Jaunā Gaita nr. 305. vasara 2021
 |
Gundega Peniķe pie saviem darbiem izstādē „No podnieka ripas”, 2020
Anna Zaļinska-ILL, Maira Bundža
Gundega Peniķe. Rotaļas ar mālu
DAIĻRADE
Gundega Peniķe vēl 91 gadu vecumā turpina veidot keramiku, un tikai nesen kā devusies pensijā, izbeidzot keramikas skolotājas darbu. Viņu turpina vilināt māls ar saviem pastāvīgi interesantajiem izaicinājumiem un tas noslēpums, kas atklājas pēc rotaļām ar mālu. Gundega pati saka: „Kā bērns es spēlējos smilšu kastē un tad es turpināju spelēties ar mālu.”
No 2021. g. 16. janvāra līdz 4. aprīlim Sausbendas mākslas muzejā (South Bend Museum of Art), Indiānas štatā bija skatāma Gundegas Peniķes darbu izstāde „No podnieka ripas” (From the Potter’s Wheel). Lielā plašā telpa bija iekārtota, izstādot aptuveni 50 Gundegas darbus. It kā visiem pazīstamās vāzes, krūzes, bļodas, šķīvji, trauki ar vāciņiem un citas formas tomēr ir veidotas izteikti savdabīgi. Krāsu gamma ietver tikpat kā visu varavīksni, kā arī gaišos un tumšos zemes toņus.
Viena no aizraujošakajām Gundegas keramikas darbu sērijām, kas veidoti no porcelāna, saucas „Gaisa tases” („Air Cups”). Māksliniece pati tos dēvē par caurumainajiem darbiem. Šīs „caurumainās” krūzītes, šķīvji, vāzes ir izstādītas uz peldošiem izstāžu plauktiem. Darbi ir uz ripas mesti gabali, daži veidoti ar dubultsienu. Kad pirms cepšanas tie ir cieti kā āda, Gundega izgriež katram sarežģītu, filigrānu caurumu rakstu, izveidojot darbus ar mežģīnēm līdzīgām sienām. Glazūras galvenokārt ir gaišās krāsās. Šie darbi pārsteidz skatītāju ar savu izsmalcinātību. Lietas, kuras esam pieraduši pildīt ar šķidrumu un pārtiku, iegūst gandrīz vai caurspīdīgu tekstūru un met uz sienas rotaļīgas ornamentu ēnas.
Gundegai patīk katrs no keramikas veidošanas procesiem. Viņa strādā pie podnieka ripas, būvē ar rokām, un savos lielākajos gabalos apvieno technikas; sākot uz ripas, tad veidojot tālāk ar izrullētām māla „desiņām” un nobeidzot darbu atkal uz ripas. Gundegu pati plānošana maz intresē: „Es vienkārši sāku ar māla piku un dodos uz priekšu. Rotaļājos.”
Kad darbs ir izveidots, tad pirmais solis ir virsmas apstrāde, kamēr māls vēl mitrs. Izjust mitrumu mālā un izvēlēties pareizos darba rīkus vai zīmogus, prasa lielu pieredzi un zināšanas. Gundega bieži izmanto to, kas pieejams, lai rotaļātos ar materiālu. Reizēm viņa kā darbarīkus pielieto karotes, nažus un citus priekšmetus, lai iezīmētu darba virsmu. Nākamais solis ir dekorēšana ar apakšglazūrām, kas jāpaveic pirms pirmās dedzināšanas, un pēdējais solis ir izvēlēties augstā karstuma glazūras. Māksliniece gatavo pati savas glazūras pēc noteiktām receptēm.
Gundegas galvenie izejmateriāli ir akmens māls un porcelāns, kas jāapstrādā ar augstas temperatūras apdedzināšanas metodēm. Viņas skaistās glazūras izveidojas, lietojot gāzes krāsni nevis elektrisko, jo tad var panākt redukcijas dedzinājumu. Tā ir mālu dedzināšanas metode, kur krāsns gaisa ieplūdes un degļi ir iestadīti tā, lai ierobežotu vai likvidētu krāsnī esošo skābekli, lai metālu oksīdi pārvērstos to reducētajā metāliskajā stāvoklī. Skābekļa daudzuma samazināšana krāsnī rada dinamiskas, skaistas krāsas.
Kad māksliniecei uzdevām jautājumu, kādu lomu latviskais spēlējis viņas darbos, viņa sākumā neatzina, ka tam ir bijusi sevišķa nozīme. Bet pārlaižot acis apkārt saviem mākslas darbiem, Gundega tomēr atzina latviskās kultūras ietekmi. Kā imigrants, cilvēks tiek raustīts starp dažādām kultūrām. Māksliniecei bija dinamiska loma Sausbendas sabiedrībā gan kā skolotājai, gan kā keramiķei. Paralēli viņa arī spēlēja svarīgu lomu Amerikas latviešu sabiedrībā, it sevišķi 3x3 kustībā.
