Par latviskumu trimdas mākslā

Pēc Latviešu studiju centra (LSC) dibināšanas Kalamazū, ASV, atsevišķā ēkas spārnā tika uzbūvēta bibliotēka, kura kalpoja kā visas latviešu sabiedrības ASV informācijas avots. Savas pastāvēšanas laikā tā bija lielākā latviešu bibliotēka Ziemeļamerikā. Tajā glabājās grāmatu sējumi, periodiskie izdevumi, dokumenti, mikrofilmas, skaņu plates, gleznas, plakāti, videofilmas un citi materiāli. Bibliotēkai bija daudz apmeklētāju – studenti, pētnieki, skolotāji, redaktori un viesi no Latvijas. 20. gs. 90. gadu vidū Latviešu studiju centru likvidēja, bet bibliotēka vēl neilgus gadus turpināja pastāvēt, taču drīz pēc tam tika pieņemts lēmums arī par tās slēgšanu finansiālu iemeslu dēļ. Bija jārod risinājums par tālāko bibliotēkas bagātību likteni, un tā, 2004. gada maijā Latvijas Valsts arhīvs valsts glabāšanā saņēma dāvinājumu, kas vienuviet apkopoti LSC arhīva fondā Nr. 2123. Starp fonda dokumentiem rodamas visu grāmatu kartotēka, skaņu ierakstu lentes un kasetes par Kalamazū latviešu sabiedrisko un kultūras dzīvi, latviešu valodas un literatūras semināru un lekciju ieraksti par politiskiem un kultūras jautājumiem, fotodokumenti, tekstuālie dokumenti, kā arī, atsevišķu sabiedrisko darbinieku vāktie materiāli, kā piemēram, Jāņa Riekstiņa audio ierakstu kolekcija, mūziķa Vernera Riharda Taubes dokumenti, mākslas zinātnieku Jāņa Krastiņa un Jāņa Siliņa arhīvi. Apjomīgais Jāņa Siliņa savākto materiālu klāsts atspoguļo viņa garīgo interešu daudzpusību, mākslas vēsturnieka darbu Latvijā un trimdā, un viņa gleznotāja darbību, ierindojot viņu starp izcilākajiem un darbīgākajiem 20. gadsimta latviešu mākslas vērtētājiem. Viņa devums latviešu mākslai kā Latvijā, tā trimdā ir nesis paliekošu nospiedumu – pateicoties viņa zinātniskajai darbībai, laika gaitā daudziem interesentiem pētniecībā ir bijusi iespēja izmantot viņa sarakstītos darbus („Tēli un idejas”, „Latvijas Māksla” I, II un III daļa, u.c.), rakstus žurnālos un rakstu krājumos, lekciju pierakstus, sacerējums, kā arī dažādus vāktos materiālus par latviešu māksliniekiem un fundamentāliem mākslas jautājumiem. Arī šodien, kad trimdas mākslas pētniecība Latvijā vēl nav pietiekami apcerēta, Siliņa darbi un apkopotie materiāli veido nozīmīgu daļu no tā, kas spēj koncentrētā veidā dot priekšstatu par mākslas procesiem trimdā. Vienotā kompānijā ar Siliņu noteikti minami arī Arnolds Sildegs, Juris Soikans, Jānis Krastiņš, Ināra Ņefedova, kuri savas dzīves laikā vākuši materiālus par trimdas mākslu. Zīmīgi ir vārdi, kas tika veltīti Jānim Siliņam un viņa dzīves darbam 90 gadu jubilejas svinībās Latviešu studiju centrā 1986. gada augustā – „Mēs visi ceram, ka latviešiem pienāks labāki laiki, kad visa tauta varēs bagātināties no tām gara kultūras vērtībām, ko radījuši lielie un nemirstīgie latvieši”, un kuri realizējušies plaši pieejamajā Latvijas Valsts arhīva trimdas dokumentārajā mantojumā.

