Vilis Kasims ir rakstnieks, žurnāla Punctum prozas redaktors un „Latvian Literature” platformas darbinieks. Strādājis arī laikrakstā Diena un žurnālā Dadzis, tulkojis vairākām Latvijas izdevniecībām un vadījis lietoto grāmatu veikalu. 2015. gadā apgāds „Mansards” izdeva viņa romānu Lielā pasaule, bet 2020. gadā izdevniecībā „Orbīta” iznāca miniatūru krājums Lizergīnblūzs. Dzimis Ungurpilī, dzīvojis Londonā un Barselonā, tagad apmeties Rīgā.

 

Vilis Kasims

Divi stāsti

 

Divgalvis


Pirmais oficiāli zināmais galvas recipients Latvijā bija Māris Lazdiņš, 27 gadus vecs mūziķis ar specializāciju uz reklāmas džingliem un padziļinātu interesi par bioinženieriju. Tolaik galvas pārstādīšana bija jauna un riskanta procedūra – tā saukto divgalvju droši vien bija mazāk par diviem tūkstošiem visā pasaulē –, tāpēc operāciju Mārim veica Šveicē. Galvas donors bija 40 gadus vecs kubiešu izcelsmes programmētājs Marko de Boka no Vācijas, kurš bija palicis paralizēts pēc smagas autoavārijas. Šos faktus vēlos minēt jau pašā sākumā, jo toreizējā situācija bija būtiski atšķirīga no mūsdienu pārstādīšanām, kas lielākoties notiek finansiālu apsvērumu vārdā, vienlaikus rūpīgi izanalizējot donora un recipienta saderību. Tāpēc šis konkrētais stāsts nav izmantojams tālejošiem secinājumiem par pašas procedūras lietderīgumu.

Galvenais mūsu informācijas avots par turpmākajiem notikumiem ir Māra dienasgrāmata, kuru viņš īpaši aktīvi rakstīja pirmajās nedēļās pēc operācijas. No tās uzzinām, ka atlabšana sākumā bija pat ļoti sekmīga. Marko savu jauno dzīvi uztvēra ar viegli saprotamu ziņkāri un Mārim patīkamu atturību. Tieši iespējamās raksturu atšķirības viņu pirms operācijas bija biedējušas visvairāk, pēdējā brīdī gandrīz liekot atteikties no Marko galvas pieņemšanas. Tomēr kopdzīve izrādījās vieglāka nekā gaidīts. Pirmajos dienasgrāmatas ierakstos Māris kā vienīgās problēmas min jaunā plecubiedra krākšanu naktīs un reizēm pārmērīgo tieksmi bārstīt asprātības. Tomēr to atsvēra viņa palīdzība darbā, jo Marko izrādījās apbrīnojami labs svilpotājs, kas ļāva daudz vieglāk izmēģināt Māra sacerētās melodijas. Viņa ieguldījumu novērtēja arī priekšnieks, kurš iepriekš reizēm bija sūdzējies par džinglu paredzamību. Pārējie kolēģi Māra pārmaiņu uztvēra ar interesi un dzēlībām, kurām tiek veltīta liela daļa dienasgrāmatas pirmo lappušu.

Saskaņā ar dienasgrāmatu, pirmās nopietnās domstarpības Mārim ar Marko parādījās pusotru mēnesi pēc operācijas, vakarā pēc tikšanās ar kādu labu Māra draudzeni. Tā kā Marko nerunāja latviski, viņš pēc tam rūpīgi izprašņāja Māri par viņu sarunu un līdzšinējām attiecībām. Visvairāk viņu, šķiet, izbrīnīja Māra pasivitāte – šis vārds dienasgrāmatā ir pasvītrots un papildināts ar trim izsaukuma zīmēm. Par to viņi tovakar strīdējās līdz pat vēlai naktij. Māris apgalvoja, ka tā uzvesties šeit ir pieņemts, kamēr Marko aizrādījis, ka sievietes visur un vienmēr ir vienādas, un tāda pārspīlēta pieklājība nevar nākt par labu viņa attiecību izredzēm. Tad Māris atklāja savu neapmierinātību ar Marko svelpšanu naktīs un darbavietai nepiederīgajiem jokiem, un beigās strīds ieilga līdz vēlam vakaram.

