksta. Dezinfekcijas pudeli somiņā var viegli sataustīt, izvelku to, bet mirkli svārstos. Tomēr neērti… Aiz manis nepacietīgi mīņājas divas apaļīgas tantes ar lapu grābeklīšiem rokās: „Iekšā vai laukā?” tās prasa. Iekšā, iekšā, pie sevis noņurdu un sniedzu vadītājai šķīdumu. Viņa apmulsusi skatās, it kā nesaprazdama. Tēlo muļķi, es nospriežu. „Tas jūsu kārpai. Uzsmidziniet kādas sešas septiņas reizes dienā, noteikti palīdzēs,” es paskaidroju. Vadītāja nosarkst un paslēpj kārpaino roku svārku atlocē. „Man jau tāds ir,” viņa klusām atbild. Apaļīgās tantes nav gatavas gaidīt ilgāk un stumj mani uz priekšu tramvaja dziļumā. Es ļaujos. Pudeli iebāžu atpakaļ somā.

Tramvajs gandrīz tukšs, vietas te daudz. Jau grasos apsēsties, kad manu uzmanību piesaista pirmspēdējā rindā sēdošs jaunietis. Sēž salīcis, drebinās, no mutes veļas otrās dienas smārds. Sataustu ibumetinu un apsēžos blakus jaunietiem. „Labdien, kā jūs jūtaties,” es vaicāju. Klusums. Vaicāju vēlreiz, nu jau skaļāk. Klusums. Kas ir ar tiem slimajiem, ka viņiem patīk visu mūžu savās kaitēs tupēt un citiem gaisu mērdēt, es sūkstos un iebukņu šim sānos kārtīgu dunku. „Ko bļausties, ko tev vajag,” viņš nikns atsaka. Parādu viņam ibumetinu. „Vajag?” es prasu. Jaunietis skatās uz mani kā uz mēslu. „Rij pati savas ripas,” viņš atrej.

„Nākamā pietura – Ģertrūdes iela,” atskan skaļrunī. Pēc brīža tramvajs apstājas, atveras durvis un līdz ar asu vēja brāzmu salonā ienes čuru smaku. Nopūšos un kāpju laukā. Cik stulbi sanāk, visu šo laiku esmu slēpusies no sērgām, bet tagad dzenos tām pakaļ.

Pieturā sēž vecs vīriņš. Galīgi sašļucis, uz spieķi atspiedies. Labās kājas bikšu stara tumšāka par otru, zem kājas peļķīte. Dodos klāt. Prātā apsveru iespējamās diagnozes – problēmas ar prostatu, samazināts urīnpūšļa tilpums, problēmas ar prātu… Neko daudz par slimībām nezinu, nav ne jausmas, kā šajā gadījumā izlīdzēt. Parakņājos somiņā un sataustu C vitamīna bundžiņu. Par sliktu jau nenāks, es nospriežu uz sniedzu to večukam. Viņš paveras uz manu izstiepto roku un satver vitamīnu bundžiņu. Lieliski, tātad kādam man izdosies palīdzēt, es nodomāju un sparīgi dodos tālāk. Ielas otrā pusē vesels soliņš pilns ar dzīves grūtdieņiem. Visi nošļukušās drēbēs, droši vien bezpajumtnieki. Pieejot tuvāk, jau skaidri redzams, kādas šiem vainas. Vienam pārsista uzacs – tam tiek plāksteru paka. Divi sparīgi kāsē – tiem sniedzu kakla sprejus. Šie priecīgi ņem pretī. Ceturtais tīri vesels izskatās. Grasos jau doties prom, bet vīrietis sauc man nopakaļ: „Vai tad man arī ko nedos?” Tev jau nevajag, tu vesels, grasos atbildēt, kad sajūtu puvuma smaku, ko dveš viņa mute. Sataustu tējas koka eļļu un dodu to. „Kārtīgi atšķaidi un tad izskalo kaklu,” es norādu. „Jā, jā,” vecais atbild un bāž pudelīti kabatā.

Pēc tik produktīva rīta sajūtu izsalkumu un nolemju turpat tuvējā kafejnīcā nedaudz atvilkt elpu. Kafejnīcai skatlogs plašs, var labi redzēt visu ielu. Arī tikko apciemoto bezpajumtnieku kompāniju, kas šobrīd… Kas tad tas? Visi četri vīri sarosījušies, manas zāles tur pastieptās rokās un cenšas nopārdot garāmgājējiem? Te nu bija lielā ārstēšana! Pēkšņi atkal jūtu, kā man virsū gāžas smoga mākonis, spiež gar zemi. Pie šī paša galdiņa sēdēja arī viņš. Pirms gada kopā brokastojām un vērojām, kā krišnas dala pārtiku garā rindā sastājušajiem.