Jānis Siliņš dzimis 1896. gada 1. jūnijā Rīgā, strādnieku ģimenē, miris 1991. gada 8. martā St. Pēterburgā Floridā. Līdz Pirmajam pasaules karam Siliņš savu bērnību aizvadīja Rīgā, kur 1908. gadā ieguva savu pirmo izglītību 2. Rīgas Valsts elementārskolā, bet 1915. gadā beidza Rīgas pilsētas reālskolu. Tajā zīmēšanu mācīja Konstantīns Nīlenders, kura ierosmē tika pamanītas Siliņa zīmēšanas prasmes. Paralēli zīmēšanai, Siliņu interesējis arī teātris un dzeja, bet sevis meklējumi turpinājās Maskavā, kur Siliņš nonāca bēgļu gaitās 1915. gadā. Tieši Maskavā Siliņš atrada savu aicinājumu nodoties mākslas jomai. Liela loma šai izvēlei bija mākslas galeriju, muzeju un mākslas izstāžu spēcīgā ietekme. Sākotnēji Siliņš iepazinies ar sabiedriskajām zinātnēm un filozofijas pamatiem Maskavas komercinstitūtā, bet pēc tam Siliņš iestājās Maskavas universitātes Mākslas vēstures un teorijas nodaļā, un paralēli nodevās glezniecības studijām pie Iļjas Maškova. Pēc universitātes beigšanas 1918. gadā Siliņš ar savu pirmo sievu Elzu devās uz Kazaņu, kur dzīvoja sievas vecāki. Tur Siliņš izglītojās Kazaņas augstākās mākslas un lietišķās mākslas darbnīcās pie V. Šcerbakova un N. Benkova, kur sākot no 1920. gada bija iecelts par zinātnisko līdzstrādnieku. 1921. gadā Siliņš atgriezās Latvijā un iestājās Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē, kā studiju virzienus izvēloties mākslas vēsturi, filozofiju un psiholoģiju. Pēc studijām, sākot ar 1931. gadu Latvijas Mākslas akadēmijā, bet ar 1936. gadu Latvijas Universitātē, Siliņš kļuva par pasniedzēju, mācot tādus priekšmetus kā pedagoģijas psiholoģija, mākslas vēsture un mākslas filozofija. Lai gan starpkaru periodā Siliņš bija vairāk redzams akadēmiskajā dzīvē, neizpalika arī gleznošana – jau kopš 1922. gada Siliņš piedalījās mākslas izstādēs un bija viens no mākslinieku biedrības „Sadarbs” dibinātājiem. Jaunām ierosmēm kopš 1934. gada ik vasaru devies ceļojumos pa Eiropu, apmeklējot muzejus un mākslas izstādes. Otrā pasaules kara gados Siliņš devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Tur no 1946. līdz 1951. gadam viņš darbojās kā mākslas vēstures profesors Vircburgas vācu universitātē, Vircburgas latviešu tautas augstskolā (bija arī tās dibinātājs un rektors), UNRRAs mākslas akadēmijā Minhenē un lasīja lekcijas Baltijas universitātē Pinnebergā. 1951. gada janvārī Siliņš kopā ar otro sievu Anastasiju emigrēja uz ASV, kur sākumā atradis maizes darbu kādā fabrikā, bet 1955. gadā viņš strādāja par mākslas konsultantu Norfolkas muzejā Virdžīnijā. No 1956. līdz 1964. gadam Siliņš pasniedza mākslas vēsturi un estētiku Rollinsa koledžā Floridā un paralēli bija Morzes mākslas galerijas direktors. Būtiski ir arī Siliņa neskaitāmie priekšlasījumi plašākai latviešu sabiedrībai Kultūras dienās, jubilejās, referātu cēlienos, konferencēs un citos pasākumos, tādējādi vienmēr esot aktīvam latviešu sabiedriskajā dzīvē. Ievērību pelnījusi arī Siliņa gleznieciskā darbība, ko viņš ierodoties ASV atsāka ap 1954. gadu. 1952. gadā Siliņš kļuva arī par Ņujorkas latviešu mākslinieku grupas biedru. Divdesmito gadu sākumā Siliņa daiļradē veiktas figurālas, ainavu un kluso dabu motīvu sērijas, eksperimentējot gan ar kubisma elementiem, gan robusti raupjām formām, taču sākot ar 20. gadu vidu viņš pievērsās reālismam. Vācijas nometņu laikā bija svārstīšanās starp ekspresīvu dabas meklējumu un reālu brīvu uztveri, savukārt ierodoties ASV, kur Siliņš padziļināti studēja amerikāņu mākslu galerijās un muzejos, viņš turpināja savus mākslinieciskos meklējumus, pārejot no abstrakti ornamentālā uz ekspresīvu reālu dabas traktējumu.

