Uz atskabargainā Zemes sola
 

* * *
 

Sakustas dzejolis
kā savulaik bērniņš klēpī.
Sakustas, bet no manām acīm vēl slēpjas.
Es viņam uzsmaidu, bet nesteidzinu –
vēl nav pienācis laiks viņu svinēt.
Mīlestība ir darbības vārds,
un to zināja mani senči,
tāpēc nelocīja kā vītola vicu,
bet darīja klusējot un ticot.
 

* * *
 

Savās virtuvēs un šaurās kāpņu telpās
mēs visi kaut ko sludinām,
un visi – kā bez elpas.
Un lasās kopā sekotāju bari,
bruņojas ar to, kas ir pie rokas
un dodas sazin’ kurā pasaul’s karā.
Bet sākas virtuvēs un šaurās kāpņu telpās
no slikta gaisa un no seklas elpas.




Gar jūru ejot

Varbūt tā tikai tāda spēlēšanās
ar vārdiem un tur slēpto jēgu,
tāpat kā jūra spēlējas
ar paisumu un bēgumu,
un cerība – ir ilūzija vien,
kas reizēm mums pa priekšu,
tāpat kā ēna skrien,
bet reizēm velkas nopakaļ
un žēli, žēli smilkst,
kad plaukstā griežas
tukšie gliemežvāki.
Bet tad nāk paisums –
un viss no jauna sākas.
 

* * *

Rīts. Debesu lazurīts
laistās tā, ka asaras sariešas acīs.
Bet varbūt no kaut kā cita –
no domām, kāpēc mēs te tā sitamies,
kā uz ledus izmestas zivis?
Dievi no Sīriusa vairs neatlido
nepamāca, kā cilvēkiem sevi valdīt.
Civilizācijas, kā olu čaumalas šņirkst,
un cita uz citas kraujas,
planētu pārvēršot smilšu saujā,
kamēr no debesu lazurīta
ne gabaliņš nenodrūp.
Varbūt tāpēc tik smaržīgi
šorīt kafija tasītē kūp?

 

* * *

Leduspuķu dārzi pilnos ziedos,
bet tos man nav atļauts plūkt.
Arī Babilonijas gaisa dārzos
mani neviens vairs neielūgs.
Skaista dziedamā balss,
esot bijusi vecmammai manai,
Es tagad tās trauslo dzidrumu
viņas mazmazmeitā manu.
Skatos, kā leduspuķes logā
ver ziedlapas un tās kaisa –
viss šajā pasaulē turpinās
no reiz iekustināta gaisa.
 

* * *

Meklēt labo. Meklēt labo arī tad, kad dzird –
nav un vairs nekur nevar to dabūt.
Pārlāpstot jau reiz rakto smilti,
vai tur nepazib spožu likteņu lauskas,
neiedzinkstas sudraba važiņa smalka
vai pirms gadu tūkstošiem pazaudēts auskars?
Pārlapot lappuses, trauslas kā spāres spārns,
kur, uz nākotni domājot, kaut kas ir rakstīts,
laipot pa nedrošiem laikiem kā laipām
pāri pasaules ūdeņiem satumsušiem
un mēģināt atcerēties, ko esam aizmirsuši.

 

Martā

Un atkal kādiem krāces apiet nebūs laika,
un viņi straumē metīsies un peldēs pāri,
kur agrās kļavas jau dzen saldas sulas,
un pūpolvītoli mirdz tā, ka apžilbst acis,
kur taciņas uz upi iemin sīkas tērces,
tos kaitinot, kas baidās kājas mērcēt.

Un atkal kādiem krāces apiet nebūs laika.
Kad, pāri brienot, viņi klups un apdauzīsies,
no sirds kad liekais būs jau nomizots,
vai atcerēsies tad, ko teica kādreiz Oika:
„Viss atdosies, kas ir pa īstam dots.”





* * *

Ja varētu izlīkumot caur dzīvi
tik nepiespiesti un brīvi kā upe
gan palos, gan sausajā laikā –
mazajiem akmeņiem pāri,
kā pa jokam aptekot lielos,
un acis ar krastiem mielot.
Ja varētu izlīkumot kā dziesmā
„Upe un cilvēka dzīve”…
Bet sejā saltas šļakatas sitas,
plēš drēbes mežrožu dzelkšņi,
un kājas aiz saknēm ķeras.
Var jau būt arī par to reiz dziedās,
Bet jau no gadsimta cita.

