* * *
neziņa kur es iestigu
vai tā ir mālsmilts vai sniegs
vai esmu sēkla vai zābaks
(gumijnieks)

un bailes izrauties laukā –
ja zābaks – tad vesels
ja sēkla – beigts
 

* * *
tie nagi tik suverēni
nevienam tie nepieder
bet plosīšanai tie der
visādu nervu un vēnu

lēni mākoni vaļā ver
redzi nagu
bet tālu un aptuvenu

 

* * *
viens laiskojas uz zibens
cits pērkondārdā snauž
krīt lietus lāse, tajā
kāds lēnām būvē namu

tie kas dzīvo mirkli
tie nesteidzas
bet padara visu
kas pielemts






* * *
pa rūti rāpo gliemeži un visi citi ķēmi
tu projāmejot skatienu no rūts šīs neizņēmi

un apdauzīta pasaule pa rūti žļurkst un lien
un pārodamās vairojas un slienājas aizvien

un kas par to un kas par to
šī rūts ir tavs foto


 

* * *
aklais Borhess aizveda Denu Braunu
iepriecēt baru aunu
kuri ar miesīgām acīm
grib ielūrēt garīgās lietās
kas tā sacīt
auniem pie vienas vietas
krīt bedrē bet domā ka lido

 

* * *
krāc asinis
manās dzīslās
un grozās
no sāna uz sānu
nekādi pamosties nespēj
kaut skuķi tām spīd
tieši acīs
 

* * *
pa kalniem ir jāklīst kā Nīčem
un jāsacer Zaratustra
smiltīs pie jūras līčiem
sanāk cits musturs

bet ko man ielejā darīt?
ieliet sev glāzē suslu
un mērenas ziepes vārīt
un galdā triekt dūri kuslu?

vai pakāpties pakalnā kādā
un ļauties lai pusjucis vējš
man noplēš 1 no 7 ādām
un sameklē atskaņu sev?

 

Trīsrindes

1.
nozaga gleznu
kas ilustrē bausli
„tev nebūs zagt”

2.
pulkstenis
noskuj ūsas
lai iegūtu mūžīgu jaunību

3.
kamielis
meklē adatu
siena kaudzē

4.
dievīga kleita
ellīgā krāsā

kur dējušies ateisti?

 

* * *
rozes ir vienmēr skrandainas
to ziedlapas nesadiegtas
un tomēr tās laidīs pār slieksni
ikviens

skrandaina uguns
plīv pavardā

bet līgavas tērpā
kāpj migla

un durvis
tai neatver


 

* * *
visu laiku gāžos
no avīm āžos
kaut gani Tavi
dzen mani pie avīm
un pats esmu avs ko vēsta
nepārsūdzama vēzda
 

* * *
kopš asteszvaigznes un kāvi
neliecina par kariem
karo tāpat
uz savu roku
kamēr tā ir
 

* * *
mēslu rati karieti sabrauc
tas mani reizēm satrauc

nezinu vai šāds satraukums
ir pazīstams jums

nedaudz karietes paņemu saujā
kam tev tā? mani nezin kas taujā

un es atbildi neatrodu
tikai lūpas kodu
 

* * *
no ziemas atskatos rudenī
kas ābolu dūres vīsta
un ne pa jokam

ātri novēršos
nekurinātām acīm
raugos puteņa baltajās liesmās


 

Četrrindes

1.
raku aku
uzgāju maku
un tagad pērku ūdeni
pudelītēs

2.
kas vieglu kāju nāk
tas smagu galvu aiziet
un utis utaināk
ēd tajā savu maizi

3.
čusku dīdītājs
visu sabojāja:
sāka stabulēt
un mans ceļš iešņācās
Augusts

neatšķaidītas skumjas
sarauktās ābolu pieres
un plūmes kas dzīvo vēl zaļi
brieduma pašpietiekamība
un sarkana saules ola
trīs minūtes vārīta
verdošās asinīs
 

* * *
visi ikari mušpapīrā
skaties debesī zilā un tīrā

lietus ūdenī destilētā
tā kā undīne plunčājas rēta

vējš ir aptinies kaltušai kļavai
maizes riecieni zaļi kā pļava

rītos atgriežas savazāts
sakosts ieplēsts un zvērojošs prāts

 

Rodēns

visu mūžu gulēt ar mūzu
guļot ar citām dāmām
kulties pa māliem
izlieties bronzā
pārakmeņoties marmorā
iet nāvē ar Kalē pilsoņiem

mūza ar mūžīgo grūtnieces vēderu
nesmuka
viss skaistums tiek bērniem

 

* * *
iztālēm stārķa ligzda
izskatās ērta
kā mīksta mēbele
uz tās var atlaisties
atvilkt elpu
uzvilkt dūmu
izstiepjot savas tuklās kājas
pret kamīnu
kamēr stārķi ir projām
kamēr piemirsti
ka esi dzeguzes dēls