Kristīnes Ilziņas (dz. Sadovska) radošais CV: Kristīne Sadovska Jukusi saulespuķe, dzejoļu krājums, „Agni”, 1996 Klāva Elsberga prēmija par gada labāko debiju dzejā 1996 Sastādījusi All Birds Know This (latv. dzejas antoloģija angļu val., „Tapals” 2001. gadā). Bērniem: Kristīne Sadovska Mani zobiņi, „Valters un Rapa”, 2007. Kristīne Sadovska Uz ielas, „Valters un Rapa”, 2007. Kristīne Sadovska Par ķepām, astēm un zvēriem neparastiem, „Dienas Grāmata”, 2010.

 

Kristīne Ilziņa

DIVI STĀSTI

 

Stāsts par suņiem un sapņiem

Bērnībā es ļoti, ļoti gribēju suni. Tik ļoti, ka izlasīju visas pieejamās grāmatas par suņiem. Konrāda Lorenca „Cilvēks atklāj suni” par suņu domāšanu un par to, kā cilvēki suņus veido. Kaut kāda krievu autora – par ēdināšanu un dresēšanu. Noskatījos filmu par četriem tankistiem – Šarika dēļ, protams. Aizgāju uz „Baltais Bims, melnā auss” un gandrīz noslīku pašas un citu zālē sēdošo bērnu asaru plūdos. Bims bija beigts, bet man suņa nebija vispār. Kaut kas bija jādara.

Pierunāju draudzeni un vienā aukstā, sniegainā ziemas dienā braucām meklēt suņu ķērāju mītni. Gan jau mums atdos kādu noķerto. Īsti gan nezināju, kurp jābrauc, bet biju dzirdējusi, ka tas ir kaut kur Ulbrokā. Tūlīt pēc stundām abas devāmies uz autoostu. Nezinu, ko mājiniekiem sastāstīja Iveta, bet es mammai no rīta pieminēju kaut ko par keramikas pulciņu, uz kuru gribu aiziet pēc stundām. Dūmi kāpa stāvus debesīs, Daugavu sedza nopēdots ledus, autobusu gaidīja visādi ļautiņi. Ar somām un bez. Vīrieši pīpēja. Viens ik pa brīdim atklepojās un izspļāva zemē kaut ko sarkanīgu, ko tūlīt izrīvēja ar zābaku. Centos neskatīties, mani šķebināja no daudzajiem autobusiem plūstošie zilganpelēkie dūmi. Iveta mīņājās. Es taisīju drošu ģīmi. Kādam bija jāuzņemas vadība. Autobuss pienāca, kasiere pārbaudīja biļetes un laida iekšā gaidītājus. Mēs palikām beidzamās, jau gaidīju, ka uzdos kādu jautājumu, bet fiksi nobēru: div’sulbrokslūdz! Tas palīdzēja. Saņēmām mazās biļetītes un kāpām iekšā. Autobusā smirdēja pēc pagraba, dūmiem, desas un vārītām olām, mazliet arī pēc sastāvējušās apģērba. Varbūt arī pēc manām bailēm. Apsēdāmies. Iveta miegojās, es aizmigt nevarēju. Drīz vien jau braucām pāri Deglava tiltam, te beidzās man pazīstamā Rīga un sākās neapgūtas teritorijas. Stājās gan autobuss bieži. Cilvēki kāpa ārā un iekšā, durvis vārstījās vaļā un ciet, bet gaiss kā bija sasmacis, tā palika. Kas to zina, cik tāla ir tā Ulbroka un kur tie suņu ķērāji. Biju dzirdējusi, ka tas esot meža vidū, liela sēta un aiz tās – būri, pilni ar suņiem. Viņi tur paliekot, kamēr saimnieki atbrauc pakaļ. Ja neatbrauc, tad suņus nogalina. No pūkaino ādām taisa pižikus, bet no citiem šuj kažokus vai zābaku stulmus. Viens puika no mūsu klases pats bija redzējis vecim mugurā strīpainu kažoku. Pajautājis, kas tās par ādām, un vecis pastāstījis, ka kažoks šūts no četriem dogiem, tie visi esot izrādījušies nederīgi dienestam, tāpēc nošauti. Kaķus uzreiz laižot ādās. Pagaidām aiz loga rāmi aizritēja dārziņi ar sniegā iegrimušām būdām un ābelēm. Jāņogulāji, ērkšķogas un upenes iesniguši apaļās kupenās gaidīja pavasari. Tas vēl pat lazdu skarās nešūpojās. Pats ziemas vidus, janvāris. Autobuss kārtējo reizi apstājās un šoreiz sarosījās visi pasažieri. Ulbroka bija klāt. Uzbukņīju Ivetu un kāpām laukā. Paskatījos apkārt. Ceļš. Kupenas. Mājas. Veikals. Ne zīmes no suņiem. Pie veikala runājās divas vecenītes, galīgi vecas, lakatiņi galvās, adīti rakstaini dūraiņi rokās un tādas omīgas. Piegāju pajautāt par suņu ķērājiem. „Turpat pa ceļu vien jāiet, līdz mežmalai. Tad vēl kāds strēķis, un no šosejas iekšā mežā vedīs izdangāts ceļš. Pa to arī ejiet, nav pārāk tālu. Pēc kādas pusstundas būsiet galā,” skaidroja viena. „Bet kas jums tur meklējams,” prasīja otra.

