Juris Ķeniņš

 

Operas Hamlets autors Jānis Kalniņš – otrais cēliens

 

Jānis Kalniņš ir neapšaubāmi tas Latvijas mūziķis, kurš vissekmīgāk uzbūvēja otru dzīvi mūzikā pēc došanās trimdā. No 150+ profesionāliem mūziķiem (to starpā 26 komponistiem), kuri pēc muzikologa Dr. Arnolda Klotiņa skaita (grāmatā Mūzika okupācijā) devās bēgļu gaitās, Kalniņš izcēlās ar varenu karjeru arī Kanādā. To liecina 1984. g. Ņubransvikas (New Brunswick) provinces „Award for Excellence in the Arts” un goda doktora grāds no Mount Allison universitātes (Sackville, New Brunswick, iestāde, kura pastāv kopš 1840. g.).

Latvijā ieredzēts komponists, diriģents un ērģelnieks, Kanādā viņš savu dzīves stāstu sāka pilnīgi no jauna. Tas ir stāsts par gadījumiem un negadījumiem, par sagadīšanām un par mīlestību. Operas Hamlets autora dzīve arī bija opera – divos atšķirīgos cēlienos.

Atslēga šim stāstam ir Latvijas Nacionālās operas tenors Mariss Vētra, pirmais Jāņa Kalniņa Hamlets abos Latvijas iestudējumos. Vētra bija jau ieradies Kanādas austrumu krastā no Zviedrijas 1946. gadā un uzņēmās atbildību kā vokālās katedras vadītājs Halifax Conservatory of Music, arī dibinot Nova Scotia Opera Association. Bez šiem pienākumiem, Vētra tūlīt sāka palīdzēt citiem latviešu kara bēgļiem Kanādā, ne tikai māksliniekiem. (No Latviešu Nacionālās apvienības Kanādā mājas lapas: „Kā LNAK tapšanas iniciatori minami Konrāds Dobelis Edmontonā un Mariss Vētra Halifaksā.”) Ieredzēts docents un dedzīgs sabiedrisks darbinieks, 1959. g. viņš kopā ar Jāni Cīruli un Tālivaldi Ķeniņu dibināja Toronto Latviešu koncertapvienību, kura pastāv līdz šai dienai.

Īsi pēc Vētras Austrumkanādā ieradās LNO baritons un Kalniņa draugs Teodors Brilts (arī operas Hamlets dalībnieks 1943. g. iestudējumā) un sāka strādāt kopā ar Vētru kā vokālais pedagogs un kā sabiedrisks darbinieks. Kalniņš pazina Briltu ne tikai no LNO dienām, bet arī kā līdzdalībnieku koncerttūrēs Vācijā pēc kara, kopā ar Kalniņa sievu, dejotāju Edīti Pfeiferi.

Stāsts virzās uz pēckara Vāciju, kur sākās mīlestības aina. Laulībai ar Edīti Pfeiferi ejot uz beigām, Kalniņš satika Hermīni Šmiti. Pāris tikās Lībekā (Lübeck) 1945. g., drīz viens otrā iemīlējās un sāka plānot, kā pamest nometnes dzīvi. Hermīne saņēma piedāvājumu strādāt, kā Kalniņš raksta „kādā skroderniecības uzņēmumā” Montreālā, un tur ieradās 1948. g. Lieldienās. Gaidot Jāni, Hermīne raksta „. . . es mīlu, mīlu un vēlreiz bezgalīgi mīlu tikai un vienmēr Tevi.” Atbildē Jānis tikpat kaislīgi: „Es šodien zinu, ka es tā nebiju mīlējis ne reiz savā mūžā – kā šoreiz … Tu, vienīgi Tu, tā būsi, kas mani visādi un vienmēr sapratīsi.”  

Uzzinot no sava drauga, ka „Janka” vēlējās pārcelties uz Kanādu, Brilts varēja sagādāt Kalniņam ielūgumu kalpot Frederiktonā (Fredericton, New Brunswick) baznīcas St. Paul United Church draudzē, kur ērģelnieks bija nesen nomiris. Draudze bija sajūsmā par tik izcilu mākslinieku kā Kalniņu.

