Anna Matvejeva. Djatlova pāreja. Deviņu tūristu nāves noslēpums. No krievu valodas tulkojusi Maija Kudapa. Rīga: Latvijas Mediji, 2021, 288 lpp.Jaunā Gaita nr. 306. rudens 2021
Melnais „devītnieks”
Pagājušā
gadsimta 50. un 60. gadi bija laiks, kad Padomju Savienībā
dzīvojošu jauniešu vidū lielu popularitāti guva tūrisms un
alpīnisms. Tolaik nodarboties ar sportiskām aktivitātēm, doties
pārgājienos, kā arī tālākos izbraukumos, protams, vienīgi PSRS
robežās, bija šiki. Kalniem savs īpašs vilinājums piemitis
vienmēr, taču iekarot virsotnes izdevies tikai pašiem
sīkstākajiem un drosmīgākajiem. Galvenokārt tas noticis
sarežģītu un arī pārgalvīgu operāciju rezultātā. Kā pausts
tautas gudrībā – drosmīgiem pieder pasaule. Taču ne vienmēr.
Reālajā dzīvē nereti vērojams kas cits. Ir daudz alpīnistu, kuru
dzīvība pārtrūkusi tieši kalnos. Traģēdiju iemesli, protams,
dažādi.
Nesen latviešu valodā izdota Urālu Politehniskā institūta
studentu grupai, kas 1959. gadā devās augstākās sarežģītības
pakāpes tūrisma maršrutā pa Ziemeļurālu kalnu pārejām, veltīta
grāmata. Grupu vadīja Igors Djatlovs; tajā bija divas meitenes.
Viss ritējis kā pa diedziņu, līdz pēkšņi atgadījies kaut kas
tāds, kas prasīja šo jauniešu dzīvības. Šis mistiskais „kaut
kas”, laikam ejot, kļuvis par neatminamu mīklu. Minējumu,
hipotēžu ir bez sava skaita, versijas par notikušo – cita par
citu fantastiskāka. Kāpēc? Tāpēc, ka vēl aizvien tiek noklusēta
patiesība.
Padomju Savienībā viena no daudzām neloģiskām īpatnībām bija tā,
ka informācija par neērtiem, arī mulsinošiem tematiem netika
izpausta; vēl vairāk, to centīgi slēpa un noklusēja. Ne preses
izdevumos, ne pa radio, ne TV netika vēstīts par noziegumiem un
nelaimes gadījumiem. Ja citādi nevarēja, apzināti tika melots.
Djatlova grupas bojāejas gadījums izvērtās pārāk skaļš, to
vienkārši nebija iespējams noklusēt, kaut gan varas iestāžu
mēģinājumi bijuši pat ļoti izmisīgi. Ko citu lai domā, ja pat
tiesu medicīniskā ekspertīze šiem bojāgājušajiem veikta nevis
godprātīgi, kā tas šādos un līdzīgos gadījumos darāms, bet gan
ekspertiem esot smagā alkohola reibumā?
Vispirms būtu vēlams izprast, kas bija deviņi bojāgājušie.
Grāmatas autore skaidro: „Sporta tūrisms bija šo deviņu
Sverdlovskas jauniešu galvenā aizraušanās, tā viņus arī
apvienoja kopīgā grupā, lai 1959. gada janvārī dotos ziemas
pārgājienā uz Otortena kalnu. Dažos pētījumos Djatlova grupu
sauc par amatieru grupu, lai gan tas nav gluži pareizi. Tūristi
pārvietojās pa stingri noteiktu maršrutu, bija sporta
organizāciju biedri, viņiem bija ievērojama pieredze un dažādas
pakāpes tūrismā. 1959. gada traģiskais pārgājiens bija veltīts
kārtējam PSKP kongresam un bija ar sporta kategorijas marķējumu
– par to vajadzēja piešķirt augstāko – III grūtības pakāpes
novērtējumu” (119. lpp.). Tie bija deviņi jauni cilvēki, kuri 50
gadus pēc savas mīklainās un traģiskās bojāejas nav likuši mieru
kādai jaunai pilsētā-rūpnīcā (Sverdlovskas jeb Jekaterinburgas
apzīmējums) dzīvojošai rakstniecei. Notikumi viņas personīgajā
dzīvē samezglojušies, taču it kā ar to nepietiktu – arī šis
traģiskais un līdz ārprātam noslepenotais stāsts gandrīz vai
lūdzies, lai par to uzraksta. Autorei nekas cits nav atlicis, kā
pētīt melnā „devītnieka” dzīvi, īpaši tā pēdējās dienas un
stundas. Joks ne joks, taču mēģinot atminēt jauniešu baiso nāves
noslēpumu, pamazām sāk atšķetināties arī pašas rakstnieces
personīgā dzīve.