„Varbūt pie viņiem ir mans suns,” es sacīju. Īsti melots nebija. Tur tiešām varēja būt mans suns. „Bērnam jau gan neatdos, te jābrauc ar tēvu,” bilda pirmā. „Jāpalūkojas papriekš, vai mūsu Diks tur maz ir,” es prātīgi atbildēju. „Mans tētis nevar darba dienā braukāt apkārt tāpat vien.” Iveta pagaidām nesacīja neko. Kad bijām izgājušas cauri ciemam un jau nogriezušās meža ceļā, viņa jautāja: „Vai tu prasīsi suni tikai sev?” Nezināju, ko atbildēt. Ivetai suns bija. Labi, suns bija viņas opim, bet viņa drīkstēja to vest pastaigās un dresēt, un lepoties ar viņu. Smuks, liels, melns pūdelis. Ļoti, ļoti gudrs. Mūsu komandām viņš klausīja tikai tad, ja saoda, ka kabatā paslēpta desa vai siers. Ja bijām tukšā, Žaks vienkārši sēdēja, piešķiebis galvu, un nekustējās. Reizēm viņš tā izdarīja uz ielas, un mums nācās stāvēt un viņu pierunāt. Divreiz bija gadījies, ka Iveta sūtīja mani uz mājām pēc desas, jo Žaks bija iespītējies pa nopietno. Vienu no tām reizēm mani pieķēra mamma un lika desu nolikt atpakaļ ledusskapī un pašai palikt mājās. Pēc tam Iveta kādu laiku ar mani nedraudzējās. Nupat bijām atkal salabušas. Nācās atbildēt uzmanīgi: „Ja gribi, prasīsim abas!” Iveta sapņaini vērās uz priekšu un čaloja: „Es gribu vilku suni. Lielu un gudru. Kā robežsargiem vai miličiem. Ne jau kaut kādu smieklīgu pūdeli.” Redz kā. Es gan ņemtu arī pūdeli, ja tāds te būtu. „Labi, tev ņemsim robežsargu suni,” atbildēju. Bijām pienākušas pie prāvas augstas sētas. „Postoroņņim vhod vospreščon”. Vārti bija ciet. Bet iekšā varēja redzēt vairākas mājeles. Likās, ka dzirdamas arī suņu rejas. Pagrozījāmies, pagrozījāmies, un es izlēmu, ka kāpšu sētai pāri. Iveta pieteicās pagaidīt. Pārrausos un devos uz mājiņu pusi. Vienai no mājām bija skurstenis un tas dāsni kūpēja. Gāju turp. Lēnām un drusku bailīgi. Ej nu zini, kas te varēja izlēkt. Pie mājiņas bija tāds kā režģu būris un tajā kā malka sakrauts kaut kas nenosakāms. Iebridu no ceļa sniegā, lai paskatītos tuvāk. Tai būrī bija sakrāmēti suņi. Lielā kaudzē. Visādi. Sasaluši un pa druskai sniega apklāti, viņi tur skatījās nekurienē. Cits ar atšņieptiem zobiem, no cita redzama tikai kāja vai aste. Daudz daudz beigtu suņu. Un neviena dzīva. Mājas durvis vērās vaļā un uz mani dusmīgi skatījās paresns vīrelis savazātā, brūniem traipiem klātā zilā halātā atlocītām piedurknēm. Uz vienas rokas samanīju tetovētu nāru, tās aste bija apvijusies ap roku, un tieši manu acu augstumā labi izcēlās milzīgas kailas nāras krūtis. Tādas pašas kā sievietēm. „Ti kto? Čto ti zdesj delaješ?” uzbļāva vīrietis un nāca uz manu pusi. Laidos uz vārtiem pa galvu pa kaklu, viņš vēl ko kliedza, bet es neklausījos. Vienā stiepienā biju otrpus, piesitu Ivetai pie pleca un laidāmies abas prom. Skrējienā es nejaudāju parunāt, tikai klusi elsu, un Iveta vēlāk teica: uzreiz esot sapratusi, ka tur noticis kas briesmīgs. Tā mēs skrējām, skrējām līdz attapāmies, ka sen jau bija jābūt šosejai un ciemam. Izbailēs bijām aizmetušās uz otru pusi. Nu atlika doties atpakaļ, garām tai briesmīgajai vietai. Vai arī uz priekšu. Gan jau tepat