Ielidojot Montreālā, un pēc dažām dienām pie Hermīnes, Kalniņš ieradās Frederiktonā 1948. g. 1. augustā un tūlīt devās pie ērģelēm, kuras bija jaunas un varenas, un Kalniņam pa gaumei. (Pie šīm ērģelēm Kalniņš nospēlēja vismaz 3,160 dievkalpojumus!) Hermīne piebiedrojās Jānim 1. septembrī, un kāzas bija 6. septembrī.

Dzīve Frederiktonā noteikti atšķīrās no dzīves Vācijā un Latvijā. Ņubransvikas provinces galvaspilsēta Frederiktona 50os gados bija maziņa, ar tik vien kā 15,000 iedzīvotājiem. Milzīgās Kanādas apmērā Ņubransvika nav liela, nedaudz lielāka par Latviju. Kalniņš bija atstājis 500,000 iedzīvotāju Rīgu un tās vareno kultūru.

Kalniņš pats neiedomājās, ka dzīvot Kanādā būs lemts tik ilgi. Vēstulē Hermīnei 1948. g. viņš rakstīja par topošo kopējo dzīvi, „par nožēlošanu, īsākais dzīves posms, jo neticu, ka nodzīvošu vēl 43 gadus”. (Kalniņš Kanādā pavadīja 51 gadu. Liktenīgi, ka ar Hermīni viņš bija precējies tieši 43 gadus.)

Un ar to sākās latviešu „mafijas” smagais un ļoti ietekmīgais iespaids Austrumkanādas akadēmiskās mūzikas dzīvē. Bez agrāk minētiem Vētras un Brilta, atradās arī Alfrēds Štrombergs, vēlāk Kanādas Nacionālās operas (Canadian Opera Company) diriģents un Albertas universitātes vokālās un operas katedras vadītājs, un vijolnieks Jānis Kalējs, kurš savā laikā bija Acadia universitātes (Nova Scotia) mūzikas fakultātes dekāns, un viņa kundze Felicita – izcila pianiste un mūzikas fakultātes dekāne pēc vīra nāves. Klāt pienāca arī komponists Haralds Berino, baletdejotāji Irēne Apinis un Juris Gotšalks, un citi.

Atkal gadījums un negadījums: 1951. gadā Ņubransvikas skolotāju institūtā (New Brunswick Teachers’ College) galvaspilsētā Frederiktonā kāds mūzikas profesors pēkšņi nomira, un Kalniņš pieteicās uz to vietu. Tur viņš laimīgi nokalpoja 20 gadus, līdz Kanādas toreiz obligātai 65 gadu pensijai. Kalniņš ar to pielika vēl ceturto amatu savā CV: mūzikas profesors. Kalniņš pats par šo amatu raksta: „Kas to būtu domājis, ka Janka Kalniņš, kurš tā ienīda un ņirgājās par saviem skolotājiem un visu šo profesiju, pats par tādu kļūs.” Bet pats atzinās: „Man patīk mans darbs.”

Maestro Kalniņš arī atrada sev vietu pie Ņubransvikas diriģenta pultīm, sākumā pie amatieru orķestriem, bet vēlāk dibinot profesionālo Ņubransvikas Simfonisko orķestri (New Brunswick Symphony) un diriģējot kā viesdiriģents citās provincēs un, protams, latviešu dziesmu svētkos Ziemeļamerikā.