Iespējams, kāds no lasītājiem „Djatlova pāreju” uztvers kā
dokumentālās prozas darbu; daļēji tāds tas arī ir, taču ar
vairākiem daiļliteratūrai raksturīgiem elementiem. Laiks rit
divās plaknēs – 1959. gads, arī 60. gadu pirmā puse un nosacīti
mūsdienas jeb pagājušā gadsimta 90. gadi, kas nesen kā
sabrukušajā impērijā iezīmīgi ar neiedomājamu haosu. Dažas 90.
gadu pirmās puses reālijas, lasot par tām romānā, jaušamas
gandrīz vai fiziski, līdz pat zosādai. Un otra paralēlā
realitāte jeb bojāgājušie jaunieši, par kuriem domādama, autore
nespēj rast mieru. Nelaimīgie Urālu Politehniskā institūta
studenti grāmatas lasīšanas laikā šķiet kā klātesošas, īstas
personas, jo ir taču romāna galvenie varoņi. Ar viņu biogrāfijām
rakstniece lasītāju iepazīstina ļoti pamatīgi. Tāpat kā ar
krimināllietas, kas tika ierosināta pēc „devītnieka” bojāejas,
materiāliem, kurus kādu iemeslu dēļ nebija paspēts nobēdzināt.
Rūpīgi izpētot visus lietā pieejamos dokumentus, no kuriem
daudzi iznīcināti, autore solīti pa solītim tuvinās
atrisinājumam. Notikumus un apstākļus, kas 1959. gada ziemā
laupīja šo jauniešu dzīvības, jau pirms viņas vēlējušies atminēt
daudzi, sākot ar piederīgajiem. A. Matvejeva pauž: „Nelaimīgie
vecāki, kuri līdz pat savai nāvei tā arī neuzzināja, kas un
kāpēc atņēma viņiem dzīvē pašu galveno – bērnus. Djatloviešu
vecāki par taisnību cīnījās kā lauvas. Cīnījās ar visiem tolaik
iespējamajiem paņēmieniem: rakstīja iesniegumus, sniedza
liecības, centās tikt uz pieņemšanu pie priekšniecības,
iztaujāja studentus un tūristus… Paši devās uz notikuma vietu,
taču tur, izņemot klusējošos sniegus un ledainos vējus, neko un
nevienu nesastapa” (82. lpp.).
Tiekot līdz grāmatas pēdējai lappusei, rodas jautājums: par ko
ir šis romāns? Par traģisko nelaimes gadījumu Ziemeļurālos. Taču
ne tikai. Tas ir darbs, kas mudina aizdomāties par katra paša
atbildību, par sirdsapziņu. „Vai ir kaut kripatiņa sirdsapziņas
un godaprāta tiem, kuri paļaujas nevis uz pieņēmumiem, bet ZINA,
kas īstenībā notika ar Djatlova grupu?” jautā A. Matvejeva.
„Kurš ir briesmīgāks – pusfantastisks maniaks slepkava no „nāves
eskadrona” vai miermīlīgs pensionārs, izbijis inženieris vai
militārais darbinieks, kurš audzē burkānus un auklē mazbērnus,
un TURPINA KLUSĒT…” (268., 269. lpp.).
Lāsma Gaitniece
Lāsma Gaitniece ir rakstniece, literatūras kritiķe, publiciste.
Latvijas Rakstnieku savienības biedre kopš 2017. gada. Jaunās
Gaitas redkolēģijas locekle.