Jaunā Gaita nr. 306. rudens 2021
Elita Ansone
„Tu glezno tikpat labi kā vīrietis!”
Dainas Dagnijas māksla feminisma kontekstā
Skats uz Dainas Dagnijas darbu izstādi Latvijas Nacionālā mākslas muzejā otrā stāva labā spārnā š.g. 04.VI - 19.IX
Pieminot 2019. gadā mūžībā devušos latviešu mākslinieci Dainu Dagniju (1937-2019), Latvijas Nacionālais mākslas muzejs izveidoja izstādi, kura fokusējas uz Amerikas periodā radītajiem darbiem no 1968. līdz 2000. gadam. Kā zināms, Daina Dagnija lielāko mūža daļu nodzīvoja trimdā – pēc Otrā pasaules kara Vācijas bēgļu nometnēs, no 1951. gada ASV, bet mūža otrajā pusē, 2001. gadā, viņa bija viena no tiem trimdiniekiem, kas nolēma atgriezties savā dzimtenē Latvijā.
Daina Dagnija ir atstājusi nozīmīgu mākslas mantojumu, kura vitalitāte un aktualitāte nav zudusi arī šodien. Retrospekcija ir reize, kad izvērtēt mākslinieces darbību ilgākā laika periodā un novērtēt viņas drosmīgo un spilgto devumu mākslā. Dagnijas daiļrade risinājusies sešdesmit gadu garumā, jau kopš 50. gadu beigām, un tā ietver vairākus periodus. Mākslinieces gaitu pašā sākumā, pēc studiju pabeigšanas Šonāra mākslas institūtā (Chouinard Art Institute) Losandželosā, viņa sāka kā abstraktā ekspresioniste, un abstrakto ekspresionismu vienmēr uzsvēra kā savas mākslas pamatu. Tomēr Dagnijas interese par cilvēku vedināja pievērsties figuratīvam attēlojumam. Tas notika 60. gadu pirmajā pusē Okinavā, kurp viņa bija devusies līdzi vīram Jurim Krūmiņam militārajā dienestā. Eksotiskās Japānas salas iedzīvotāju sadzīves un dabas vērojumā tapa Okinavas perioda kolekcija figuratīva ekspresionisma virzienā, ieturēta postimpresionisma glezniecībai radniecīgā koloristikā. Atgriežoties Savienotajās valstīs, 60. gadu vidū Dagnijas stils mainījās, tas izveidojās figuratīvi reālistisks ar popārta stilistiskajām iezīmēm un opārtiskiem krāsu vibrācijas efektiem. Dagnijas glezniecībā galvenais tēlojuma objekts ir cilvēks, visbiežāk sieviete, gleznota gandrīz dabiskā augumā, frontāli tieši. Figūras konturētas ar precīzu biezu līniju, plakātiski intensīvās krāsās, un tīru pretkrāsu salikumi rada opārtiski vibrējošu efektu. Šis dominējošais Dagnijas mākslas paņēmiens izpaudās no 60. gadu otrās puses, 70. un 80. gados. Emocionālu kāpinājumu 80. gadu darbos Dagnija panāca, sintezējot arī neoekspresionistiskus paņēmienus un attīstot sievietes ķermeņa ekspresīvas deformācijas. Izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā aptver vairāk nekā trīs desmitgades, tomēr neietver visus mākslinieces stilistiskos un saturiskos periodus. Izstādes fokuss ir feminisma otrā viļņa notikumi ASV, kā arī sešdesmito gadu politiskā aktīvisma nokaitētais laiks, kad cilvēktiesību kustība, pretkara protesti un ekoloģiskā atmoda ietekmēja globālos procesus. Izstāde atklāj, kā Daina Dagnija, emocionāli manifestējot savu personisko sievietes, mātes un mākslinieces pieredzi, feminisma izvirzītajiem jautājumiem pievērsusies pirms piecdesmit, četrdesmit un trīsdesmit gadiem. Šāda izstādes ievirze izvēlēta, jo šobrīd Latvijā, vairāk nekā jebkad agrāk, tiek pievērsta uzmanība dzimtes studijām.
