Jaunā Gaita nr. 306. rudens 2021
Un
vēlreiz par Viktoru Arāju
Kārlis Štamers, Viktora
Arāja tiesas prāva. Kā Hamburgā notiesāja masu slepkavu,
iesaistītu nacistu kara noziegumos Latvijā. Rīga: AS „Latvijas
Mediji”, 2020. Vēsturnieka Ulda Neiburga zinātniskā redakcija.
647 lpp. Darbā iekļauti arī dažu upuru un kara noziedznieku
fotoattēli.
Grāmata
sākas ar trīs vēsturnieku apskatiem par Viktora Arāja tiesas
prāvu un situāciju Otrā pasaules kara laikā Latvijā. To
papildina Hamburgā 198 dienas ilgušās prāvas stenogrammu
atšifrējums. Pirmā ievada „Vācu Drošības policijas un SD
Latviešu drošības palīgpolicijas – Arāja komanda” autors ir
Uldis Neiburgs. Lasītājs uzzina, ka Viktors Arājs (1910-1980)
kļuva par palīgpolicijas komandieri un viņam bija augstākā
izglītība tautsaimniecības un tiesību zinātnēs. Laikrakstā
Tēvija ticis publicēts aicinājums latviešiem pieteikties pie
drošības komandas vadības. Arāja komandas sastāvs bija raibs:
tur bija „Lettonia” biedri, uz Sibīriju izvesto cilvēku
radinieki, arī cilvēki, kuri gribēja slēpt savu sadarbību ar
padomju okupācijas varu 1940./1941. gadā. Bieži izskanējušais
apgalvojums, ka šīs komandas kodolu veidoja pērkonkrustieši,
neatbilst patiesībai.
Rīgā tika nodedzinātas divas sinagogas. Arāja komanda Biķernieku
mežā nošāva ap 5000 cilvēku, galvenokārt ebrejus, arī padomju
aktīvistus. Arāja komandas dalībnieku skaits pieauga laikā, kad
beidzās ebreju slepkavošana, bet sākās partizānu apkarošanas
akcijas, un drīz vien tā devās uz Austrumu fronti. No aptuveni
300 cilvēkiem tā izauga līdz 1200. Tieši tādu pašu skaitli savā
grāmatā Apsūdzības pret Viktoru Arāju un latviešu palīgpoliciju
nosauc arī Ričards Pļavnieks. Vēlāk šos karotājus ieskaitīja
latviešu leģionā. Pēc kara, Arāja komandas dalībnieki savu
līdzdalību noziegumos centās slēpt. Daļai tas arī izdevās, it kā
aktīvi iesaistoties trimdas latviešu sabiedrībā – tā raksta
Pļavnieks savā grāmatā.
Otra grāmatas ievada „Arāja tiesas prāva Hamburgā un latviešu
sabiedrība Rietumos” autors ir emigrācijā dzīvojušais
vēsturnieks Kārlis Kangeris. Pēc viņa rakstītā secināms, ka
Arāja eksistence daudziem trimdas latviešiem nebija noslēpums.
Fakts, ka Arājs piedalījās „Daugavas Vanagu” saietos, diemžēl
met ēnu uz šo visnotaļ patriotisko organizāciju. Liela daļa
latviešu trimdas Vācijā ar viņu pat bija tikusies. Citāts no
K.Kangera ievada: „Ja es būtu zinājis viņa dzīvesvietu, es viņu
neuzrādītu, jo es neesmu nekāds nodevējs,” saka Alberts Eihelis.”
Un turpat arī autora piebilde: „Kā redzams, tas bija viens
aspekts no Rietumvācijas trimdas latviešu nostājas kara
noziedznieku atmaskošanas un tiesāšanas jautājumos – nenodot
savējos” (abi 18. lpp). Par daļu no ideoloģiskās cīņas pret
komunismu autors uzskata rietumvalstu tiesās uzsāktās
izmeklēšanas pret kara noziedzniekiem, sniedzot pēdējiem visāda
veida atbalstu. Apsūdzības tika uzskatītas par padomju „falsifikācijām”.
Kas attiecas uz Arāju, viņa vārds bijis atrodams meklējamo kara
noziedznieku sarakstā. „Arāju atklāja 1946. gadā Ziemeļvācijā un
turēja internējumā līdz 1949. gada sākumam” (17. lpp.). 1949.
gada beigās, kad Rietumvācijas tiesa beidzot bija gatava Arāju
arestēt, viņš nekur vairs neesot bijis atrodams. Šis cilvēks
ticis meklēts līdz pat 1955. gadam, tad lietas izmeklēšana
pārtraukta. Tas raksturo Rietumvācijas nolaidīgo, bezatbildīgo
attieksmi pret kara noziedzniekiem. Jo Arājs no Vācijas nebija
aizbēdzis, vien mainījis uzvārdu uz „Zeibots”. Neticu, ka
Rietumvācijas izmeklēšanas darbinieki nespēja viņu atrast. Un ne
jau tikai viņu vien. Protams, arī Rietumvācijā netrūka personu,
kas simpatizēja padomju varai un visādi centās tai izpatikt un
palīdzēt. Šeit pieminams kaut vai Veiss, kurš Arāju nodeva
Rietumvācijas tiesībsargājošajām iestādēm. Pēc neilga laika
Veiss padomju Latvijā tika uzņemts ar lielu godu. Sakritība?