Lai gan nākamajā dienā tika salīgts miers, ja ticam dienasgrāmatai, jau pēc divām nedēļām notika nākamais atklātais konflikts. Šoreiz tas bija darba dēļ, un to izraisīja Māra piekrišana strādāt arī sestdienā, noraidot Marko aicinājumu doties izklaidēties. Drīz pēc tam bija nākamā tikšanās ar Māra draudzeni, kam sekoja vēl viena saķeršanās. No dienasgrāmatas nojaušams, ka Māris uzskatīja par goda lietu nepakļauties aizvien uzstājīgākajiem Marko ieteikumiem mainīt savus ieradumus.

Drīz pēc tam dienasgrāmata pāriet šifrētā pierakstā, kuru mums izdevās izlasīt tikai salīdzinoši nesen. Par šādu soli Māris izšķīrās tāpēc, ka Marko latviešu valodas zināšanas strauji uzlabojās, un viņš būtu varējis lasīt Māra rakstīto pats pār savu plecu, tā teikt. Iespējams, pateicoties jauniegūtajai brīvībai, nākamās lappuses galvenokārt pilda dažādas sūdzības par Marko iejaukšanos viņa privātajā dzīvē. Tām ir gandrīz apsēstības pieskaņa – viņš tiek vainots visās Māra problēmās, kurām šajā laikā pievienojušies arī negulētas naktis un problēmas darbā. Šie rakstiskie dusmu izvirdumi noslēdzas ar pamiera līgumu, proti, Marko apsolīja ārpus mājām ar Māri nestrīdēties apmaiņā pret iespēju pēc atgriešanās nekautrējoties izteikt savu viedokli.

 

Tas viņiem patiešām palīdz – vismaz nākamās nedēļas ierakstos Māra dienasgrāmatā ir mazāk neapmierinātības, un brīžiem viņš pat izceļ Marko palīdzību darbā. Vienā ierakstā atrodama arī norāde, ka viņš izmēģinājis „aktīvāku pieeju” kārtējā tikšanās reizē ar draudzeni, tiesa, sīkāk tas netiek paskaidrots.

Pamiers tomēr izrādās īss, jo pēc ieraksta par atzinību, ko darbā ir izpelnījusies kāda Marko melodija, jau nākamajā lappusē ir grūti salasāms, paranojas piesātināts teksts, šķiet, tapis tumsā, kārtējā bezmiega naktī, sargoties nepārtraukt fonā skanošos krācienus. Tajā Māris raksta, ka viņam esot pamatotas aizdomas par slēptu Marko iejaukšanos viņa ikdienas dzīvē sabotāžas nolūkos. Tāpēc viņš jau apšaubot ikviena sava izteiktā vārda, ikkatras darbības izcelsmi, jo svešas viņam šķietot pat paša domas, nemaz nerunājot par rīcību, kas kļuvusi pavisam neatpazīstama. Šajā ierakstā arī pirmo un vienīgo reizi tiek iztirzāta doma par atbrīvošanos no Marko galvas. Saistībā ar turpmākajiem notikumiem ir interesanti atzīmēt, ka Māris rakstiski apsver un atmet gan nožņaugšanu, gan nošaušanu, gan citus nonāvēšanas veidus, beigās secinot, ka pilnībā nav iespējams uzticēties pat paša rokām. Turpinājums šai domai gan neseko, liekot mums turpmākos notikumus rekonstruēt pašiem, vadoties no pieejamajiem faktiem.