jābūt vēl kādam ciemam. Soļojām līdz pagurām. Pa šo laiku garām aizbrauca divas mašīnas. Viens piena vedējs un brūns bobiks. Neviena nepiestāja. Tad mūs panāca kamanas. Tajās sēdēja smaidīgs onkulis ar kupliem sirmiem matiem, bet kamanas vilka ļoti skaists tumši brūns zirdziņš. „Kurp ta’ kājojat?” onkulis vaicāja, apturējis kamanas, un uzreiz turpināja: „Leciet iekšā, aizvedīšu kādu strēķi!” Mums divreiz nebija jāsaka. Lecām iekšā un stāstījām, ka jānokļūst Rīgā, jā, un es kaut kā uzreiz izstāstīju arī par suņķērājiem un sasalušo suņu kaudzi un par to, ka braucām pēc suņa. Onkulis paskubināja zirgu, solījās aizvest mūs līdz autobusa pieturai tieši laikā uz autobusu, tik piebilda, ka siens tepat ceļmalā no šķūņa jāpaņem, pēc tā esot braucis. Tā nu iegriezām pie laukmalā stāvoša paprāva koka šķūņa un vecais vīrs mūs mudināja nākt līdzi, skatīties uzmanīgi un būt klusām. Te dzīvojot sermulis. Un tiešām – kad viņš vēra vaļā smagās lielās koka durvis, pamanījām, ka iekšā, pa zemi izkaisītajos siena smalkumos skraida garš, tievs, balts zvēriņš. Pat mirdzoši balts uz vecā siena fona. Sermulis ātri iešmauca dziļāk sienā, vecais vīrs piekrāva kamanas, uzvēdīja putekļu un vasaras smarža. Sasēdāmies ciešāk, večuks pārmeta mums visiem trim pār kājām vecu smagu kažoku, un braucām tālāk. Likās, ka šis ir īstais brīdis pastāstīt, kā man divas dienas gandrīz bija pašai savs suns. Bimbo. Melns, ar garām zīžaini lokainām ausīm un garu luncīgu asti. Viņš pieklīda kaimiņu puikam, Andreikam. Andreika aizveda suni uz mājām, bet viņa mamma uzreiz pateica, ka suni nē. Nekādā gadījumā. Tā nu viņi abi bēdīgi iznāca sētā, kur tajā brīdī garlaikojos es. Un tieši man radās ideja, kā mēs varam Bimbo paturēt. Abi kopā. Mūsu sētā bija vairākas mājas, un gar vienas sienu varēja kā pa kalnu taku aiziet līdz jumtam, kas sedza veikala kurtuvi. Tur bija caurums, kas veda siltos, lai gan trakoti putekļainos kurtuves bēniņos, un drēgnās dienās mūsu sētas bērni tur mēdza salīst, lai spēlētu kārtis vai tāpat vien pasildītos. Tur būtu ideāla slēptuve, kur Bimbo dzīvotu naktīs. Bet dienās viņš varētu skraidīt ar mums: man skolā bija pirmā maiņa, bet Andreikam otrā. Jāatzīstas, aizstiept Bimbo uz izdomāto pajumti nebija nemaz tik viegli. Suns bija pasmags, turklāt, kamēr pūlējos viņu stiept, ar vienu roku kā nebūt turēdamās gar mājas sienu, Bimbo kārpījās pretī. Bija skaidrs, ka lidotājs no viņa nesanāks. Vēlāk izrādījās, ka viņam nepatīk arī vientulība. Atstāts kurtuves bēniņos, Bimbo gaudoja tā, ka kurinātājam sāka rādīties velni. Nākamajā dienā kaimiņienes jau zināja, ka tur kaut kas nav lāga, un es, nākdama pa sētas malu un visu uzmanību veltīdama tam, lai noturētos, ar visu suni nonācu taisni sētnieka nagos. Man viņš uzšāva pa pakausi un piesolīja sūdzēt mammai, bet Bimbo nolika zemē, nošmaukstināja ar lūpām, un šunelis devās viņam līdzi, man pat lāga skatienu neuzmetis. Vairāk es Bimbo nekad neredzēju, bet sētnieks, kad viņam jautāju, tik piesolīja knipi un neteica ne vārda. Varbūt arī viņš bija tai lielajā kaudzē, beigts un auksts kā Baltais Bims.

