Lāsma Gaitniece
Solis pretī laimei
„Tagad jānolako nagi. Pirms... Citādi atkal trīcēs rokas, nesanāks glīti,” Nino nodomāja, garā mežģīņu naktskreklā izkāpdama no savandītās gultas. No mazā sarkankoka tualetes galdiņa uz viņu mēmi raudzījās divas nagu laku pudelītes: ķiršu sarkanā un bezkrāsas. „Kura izskatītos labāk? Frolam būtu patikusi sarkanā. Laikam gan.” Tas bija savādi, attiecībā uz Nino pat nedabiski – pēdējā gada laikā viņa ātri vairs nespēja izlemt neko, viss tinās kā biezā miglā, kam piemita divas tonalitātes. Pirmā no tām bija sāļu asaru migla jeb biežas raudāšanas apmiglotas acis. Tā bija pirmajos mēnešos. Savukārt pēcāk, ierastāka un pierastāka bija otra – mierinošā, ieaijošā, atslābinošā, kādu spēj dot krietns malks izsmalcināta, taču stipra dzēriena no dārgas pudeles. Ō, konjaks – šis dzintara krāsas burveklis-dieveklis pēdējā gada laikā bija kļuvis par viņas vienīgo, vistuvāko draugu. Vispirms tas nožāvēja asaras. Tad nomierināja, vismaz uz mirkli, pāris stundām, liekot ticēt, ka nav nemaz tik slikti. Kaut patiesībā viss bija reāli dranķīgi, tas gan, tāpēc pēdējos pāris mēnešos Nino dzintarkrāsas burvekli bija iecienījusi pārlieku stipri; bez tā nespēja nodzīvot vairs ne dienas.
„Patiesi,” Nino nodomāja, aizsmēķēdama smalku, tievu cigareti ar piparmētru aromātu. „Vispirms saposīšos; malkošu pēc tam.” Jaunās sievietes rokas gan viegli trīcēja, pirms vēl šorīt viņas garu un miesu bija spirdzinājis dzēriens no dārgās pudeles. To, ka jau tagad viegli drebēja roka, kas turēja cigareti, manīja viņa pati.
Ievilkusi pāris dūmu, Nino cigareti saudzīgi ielika kristāla pelnu traukā – piemiņas lietā, vienā mazmazītiņā daļā no vectēva elegantā mantojuma, un ķērās pie manikīra. Centās nedomāt, ka šodienai lemts kļūt par lielo dienu – viņas jaunās pārtapšanas brīdi. Šis gads, posms bez Frola, bija viens vienīgs pārpratums. Starpgadījums. Tas bijis tik ārprātīgs, ka negribas atcerēties… Nino saviebās, bija neizturami par to domāt. Nē, nē, cita ceļa te vairs nebija. Domā vai nedomā: kas jādara, tas jādara. Tikko visu desmit pirkstu nadziņi bija pārklāti ar ķiršu sarkanas lakas kārtiņu un nožāvēti zem galda lampas spuldzes, viņa ar manāmu nepacietību sniedzās pēc sava dzintarkrāsas burvekļa-dievekļa. Pielējusi kristāla glāzīti līdz pašai augšai, Nino kā izslāpusi norija krietnu malku. Kā tīkama tikko iedegta ugunskura liesma tā iesvēla ķermenī siltumu un paļāvību. Un tad vēl vienu. Nudien jāatzīst, konjaks pēdējā gada laikā bija kļuvis ne tikai par draugu un mierinātāju, bet arī par sabiedroto. Tas spēja pat iedvesmot, kaut arī impulss jaunām lietām Nino vairs nebija vajadzīgs. Pirms notika nelabojamais, viņas sabiedrotais bija Frols. Puisis, kurš fotokameras objektīvam nekad nesmaidīja. Ne bērnībā, ne pusaudža gados, ne arī kā pieaudzis cilvēks. Nekad. Nebija nevienas fotogrāfijas, kurā šis zilacainais blondīns būtu redzams smaidām, kaut reālajā dzīvē smieties viņam patika. Kā jau cilvēkam, kas apveltīts ar lielisku humora izjūtu. Pat par spīti tam, ka Frolu radioizotopu iespaidā mocīja nepārtrauktas galvassāpes. Dažkārt tās bija pat lēkmjveida, kādas raksturīgas migrēnai vai hipertonijai. Lai sāpes mazinātu, palīdzēja medikamenti un… Grādīgie dzērieni no dārgām pudelēm. Tolaik Nino bija pilnīga atturībniece. Vēl Frolam ārkārtīgi patika riskēt. Nežēlīgi riskēt. „Kurš piedzīvojis Černobiļu, citādi vairs nespēj! Viss sadedzis, absolūti viss! Nino, saulīt, pieņem to!” – bija viņa atbilde. Un kas cits atlika? Nino pieņēma, vai vismaz izlikās, to darām.