Tie ir šādi: pēc šī, vēlāk sasvītrotā ieraksta dienasgrāmatā ir atrodami vēl tikai četri teksti, kas visi ir ļoti pozitīvi, līdzīgi iepriekšējiem Marko slavinājumiem. Pēdējais no tiem ir datēts ar 14. jūniju. Saskaņā ar kolēģu teikto, Marko viens pats darbā pirmoreiz ieradās 19. jūnijā. Par Māra likteni neviens viņam neprasīja, un arī viņš pats esot vienkārši pieķēries darbam, neko tā arī nepaskaidrojot. Pārējie darbinieki nosprieduši, ka jautājumi te nebūtu vietā, un drīz vien ir pieraduši pie sava jaunā kolēģa. Darbs no tā neesot cietis, apgalvo priekšnieks, tikai grāmatvedībai radušās nelielas galvassāpes.

Arī Ieva, tagadējā Marko draudzene, saka būtībā to pašu. Jā, sākumā pārmaiņa esot bijusi savāda, taču viņa tobrīd jau bija pieradusi pie Marko galvas un Māra ķermeņa, tāpēc nav uzskatījusi par vajadzīgu izprašņāt viņu par notikušo. Un tagad viņi ir saderinājušies, tā ka droši vien tā arī bijis pareizāk.

Tāpēc, ņemot vērā faktu, ka Māra galva ir pazudusi visā pilnībā – pāri nav palicis pat ne kakls – , kā arī pēdējos viņa dienasgrāmatas ierakstus, ticamākā notikumu secība varētu būt šāda: kādunakt Māris ir negaidīti uzmodies vai arī ilgāku laiku nav spējis aizmigt, un vienubrīd ir sācis vērot Marko naksnīgo sejas izteiksmi. Joprojām pārliecināts, ka savām rokām nevar uzticēties pat plecubiedra miega laikā, Māris tad izlēmis pārgrauzt viņam rīkli.

Reiz iekodies tajā, viņš tad sāka grauzties aizvien dziļāk pretinieka galvā, lai apēstu to un apslēptu nodarītā pēdas. Ļoti iespējams, ka tikai pēdējā kodienā Māris pamanīja, ka viss ir iegrimis tumsā, ka viņa paša pasaule ir sarukusi līdz neredzamam punktam. Un tad izdzisa arī tas – kā izslēgtā televizora bilde, vien pašā pēdējā brīdī ļaujot Mārim apjēgt, ka viņš ir apēdis pats savu galvu, ķermeni atstājot Marko ziņā.
 

 

Romualda Blaua pēdējais sapnis

Patiesībā Romualds Blaus nemaz nebija cerējis, ka viņa dzīves pietiks, lai atklātu ko jaunu un būtisku par ētera sublimēšanu un tā oneiroloģisko interferenci. Viņš bija domājis izstudēt šīs zinātnes pamatus, varbūt kādu aspektu aplūkot arī dziļāk, iespējams, nonākot līdz nelielai publikācijai vietējā žurnālā, bet kopumā strādāt lēnām, sistemātiski – tieši tāpat, kā bija pavadījis darba mūžu.

Tā viņš patiešām arī sāka, taču tēma jau no paša sākuma aizrāva viņu negaidīti spēcīgi, degsmei vēršoties lielākai ar katru izlasīto lappusi un veikto novērojumu. Kad nu vairs nevajadzēja vadīt bezgalīgas stundas iespiestam starp kolēģu rakstāmmašīnu klaboņu un priekšnieka kliedzieniem, kas teju katru stundu izverda no viņa kabineta durvīm līdz ar pīpes dūmu mutuļiem, Romualds nevarēja vien atrauties no grāmatu kalniem. Reizēm viņš pat aizmirsa paēst, atgūdamies tikai vēlu vakarā, kad darbistabas logā iespīdēja mēness un atgādināja, ka pienācis laiks doties ārā savākt ētera vibrācijas.

To viņš tagad darīja ik nakti, uzvilkdams lielos gumijas zābakus un pazuzdams piemājas mežā ar kolbām piekrautu spaini rokā. To viņš aiznesa līdz tuvējam akacim un ielaida tā rāvā – un gaidīja. Pēc profesora Pūces novērojumiem, maksimālo ētera piesātinājumu šādos apstākļos varēja iegūt jau pusstundas laikā, taču Romualds drošības pēc katrreiz nogaidīja vēl piecpadsmit minūtes. Iespējams, tieši tam vēlāk arī bija izšķirošā loma – ja ne papildu laikam, tad brīvajam domu klejojumam, kuram viņš nodevās akača tuvumā. Kopā ar diendusu un vakarpuses nomiedzi Romualds tādu vai citādu sapņu skāvienos pavadīja līdz pat divpadsmit stundām dienā.