Onkulis un arī Iveta manu stāstu noklausījās klusējot. Pēc brīža večuks vien pajautāja: „Ko tad nevedi mājās, ja tā gribi suni?’’ Tas bija ļoti viltīgs jautājums, kā izrādījās. Lai cik reizes biju runājusi ar mammu par iespējamu suņa iegādi, viņa vienmēr atteica striktu „nē”. Tad ko es meklēju te pie suņķērājiem? Man nez kāpēc bija pārliecība, ka ja es atvestu mājās lielu skaistu suni, mamma neiebilstu.

Nemaz nemanīju, kā atkal bijām tai pašā Ulbrokas pieturā, kur dienā izkāpām. Tikai tagad virs galvām jau atspīdēja zvaigznes. Daudz, daudz – katram uz Zemes dzīvojošajam cilvēkam pa vienai. Un vēl tās, kas nokrīt, lai mēs varētu vēlēties. Tovakar gan visas turējās debesīs kā pielīmētas. Pamājām laipnajam onkulim un lecām autobusā. Mājupceļā Iveta mani nosauca par muļķi un vairāk neteica ne vārda.

Suni es tomēr dabūju, turklāt ar mammas gādību. Nākamajā ziemā smagi saslimu ar gripu, vidusauss iekaisumu un meningītu. Visu reizē. Esot tāda infekcija. Ļoti reta. Kā vēlāk uzzināju, tas kopā esot bijis diezgan bīstami, mammai ieteikuši samierināties, ka varu arī neizdzīvot. Tāpēc, kad nu beidzot pēc trim neiespējami gariem mēnešiem atkal izgāju laukā, pagaidām cieši turoties mammai pie rokas, un pirmais, ko es ieraudzīju un apjūsmoju, bija suns, mamma padevās. Mani aizsūtīja uz jauno suņu īpašnieku kursiem, bet mamma iestājās rindā pēc kucēna. Un tā vasarā mūsu mājās ienāca milzīgais lempis Baks, svītrains dogs.
 

 

 

 

Mārīštante un Vikings

Mārīštante bija ciema leģenda. Dullākā vecene šaipus Sedai. Un droši vien arī taipus. Jāņonkuls, viņas sengadus laulātais vīrs, patika visiem. Viņš bija jauks, kluss cilvēks, kurš agrāk cītīgi strādāja elektriķu brigādē un dzēra tikai algas un avansa dienās, kā arī valsts svētkos, protams. Bērni arī viņiem bija. Puika un divas meitas. Nu jau pieauguši. Jāņonkuls ar Mārīštanti nebija romantisks pāris, nepavisam.