Šobrīd, pēdējo divpadsmit mēnešu laikā, neskaitot dārgu pudeļu satura tukšošanu, otra nodarbe Nino bija mirušu cilvēku garu izsaukšana. Ar interneta starpniecību viņa bija iegādājusies senlaicīgu zīlējamo galdiņu un smalki apguvusi, kā tās lietas darāmas. Sākumā šaubīdamās un pat mazliet baiļodamās, vai tas patiesi ir iespējams, proti, no viņējās pasaules kādu ataicināt šamējā, taču, praktizējot arvien biežāk, viņa bija kļuvusi nelokāmi pārliecināta par nodarbes īstumu un nebeidzamajām iespējām, ko tā spēj sniegt. Pie zīlējamā galdiņa ik dienas tika pavadītas garas stundas, gluži tāpat, kā bērnībā un agrā jaunībā, spēlējot klavieres. Ak, jā, tolaik Nino sapnis bija kļūt par slavenu pianisti, gozēties prožektoru gaismā un baudīt sajūsmināto skatītāju kvēlos aplausus, un tas tika sasniegts. Viņai bija regulāras uzstāšanās Sanktpēterburgas koncertzālēs, netrūka arī braucienu koncertturnejās, taču tad parādījās Frols. Pēc pārcelšanās uz Rīgu, Nino pat nebija domas iemīļoto profesiju pamest, nebūt nē, taču Latvijā tas izvērtās citādi. Ne gluži, kā iepriekš iecerēts, lai gan sākumā par spīti dažādiem kavēkļiem koncertiespēju netrūka arī šeit. Rīgas un Jūrmalas koncertzāles viņu pat valdzināja ar savu, kā Nino to mēdza dēvēt, intimitāti, pieklusinātajiem toņiem. Arī klausītāji šeit jauki, lai gan kaimiņvalstī jaunā pianiste tika uzņemta daudz vētraināk. Tad sākās laulības dzīve, līdz ar to tai otrai – koncertu dzīvei laika atlika mazāk. Tas samazināja jaunu iespēju rašanos, taču par to Nino nebēdāja. Viņas klausītājs tagad bija Frols. Abu dzīvoklī bija balts kabineta flīģelis, to viņa vīram ik vakaru spēlēja. Taču nu bija apritējis tieši gads, kad Nino klavieru taustiņiem pat nepieskārās. Līdz ar Frolu bija nomirusi arī pianiste Nino. Gan Sanktpēterburgā, gan Rīgā par tādas eksistenci visi bija aizmirsuši.
Piepildījusi trešo glāzi, Nino pārsēdās pie zīlējamā galdiņa. Pirms sākt labi zināmo nodarbi – „pārrunas” ar gariem – viņai bija vesels rituāls. Nino noņēma no pirksta zelta gredzenu – mūžīgās mīlestības simbolu, uzmanīgi to novietoja blakus nagu lakas pudelītēm, lai nepazūd – nenokrīt un neaizripo pa grīdu, un uzvilka melnus mežģīņu cimdus. Tie šai nodarbei spēja piešķirt vēl lielāku noslēpumainību. „Nerādi sarunas biedram savas rokas, nerādi...” – viņa skaitīja kā mantru, gatavodamās kārtējām „pārrunām”. Neiztika arī bez zīlējamā galdiņa obligātā piederuma – maza porcelāna šķīvīša, kas pirms dancināšanas jāpasilda sveces liesmā.