Mājās to vienmēr papildināja sudraba vadiņi, kas tika savīti ar padušu un cirkšņa matiem un tad ielaisti mutes bļodā pie gultas, kuras ūdenī viņš bija iejaucis ārā savāktās vibrācijas. Ar sapņiem papildinātais sublimāts tad kļuva par brīnišķu augsni tālākiem eksperimentiem ar ētera iekšķīgo un ārējo iedarbību, tā mijiedarbību ar radioviļņiem un mūziku un vēl, un vēl... Atlika pētīt un rakstīt, ar katru nakti – par to Romualds bija pārliecināts – nokļūstot vēl mazliet tuvāk paaudžu paaudzēm risinātajai mīklai par sapņu likteni pēc uzmošanās.

Kad parādījās galvassāpes, tas sākumā bija tikai vēl viens novērojums, ar ko papildināt pārējos datus. Taču drīz vien viņš pamanīja nozīmīgas svārstības to intensitātē un specifikā atkarībā no iegūtā sublimāta raksturlielumiem. Mākoņainās naktīs ievāktais ēters padarīja galvas pulsēšanu niansētāku, it kā apziņā notiktu cīniņš starp diviem pretējiem spēkiem. Savukārt skaidra mēness klātbūtne ēterā kondensēja tādu kā īsti nenotveramu, taču skaidri individuālu klātbūtni – kaut ko līdzīgu iekšējai, privātai balsij, kurai gan vēl bija tālu līdz pilnvērtīgai dzirdamībai.

Tai līdzi mainījās arī pati sapņu struktūra. Ja iepriekš Romualds naktis mēdza vadīt dažādu cilvēku, dzīvnieku un fantastisku būtņu sabiedrībā, tad tagad viņš aizvien biežāk bija viens pats. Arī apkārtējā pasaule zaudēja skaidrību, pārvērsdamās tādā kā abstraktā, ģeometrisku līniju iezīmētā vidē. Taču tas nenozīmēja, ka sapņi būtu kļuvuši blāvāki – tieši otrādi, nekad iepriekš viņš pēc uzmošanās nebija tos jaucis ar realitāti, bet tagad nomoda laiku arvien biežāk pavadīja šaubas par notiekošā īstumu.

Lieki teikt, ka pirmo pilnmēness nakti pēc galvassāpju parādīšanās Romualds Blaus gaidīja ar spēcīgām, pretrunīgām dvēseles tirpām. Bailes auga ar katru uzvedībā un sajūtās pamanīto pārmaiņu, taču atklājuma priekšnojautu prieks to vairāk nekā atsvēra. Šeit brieda kas daudz vairāk par nelielu rakstiņu vietējā žurnālā; viņa atklājumiem varēja būt revolucionāra ietekme uz visu ētera oneiroloģiskās pētniecības jomu. Lai cik nepatīkama bija pētījuma pamatdaļas balstīšanās uz ļoti personīgu un grūti kvantificējamu sirds kņudoņu, viņš bija pārliecināts, ka spēs tai atrast pienācīgi zinātnisku ietvaru. Tāpēc viņš turpināja vakaros ierīvēt galvas ādu ar ētera piesātināto ūdeni, ievīt vadus matiņos un doties pie miera ar piezīmju burtnīcu turpat zem segas.

Kad nu beidzot mēness aplis bija piepildījies, Romualds pirmo reizi kopš brīvlaišanas uzvilka savus darba svārkus un kolbas uz mežu aiznesa govsādas kurpēs. Viņš zināja, ka tās paliks netīras jau ar pirmajiem soļiem, taču šis bija īpašs gadījums un viņš gribēja izskatīties tam atbilstoši.