Sensenos laikos, kad abi bija jauni, un Jāņonkuls vēl bija blondais Lībragu Jancis, visiem jaunajiem vīriešiem, kas nestudēja, bija jāiet „krievos”. Lībragu Jancis, tāds sportisks un zinātkārs, dienēt tomēr negribēja, jo grasījās precēties. Ne jau ar Mariju, kura vēlāk kļuva par mūsu Mārīštanti. Ar Janson’ Anitu, jauniņo skolotāju, kas tikko bija ieradusies mācīt palaidņus mazajā ciema skoliņā. Viss ievu ziedēšanas laiks abiem bija pagājis kā sniegputenī, cieši rokās sadevušies, viņi klīda pa ciematu un neredzēja nevienu, tik paši sevi. Bučojās arī, noteikti, kā nu bez tā. Bet Jāni tomēr parāva krievos un turklāt uz trim gadiem, jūrniekos. Abi ar Anitu rakstīja viens otram vēstules, Anita bieži vien ciemojās pie Jāņa mammas, un vispār visiem bija skaidrs – atnāks puika no armijas un precēsies. Trīs gadi pagāja, un Jānis bija atpakaļ. Anita todien viesojās pie mammas pilsētā. Vakarā klubā bija balle, un Jānis pēc trīs gadu pārtraukuma devās turp. Kā nu ne, tur visi savējie, visi priecājās, spieda roku, sniedza aliņus, meitenes smaidīja vien. Jānis labs dejotājs, izdancināja visas. Vakara beigas gan neatminējās, bet no rīta pamodās paša mājās, paša gultā. Un paša māte skatījās viņā ar neizprotamu izteiksmi sejā. Uz spilvena blakus dusēja sveša seja – lauku brigādes dullā Marija, skuķis, kas bez tēva un mātes izaudzis, ne lāga pamatskolu nepabeidzis. Ja Jāņa galvu neskaidru darīja paģiru smagme, Marijas pelēkās acis atdarījās patiesā līksmē. Viņa vakar nebija dzērusi ne piles. Dejojusi gan, dejot dullajai Marijai varen patika. Bet lai nu ko par Mariju varēja sacīt, vienu gan visi ciemā zināja skaidri: savu godu viņa sargāja kā lapsene. Neviens puisis nebija ticis zem Marijas brunčiem. Ne pēc vienas balles, ne pēc kādiem svētkiem. Līdz šodienai. Tā Jānis tika pie sievas. Anita atbrauca divas dienas pēc liktenīgās ballītes, kad Marija jau ar pilnām tiesībām dzīvoja Jāņa vecāku mājā. Viņu pirmais bērns, dūšīgs puika, piedzima akurāt deviņus mēnešus un četras dienas pēc vecāku sadejošanās un sešarpus mēnešus pēc sasteigtajām kāzām. Runāt gan iemācījās tikai četru gadu vecumā, kad mamma no slimnīcas pārbrauca ar māsu klēpī. Mazjancis uzstājīgi brēca: „ārā, ārā!” un rādīja, ka māsa jānes prom. Taču izauga makten prāvs, lai arī lēnīgs. Jā, mācījās palīgskolā (ciemā runāja, ka tas tāpēc, ka tēvs uz kuģiem dienējis un starojumu dabūjis, vai tāpēc, ka smagā dzērumā ieņemts), bet, pilngadību sasniedzot, tomēr dabūja šofera pravas, ar māsām arī sadzīvoja labi un laika gaitā tika pat pie divām sievām. Abas māsas bija pavisam parastas: paslinkas, apaļīgas lauku meičas, kas dievināja tēvu, bet uz vārda klausīja māti. Bet Marija... kopš tā tālā rīta viņa tīri vai mirdzēja, un kad pavisam oficiāli kļuva par Jāņa sievu, parādīja arī nešpetnību.