 

Sajūtu arheoloģija

Un dvēsele pārvēršas pēkšņi
par viduslaiku pilsētu naktī –
ar klaiņojošiem suņiem
un briesmām visos kaktos,
ar šaurām un tumšām ielām
bez neviena gaismas ielāpa.
Kad sargi vairs torņos nestāv,
var dzirdēt pavisam skaidri,
kā plaisā debesu sijas,
no sienām krīt gleznas,
nost lobās krāsas kā zvīņas,
un pilsēta padodas bez cīņas.
Tev nekad tā nav bijis?


„Jā, dzejai patīk staigāt basiņām
Pa rasu, zvaigznēm, zilgmi, lēktiem sārtiem.”
(Leons Briedis)

* * *

Ik reizi tā iet cauri kādiem vārtiem,
Tad apstājas un atskatās,
vai atkal nedzenas kāds pakaļ,
jo ļaudīm netīk, ka tos miegā baksta.
Bet tikmēr saulīte tik skaisti raksta
uz sniega pavasara rondeles,
ka riņķot atsāk zemes asinis.
Cik droši saule iet pār rugaini,
un iedomājies – arī basiņām!





Redzēt Romu

Pie mācītājmuižas, gravā,
kur varenu koku stumbri
kā kolonnas uz kailo zaru kumbriem
tur ziemas patinētās debesis,
kur grūti atšķirt, nolūzuši koki
vai aizmiguši klaidoņi un nimfas,
ar sniegu piesegušies amori
no Pironēzi barokālām gravīrām.
To visu ieraudzīt un ieslēgt atmiņā,
pirms saulē sadrūp sniega marmors.

 

Pa neseno cīņu vietām

I
Vai šodien te kāds vēl runā
un viens otrā vēl klausās?
Ir visi akmeņi izmētāti,
ej tagad, uz kuru pusi gribi,
pie katra ir jāpiedauzās.

II
Tik bikli rokas apskāvienam ceļas,
Un noiets vēl tik maz no garā ceļa.
Bet priekšā – Bēthovens un „Devītā”,
un kņada, kuru liliputi rada,
ap saviem postamentiem drūzmējoties.

III
Ceļš visiem viens –
no grauda līdz rugājam iet.
Un visiem ir viena skola –
pēc debesīs lūkošanās
uz atskabargainā Zemes sola.

 

* * *

Ar pirkstu pārvelku vakardienai
un brīnos – kā gan tik ātri
tā pārklājusies ar putekļu kārtu!
Bij’ diena skaidra un spoža
kā rasa, pirms saulē nožūst…
Nedz vēzēja vējš ar slotu,
nedz grauza ķirmji un kodes,
vien es un mana rosība tukšā,
tur cīnījās viena ar otru.





* * *

Tik daudz vēl neizzinātu vietu,
kur bīstami pat kāju spert.
Kur čūkslājs īsts,
tur dzīvo tumsas būtnes,
un paši tuvākie pat neieklīst.
Tik daudz vēl neizgaismotu vietu –
kā Mēness otrā pusē vai uz Marsa,
bet laika maz, un ceļš ir ļoti tāls.
Būs tomēr jāsaņemas, jāiet,
vien sērkociņi jāpaņem un sāls.

 

* * *
Man brūni sārta māla krūzīte klēpī,
un es domāju, kur zemes auglība slēpjas.
Ar saviem augumiem vingriem
jau tūkstošiem gadu
šo planētu zaļoksni vīri mēslo.
Cik arumi sārti pēc katra kara,
kā sakuplo labības lauki,
kāds varens pieaugums mežiem!
Zeme nešķiro asinis,
savējās līst vai svešās.
Kad māla pika podnieka rokās
brīnišķā traukā pārtop,
es skatos uz krūzīti brūni sārto –
uz tās sāniem raksti kā rētas,
un kāda balss man saka: –
„Zemei ir visas asinis svētas…”
 

Velkam

Velkam dzīvīti savu,
it kā jau būtu pērnie.
Bet kādām sievām
joprojām dzimst bērni,
kādas mātes velk viņus vienas
kā ragavas pa vasaras ceļu,
kādas sievietes savus vīriešus
velk laukā no purva, kas viņos,
un, ja nenogrimst pašas,
reizēm arī kādus izvelk.
Kādi tikai velk laiku,
gaidot uz labākiem laikiem,
kādi tos labākos tuvāk velk,
kādi – atpakaļ, kādi – uz priekšu,
bet kādi tikai murmina:
„Welcome, welcome…”