Arāju apcietināja tikai 1975. gada 10. jūlijā, tātad pēc 25 gadu
ilgas slēpšanās. „Arāja tiesas prāva sākās 1977. gada 7. jūlijā
un pēc 198 tiesas dienām noslēdzās 1979. gada 21. decembrī,
piespriežot viņam mūža ieslodzījumu, to pamatojot ar Arāja
aktīvu līdzdalību Rumbulas akcijas otrās dienas (1941. gada 8.
decembris) plānošanā un izvešanā, kad tika nogalināti 13 000
ebreju” (21. lpp.). Tiesas sēdes notika gan Hamburgā, gan Rīgā.
Visu šo laiku procesam sekoja līdzi žurnālists Kārlis Štamers –
cilvēks, kurš kara laikā bija guvis smagu ievainojumu un pat
zaudējis kāju, taču arī pēc kara turpināja savas žurnālista
gaitas. Neizprotamu iemeslu dēļ, kaut arī viņš savus pierakstus
regulāri sūtīja avīzei Laiks Ņujorkā, tā atspoguļoja tikai
nelielu daļu šīs prāvas. Par to lielu interesi neizrādīja arī
Rietumu prese. Faktiski Arāja prāva bija vienīgā, kurā tika
izmeklēti nacistu kara noziegumi Latvijas teritorijā.
K. Kangeris raksta, ka Rietumvācijā nacistisko kara noziedznieku
vajāšana sākās tūlīt pēc kara. „Līdz 2008. gadam apsūdzības tika
izvirzītas pret 172 294 personām 36 393 lietās. Beigās tika
apsūdzētas 16 740 personas, no kurām 13 952 sagaidīja spriedumu”
(23. lpp.). Savukārt tikai četras latviešu lietas nonāca līdz
tiesai.
Reizē ar neatkarības atjaunošanu, pakļaujoties Rietumu prasībai
tiesāt kara noziedzniekus, Latvijas Republikas tiesa atrunājās,
ka to jau paspējusi izdarīt čeka. Bija nodoms tiesāt Konrādu
Kalēju, neskatoties uz to, ka viņa lieta jau vairākkārt tikusi
izskatīta dažādās valstīs. „Tā Rīgā 2000. gada 16.-17. februārī
tika sasaukta konference, kurā piedalījās septiņu valstu
prokurori, kurās kaut kad tika skatīta Kalēja lieta, –
Austrālijas, Vācijas, Lielbritānijas, ASV, Kanādas, Izraēlas un
Latvijas. Sēde beidzās bez „taustāmiem rezultātiem” (25. lpp.).
Jāpiebilst, ka dokumentu kārtošanas laikā Kalējs nomira.
Bija pieejama tikai viena magnetofona lentē pilnībā ierakstīta
tiesas norise, tomēr tā neskaitījās kā tiesas dokuments un tika
iznīcināta (26. lpp.). Tagad ir atlicis vienīgi Štamera
manuskripts, kas no pirmās līdz pēdējai dienai atspoguļo Arāja
prāvas norisi.
Trešais grāmatas ievads ir Andrieva Ezergaiļa rakstīts; tā
nosaukums – „Holokausts un Viktora Arāja tiesas prāva”.
Holokausta pētniecība ir ne vien sarežģīta, bet arī daudziem
mītiem apvīta. Citējot ievada autoru: „Holokausts bija īpatnējs
notikums: Lielvācija, kas to pavēlēja un finansēja, vairs
neeksistēja tad, kad holokausta upuri bija jāskaita un
holokausta vēsture jāraksta. Tad Austrumeiropu pārvaldīja
Padomju Savienība, kas savās totalitārās valdīšanas metodēs
līdzinājās nacionālsociālistiskajai Vācijai. Pat par „ebreju
jautājuma” risināšanu mēs varam teikt, ka zemāka mēroga ebreju
vajāšana bija sastopama Padomju Krievijā, pirms tā iesākās
Lielvācijā. Arī specifiski runājot par ebrejiem, sākot ar
Staļina cīņu ar Ļevu Trocki (1879-1940), iesākās ebreju tīrīšana,
pat likvidācija un deportācija uz tālās Sibīrijas lēģeriem. Otrā
pasaules kara rezultātā viens totalitārs režīms bija kļuvis par
soģi otram līdzīgam režīmam” (27. lpp.).