Kad Jānis jau nez kuro reizi, drosmei uzņēmis uz krūts, pa mazajām taciņām devās uz skolu meklēt Anitu, kura no viņa izvairījās, Marija, smago vēderu izslējusi, pa lielceļu skolā nonāca pirmā. Atšķirībā no Jāņa, kurš slapstījās ceriņos, gaidīdams, kad Anita iznāks, Marija atrāva klases durvis un devās taisni klāt Anitai. „Ū, maitāā! Tiš, tiš, vīru aizvīlēja,” auroja Marija, un īstas asaras kā divi ūdenskritumi paloja pār viņas seju. Anita kāpās atpakaļ. Tumšiem lokiem zem acīm, iekritušiem vaigiem un nespodriem matiem, jāsaka, nekā no viņas nebija. Nav nekāds brīnums, ka vinnētāja bija likumīgā sieva, viņas pusē bija sabiedriskā doma, Jāņa vecāki un bērns. Jānis gan pasāka dzerstīties, taču vakaros, izmetis līkumu gar skolu (kurā Anita ar laiku kļuva par direktori, turklāt beigu beigās bija diezgan veiksmīgi precējusies un divu dēlu māte), gāja mājās. Tur nonācis, viņš grāba Mariju aiz matiem un zvetēja, kur tika klāt. „Maita, tu, maita, žurrrrka un pluska, līdene,” viņš gānījās. Marija klusēja, pat neatvairīja sitienus. Sākumā reizēm viņus šķīra Jāņa vecāki, taču, kad viņš asiņu pielijušām acīm reiz uzrēca arī mātei, vairs nejaucās. Gan paši tiks galā. Un tika. Dzeramajās dienās Marija pasāka slēpties lielajā vecajā koka skapī pie ārdurvīm, bet Jānis izlikās, ka to nezina. Siekalām šķīstot viņš klimta pa māju, aurēdams: „Kur ir mana Marija?”, kamēr ievēlās gultā un aizmiga smagā miegā. Tad Marija nāca laukā un mīļi apgūlās vīram blakus. Maiga gan viņa bija tikai pret Jāni. Ar citiem sarunājās vien paceltā balsī, pašas bērnus ikdienā dēvēja vien par sūdjanci un pākstīm, turklāt viņai bija niķis pievākt to, kas nebija kārtīgi nolikts. Lai gan Marija bija čakla un pašas dārzā labi auga viss, ko viņa sēja vai stādīja, viņai nenoliedzami labāk garšoja tas, ko bija paņēmusi kaimiņu laukā. Tāpat Marija nevarēja mierīgi paiet garām izžautai veļai. Arī bodniece vienīgajā pašapkalpošanās veikalā no Marijas nenolaida acu. Pieķerta, Marija nekaunējās, i negrasījās ņemto atdot un vienmēr palika pie sava – ka paņemtais ir viņas. Pat ja tas bija iezīmīgs lakats vai cits apģērba gabals. Jānis viņu sita arī par zagšanu, bet tas neko nelīdzēja. Sita par mutes brūķēšanu un lamāšanos. Bet likās, ka Marijai tas kā pīlei ūdens. Viņa mierīgi panesa sitienus un darīja savu.

Par Mārīštanti Marija kļuva vēlāk, kad bērni jau bija lieli un ciemā parādījās vien vasarās. Tādā pašā dzeramajā reizē Jānis viņu nez kā bija dabūjis rokās un nu kūla pagalma vidū. Sākumā neviens nejaucās, līdz pamanīja, ka citkārt mierīgajam vīram rokā gadījusies pagale, un sievas asinis nu jau nošķiedušas mājas balto sienu sarkaniem raibumiem. Kamēr pagali atņēma, kamēr ko – Marija gulēja bez samaņas un pat nevaidēja. Šitādu nesmukumu noslēpt nevarēja. Atbrauca policisti, atbrauca ātrie. Un aizveda laulātos katru savā mašīnā. Jāni uz izolatoru Valmierā, Mariju uz Valkas slimnīcu. Ko domājat? Nākusi pie samaņas, Marija apgalvoja, ka pati uzbrukusi vīram, viņš esot tikai aizstāvējies un nejauši trāpījis. Jānis izolatorā nesacīja neko. Klusēja un lūkojās zemē.

Tā nu viņu palaida mājās. Marija gan nepārradās tik ātri, viņa slimnīcā vaļojās veselu mēnesi. Mājās pārbraukušu viņu gaidīja pārsteigums: tur, kur mājas sienas bija nošķīdušas asinīm, tagad greznojās vairākas diezgan dīvaina paskata bizmārītes. Pēc Jāņa lūguma tās bija uzmālējis Melnais Pēteris, otrs ciema elektriķis. Melnais palaikam gleznoja. Viņa bildes varēja aplūkot teju katrā ciema mājā. Pētera meistarstiķi bija džokers ar blēdīgu skatienu un reimatiski savilktiem pirkstiem, puskaila čigāniete kuplām krūtīm un netīrām pēdām, kā arī divu veidu ainavas – saullēkts egļu mežā ar stirnas profilu un rasotu zirnekļa tīklu, kā arī koši izzīmēts upes krasts, kur ūdenī varēja manīt līdaku un vēžus. Mārītes viņš līdz šim zīmējis nebija, tak vai nu īsts mākslinieks atteiksies no izaicinājuma. Marija nāca pa celiņu uz māju, skatījās uz sarkani raibajiem kukaiņiem un nesacīja neko. Jānis sēdēja uz lieveņa un vilka dūmu. Klusēja arī viņš. Pēc slimnīcas Marija kļuva vēl drusku jocīgāka, vairākas reizes vietējie viņu pieķēra vienu pašu ejam pa ceļu un skaļi lamājamies. Kāds kaut ko pasacīja, cits piebilda klāt – un Marija ieguva Mārīštantes vārdu. Kā jau tāda, kam galvā nez kas darās.