Ceļš uz mājām paiet nemanot, smagi elsojot, ieveļos dušā un jau atkal beržu sevi ar vannas sūkli. Āda deg, dedzina pat ūdens strūklas maigais pieskāriens. Šoreiz smakas tik viegli nepadodas, arī izkāpjot no dušas, vēl arvien jūtos netīra. Misenē mētājas no rīta izsviestā piezīmju klade. Paeju tai garām un ieveļos gultā. Tukšs gaiss, tas viss ir tukšs gaiss… pie sevis murminot, aizmiegu.

Nākamais rīts paiet ieraduma vadīts – bārdas dzenamais aiz sienas, neizšķīdis cukura grauds tējas krūzes dibenā, saķemmēti mati un aizslēgtas ārdurvis. Šodien ir otrdiena, koka mājas dievlūdzēji jau dzied slavas dziesmas. Kā ierasts, nostājos starp bērziem un klausos.

„Zini, es arī tā gribētu,” vīrs toreiz teica, veroties aizklātajos nama logos. Rokā viņam gailēja cigarete. „Ko tad? Dziedāt?” es nesapratu. „Ne tikai. Uz stundu būt mierā. Aiz aizkariem lūgt Dievu un neredzēt pasauli otrpus logam. Uz stundu būt divatā – tikai Dievs un es.” Toreiz biju pārsteigta. Par reliģiju mēs nerunājām. Ticējām, taču otram neuzbāzāmies. Tāpēc viņdien es neatbildēju. Viņš izkūpināja cigareti, izdedzi iesvieda aprūsējušā konservenē turpat pie bērza, un mēs devāmies tālāk. Bet tagad es prātoju, kāpēc klusēju? Kāpēc toreiz nepavaicāju, kāds tad ir viņa Dievs, kuru tik ļoti gribas lūgt aiz aizkariem? Manējais uz lūgšanām nav atbildējis. Es paslepšus palūkojos apkārt un ar puspavērtām lūpām klusi nomurminu: „Tu, Dievs, jau nu varēji kaut ko darīt.” Protams, atkal klusums. Dievs neatbild. Tikai dievlūdzēji turpina dziedāt un no puspievērtā loga šķirbas atplūst neskaidri dziesmas vārdi: „Ved mani, Dievs, tik Tavos taisnos ceļos, Dod laimi, kura citiem neliek ciest…” Tad vēl kaut kas par dziļiem maldiem un tamlīdzīgi. Kaut kur tālumā dzirdu tramvaja ķērcošo taures signālu un dodos tālāk.

Pieturā viss pa vecam. Klibā sieva jau aizgājusi, skolas bērni iekāpuši pie kārpainās tramvaja vadītājas, nu tuvojas punainais. Es sēžu neko neredzošām acīm un prātoju – cik ilgi vēl tā tupēšu. Nu jau trīs mēneši kā viņš miris. Jāsāk šķirot nelaiķa mantas. Varbūt jāpārdod dzīvoklis un jāpārvācas uz citurieni? Pie jūras, kur svaigāks gaiss? Vai dziļāk mežos, kur mazāk ļaudis?

Kamēr es prātoju, nemanot pietuvojušās mammas ar mazajiem bērneļiem. Porcelāna meitenīte jau pavisam tuvu, nepaceļ kājiņu pietiekami augstu – aizķeras un paklūp. Pēdējā mirklī mazo saķeru aiz kapuces, paglābju no pārsista deguna. Bet tā arī sastingstu – ar cieši saķertu skuķēnu rokā. Man sareibst galva no pēkšņā smārda, ko sajūtu. Tas pat nav īsts smārds. Drīzāk atmiņas par smārdu. Par mana vīra smārdu, kas pamazām pārņēma viņa miesu, slimībai pieņemoties spēkā. Un tagad, pieskaroties šim mazajam bērnam, es to atkal jūtu. Tik tok tik tok rokas pulkstenis skaļi sit laiku. Uz pieres izspiežas sviedri, mamma pieskrējusi klāt un grib paņemt meitēnu klēpī, es palaižu mazo vaļā… Un instinktīvi saķeru sievietes roku. „Vai sen jau zināt par mazās slimību?” es vaicāju. „Kādu slimību!” viņa ir pārsteigta. Es samulstu… Varbūt esmu kļūdījusies. Droši vien izklausos kā psihā. Bet, ja nu tomēr… „Aizvediet nodot asinsanalīzes. Kamēr vēl nav par vēlu, ticiet man,” es noberu un steigšus dodos prom. Ar acs kaktiņu vēl redzu, kā abas sievietes sparīgi sačukstas. Es viņas nevainoju. Es arī sevi noturētu par psiho.

