Dzeja, kad ļoti gribas kaut ko garšīgu

 

Lote Vilma Vītiņa. Meitene. Neputns, 2020, 80 lpp. Mīkstais sējums

 

 

Lotes Vilmas debijas krājums man saistās ar atvasaru: laika sprīdi, kas vēl silda un veldzē, taču arī jundī saldsērīgas melanholijas noskaņas un atmiņas par aizejošo. Meitene ir kā vēl pēdējo jūras pelžu, dauzonīgo, mazo piedzīvojumu un ilgo skatienu meldros izbaudīšana, vienlaikus apzinoties, ka neviens jau nav solījis, ka šis viss vēl kādreiz atkārtosies.

Jau citās recenzijās apspriestā dzejnieces spēja savos nelielajos tekstos ietilpināt spilgtas un apskaujošas (jā, tieši apskaujošas) gaisotnes un jēdzieniski daudzšķautņainās, trāpīgās metaforas un tēlus neapšaubāmi ir vienlaikus grāmatas firmas zīme un trumpis. Piemēram: „lēpju lapas / upē samestas / nenosūtītas vēstules” (29); vai arī „niedru salkanā smarža / bērns ar zilām lūpām / augusta krastā / dūņas starp bālajiem pirkstiem” (55). Īpašu uzmanību iesaku pievērst rindu lūzumiem, tam, kā tie papildina taupīgas, taču piesātinātās ainavas, ļaujot tām gan „elpot”, gan arī pievēršot pastiprinātu uzmanību to savstarpējām saistībām, jo pārsvarā dzejoļos nav saikļu vai citu sintaktisku saišu, kas šo sazobes uztveri varētu pateikt priekšā vai vienkāršot.

Tiesa, krājumā ir arī ielavījušies atsevišķi misēkļi tieši saistībā ar dzejoļu uzbūvi vai tēlu izvēli, kas, lai arī kopējo iespaidu negandē, tomēr ir pieminēšanas vērti. Dažos dzejoļos Lotes Vilmas metaforu uztveramība mazliet nokauj to daudznozīmību un savdabīgumu, kļūstot par parastiem vizuāliem tēliem un neko vairāk (piemēram, „dusmas var būt arī/ melnas neēdamas ogas/ man negribas tevi saindēt”, 32). Citviet autore diemžēl savus tekstus vai nu noreducē līdz kanādiešu dzejnieces Rupi Kauras stila virspusējai frāžainībai („tik reti / paskatos uz / tavām / rokām // un tomēr / tās man iepatīkas / pašas pirmās”, 47), vai arī uzskaita tēlus, kas tā arī netop par ko vairāk kā vārdu virknējumu („parkā ir koki // kukaiņi / strūklaka / zeme / smiltis / suns / taka / čiekurs // skaņdarbs”, 22).

Taču visā visumā šīs ir atsevišķas blusas grāmatā, kas reti veiksmīgi apraksta gan pieaugšanas sajūtu, gan arī diezgan specifisku, no otra cilvēka atkarīgu mīlestības veidu. Par šo visu tad arī sīkāk.

Krājumā aprakstītā bērnība var šķist esam pavadīta gandrīz vai kādā bez laika, Vesa Andersona filmu atgādinošā telpā (proti, norises un redzētais var būt bijis tikpat aktuāls un patiess gan astoņdesmitajos, gan divtūkstošajos, gan arī pēdējos gados). Protams, tiek arī pieminētas paretas mūslaiku reālijas (piemēram, Marta Pujāta dzejolis (63) vai Bukovska dzejoļi (27)), kas norises laiktelpu mazliet konkretizē. Tomēr kopumā Meitenē aprakstītais coming-of-age ļoti līdzsvaroti balstās gan konkrētam tēlam un (radošai, salīdzinoši nodrošinātai, bieži vien eksistenciālai) sociālajai grupai raksturīgās pieredzēs, gan tādās, kas var būt uztveramas gandrīz jebkuram, kas ir, piemēram, ar radiem dzīvojies „dārza kokos” un zadzis plūmes (4).

Lai arī pēc krājuma nosaukuma un iepriekšminētajiem piemēriem var šķist, ka tiek runāts tieši par „meitenes tapšanu”, es vēlētos drīzāk spītīgi iebilst, ka atainoti izdzīvojumi un sajūtas var būt raksturīgas daudzu jaunu cilvēku pieaugšanai un tapšanai, neatkarīgi no dzimuma. Lai arī, protams, grāmatā ir teksti, kuros aprakstīti centieni varoni ievietot noteiktos dzimumrāmjos („beidz kasīties / vārā meitene // kāpēc tik bēdīga / milzīgā mētelī”, 2) pārsvarā tomēr ir iespējams iepazīt jaunu cilvēku, kam divpadsmit gados ir apnikusi pierastā mazpilsēta un ir jau parādījušās alkas uz Rīgu (5); cilvēku kas piedzīvo pirmo skūpstu (7), kas sāk sevi apzināties kā mākslinieci (11) utt. Kā to arī, piemēram, minējusi Anna Auziņa savā recenzijā delfi.lv („Kā man patīk šī meitene. Anna Auziņa par Lotes Vilmas Vītiņas pirmo dzejas krājumu”, 2020.28.XII): „no meitenes skatpunkta, plašāk raugoties, tiek runāts par [jebkura] cilvēka attiecībām ar laiku un pārmaiņām.”

Kā jau iepriekš minēju, krājums atklāj ļoti specifisku mīlestības veidu, varētu pat teikt, Lotes Vilmas krājums ir mīlestības pilns. Taču, manuprāt, viena no krājuma lielākajām veiksmēm ir tā, ka dzejniece atļaujas iziet ārpus dzejā tik ierastajiem pirmās kaisles, apmātības vai sirdsēstu aprakstu rāmjiem un nevairās atspoguļot trauksmainu, līdzatkarīgu mīlestību („es esmu suns / es ilgojos / lai mani / noglaudi”, 41), tādu, kurā var būt gan mulsums un nespēja izteikties („negribas lai / tu zvani / kauns teikt / ka neko neesmu / darījusi”, 38), gan arī grūtības veidot pilnvērtīgu saskarsmi un sapratni („jo vairāk / es kaut ko gribu / jo tālāk tu to turi / prom no manis / izstieptā rokā”, 42). Taču, protams, ir arī brīži, kad mīlnieki ir kā „divi nomizoti augļi // mana bālā mugura / tavas rokas kā plāksteri” (31).

Lotes Vilmas debija ir viltīgi vienkārša, sird­silti valdzinoša un ievelkoša savā gandrīz vai naivajā atklātībā. Ticu, ka tā spēs daudziem lasītājiem likt „atgriezties / tajā vietā / kur bija lēns un svarīgs laiks / un valdīja šausmas un brīnumi” (60).

Kaspars Zalāns

 

Kaspars Zalāns (1994) dzejo, atdzejo, taisa dzejas performances un pasākumus. Studējis multimediju žurnālistiku Glāzgovā un ar sarkano diplomu beidzis literatūrzinātni Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē. Vadījis Radio Naba raidījumu „Bron-Hīts”. Šobrīd gatavo pirmo krājumu, vairākus tulkojumus un atdzejojumus un nodarbojas ar vairākām citām literārām nerātnībām.