Šis citāts ir tik daiļrunīgs, ka šajā vietā varētu recenzijai
likt punktu. Tomēr būtu vēlamas vēl dažas piebildes. Pietiekami
daudz faktu liecina, ka Staļins nebūt nebija pret ebrejiem
draudzīgi noskaņots. „No ētiskā viedokļa skatoties, ko varbūt
varam teikt par t.s. „Lielo Tēvijas karu”, ka tas spēja
revanšēties nacistiskajam režīmam par tā brutālo uzbrukumu
ebreju tautai. Kā nepārprotamu ironiju varam minēt, ka „revanšs”
nāca kara otrajā pusē kā brutāls bumbvedēju uzbrukums Vācijas
pilsētām, bet tiešā veidā, šķiet, šie uzlidojumi nevienu ebreju
neizglāba” (28. lpp.). Gluži otrādi, tie iznīcināja vācu tautu
un kultūru, to rezultātā no zemes virsmas tika noslaucīta 131
Vācijas pilsēta. Ko tas deva no stratēģijas viedokļa? Kas galu
galā 1944. gadā apdzīvoja Vācijas pilsētas? Seniori, sievietes
un bērni. Vīrieši bija iesaukti karadienestā un atradās tālu
prom no mājām. Turklāt bumbots tika eleganti – vispirms nometot
bumbas, kas atrāva vaļā ēku logus un durvis, tad sekoja
degbumbas. Sabiedroto mērķis bija padarīt Vāciju par vietu, kur
nav ne cilvēku, ne augu.
Autoram, pētot holokaustu Latvijā, neizpalika arī sastapšanās ar
padomju pārspīlējumiem. Katram ciparam, kas liecina par nacistu
karaspēka noziegumiem, tika pievienotas vismaz divas nulles. Tā,
piemēram, autora rokās bija nokļuvis dokuments, kas apliecināja,
ka nacistu okupētajā Latvijā tikuši ievesti un nogalināti
300 000 Eiropas ebreju. Šis cipars figurēja arī padomju
oficiālajā propagandā. Taču, pārbaudot Arāja prāvā nosauktos
skaitļus, izrādījās, ka ebreju skaits ir palielināts četrpadsmit
reižu, tātad runa varēja būt par 22 000 ārzemju ebrejiem.
Kārļa Štamera pieraksti ļauj palūkoties uz holokaustu, kāds tas
bija patiesībā, bez nenormālajiem pārspīlējumiem; turklāt Arāja
prāvas izklāsts paver dziļāku ieskatu uz patiesajiem notikumiem.
Vēl pēdējais Ezergaiļa raksta citāts: „Ceru, ka Štamera
manuskripts izgaismos mīklu, kas mani ir nodarbinājusi kopš
dienām, kad uzsāku holokausta pētniecību: „Kā tas ir sanācis, ka
uzbrukums ebrejiem, ko organizēja un 100% finansēja vācieši, arī
sarežģīja ebreju attiecības ar Austrumeiropas tautām, ieskaitot
latviešus?” (31. lpp).
Un vēl kāds dīvains fakts – Arājs vienmēr tiek dēvēts par „žīdu
šāvēju”. Protams, šo asinsdarbu veica viņa komandas biedri. Taču
pratinot dzīvus palikušos, no geto un Rumbulas izbēgušos – un
tādu nav daudz, – neviens pats nav redzējis Arāju šaujam ebrejus.
Protams, arī Arājs apgalvo, ka nevienu nav šāvis, ka esot
nevainīgs. Apsūdzētais vairākkārt prāvas laikā uzsver, ka no
viņa komandai esot ticis vien uzvārds, savukārt reālie
izpildītāji bijuši pavisam citi cilvēki.
No visa lasītā ir ļoti grūti gūt skaidrību. Kam bija taisnība –
Arājam vai vāciešiem? Arājs gan vairākkārt ir uzsvēris, ka
latviešiem pret ebrejiem nekad nav bijis naida.
Recenzijas noslēgumā kāds daiļrunīgs citāts no Arāja aizstāvības
runas: „Kad 1940. gadā ienāca krievi, cilvēki paslēpās. Vienīgi
žīdi apsveica ar puķēm. Kāds žīdu bagātnieks gāja pretī ar puķēm.
Par viņu vēlāk smējās pat žīdi. Vispirms krievi atvēra cietumus,
izlaida visus. Tie esot Ulmaņa režīma upuri. Žīdi vērsās pret
latviešiem, tā gribēja pielīst krieviem. Čeka sastāvēja
galvenokārt no žīdiem, arī latviešu žīdiem. To apliecina arī
liecinieki. Kad sākās deportācijas, krievi neievēroja tautu un
klašu starpības. Profesorus, prostitūtas, zinātniekus un
strādniekus – visus izsūtīja. Deportēja maz žīdu, dažus
tūkstošus, toties 60 000 – 70 000 latviešus, nevis 30 000.” Un
pats galvenais – neviens nezināja par Molotova un Ribentropa
noslēgtā līguma slepenajiem papildprotokoliem. Tas būtu varējis
daudz ko mainīt.
Viktoram Arājam tika piespriests mūža ieslodzījums, kuru pēc
pārsūdzībām viņš izcieta Kaseles cietumā. Spriedums stājās spēkā
1981. gada 22. septembrī. Cietumā Viktors Arājs atradās līdz
nāves dienai – 1988. gada 22. septembrim.
Silvija Ģibiete
Silvija Ģibiete (dzimusi
Čaibele 1946. gadā Rīgā) - vācu valodas tulkotāja, literāte,
Latvijas Rakstnieku savienības biedre kopš 2008. gada.