Taču bija viena lieta, ko Marija prata un kas viņai padevās ar katru gadu labāk. Viņa ārstēja. Lopus un cilvēkus. Sākot ar pašas bērniem, vēlāk mazbērniem un vīru, un beidzot ar katru, kas nāca palīdzību meklēt. Ārstēja ar zālītēm, ar vārdiem un... čurām. Jā, Marija bija kaismīga urīnterapijas piekritēja, viņa apgalvoja, ka ar urīnu ārstējušies jau Bībeles pravieši un ka ikviens var sevi dziedināt pats. Jāsaka, līdz tai liktenīgajai slimnīcas reizei viņa ārstus tiešām neapgrūtināja, vienīgi tik, cik trejās dzemdību reizēs. Mārīštante ārstēja arī lopus. Viņai bija savas teorijas: pie vieglas saslimšanas vislabākais ir maza bērna urīns, veču urīns savukārt neder nekam, jo pilns ar sārņiem, kas mūža gaitā savākti. Par īpaši dziedniecisku Marija turēja grūtnieču veikumu. Lai iegūtu vērtīgo dziru, viņa ar mazo emaljēto kanniņu rokā valkājās pakaļ tām ciematniecēm, kas bija gaidībās, līdz tās negribīgi piekrita izlīdzēt. Arī lopi Marijai padevās. Visa mūža garumā viņa turēja divas slaucamas govis, kurām ik pa laikam piebiedrojās kāda telīte. Vienmēr pagalmā tipināja vistas un pīles, būros rosījās dažādu krāsu truši un aizgaldā ik pavasari nonāca divi sivēni, kurus Marija līdz ziemai izaudzēja prāvus un tuklus. Un tad vienu pavasari, aizbraukusi iepirkt kārtējos rukšus, Marija pārbrauca ar trijiem. Divi bija gareni, rozā un gludi kā normāliem cūķiem klājas. Trešais – neticami biezu gaišu un cirtainu vilnu klāts kviecošs radījums, kurš bija sīks, skaļš un aizdomīgi veikls. Gaiši rudo saru pēc mazbērni viņu nodēvēja par Vikingu, lai gan tā bija cūciņa. Un Vikings rādīja īstu iekarotāja dabu: izlauzās no jebkura aizgalda un pamanījās piedalīties visos mājas dzīves notikumos. Kamēr pārējie divi suķi mierīgi ēda, auga un barojās, Vikings palika tikpat sīks un žigls. Vienīgais, kas kuploja, bija mājas cūkai nedabiskais kažoks: ar katru dienu rudie sari vērtās biezāki un lokaināki, tā ka drīz Vikings izskatījās tīri vai pēc šuneļa. Pa vasaru atstātie mazbērni Vikingu piebaroja ar saldumiem, ņēma līdzi uz netālo upmalu un uz mežu. Vikings, asti līksmi sagriezis gredzenā, skraidīja līdzi, vāļājās upmalas dūņās, rukšķēdams rakņāja laukā kalmju sakneņus un citus gardumus, taču neauga ne sitams. Mārīštante uzskatīja, ka tas no lielās staigāšanas – visa enerģija aizejot tajā. Bet bērni tik žēlīgi lūdzās, lai ļaujot Vikingam staigāt brīvē, ka Mārīštante daudz arī nepretojās. Jo vairāk tāpēc, ka Vikings bija nepārspējami viltīgs un pamanījās izspraukties un izmukt pat no trušu būra. Vienīgais, ko viņa kā kārtīga saimniece darīja, pasāka dot barojošāku ēdienu. Jaunie kartupeļi, savārīti un pārlieti ar svaigu pienu, baltmaize un... obligātās čuras, lai sivēnam rastos apetīte un viņš sāktu augt. Par ēstgribu Vikings nežēlojās, ēda visu ko deva, sili izšņukāja tīru, bet viss labums aizgāja kažokā. Vasara jau krietni vilka uz rudens pusi, abi ieslodzītie suķi grozīja prāvus sārtenus sānus, bet Vikings kā bija mazs kverplis, tā palika. Pēdējā laikā bija iemanījies vēl vienu traku niķi: apsteidzot slinko mājas suni, Vikings dzenāja garāmbraucošās mašīnas un pat bīstami kņadzināja savus lielos dzeltenos cūķa zobus gar pastnieces stilbiem. Vakaros sivēns nāca mājā kopā ar bērniem, kopā ar visiem noskatījās Mārīštantes tās vasaras mīļāko seriālu, izēda sili un likās gulēt. No rīta laukā gāja reizē ar saimnieci, cienīgi sekodams līdz kūts durvīm, lai vērotu slaukšanu. Pirmais putu šļāciens pienācās abiem kaķiem, bet otro saņēma Vikings. Viņa negāja iekšā kūtī, dziļās kūts smirdīgi mīkstenais pamats Vikingam nepagalam nepatika. Viņa brokastoja zālītē trušu būdu priekšā.