Rīta, pareizāk sakot, priekšpusdienas zīlēšanas seanss viņai bija svarīgs, taču šorīt tas izvērtās pat ļoti veiksmīgs. Viss nepārprotami liecināja, ka tieši šodien ir tā īstā, īpašā diena Nino lielā nodoma veikšanai. To liecināja ne vien vairākas stipri noteiktas balsis, bet pat sveču liesmu degšanas intensitāte. Šaubām vairs neatlika vietas. Starpgadījums, kā Nino bija nodēvējusi gadu bez Frola, tā vien mudināja, lai tam beidzot pieliktu punktu.
Pēc „pārrunu” beigšanas viņai prātā ienāca gauži aplama doma: pēc gada pārtraukuma piesēsties pie flīģeļa un vēl pēdējoreiz nospēlēt sava iecienītākā komponista Dmitrija Šostakoviča valsi Nr.2. „Savādi,” Nino nodomāja, „kāpēc uz 'pārrunām' neesmu aicinājusi Šostakoviču? Mums tik daudz kopēja: abi īsti pēterburdzieši, abiem traģisks liktenis. Bet ko nu vairs. Gan jau mūsu likteņi savienosies. Visam savs laiks. Frolam būs ko brīnīties!” Beigusi kavēties pārdomās, Nino ar drebošiem pirkstiem pieskārās flīģeļa taustiņiem. Jau ar pirmajām nospēlētajām taktīm sanāca greizi. Mēģināja vēlreiz. Nekā! Gada laikā pirksti no muzicēšanas bija atraduši pilnībā. Nino tas satrieca; viņa vairs nespēja nospēlēt pat valsi! Pat savu mīļo, vismīļāko valsi vairs ne. Ar troksni aizcirtusi flīģeļa vāku, Nino sabruka uz grīdas nevaldāmās elsās.
Mazliet nomierinājusies, pareizāk sakot, nogurusi no izmisīgās raudāšanas, viņa drebinādamās pieslējās kājās, grīļīgiem soļiem piegāja pie kumodes, paņēma savu dzintaraino burvekli-dievekli, pa tiešo no pudeles kakla izdzēra visu tā saturu un turpat uz grīdas pie kumodes arī aizmiga…
Pagāja stundas, līdz Nino atguvās. Visapkārt valdīja necaurredzama tumsa. „Kā tad tā,” viņa piepeši ļoti satraucās. „Vai tad diena jau galā? Nē, nevar būt – tad jau sanāk, ka neesmu paspējusi.” Viņa aizgrīļojās līdz elektrības slēdzim, istabā kļuva gaišs. Lielais sienas pulkstenis rādīja bez piecpadsmit minūtēm divpadsmit. „Ui, tad nu gan… Jāpasteidzas, citādi… Varbūt uzvilkt kleitu, naktskreklā tomēr kaut kā dīvaini… Nē, lai paliek, kā ir; es vairs nepaspēšu.” Nino domas totāli jucekļojās, taču pamatvirziens bija skaidrs. Ar jaunai, trauslai un vēl arī grīļīgai sievietei neraksturīgu sparu viņa atrāva nakts aizkarus. Aizgrīļojās atpakaļ līdz slēdzim, nodzēsa gaismu, kas vairs nebija vajadzīga, jo ārā spīdēja pilnmēness. Milzu bumba sarkanā krāsā. Uzmanīgi pavilkusi gaisīgos dienas aizkarus, viņa līdz galam atvēra logu. Piestūmusi palodzei pianistu krēslu, Nino vēl aizvien grīļīga, taču, sakoncentrējot pēdējās sava nodoma kripatas, uz tā uzkāpa. No krēsla palodzi šķīra viens mazs solis. Tas bija viegli! „Padomā, vēl viens solis! Jāsper viens vienīgs solis. Tik vien,” Nino nodomāja. Stāvot uz palodzes, viņa izskatījās kā līgava. Balts, garš mežģīņu naktskrekls, gaisīgie dienas aizkari kā līgavas plīvurs un naksnīgā Rīga pie kājām.
„Frol, Frol,” viņa bikli paguva nočukstēt.
Zemi apgaismoja sarkans pilnmēness.