Par latviskas tradīcijas pastāvēšanu trimdas mākslā

Siliņš uzskatāms par vienu no pirmajiem mākslas procesu vērtētājiem, kurš centās definēt latviskās tradīcijas jeb latviešu nacionālās mākslas iezīmes kā starpkaru Latvijas, tā trimdas mākslā. Latviešu studiju centra arhīva fonda dokumentos rodami vairāki trimdas gados tapuši Siliņa publikāciju melnraksti un nepublicēti manuskripti par šo tēmu. Nacionālās mākslas teorētiskajai pusei Siliņš pievērsās jau 20. gs. 20. gadu sākumā, aizsākot domas par nacionālās glezniecības problēmām. Pirmie aizmetņi latviešu nacionālajā mākslā, ko atzīmējis arī pats Siliņš, rodami 19. gs. beigās, parādoties nacionālo romantiķu paaudzei – J. Rozentālam, Ā. Alksnim, J. Valteram, V. Purvītim un citiem, impresionistiskā garā tēlodami tautas dzīvi, pagātnes vēsturiskos tēlojumus un Latvijas dabu. Šo stilistisko un tematisko latviskuma centienu izkopšana turpinājās Francijas, Itālijas un Vācijas, arī Krievijā valdošo māksliniecisko virzienu ietekmē – impresionisms, fovisms, ekspresionisms, kubisms un futūrisms. Tomēr īsi pirms Pirmā pasaules kara parādījās arī mērena modernisma centieni. Siliņš uzsvēris, ka apzināta nacionālās mākslas tapšana datējama tieši ar Pirmā pasaules kara un bēgļu laikmetu, kad tautas neatkarības centieni savijās ar mākslinieciskās neatkarības centieniem – kara apstākļos un noskaņās veidojās toreiz latviešu mākslinieku jaunā paaudze, ap 1890. gadu dzimušie, kas 20., 30. gados visvairāk noteica latviešu mākslas raksturu neatkarīgā Latvijā. Kā citās Eiropas zemēs, tā arī Latvijā, pēckubisma un pēcekspresionisma posmā ap 20. gadu vidu notika pievēršanās gleznieciski brīvam reālismam, kas varēja iegūt gan liriski dzejisku, gan arhaisku nokrāsu, un uz tā pamata nostiprinājās starpkaru Latvijas mākslas tradīcijas. Siliņš konstatējis to, ka vēl 30. gadu beigās tēlotājmāksla turpinājusi virzīties uz mērķi – „nacionāli izjustu, īpašu veidojumu, kas mākslinieciski nozīmīgi atsegtu latvisko garu un dzīves izjūtu”. Laikā līdz Otrajam pasaules karam un vēl līdz 40. gada vidum, kad okupācijas varas iznīcināja Latvijas neatkarību, latviešu māksla vēl auga un diferencējās, parādoties jauniem spēkiem, kas veidojās mākslas akadēmijā un ārpus tās. Viena mākslinieku daļa sekoja ilustratīvam īstenības tēlojumam, lietojot akadēmiska reālisma un impresionisma metodes, bet citi turpretim īstenības tēlojumu izprata kā māksliniecisku uzdevumu ceļā uz personīgas brīvākas izteiksmes izkopšanu, ietekmējoties no franču un beļģu mākslas. Bet attīstības posms bija pārāk īss un to pārtrauca okupācijas notikumi. Ierodoties ASV, Siliņš turpināja darbu pie dažādām apcerēm par latviskās identitātes problēmām latviešu mākslā. Latviešu kultūra bija sašķelta starp dzīvi trimdā un okupētajā Latvijā, tāpēc pēc Siliņa domām, jautājums par latviešu mākslu un tradīciju vairs nebija tikai tīri akadēmiska diskusija – tai bija eksistenciāla loma, skarot latviešu tautas un kultūras pastāvēšanu, turpinoties divās dažādās pasaulēs. Siliņš pievērsās gan latviešu mākslas vēsturei līdz Otrajam pasaules karam, izceļot būtiskākās nacionālās mākslas attīstības iezīmes, gan analizēja panākumiem nozīmīgāko mākslinieku daiļradi, ņemot vērā mākslinieku dzimšanas laiku, izglītības iegūšanas vietu, un mēģināja izcelt redzamākās tendences, kas attīstījušās trimdas mākslā – mākslinieka nemitīgā cīņa par savu garīgo neatkarību apstākļos, kad jāsastopas gan ar mītnes zemes mākslas tirgus un publikas prasībām, gan dažādiem mākslas strāvojumiem, un tā visa starpā, latviskā elementa meklējumi latviešu mākslā, visbiežāk izvēloties vidusceļu starp abstrakto un reālo, mākslas darbam absorbējot mākslinieka individuālo izpratni un sajūtu par latviskumu. Ap 1890. gadu dzimušie mākslinieki, iekļaudamies jaunā dzīves vidē, cīnoties ar grūtībām svešos dzīves apstākļos, visumā savu uztveri nemainīja, dzīvojot no pagātnes mantojuma. Daudzi mākslinieki veidoja kodolu, kas saglabāja un veidoja tālāk Latvijā izkoptās tradīcijas un pieredzi. Ap 1930. gadu dzimusī paaudze – auguši Latvijā, tie savu māksliniecisko izglītību ieguva un patstāvīgu darbību uzsāka svešumā. Vairāk vai mazāk valdošo internacionālo abstrakto strāvu ietekmē un aktīvi piedaloties Amerikas, Kanādas, Austrālijas, Zviedrijas u.c. mākslas dzīvē, viņi skatījās citādi uz latviešu pagātni un izjuta to citādāk. Viņu meklējumos ir jaunības svaigums un brīvums, latviešu konservatīvās daļas gaumei svešāka valoda.