Ielaidis spaini akacī, viņš tūlīt pat sajuta galvas iesmelgšanos, tomēr apzinīgi nogaidīja priekšrakstā noteikto pusstundu un savas piecpadsmit minūtes. Visu šo laiku viņš skatījās uz mēnesi, neatraudams skatienu ne uz mirkli, kaut spiediens pakauša apvidū turpināja augt, pulsēdams kā sāpīgs puns. Pēc brīža to papildināja zvanoņa ausīs, bet vēl mazliet vēlāk tā pārauga tai klusajā balsī, kuru viņš bija pieradis dzirdēt skaidrajās naktīs. Pāris reižu Romualdam šķita, ka viņš beidzot sadzird arī kādu konkrētu vārdu – izskanēja „jā” un kaut kas līdzīgs „šovakar” –, taču jau nākamajā mirklī murdoņa atkal kļuva neizšķirama.

Šoreiz tā nerimās arī pēc spaiņa izvilkšanas un atgriešanās mājās. Tā turpinājās, arī kamēr viņš maisīja ūdeni mutes bļodā, lai izšķīdinātu tajā ēteru. Reizēm klusāka, reizēm skaļāka, taču vienmēr klātesoša, tā skanēja viņam ausīs kā attāla ūdenskrituma dārdoņa vai varbūt bungu rīboņa kādas mežoņu cilts sanāksmē.

Beidzot Romualds apstājās, nolika karoti uz grīdas un ielaida pirkstgalus sublimātā, apslacīja ar to savu seju, krūtis, stakli. Tad savija vadus ar matiņiem un ielikās gultā, pirms tam vēl nomurminājis: „Arlabunakti,” līdz galam gan nesaprazdams, balsī vai tikai domās. Bet tas viņam arī nerūpēja – visas agrākās bailes bija izgaisušas, viņš vienkārši padevās galvas dunoņai, padevās ēteram.

Un tad jau viņš bija atpakaļ iepriekšējās nakts pieredzējumā. Uzmostoties Romualds to šķita aizmirsis, taču tagad acumirklī atpazina nebeidzamās līnijas sev apkārt, kas sākās paralēlas, bet tad pacēlās gaisā un virs galvas sakrustojās, lai tad atgrieztos viņam aiz muguras un noslēgtu loku. Taču tagad ārpus līniju restēm ņirbēja citi, agrāki sapņi – šķietami piemirsti murgi griezās vienā dejā ar bērnības, jaunības, brieduma gadu alkām, ikvienam sapnim sakot, prasot, pieprasot kaut ko savu. Bet vēl tālāk aiz tiem bija Romualds pats. Viņam apkārt drebēja ēters – kustībā saredzams, virmodams līdzīgi vasaras saulē sakarsušam gaisam, – un viņš ar melnu skatienu noraudzījās uz līniju lodē ieslēgto sevi, kailajam galvvidum dziļumā mirdzot kā debesīm. Starp viņu un viņu tikmēr turpināja biezēt sapņi, to balsīm savijoties kopā, to dārdoņai kļūstot vēl un vēl skaļākai, joprojām neizšķiramai, bet aizvien pavēlošākai.

Nebija neviena konkrēta mirkļa, kurā Romualds būtu atpazinis pavēli izkāpt no sprosta. Viņš vienkārši vienubrīd zināja, ka tas ir jādara – tāpat kā zināja, ka nekad vairs neuzmodīsies, bet uz mūžīgiem laikiem turpinās sapņot pats sevi, rādīt sev sapņos sevi. Viņš vairs pat nespēja nožēlot, ka eksperimenta rezultātus neizdosies pierakstīt un publicēt. Viņš bija atgriezies savā īstajā vietā, savā patiesajā dzīvē, kas gaidīja viņa mūža sapņos. Un bija patīkami tiem paklausīt, Romualds Blaus vēl paguva nodomāt, beidzot ieslīgdams ēterā, tīrā un šķīstā kā visi viņa sapņi.