Par izdzīvošanu un dzīvi pēc izdzīvošanas

 

Māra Svīre. Bailes no dziļuma. Romāns. Rīga: Zvaigzne ABC. 2021. 256 lpp.

 

Māra Svīre ir viena no populārākajām un, attiecībā uz izvēlēto literātes profesiju, godprātīgākajām rakstniecēm gan pagājušajā, gan šajā gadsimtā, jo, arī stingri turoties pie realitātes, aizved lasītāju tikai mākslas darbam raksturīgajās jaunatklāsmēs.

Viena no veiksmēm M. Svīres romānos ir sieviešu tēli, šoreiz tā ir jaunā gleznotāja Alīna, kurai pāris dienu laikā jāpārskata sava dzīve, nonākot dzīvībai bīstamos apstākļos: laiva bez airiem, bailes no Daugavas dzīlēm, dziļuma, gaidas, ka teju krastā parādīsies vīrs kā glābējs un jokdaris par radušos situāciju, un visbeidzot bezgalīgs izmisums. Slīdēšana pa Daugavas straumi sasaucas ar Blaumaņa noveles Nāves ēnā došanos neizbēgamas nāves skavās.

Rakstniece ieliek galveno tēlu nosacītos apstākļos, kas ir ļoti spēcīgs mākslinieciskais paņēmiens, gan plaši izmantots, taču tieši tālab attaisnojis paralēlā stāstījuma it kā rāmo plūdumu, piepildot to ar gaidu spriedzi. 

Alīna jauno mākslinieku ikgadējā izstādē „Jarmarka” sastopas ar šarmantu četrdesmitgadnieku, akmeņkali Niklāvu un iemīlas. Bet varbūt Niklāvs iemīlina sevī – rāmi, pacietīgi, jo zina svaigu jūtu vērtību, prot izskaitļot meitenei piemītošo oriģinālo skatījumu, arī jaunības neizlēmību, šaubas par talanta spēku un vienlaikus strādīgumu. Rakstura harmoniskā pilnveide radošā vidē Rīgā tiek paātrināta, apmetoties uz dzīvi Niklāva vecāku mājā Daugavas krastā. Vīramātes acīs Alīna ir svešiniece, dēla otrā sieva, pretēja pirmajai – labajai sievai. Bez vainas vainīgā, ģimenes ārdītāja, lai gan Niklāvs jau vairākus gadus bija šķīries. Vīramāte spīvumu pat vienkāršā sadzīviskā situācijā neslēpj: „Tad jau nebūsi  pērusies? Inārai gan patika. Abi ar Niku nāca no pirts sarkani kā vēži.” (48)

Alīna cenšas būt paklausīga, pat pazemīga, taču personība briest, pūlas atrast izskaidrojumu vīra attieksmes izmaiņām, kad acis šķiļ dusmas (49), jo sieva ir aizbēgusi no pirts un nav plika, pupiem lēkājot, izvicinājusi pirtsslotu (49). Spriedze abu starpā pieaug, jo šeit līdzīgi kā Regīnas Ezeras Tomariņos („Aka”) nekas cits kā vien strādīgas rokas ir vērtība, gleznošana varētu būt desmitajā vietā pēc visām saimniekmājas prioritātēm. Kāpēc, jautā Alīna, bet atbilde ir skaidra: Sallijas, mīļās mazmeitiņas dēļ. (39)

Ja līdzšinējā latviešu literatūrā vedeklas liktenis, nonākot valdonīgas vīramātes sētā, ir salūzt un nepieņemt likteņa dāsni sniegto roku, lai mainītu tradicionālo nolemtību, tad Alīna iesākumā pabailīgi, tomēr apstājas, kad ceļā nostājas šķietami nereāla izvēle - radoši pastrādāt senā pilsmuižā, kurā saimnieko vietējā pastniece Elga. Te ir gleznošanai nepieciešamais apgaismojums, brīvība un pagātnes mistērijas, kurās vienkop saplūst seni notikumi, atdzīvojas fotogrāfijās un gleznās atainotās personības. Pils nakts dzīve, kad pilnmēness gaismā sarodas vēstures nežēlīgajās krustugunīs izdedzinātās pils iemītnieku dvēseles, iešķiļ dziļāku sapratni par Alīnas pašas iespējamo personības sabrukšanu, ja turpināsies neatrisinātie konflikti, ja viņa skaidri nenodalīs savas jūtas no radošā darba, ja ģimenes mobinga iespaidā ieķīlās pili un tās  vērtīgāko daļu – mežu, lai Niklāvs varētu realizēt tikai savas intereses.

Varbūt es novilcinātu konflikta izgaismošanu jau romāna pašā sākumā, vestu lasītāju ilgāk pa naivas meitenes jūtu pasauli, varbūt pirmo tikšanos ar pastnieci Elgu sarūpētu jau „Jarmarkā” – it kā nejaušu, bet jau mistērijas iezīmētu, varbūt arī Niklāvam ļautu ilgāk turpināt kaķa un peles rotaļu un tikai pamazām atvērtu patieso vēlmju priekškaru. 

Alīnas neizlēmīgā, trauslā, jūtīgā, ģimeniskuma sargātājas daļa šaubās, vēloties saglabāt gan māksliniecisko un finansiālo patstāvību, gan vīru. Pēc Elgas nāves atstātais mantojums, kas pienākas Alīnai, gandarī Niklāvu, jo rodas iespēja tikt pie jauna kredīta, atdot iepriekšējo kredītu, taču Alīna nepiekrīt pārdot nedz mežu, nedz ēku: „Nezināju, ka esi tik spītīga. Es gaidīju, ļo-o-ti pacietīgi gaidīju, kad tev pāries.” (..) „Tātad es vainīga?” jautā Alīna, bet atbildi, kāpēc sauļošanās laivā beidzās ar plāvošanu pa straumi bez airiem, kāpēc laiva bija atraisīta, atrod tikai pēc atgriešanās no slimnīcas, kad no ugunskura pelniem izrušina sadedzināto airu dzelzs duļļus.

Māras Svīres radītie tēli ir tipiski mūsdienu kontekstā, viņas jaunais romāns apliecina augstas mākslinieciskās vērtības, tas turpina mūsu literatūras spēcīgāko atzaru.

 

Eva Mārtuža

 

 

Dzejniece, prozaiķe, žurnāliste un redaktore Eva Mārtuža (1954) strādājusi Latvijas TV redakcijā (1978-99), veidojot literatūrai veltītus raidījumus, vadījusi kultūras nodaļu laikrakstā Neatkarīgā Cīņa, (1992-95), strādājusi žurnālā Aija, kopš 2000. gada – laikrakstā Lauku Avīze. Kopš 1988. gada – Rakstnieku savienības biedre. Laikā starp 1980. un 1989. gadu ar E. Mārtužas vārdu tika publicēti viņas radinieces Broņislavas Martuževas dzejoļi: krājumi Balta puķe ezerā (1981) un Rakstītāja (1987). Triju dzejas krājumu un deviņu romānu autore. Publicējusies arī ar pseidonīmiem Digna Eira un Ieva Bondere.