Mājās jau atkal ieveļos iztukšota. Šoreiz nav spēka pat dušai, tāpēc izvelku kārpu dezinfekcijas šķīdumu un kārtīgi sapūšos ar to. Uz mirkli tas palīdz un es varu atslīgt virtuves krēslā. Protams, jau atkal neesmu viena. Turpat blakus viņš malko tēju. Es nevaru izturēt to ritmisko, mierīgu elpošanu, kas cilā viņa krūtis. Skaidri atminos, ka pēdējā mēnesī viņš pārtika tikai no īsām, asām ieelpām. Katru izelpu pavadīja griezošs gārdziens. No kurienes tad tas miers? Viņš noliek tējas tasi un tagad pēta manas māsas atsūtīto dzimšanas dienas apsveikuma kartīti. Cik pārspīlēti lēnas ir viņa kustības, it kā te nebūtu ne manis, ne mana tikšķošā rokas pulksteņa. It kā pēkšņi neeksistētu ne ledusskapja rūkoņa, ne vaukšķošais suns pagalmā, ne Panorāma, ne nāve, pat ne dzīvība. Viņš noliek kartīti, paskatās uz mani un pirmo reizi kopš savas nāves ierunājas. „Man izdevās,” viņš saka. „Uz stundu būt mierā. Aiz aizvērtiem aizkariem. Tikai Dievs un es.” Cik muļķīgi, nu jau sāku dzirdēt arī balsis, es nodomāju. Kur nu vēl tālāk.

Nākamās dienas pavadu šķirojot vīra mantas. Jau četri lielie miskastes maisi pilni, izskatās, ka vēl kādus trīs vajadzēs. Jūtos apreibusi no tām atmiņām, kuras līdz ar viņa mantām izcilātas no skapja dziļumiem. Jūtu, ka man nepieciešams svaigs gaiss, tāpēc steidzos laukā. Kājas pašas mani nes ierastajā marš­rutā gar poliklīniku, baznīcu un aptieku uz tramvaja pieturu. Vairs jau nav nekāds rīts, tāpēc pārsteigta secinu, ka pieturā sēž porcelāna meitenītes mamma, kuras roku pirms nedēļas tik stingri biju saķērusi. Turpat blakus ratos guļ arī pats meitēns. Mani ieraugot sieviete pielec kājās, pabāž rokas ratu apakšā un izvelk šokolādes tāfelīti. „Tas jums! Es nesaprotu, kā jūs to zinājāt, bet jums bija taisnība! Jau nākamajā dienā uzsākām ārstēšanu, un ar mazo viss būs kārtībā,” viņa saka. „Cik labi, ļoti priecājos…” es nomurminu un paņemu šokolādi. „Lai jums izdodas,” vēl beigās nosaku un steigšus dodos prom. Tikusi līdz bērziem visbeidzot apstājos un dziļi ieelpoju. Koka māja stāv klusa, vējā viegli plīvo aizkari. Neviena „Alleluja” un neviena „Kungs, apžēlojies”. Es veros tukšajos logos un jūtu, kā pār maniem vaigiem lēni rit asaras. Virs galvas vējš šūpo smalkos bērzu zarus un ar klusu čirkstoņu vaļā sprāgst pirmie pumpuri. „Dievs, Tu šodien esi izgājis ielās,” es dzirdu sevi čukstam. Kāds nožāvē manas asaras un es lēni soļoju mājup.

Kāpņutelpā pie dzīvokļa durvīm salikti melnie miskastes maisi, tos vajadzēs dabūt prom, es spriežu un veru vaļā durvis. Caurvējš tās spēcīgi atsit pret sienu. Pavasara gaiss māju ir izmēzis tīru, vairs ne miņas no skābā smārda, kas vēl šorīt visu bija ietinis vieglā dūmakā. Es atslīgstu dīvānā. Nevis savā, bet vīra vietā. Smaržo. Dīvāns smaržo pēc pavasara, pēc vēja noglāstītas miesas, pēc mana vīra. Paskatos savā rokas pulkstenī – digitālie cipari klusi vēstī 12:00. Vēl ir laiks, es pateicībā nodomāju un nokožu gabaliņu no šokolādes.