Galvenā „esence”, kas dominē Siliņa darbos – viņš pārstāv domu, ka nepastāv konkrēti kritēriji, ar kuru palīdzību varētu noteikt kāda mākslas darba latviskumu, jo latviskās savdabības kritērijs atrodas nepārtrauktā mainības un formulēšanas stāvoklī. Viņš atzīmē divus svarīgus aspektus latviskajā identitātes atspoguļojumā trimdas mākslā – viens ir dzīves izjūta un dzīves ziņas īpatnības, kas atspoguļo tautas gaitas eksistenciālo kodolu. Otrs – formu strukturējumi, kas raksturīgi vairāk vai mazāk izkoptai nacionālajai tradīcijai, kas izpaužas kādu tematisku, simbolisku vai arī pilnīgi brīvu māksliniecisku uzdevumu veidos. Protams, visi tie mainās atkarībā no laikmeta, paaudzes un mākslinieku individuālās ievirzes. Šo skaidrāku vai neskaidrāku principu pamatā ir pats dzīvais cilvēks, sakņodamies savas tautas vidē un pastāvot mainīgās vēsturiskajās situācijās. Mākslas likteņi nav šķirami no tautas likteņiem. Taču mīlestība uz savu zemi un tautu nedrīkstētu iespaidot mākslinieku trimdā iet pašam savu ceļu. Siliņa prāt, ar to latvieši vēl necels savu tautu, gleznodami tik populāros Rīgas torņus un ainavas, pieturoties pie fotogrāfiskiem faktiem. Mākslinieks nekalpo, lai apmierinātu cilvēku sentimentālās un nacionālās jūtas vien. Māksla, kas zaudē savu etnisko spēku un kam nacionālās jūtas ir tikai sentimentalitāte, var nonākt pašizteiksmes tukšumā. Viens no apzīmējumiem, izsakot pārmetumus latviskuma centieniem trimdas mākslā, ir „kultūras provinciālisms” un „nacionālais provinciālisms”. Pēc Siliņa novērojumiem, tas atskanējis tieši trimdas jaunatnes vidū, kam visi šie centieni ir tikai „nacionāla sentimentalitāte”. Tas savā ziņā ir pamatoti, jo provinciālisms var izpausties sastingšanā un apsūbēšanā dzīves šaurībā un pagātnes idilliskumā. Taču no otras puses, provinciālisms kā savrupība un konservatīva tieksme nozīmē arī pretošanos tradīciju un tautai tuvo dzīves formu nonivelēšanai. Tāds provinciālisms, kas mākslā izraisa ko savu un patstāvīgu, pēc Siliņa domām ir pozitīva parādība, jo neļauj dzīves substanci izšķīdināt mainīgās internacionālās straumēs.

