Alise Mētra
K A D
B A I L
* * *
Tas spogulis
nav riktīgs.
– Kā nav
riktīgs?
Tas nerāda
seju.
– Kā nerāda?
Ko tad tas
rāda?
Visu pārējo.
– Ko pārējo?
Plecus,
rokas,
vēderu,
kājas.
– Un ko tad
augšā rāda?
Neko nerāda.
Kaut kādu
tukšumu.
– Kādu
tukšumu?
Nu vienkārši
tukšumu.
– Kā tukšums
var būt
vienkāršs?
Tam jābūt
vismaz kaut
kādā krāsā.
Nav krāsas.
– Kā nav?
Varbūt tā ir
ūdens krāsa?
Spoguļi mēdz
būt ūdens
krāsā.
Nē. Tas ir
balts.
Vienkārši
balts.
– Un vairāk
nekas? Un
apkārt
baltajam
nekas?
Ir apkārt.
Bronzas
rāmis. Ovāls
ar vinjetēm.
– Kā? Rāmis
rāmī?
Nu jā, tā
sanāk. Bet
kā man savu
seju dabūt
ārā?
– Nezinu.
Vai tu
pakustējies?
Nē.
– Kāpēc?
Man bail.
– No kā?
Nezinu. No
tā, ko redzu.
– Nu redzi...
* * *
pirmais
skūpsts
sākās no
pretējās
puses
ar
ievadvārdiem
davai
pasūksimies
jau nākamajā
sekundē
nožēloju ka
esmu tur
un kāpēc
vispār
apsēdos uz
tās palodzes
no kuras
nevar viegli
tikt prom
jo viņš bez
lielas
piepūles
varēja mani
iebloķēt
domas kā
kravas
vilciens
smagi
sakrakšķināja
visas baltās
dūjas kuras
sēdēja uz
sliedēm
iemigušas
* * *
Rudens
uzmanību
durvis
aizveras
nākamā
pietura
Pavasaris
pieturā
Ziema
vilciens
nepietur
* * *
uz bagātības
salas
ir tikai
viena mīna
vai vērts?
* * *
šoreiz tumsa
grauzās acīs
ar savu
melnzemes
krāsu
acīs koda it
kā kāds būtu
palaidis
piparu gāzi
un atskanēja
šķavas
tā nebiju es
bija
dzirdama
velkošu
švīku skaņa
tikšķēja
laiks starp
dziļo un
pusdziļo
miega fāzi
kamēr istabā
izkārtās
drēbes kā
naktsputni
klusumā
elpoja līdz
tos
sabiedēja
sasistu
plaukstu
troksnis
tā nebiju es
kamēr
ieelpas-izelpas
tahometrs
bija nojucis
savos
rādījumos
es pamodos
un vairs
nevarēju
hronoloģiski
pastāstīt
tikko
redzēto
sižetu
tas bija
scenārijs
jau iepriekš
uzrakstīts
tā nebiju es
es jau sen
vairs
negribu
strīdēties
ka tumsa ir
vismelnākā
krāsa
tumsai ir
piejaukumi
* * *
kādu dienu
laiks būs
sastāvējies
pavisam
kļuvis
lēnīgs un
dzeloņains
vārdi nespēs
pārņemt
troksni
kādu dienu
pārgriezīšu
laiku uz
pusēm
atvēršu un
iekšā
ieraudzīšu
neko citu
kā briesmīgu
klusumu
kādu dienu
vēlie viļņi
mazgāsies
virsotnēs
debesīs
kamēr tepat
uz zemes
eņģeļi
dievina
mīlošām acīm
* * *
cikos diena
aizver aiz
sevis durvis?
daži saka
tas notiek
gaišās
ciparnīcas
sestajā
stundā
citi atnāk
uz veikalu
desmitajā
stundā
un
pārdevējai
saka labdien
katrā ziņā
vakars ir
vēl
neapzinīgāks
par dienu
un bieži
atstāj
durvis
pusvirus kad
jānāk naktij
un liekas ka
tie abi jau
labi draugi
un viņš iet
ciemoties
pie viņas
un tu
protams esi
tam
liecinieks
droši vien
nakts jau ir
paspējusi
pastāstīt
ka viņa ir
vienīgā kas
nebaidās
no pasaules
gala
* * *
saproti,
nekas nav
tur. tikai
viņu
elpa. tikai
apledojusi
elpa.
* * *
aizvakar
atliktais
pārcēlās uz
vakardienu
vakar
atliktais
pārcēlās uz
šodienu
šodien
atliktais
pārcelsies
uz rītdienu
visticamāk
un tā kamēr
kāda no
rītdienām
var
nepienākt
bet tu būsi
mierīgs
visticamāk
tu par to
neuzzināsi