Izstādes nosaukumā ietvertā dzimumdiskriminējošā „uzslava”: „Tu glezno tikpat labi kā vīrietis!”, kas, kā māksliniece stāstīja, reiz tikusi veltīta viņas glezniecībai, izvēlēta, lai provocētu feministisku diskusiju. Vai sievietes māksla nevar būt gana laba? 1971. gadā mākslas zinātniece Linda Nohlina (Linda Nochlin) ARTnews publicēja rakstu: „Kāpēc nav bijis izcilu mākslinieču?” („Why Have There Been No Great Women Artists?”). Šis raksts feminisma polemikai pievērsās nevis no emocionāli personiskām, psiholoģiskām un subjektīvām pozīcijām, kā tas nereti izpaudās feminisma demonstrācijās 20. gs. 60. gadu beigās, bet gan veica vēsturisku analīzi balto vīriešu rakstītajai mākslas vēsturei. Nohlina aicināja pievērst uzmanību iepriekšējos gadsimtos marginalizētajām sievietēm māksliniecēm, lai atbilde uz vienkārši izvirzīto jautājumu neskanētu tikpat vienkāršoti, proti, ka sievietes nav spējīgas uz izcilību mākslā. Šis raksts norādīja virzienu, ka līdztekus vīriešu vēsturei (his-story), jāraksta arī sieviešu vēsture – her-story. Latvijā Daina Dagnija intervijās bieži tika izvaicāta par dzīvi ASV, un viņai bija svarīgi uzsvērt, cik grūti sievietei, mātei un māksliniecei, pie tam vēl imigrantei, bija ielauzties mākslas pasaulē. Sieviete Dainas Dagnijas mākslas naratīvā vienmēr ieņēmusi vissvarīgāko vietu. No septiņdesmito gadu vidus viņa piedalījusies sieviešu mākslas izstādēs, kurās sievietes runā par sievietēm, kā arī daudzas savas personālizstādes veltījusi tieši sievietes tēmai. Viņa bijusi Sieviešu mākslas savienības (Woman’s Caucus for the Arts) rīkoto izstāžu un akciju dalībniece.
Feminisma vēstures stāstījumā nozīmīgs ir Dagnijas darbs Miss America 1922 (1969), kurā attēlotas pirmā „Miss America” konkursa četras finālistes. Glezna radās pēc 1968. gadā Ņujorkas radikālo sieviešu grupas – cilvēktiesību, jauno kreiso un pretkara kustības aktīvistu – sarīkotas protesta demonstrācijas pret „Miss America” konkursiem Atlantiksitijā. Demonstrācijas saskaņojuma vēstulē Atlantiksitijas mēram dzejniece Robina Morgane rakstīja: „Demonstrācijas mērķis ir protestēt pret ‘Miss America’ konkursu, kas demonstrē sieviešu tēlu, kuru daudzas amerikāņu sievietes uzskata par neveiksmīgu: uzsverot ķermeni nevis smadzenes, jaunību nevis briedumu, komerciju nevis cilvēcīgumu”.[1] Šī protesta demonstrācija izraisīja eksplozīvu efektu feminisma kustības otrajam vilnim. Un tieši šī notikuma iespaidā Daina Dagnija uzgleznoja Miss America 1922 (1969) – četras ASV pirmā skaistuma konkursa dalībnieces. Zinot, ka Dagnija saviem darbiem nereti izmantoja fotogrāfijas, taču viņas arhīvā tādas nav, pēc neskaitāmu 1922. gada „Miss America” konkursa attēlu caurlūkošanas tīmeklī, vienā 2021. gada deviņu dalībnieču uzņēmumā sazīmēju, ka māksliniece gleznā izvēlējusies izkadrēt četras vidū stāvošās, taču pati Miss America 1922, palikusi ārpus kadra, tātad gleznotas ir zaudētājas. Nedaudz galvu jauc fakts, ka attēlotā fotogrāfija ir 2021. gada konkursam, bet glezna saucas Miss America 1922 (kā saprotu, kronētā „Miss” savu kroni nes visu nākošo gadu).
Aiz Dainas Dagnijas gleznotajiem efektīgajiem un harizmātiskajiem sieviešu tēliem paveras arī politiski stāsti. Pilsoņu līdztiesības karos risinājās kaismīgas sadursmes starp liberālās un konservatīvās politikas piekritējiem. Aktīvistes gāja demonstrācijās, politiķes uzstājās ar argumentētām runām, notika akcijas un protesti kā par, tā pret. Par cilvēktiesībām un Labojumiem par vienlīdzīgām tiesībām („Equal Rights Amendment” – ERA) ASV konstitūcijā aktīvi cīnījās juriste un tiesnese Marta Raita Grifita (Martha Wright Griffiths, 1912-2003). Viņu mēdz dēvēt par „ERA māti” („Mother of the ERA”). Iespējams, ka tieši viņu kā spīkeri, gatavu runas teikšanai, Daina Dagnija ir attēlojusi gleznā Oratore (1969).