Gundega Peniķe. Trauki. Keramika, „Reitz” glazūra
BIOGRĀFIJA
Gundega Amola piedzima Jelgavā un tur beidza pamatskolu (kurā arī gāja trimdā pazīstamais dzejnieks Gunārs Saliņš). Viņa ar ģimeni vēlāk dzīvoja Valmierā, Daugavpilī un Rēzeknē. Rēzeknē pavadītajos trīs gados, viņa ar māti bieži gāja uz tirgu, kur bija sastopami vienreizējie Latgales keramiķi. Gundegas māte, Jelgavas teātra aktrise Elza Tauriņa, kuru savā laikā vairākkārt savās gleznās attēloja Voldemārs Tone
[1], jau toreiz aptvēra, ka Latgales keramika ir kas sevišķs. Viņa bieži to iegādājās un kā dāvanas draugiem veda uz Rīgu. Tā jau no bērnu dienām Gundega bija iemīlējusies keramikā.Vācijas bēgļu laiks viņai pagāja Eslingenā – vienā no rosīgākajām dīpīšu nometnēm, kur viņa gāja vidusskolā, bet to nenobeidza, jo bija jādodas uz Ameriku. Gundega ieradās Aiovā (Iowa) 19 gadu vecumā ar māti, patēvu un mazo brālīti, vēlāk pazīstamo mākslinieku Jāni Mintiku. Tur viņa uzsāka studijas Aiovas skolotāju koledžā (Iowa State Teacher’s College, vēlāk University of Northern Iowa). Gundegas tēvs iebrauca Amerikā vēlāk un apmetās Milvokos. Nākošā keramiķe atbrauca ciemos pie tēva uz Milvokiem, kur viņai iepatikās un viņa nolēma palikt. Sekoja studijas augstkolā, kur Gundegai ļoti patika keramikas kursi. Tos gan viņa nenobeidza, jo bija svarīgākas lietas, piemēram spēlēt teātri, reizēm kopā ar interesanto puisi Jāni Peniķi. Visa teātra spēlēšana vainagojās ar Gundegas un Jāņa laulībām 1955. gadā, un dēla Andreja piedzimšanu pēc gada. Jānis sāka mācīt Minneapolē, kur savukārt Gundega pasniedza tautas dejas. Tad nāca piedāvājums Jānim mācīt Indianas universitātē Sausbendā (University of Indiana South Bend), un ģimene atvācās uz pilsētiņu, kurā nebija neviena latvieša.
Gundegai likās, ka dzīve beigusies, atvācoties uz šo mazo, konservatīvo Amerikas vidienes pilsētiņu. Pēc gada, 1970. g., viņa ieraudzīja afišu par keramikas klasēm vietējā mākslas centrā. Viņa pieteicās un atrada savu dzīves nodarbošanos un labu draugu, kolēģu un studentu kompāniju. Centra direktors bijis itālis, kas aicināja jauno keramikas pasniedzēju mācīt arī bērniem. Gundega no sākuma nav gribējusi, jo nebija pārliecināta, ka varēs ko iemācīt bērniem, bet direktors mudinājis ar „Try it, seńora!” („Pamēģiniet, kundzīt!”). Tā atklājās, ka strādāt ar bērniem viņai patīk un padodas. Sousbendas mākslas centrā un muzejā māksliniece atrada otrās mājas un tur mācīja klases līdz pat pensijai. South Bend Museum of Art ir akreditēts muzejs, ko uzbūvēja 1977. g. Sausbendas mākslas centrs kļuva par svarīgu muzeja sastāvdaļu. Tajā atrodas augstas kvalitātes keramikas studija, ko Gundega vēl aizvien izmanto kā savu darbnīcu.
Četrus gadus Gundega mācīja Sv. Marijas koledžā blakus pilsētiņā (St. Mary’s College, Notre Dame, IN), kur bija laba mākslas nodaļa. Tur viņai bija personālizstāde ar viņas veidotajiem gaisīgajiem, caurumainajiem traukiem.
Gundega iesaistījās latviešu sabiedriskajā darbā, kad mācītājs Vārsbergs viņu sarunāja par audzinātāju Garezerā, kas ir tikai stundu no Peniķu dzīvesvietas. Audzinātājas darbs viņai nebija tas mīļākais, bet, kad viņa pamanīja, ka keramikas programma Garezerā sāk klibot, viņa ar prieku nāca talkā un mācīja keramiku bērnu nometnei un vidusskolēniem. Nometnēs grūtākais ir pareizi iekārtot laiku, lai bērnu darbi izžūtu, izceptos, tiem tiktu uzlikta glazūra, utt. Galvenais bija paspēt, lai līdz mācību sezonas beigām varētu mākslas darbus izstādīt un dot tos bērniem līdz. Tas viss bieži nozīmēja Gundegai cauras naktis pie cepļa.