Neapšaubāmi, no Jāņa Kalniņa zvaigznēm visspožāk un uz visiem laikiem spīdēs kompozīcija. Visu laiku pēc Latvijas atstāšanas Kalniņš turpināja komponēt. Pirmais skaņdarbs Kanādā tapa 1949. g. Kanādas Nacionālā radiofona (Canadian Broadcasting Corporation) konkursā, dziesma sieviešu korim „The Birds’ Lullaby” (Putnu šūpuļdziesma). Konkursa laureāts tika publicēts, un Kalniņš iestājās Kanādas profesionālo komponistu rindās. Pēc viņa skaņdarbu saraksta no 378 darbiem – lieliem un maziem – 250 tapa Kanādā. (Vislielākie darbi – trīs operas un divi baleti – Latvijā, bet Kanādā simfonijas un koncerti.) No kompozīcijām svešumā ap 160 ir latviešu auditorijai: veltījumi koriem, skaņdarbi dziesmu svētkiem, instrumentāldarbi iecienītiem māksliniekiem un draugiem, arī liels skaits Ziemeļamerikas jaunākās paaudzes latviešu izcelsmes māksliniekiem.

Tā arī pirmo reizi pats satiku Kalniņu – laipns, sajūsmas un humora pilns cilvēks. (Profesionālās attiecības varēja būt tikai vai nu dziesmu svētkos, vai īpašos koncertos. Man ar Kalniņu ir gandrīz 50 gadu atstarpe, un attālums no Toronto 1,000 km.) Visspilgtāk atceros jubilejas koncertu 1984. g., kurā piedalījās arī visi Toronto kori. Latviešu Dziesmu svētku biedrība Kanādā bija pasūtījusi klavieru kvartetu tieši šim koncertam, un es biju pagodināts izpildīt pasaules pirmatskaņojumu „Omas” ar vietējiem līdzīga gada gājuma Toronto puišiem, to starpā altvijolistu Arturu Jansonu un pianistu Pēteri Zariņu, 35 gadus vēlāk abi ieredzēti mākslinieki un aktīvi koncertu rīkotāji Kanādā.

Nevaru raksturot Kalniņu, nepieminējis viņa slaveno humoru. Koncerta pieņemšanā Kalniņam pasniedza aploksni. Pateicoties, viņš sāka runāt par dzīvniekiem, un nobeidza ar: „Man patīk visādi dzīvnieki, visādi lopi, sevišķi envelopi.”

35 gadus vēlāk laimējās iepazīties ar Kalniņa 1945. g. vijoles koncertu, kurš bija gulējis kādā pagrabā gandrīz 60 gadus. Starplaikā Arturs Jansons dienēja kā Toronto Latviešu Koncertapvienības valdes priekšsēdis un es kalpoju XV Latviešu Dziesmu un Deju svētkiem. Jansonam atbrīvojot koncertu no pagraba ieslodzījuma, nolēmām šo „jauno” koncertu ierakstīt, un izdevās dziesmu svētkos atklāt Canadian Amber (Kanādas dzintari) – CD, kurā ieskaņoti arī Kanādas dūžu Tālivalda Ķeniņa un Imanta Ramiņa skaņdarbi. [Skat. Jura Ķeniņa rakstu „Kanādas dzintari” JG 301, vasara 2020, 44. lpp. - red.]

Latvietis vai Kanādas latvietis (pavadot pus mūžu vidē, kur ir rets latvietis), Kalniņa biogrāfs Alfons Kalns Jāni Kalniņu raksturoja šādi: „Jānis Kalniņš dzima latvietis, bija kanādietis pēc izvēles, bet turpināja arī pēc izvēles būt dedzīgs latvietis.”

2001. g. Jāņa un Hermīnes Kalniņu pelni tika pārbedīti Meža kapos. 2022. g. 13. janvārī, pēc 78 gadiem, opera Hamlets arī atgriezīsies Rīgā uz LNO skatuves. (Latvijas Nacionālās operas ģilde Amerikā aktīvi atbalsta šo projektu. Tuvāka informācija operas ģildes mājas lapā <https://www.lnogasv.org/l/hamlet/>).

 

 

Juris Ķeniņš ir PBLA Kultūras fonda priekšsēdis un Latviešu Dziesmu svētku biedrības Kanādā priekšsēdis, čellists, komponists, diriģents un pedagogs.