Dagnija gleznojusi arī kreisi noskaņoto amerikāņu dziedātāju, aktrisi, dejotāju, dziesmu autori, un arī 1966. gada ASV televīzijas seriāla „Betmens” kaķsievieti Ērtu Kitu (Eartha Kitt, 1927-2008). Kita bija daudzu sociālu jautājumu aktīviste, 50.-60. gados veicināja attīstības iespējas jauniešiem no nelabvēlīgiem sociālajiem slāņiem, bija Starptautiskās sieviešu līgas Mieram un brīvībai (Women’s International League for Peace and Freedom) dalībniece, miera kustības atbalstītāja, vēlākos gados LGBT civiltiesību aizstāve, viendzimuma laulību atbalstītāja. Kitu Daina Dagnija uzgleznoja 1968. gadā, kad Kita nokļuva ASV valdības nevēlamo personu sarakstā, jo Baltajā namā prezidenta kundzes Lēdijas Bērdas Džonsones rīkotajās pusdienās bija publiski paudusi savus uzskatus pret Vjetnamas karu. Prezidenta kundze pusdienās bija aicinājusi sabiedrībā pazīstamas dāmas, lai pārspriestu idejas, ko sievietes varētu darīt, lai mazinātu jauniešu noziedzību. Smalkajās pusdienās ticis smalki ēsts, runāts par niekiem, tikai ne par galvenajām problēmām. Kad pienākusi Kitas kārta uzstāties, viņa norādīja, ka galvenais nemieru cēlonis ir Vjetnamas karš, ka jaunieši protestē, jo nevēlas doties karā. Uzdrīkstēšanās konfrontēties ar Baltā nama politiku Kitai maksāja karjeru, viņa nekavējoties nokļuva ASV valdības nevēlamo personu sarakstā un viņa uz desmit gadiem pameta ASV. Lai arī Dagnijas gleznā Kitas tēls ņemts no kādas izrādes vai koncerta, ar Kitas priekšnesumiem raksturīgu atvērtu un paceltu roku žestu, tomēr gleznas darināšanas gads,1968, atver jautājumu, vai tās rašanos inspirēja skandāls Baltajā namā?
Izstādes atslēgas vārds ir arī „sešdesmitie” – seismisku satricinājumu laiks visā pasaulē, šis laiks sakrita ar Dainas Dagnijas radošo uzplaukumu, māksliniece reaģēja uz sava laika aktualitātēm, piedalījās kultūras dzīvē, labprāt apmeklēja mūzikas izrādes. Dagnijas glezna Hair (1971-1972) tapa pēc hipiju kontrkultūras un seksuālās revolūcijas kulta rokmūzikla „Mati” (Hair: The American Tribal Love-Rock Musical, 1967) noskatīšanās, kas pirmizrādi Brodvejā piedzīvoja 1968. gadā. Izrāde manifestēja 60. gadu laikmeta garu – hipiju kontrkultūru un nostāšanos pret mietpilsoniskām vērtībām. Izrādes hiti soli pa solim izdziedāja jauniešu dzīvē ienākušās problēmas – iesaukšanu Vjetnamas karā, brīvo mīlestību, psihedēlisko pieredzi, multikulturālismu, dažādu rasu kopienu ielu dzīvi, garo matu kultu un Jaunā laikmeta (New Age), proti, Ūdensvīra (Aquarius) laikmeta kā miera un mīlestības ēras gaidas. Tomēr tā bija arī politiska izrāde.
Vēl viens fenomens, kas radās 60./70. gadu mijā, bija ekoloģiskās kustības dzimšana. Gleznu Zemes diena (1971) Daina Dagnija uzgleznoja pēc iespaida no grandiozās manifestācijas 1970. gada 22. aprīlī, kad vides aktīvisti pirmo reizi sarīkoja Zemes dienu, kas kļuva par jaunas globālās ekoloģiskās kustības sākumu. Gleznā attēlotais skats – māte stumj savu mazo bērnu ratiņos, un abi ir gāzmaskās – noskatīts tieši šajā demonstrācijā. Filozofija, kas dzima kopā ar zaļo kustību, vēlāko gadu Dagnijas darbos izrādījās ne mazāk svarīga kā feministiskā, un abām saplūstot, astoņdesmitajos attīstījās ekofeminisma virzienā. Ticība Zemei kā dzīvai būtnei Dagnijas mākslā transformejās sava veida dabas reliģijā, kas vēlāk parādījās ekofeministiskos dabas mistērijām veltītos ciklos – „Senču ezeri” (1987-1995), „Radīšana un evolūcija” (1985-2013) un „Dabas spēki” (1996-2013).