Gundega un Jānis Peniķi bija labos draugos ar Līgu un Arnoldu Rupertiem, un tā Gundega ilgus gadus mācīja keramiku arī 3x3 nometnēs Garezerā un Latvijā. Kad prasījām, ko vēl Gundega darījusi pie latviešiem, viņa atbildēja, ka Jānis bijis tas aktīvais, viņa tikai ņēmusies ar māliem.
STUDENTI
Gundegas studenti bija tie, kas ieteica muzejam izveidot viņas izstādi. Acīmredzot, pa šiem gadiem viņa kā skolotāja ir atstājusi paliekošu iespaidu uz daudziem jo daudziem studentiem. Izstādes apraksti mijās ar studentu atsauksmēm. Daudzi Gundegas skolnieki turpināja karjeru mākslā, un uz ekrāna varēja apskatīt bijušo studentu darbu attēlus.
Gundega par savu mācīšanas filozofiju saka: „Es uzskatu, ka studentu atšķirīgās intereses prasa mācīt katru individuāli. Nodarbība nedrīkst būt strukturēta. Tai jābūt veidojamai tāpat kā tehnikai ar ko strādāju.”
Steisija Gorski (Stacey Gorski), kurai ir sava studija Pensilvānijā, par Gundegu saka:
„Viņas pasniegšanas stils ir sakombinēt uzmundrinājumu ar ieteikumu. Viņa teiktu: ‘Tā ir jauka bļoda, tev vajadzētu pagatavot vēl vienu’, kad citi teiktu: ‘Tev ir vairāk jāvingrinās.’ Mans mīļākais Gundegas izteiciens: ‘Tas būtu jauks pods, ja to vēl drusku apgraizītu’, nevis ‘Tas gan ir smags ķieģelis.’”Kad Gundega apsēdās pie ripas, lai demonstrētu, tas bija tikpat kā vērot labi iemēģinātu deju. Viņas rokas lēnām slīdēja, pirksti vadīja un māls reaģēja. Istabā cilvēki raudzījās klusā apbrīnā un pārsteigumā novaidējās, kad viņa pārgrieza perfektu vāzi uz pusēm, tikai lai parādītu pareizo trauka sienas biezumu.
Diks Reineke (Dick Reineke), bijušais students atceras: „Gundega vienmēr mācīja eksperimentēt ar mērķi radīt individuāli atšķirīgus darbus. Viņa uzsvēra studentiem savu darbu radīšanas metodi, lai radītu kaut ko „jaunu” ... vienmēr! Viņai patika pārkāpt noteikumus, lai redzētu, kas notiks ... galvenokārt tas, kas notika, bija brīnišķīgas variācijas, nevis paredzamas formas.”
Džess Loids (Jess Loyd), bijušais muzeja izglītības nodaļas vadītājs, atminas: „Es atceros, kā viņa kliedza uz mani, un es teikšu ‘kliedza uz mani’, jo viņa mani nobiedēja, ‘iekšpusei ir jāsakrīt ar ārpusi!’. Man pagāja gadi pirms sapratu, ko viņa saka par keramiku, ... pielietojot šo atziņu personīgajā dzīvē, cilvēka iekšējā un ārējā tēla saskaņa nodrošina augstvērtīgas īpašības: eleganci, lietderību un vispārēju skaistumu. Labs skolotājs, kā Gundega, sēj sēklu šim īpašību savienojumam, pat pats to nenojaušot.”
Anna Zaļisnka-ILL 2010. gadā beidza patstāvīgo skolotājas darbu un atgriezās pie aicinājuma radīt mākslu. Savā keramikas darbnīcā viņa veido figurālas skulptūras, īpaši iedziļinoties latviešu folklorā un mītos. Viņa pazsniedz keramikas skulptūras klases Kalamazū Mākslas institūtā (Kalamazoo Institute of Arts).
Maira Bundža ir bibliotēkāre, dzimusi un augusi Ņujorkas apkārtnē, bet lielāko dzīves daļu pavadījusi Kalamazū, veidojot Latviešu studiju centra bibliotēku un strādājot Rietummičigānas universitātē. Latviešos viņa bijusi aktīva visu mūžu, sākot ar 2x2, ALJA, Gaŗezeru, teātriem Kalamazū latviešu skoliņā, 3x3. Pašlaik Maira vada Kalamazū latviešu biedrību, strādā pie Gaŗezera bibliotēkas un turpina sekot latviešu krājumu attīstībai Amerikas un pašu latviešu bibliotēkās un archīvos.
