Baiba Magdalena Eglīte

Par Vitu Valdmani

Ar keramiķi Vitu Valdmani (1966) pirmoreiz sastapos un iepazinos gadus (ak, Dievs!) 20 atpakaļ izstādē Cēsīs, kurā jaunā māksliniece satricināja ar saviem stāstiem mālā par putniem.
20 gadi aizjoņojuši, katram ar savu ātrumu, un kādā sestdienas rītā plkst. 6'os eju uz autobusa pieturu, lai brauktu uz Limbažiem, kur Vita mani gaidīs, lai aizvestu uz savām mājām Liepupē. Esmu iepriekš brīdināta par pieticīgiem dzīves apstākļiem, par smagiem dubļiem uz lauku ceļiem, par suneni Mari, kas vētraini izrādīs savu prieku. Tas viss mani pārsteidz un nepārsteidz, bet baidīt ne pavisam nebaida.

Un tā esmu Vitas mājās. Celtas 1924. gadā un sen mantotas no kādreizēja „Neibādes” bocmaņa. Kaimiņu suns Sakurs un Mare sacenšas par tiesībām saņemt kādu lieku glāstu, bet mājas saimniece, ko atceros kā lielu trauslu bērnu ar milzīgām jautājošām acīm, ir pārvērtusies par sīkstu lauku darba rūķi. Acis gan palikušas tās pašas.

Vitai aiz muguras palikuši skolas gadi RLMV, mākslas akadēmijas keramikas nodaļa, Pētera Martinsona meistarklase, Ķīpsalas keramiķu darbnīca, desmitiem personālās un grupu izstādes dažādās Latvijas vietās, visās Baltijas un Skandināvijas valstīs, Vācijā, Spānijā, Krievijā, Šveicē, simpoziji, mākslinieka darbs vairākās animācijas filmās, pedagoga darbs Bolderājas mākslas skolā. Un tuvinieku aiziešana.

„Vienmēr ģimenē biju sīkais. Nu, tu jau nevarēsi... Bet beigu beigās nācās vienai pašai uzņemties vezuma vilkšanu, pārcelties no Rīgas, ieaugt dabas vidū. Viegli nav.”

Tepat līdzās ir mežs, kur ļauts labi justies jebkurai dzīvībai, te brāļa celtā pirts un stādītais kadiķkoks, ap lielo ozolu saaugusī jaunuļu birztala, kaimiņonkuļa uzartais labības lauks, skaldīšanai savestie malkas bluķi, māja, kas pa laikam nopūšas, ierukšķas un iečīkstas, un elektriskā keramikas krāns, kuru dedzinot, ūdeni kafijas krūzei jāuzvāra uz plīts, un ūdens akā... Bet kad jautāju, vai esi bagāta, Vita atbild apstiprinoši. Viņai pieder pasaule.

Putni, kukaiņi, sēnes, bez vārdiem runājošā dabas dzīve ir Vitas mākslas valstība. Galvenokārt jau putni. Vita absolūti neapdzied un neapjūsmo krāšņas spalvas, formu vai lidojuma daudzveidību. Precīzi noteikt viņas radīto putnu sugu piederību diezin vai izdosies. Šie putni ir izšķīlušies no cilvēku modificētām olām un savulaik atnākuši pie mākslinieces līdz ar dalību izstādē „Ligzda”. Vita stāsta, ka toreiz viņu emocionāli spēcīgi ietekmējusi Kusto ekoloģiskā brīdinājuma filmas kadri par baklāniem, kuriem piesārņojuma dēļ deformējas knābji.
Bet kad otrā dienā pašai ceplī piedzimis putns ar sagriezušos knābi, auksti šermuļi pārskrējuši pa kauliem...

Un laikam tādēļ Vitas putni ir runājoši. Noskaidrot griboši. Kāpēc viņi ir tādi? Kāpēc? Ar lielām spēcīgām plēsoņu kājām. Pat pingvīniņam tādas piešķirtas. Ar cilvēka skatienu. Ar smagu ķermeni un nevarīgiem spārniem. Un bez spalvām.

„Šis ir mans pirmais, un vienīgais ērms, ko patiesi esmu noskatījusi no fotogrāfijas grāmatā”, saka Vita, noņemot no plaukta jocīgi uz dibena sēdošu putnu, ar paklausīgi sakrustotām neveiklām, sačervelējušām ķepām, gudrām, kontaktu meklējošām acīm un izaicinoši izslietu cekulu. Noteikt viņa sugas piederību nemaz tik vienkārši nav. Dzērvju mazulis, kas drīzāk atgādina naivu, paklausīgu cilvēkbērnu, kurš tomēr uzdrošinās vecākiem uzdot grūti atbildamus jautājumus.