Pāreja uz ekofeminismu Dagnijas mākslā redzama divpadsmit gleznu ciklā „Sieviete un govs” (1982-1985). Šīs sērijas pirmā glezna Dagnijai parādījusies kā vīzija, un pirmajai sekojušas arī nākošās, vedot cauri dzimšanas un nāves ritējumam. Intuitīvismā balstītais cikla aizsākums vedina atsaukties uz Junga analītiskās psiholoģijas idejām par arhetipiem un kolektīvo bezapziņu. Tomēr gleznas ir arī ļoti personiskas, tās ir ķermeniskas, par sievieti kā bērna iznēsātāju, dzemdētāju un barotāju, tās pievēršas izjūtām par sevi kā sievieti, kā māti, par savu bērnu, par cilvēka stāvokli pasaulē, par nedrošību un sāpēm, par mierinājumu un apskaidrību. Ekofeminisma mākslā tiek analizētas cilvēka un dabas attiecības no dzimuma koncepta viedokļa, parādās interese par sievieti un mitoloģiju, sievieti un reliģiju. Īpaši senajās panteisma reliģijās dažkārt tiek paustas paralēles starp dabas un sievietes apspiestību. Feminisma mākslā izpaužas arī sieviešu viktimizācijas idejas. Ar ekspresīvu spēku un feministiski demonstratīvi tās manifestējas gleznās Kliedziens (ap 1986), Baltā līnija (1987), Mēdeja (1992), Sievietes spēks (1993), Lava (1993) – šie darbi fokusējas uz bioloģisko, izceļ dzemdi, vēderu, krūtis, vagīnu, menstruālo ciklu.
No 70. gadu feminisma izauga atzars – Dievietes kustība (Goddess movement). Tā sasaucās ar feminisma centieniem runāt par sieviešu vēsturi kā alternatīvu vispārējai vēsturei. Dievietes kustību iedvesmoja lietuviešu izcelsmes amerikāņu arheoloģes un antropoloģes Marijas Gimbutienes (Marija Gimbutienė, 1921-1994) 1974. gadā iznākusī grāmata Vecās Eiropas dievi un dievietes 7000–3500 gadu pirms mūsu ēras. Mīti, leģendas un kulta tēli.[2] Gimbutiene secināja, ka pirmsvēstures periodā Eiropā pastāvējusi matriarhāta civilizācija, kurā tika pielūgtas sieviešu kārtas dievības. Dievietes kustība meklēja saknes senatnē un pasaules tautu mitoloģijā. Saistībā ar mitoloģiju Dainas Dagnijas mākslā notika pakāpeniska transformācija, sievietes ķermenis tika abstrahēts, vizuāli pārveidots par mandalu, kurā saplūda pasaules tautu mantojums, Dabas un sinkrētu garīgu ticējumu sintēze. Darbi, kuros fokuss bija uz vēderu, dzemdi, nabu, krūtīm, arvien vairāk kļuva par ornamentālām sistēmām, kurās tika integrēta pasaules kultūru simbolika – indiāņu, baltu, hinduisma u.c. Sievietes vēders – sava veida sfēra – pārtapa par kvaziuniversālu mandalu, tādu kā kosmosu, īpaši ekofeministisko darbu ciklā „Senču ezeri”, no kura izstādē eksponēts Zemes māte, Veļu māte (1995), kurā redzam spirāli, kas tiecas Visuma bezgalībā, rosinot domas par pasaules dzimšanas, nāves un atdzimšanas ciklu.
Dr. Art. Elita Ansone (1964) ir mākslas zinātniece, Mākslinieku savienības dalībniece kopš 1997. gada, Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas ARSENĀLS vadītāja. Mākslas zinātni studējusi LMA. 20. gs. 80. gados pievērsusies mākslas kritikai. Izstāžu kūrēšanas prakse un mākslas pētniecības lauks - 20. un nupat kā uzsāktais 21. gadsimts.
[2] Marija Gimbutas. The Gods and Goddesses of Old Europe, 7000 to 3500 BC: Myths, Legends and Cult Images. London: Thames and Hudson. – 1974.