Kas tad galu galā ir latviskā tradīcija trimdas latviešu mākslā, ko saskatījis Siliņš? Šī tradīcija vienmēr ir bijusi nemitīgā attīstības un centienu procesā. Lai gan tai piemitusi provinciālisma piegarša, tādēļ rijas un klētis, baroka laikmeta Kurzemes lauku baznīcu un citi latviski sižeti nekad nezaudēs savu teiksmaino valodu vai pievilcīgumu, kas vienmēr asociēsies ar latvisko tradīciju. Taču vairāk par sižetu, tieši latviskā dzīves izjūta mākslas darbā ir tā, kas ietver latvisko identitāti. Tāda veida latvisku tradīciju kā dzīves izjūtu un uztveri Siliņš nosaucis par simbolisko reālismu, kur raksturīgi savijas īstenība ar teiksmu, konkrēta īstenība izstaro savu simbolisko jēgu uz kādas analoģijas un parādību divdabīguma pamata. Pēc Siliņa novērojumiem, māksla latviešu labākajiem meistariem nav bijusi tikai subjektīvi brīva rotaļa ar krāsu, formu un apdares elementiem, bet ir vēstījusi ko būtisku par tautas likteņiem, ideāliem, cīņām un sapņiem. Ne virzieni, kas nāk un ar laiku pazūd, ne konkrēts žanrs, stils vai pat mākslinieku paaudze, ir noteicošais latviskās identitātes atspoguļošanā. Svarīgi ir meklēt savas un savas tautas gara izteiksmi iespējami adekvāti laikmeta ietvaros. Ja latviešu mākslinieka sniegums būs īsts savā iekšējā pārliecībā, savā substancē, latviešu mākslinieki būs reizē kalpojuši arī lielām pārnacionālām un mūžīgām cilvēcīgām vērtībām.

 

 

Agnija Lesničenoka dz. 1991. gadā, ieguvusi maģistra grādu vēsturē Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Pašreiz doktora grāda kandidāte mākslas zinātnē ar promocijas darba tēmu Latvijas Mākslas akadēmijas studentu korporācijas „Dzintarzeme” loma latviešu nacionālās mākslas saglabāšanas politikā trimdā ASV un Austrālijā. Šobrīd strādā Latvijas Valsts arhīvā kā arhīva eksperte Personu fondu un ārvalstu dokumentu nodaļā un Latvijas Mākslas akadēmijas Doktorantūras nodaļā kā akadēmiskā asistente.