Paradoksāli, cik runājošs un dzīvs var būt mugurkauls, ķepas, galvas pagrieziens, spalvu cekuls! Divdesmit gadu atpakaļ Vitas putnos varēja saskatīt iekšēju radniecību ar akmens laikmeta radījumu nospiedumiem fosilijās, ko pastiprināja arī izvēlētais materiāls – akmens masa. Smagnējais baltais māls pieprasa savu apdedzināšanas režīmu, dod arī savu īpatnēju nokrāsu ar dažādām variācijām, dažāda ir arī materiāla uzvedība apdedzināšanas procesā. Nejaušības liek meklēt tālāk. Un laika gaitā putni un citi radījumi kļuvuši cilvēkbērnu pasaulei vēl tuvāki. Ar viņu tēlos iekodēto aizkustinošo lūgumu pēc saudzības. Bet pamatā visam ir Ola. Un ūdens.

Ar olas formu arī sākas ikviens Vitas Valdmanes radījums. Bet viņi pie mākslinieces atnāk paši. „Piesēžos un top.”

Vitas mājās visdažādākās vietās šobrīd līdzdalību topošai izstādei gaida dažādi kukaiņu, sēņu un putnveidīgie radījumi. Kopā ar tekstilmākslinieci Ievu Krūmiņu projektā „Gada blusa” iecerēts atgādināt, ka viss apkārtējais – daba – jebkura radība faktiski ir savstarpēji sasaistīts informatīvs lauks. Šajā likumsakarīgā saistībā cilvēks nebūt nav pārāks par vissīkāko radījumu, kaut aizmirsis dabisko kopsakarību. Bet Vitas putns ir informācijas pārvads, vēstījums. Informatīvs starpnieks starp apkārtējo dabu un cilvēku.

Nākamajai izstādei paredzētie putni laika gaitā šķiet nostiprinājuši savu pašapziņu, kaut arī izmēros šoreiz ir mazāki par kukaiņiem – ekspozīcijas galvenajiem varoņiem. Varbūt mums nepatīk blusa, ērce vai zirneklis, bet katram radījumam ir sava vieta un uzdevums lielajā dzīvības ķēdē. Un tieši putni aicina mani – skatītāju – dabas kroni domāt. 

Kad jautāju, cik filosofējošo putnu māksliniece palaidusi pasaulē, viņa atbild, vismaz vairāki desmiti katrai izstādei. Tie izklīduši pa Eiropu un tālab viņas radošo darbību man apliecina arī fotomateriāls. Un tas stāsta par nemitīgu profesionalitātes pilnveidi, par tehnoloģiskiem un tehniskiem meklējumiem, kur savu pienesumu dod arī pedagoga darbs. Gluži vai neticams rezultāts ir gūts kopā ar audzēkņiem apgūstot papīra masas plastiskās iespējas un nonākot līdz šī materiāla kombinācijai ar porcelānu!

Un datora saglabātais fotomateriāls liecina, ka pēdējos gados tapušie Vitas putni nav vairs tie, kas atgādina savu seno izcelsmi. Viņi liekas paaugušies, kaut lielāki nav kļuvuši. Toties gudrāki gan. Izsmalcinātāki, šķietami palutināti un izpušķojušies... Bet patiesībā, ne mazāk apdraudēti kā tie pirmie... Tikai paši viņi to vēl nenojauš...

Savukārt mākslas baudītāja acs seko postamentu mijai, dažādām virsmas faktūrām, krāsainu glazūru uzmirdzējumiem, acu skatieniem, galvas pagriezieniem, ķermeņu izliekumiem un kustībām. Un vareno cekulu spalvu virzienu stāstiem. Un lai arī šo putnu jaunuļu lidojuma potenciāls ir visai apšaubāms, jo maz attīstītie spārni un smagās kājas mani aicina tā domāt, tomēr viņi ir gatavi par sevi pastāvēt un, ja vajadzēs, arī aizstāvēties. Jo radīti ar pamatīgiem knābjiem, spēcīgām kājām, bet katram putnelim laika gaitā izaug spēcīgs un muskuļots ķermenis...