Neviens īsti nezināja, ko ar trako cūku darīt. Rudenim atnākot, mazbērni devās atpakaļ uz pilsētu, uz skolu. Kaujamās cūkas auga un barojās. Bet Vikings arvien biežāk lielāko tiesu dienas pavadīja istabās, vērdamies televizorā. Mārīštante, komentējot seriāla notikumus, vērsās pie Vikinga, un arī pie autoveikala saklausītos jaunumus jau mājupceļā izstāstīja Vikingam. Jā, Vikingu Mārīštante vienmēr uzrunāja vārdā, nevis lamāja kā pārējos. Līdz šim no lamāšanas bija izsprucis vienīgi Jāņonkuls. Laiks saticībā lēni virzījās uz Ziemassvētku pusi, bet kādudien no slaukšanas pārnākušo Mārīštanti sagaidīja baiss skats – viņas dārgums, kāzu albums bija sapluinīts sīkās slienainās druskās. Tām pa vidu omulīgi urkšķinājās Vikings. „Lai es to lopu... Jān, gādā, lai es to lopu nekadās vair neredzētu,” noskaldīja Mārīštante. Balsī jautās pat ne ledus. Stikls. Tērauds. Nekad viņa ar vīru tā nebija runājusi.

Vakarā, izgājusi slaukt, Mārīštante noglaudīja tuvāko no bizmārītēm uz mājas sienas, pagājās līdz kūtij un pasauca: „Vik, Vik, Vik! Vikingā!” Ar paklusu māvienu atsaucās Gauja, iešņācās Venta. Vikingu nemanīja. Izslauca govis, ielēja kaķiem. Vikings nenāca. Pasauca vēl. Klusums.

Lēniem soļiem Mārīštante gāja uz māju. Pretī ņiprā gaitā nāca viņas mūža mīļotais Jānis, vienā rokā aiz pakaļkājas turēdams mazu, spalvainu ķermenīti. „Es tak šito krupeli nekāvu ar dūci, tik vien kā uzsitu pret stenderi, to sūda ņergu tak neviens neēdīs, va’ ne? Atdot suņam?” viņš vaicāja. Mārīštante nolika piena spaini zemē. Neteica nekā, vien skatījās vīrā, kā neredzēdama. Tad paņēma Vikingu rokās un lēni gāja iekšā. Piens aiztecēja pagalma kuplajā maurā, bet Jānis drusku samulsis vēl kaut ko runāja.

Aprakusi beigto Vikingu dārzā zem baltā rožu krūma, pāris mēnešus vēlāk Mārīštante aizgāja dzīvot pie meitas. Govis Jānim nedevās slaucamas, nācās atdot gaļā. Truši nosprāga, vistas un pīles lapsas izvazāja. Suns paskrēja zem paša Jāņa auto. Bet Anitas dēli, viens – deputāts Rīgā, otrs tepat Valmierā, – pēc tam, kad ciema skola tika slēgta, panāca, ka ciemā tomēr paliek bibliotēka. To uzticēja vadīt Anitai. Stipri savecējušais Jānis reizi nedēļā nāca uz bibliotēku, lai skaipā sazinātos ar meitu. To pašu, pie kuras nu dzīvoja Mārīštante.