Jaunā Gaita nr. 306. rudens 2021

 

 

 

 

 

Reiz Teksasā Rīgā pie dzīvības koka

Ilze Jansone. Laika rēķins. Rīga: Dienas Grāmata, 2021. 189 lpp.
 

Visnotaļ raiti cits pēc cita klajā nāk izdevniecības „Dienas Grāmata” solītie un lasītāju gaidītie sērijas „Es esmu…” romāni. Piektais no tiem ir Ilzes Jansones literāra versija par neparasti talantīgo, tomēr Latvijā joprojām vēl pietiekami labi neiepazīto latviešu trimdas prozaiķi Ilzi Šķipsnu – Laika rēķins.

 

Atzīšos: latviešu trimdas literatūrai, kopš Latvijā tā kļuva arvien brīvāk pieejama, pieder manas simpātijas un vislielākā interese. Ap 1991. gadu biju vēl tikai meitene, un laikam likumsakarīgi, ka arī pirmais latviešu trimdas autora darbs, kas nonāca manās rokās, bija izdevniecības „Sprīdītis” 1992. gadā izdotais Irmas Grebzdes romāns Tikai meitene. Šī grāmata aizveda pie zināšanas, ka arī tālu pāri zemēm un plašiem ūdeņiem dzīvo daudz latviešu, un turpmāk – kad, kāpēc un kā viņi tur nonākuši, kā viņiem klājas, ko viņi domā, kā jūtas. Latviešu trimdas literatūra bija arī viens no maniem mīļākajiem studiju kursiem augstskolā, un Ilzes Šķipsnas proza – pārejot uz recenzijas tematu – šķita vilinoša, satraucoša, psihi, prātu urdoša, grūti analizējama.

Ilze Maija Šķipsna dzimusi 1928. gadā Rīgā, viņas tēvs bija ierēdnis un dramaturgs, māte – tulkotāja un skolotāja. Ģimene 1944. gadā devās bēgļu gaitās, un Šķipsna turpināja mācības Kārļa Skalbes ģimnāzijā Fišbahā, kur viņas latviešu valodas skolotāja bija Zinaīda Lazda. No 1948. līdz 1949. gadam Šķipsna studēja ģermāņu filoloģiju Vācijā, Erlangenas Universitātē, 1949. gadā izceļoja uz ASV, studijas pabeidza 1951. gadā Ziemeļteksasas koledžā, savukārt 1953. gads iezīmīgs ar bibliotēku zinātņu maģistra grāda iegūšanu Teksasas Universitātē Ostinā un laulībām ar franču literatūras pasniedzēju Valtonu H. Rotroku. Vēlākie nozīmīgie dzīves pieturpunkti: 1968. gadā iegūts maģistra grāds antropoloģijā, neilgi strādāts universitātē par vācu valodas pasniedzēju, turpmāk – par bibliotekāri universitātē, visbeidzot – par bibliotekāri Kimbela Mākslas muzeja bibliotēkā Fortvērtā, Teksasā.

Ilze Šķipsna jau bēgļu gados Vācijā publicēja dzejoļus, vēlāk Teksasā žurnālā Descendant – stāstus angļu valodā. 1961. gadā iznāca viņas pirmais īsprozas krājums Vēja stabules, kas ieguva Jāņa Jaunsudrabiņa balvu. 1965. gadā izdeva romānu Aiz septītā tilta, 1970. gadā – romānu Neapsolītās zemes, 1974. gadā – stāstu krājumu Vidējā īstenība. Pēc Šķipsnas nāves 1981. gadā grāmatā Ilzes pasaulē, kas Kārļa Rabāca sakārtojumā 1984. gadā iznāca apgādā „Grāmatu Draugs”, tika iekļauta viņas dzejoļu izlase Vājuma brīži. Neuzrakstīts palika romāns Kaupo.

Šis biogrāfiskais un bibliogrāfiskais tvērums ir svarīgs, jo, lai arī Ilze Jansone grāmatas beigās raksta, ka „..romāns nekādā ziņā nebūtu uzskatāms par Ilzes Šķipsnas dzīvesstāsta vēstījumu, drīzāk – par to, ko es tajā varēju ieraudzīt un iemīlēt” (189. lpp.), dzīves un jo sevišķi radošās darbības fakti ir romāna Laika rēķins kompozīcijas satvars un atsevišķo satura līniju aizsācēji vai vismaz impulsi. Tā gredzenveida struktūru – prologu, divas daļas, nodaļas, kuru nosaukumi ir Šķipsnas grāmatu nosaukumi iznākšanas secībā, epilogu – veido faktiskajā literārajā hronoloģijā loģiski izvietotas, viegli, dabiski saplūdinātas divu Ilžu, Jansones un Šķipsnas, iztēles laika un valodas īstenības.

Ilze Jansone – rakstniece un teoloģe, četru romānu un stāstu krājuma autore – par nozīmīgāko Šķipsnas iekšējās pasaules iepazīšanas avotu izmantojusi viņas prozu, taču arī korespondenci, recenzijas par Šķipsnas grāmatām, laikabiedru liecības, ņēmusi vērā Šķipsnas zināšanas un interesi par filozofiju, īpaši – Bergsona, Kirkegora, Heidegera darbiem. Tuvojusies viņai, ieraudzījusi un sapratusi, uzrakstījusi Ilzi Šķipsnu drošiem, spilgtiem, arī draiskiem, kur ievajagas, spalvas vilcieniem: vitālu, veiksmīgu, erudītu gudrinieci poligloti, sabiedrībā plati smaidošu un šķelmīgu, bet arī vienpatīgu, līdz galam neiepazīstamu jēgas meklētāju, vientuļu (jo katrs mēs esam tikai viens un pats) ceļotāju valodas un laika, cilvēka eksistences Visumā.

Romānam izvēlētā pirmās personas vēstījuma forma ar reflektīviem atskatiem pagātnē, periodisku tiekšanos savienot „tur” un „te”, „toreiz” un „tagad” liek saskatīt zināmas paralēles ar vairākiem trimdas (arī latviešu trimdas) literatūras aspektiem: gan tradicionālo memuāristiku, „sveša” un „sava, savu” pozīcijas skaršanu, psiholoģisku studiju, gan modernismam raksturīgo kaleidoskopisko pašatklāsmi, iespaidu, impulsu, domu reģistriem, eksistenciālismam būtisku jautājumu izvērsumu.

Ilze Šķipsna kā Ilzes Jansones romāna centrālais tēls – kā pašas Šķipsnas romānu un stāstu tēli – sevī pieredz gan cilvēkus, gan vietas, gan laiku, atsevišķie vienumi mītiski saplūst vienā un tad atkal sašķeļas, lai kaut kad varbūt vēl satiktos. Ja nu tā ir vienīgā iespēja, kā no dzimtās vietas un valodas izrautam cilvēkam sevī savienoties, būt, lai pilnasinīgi dzīvotu arī trimdas zemē? Pirmām kārtām Šķipsna dzīvo valodā. „..valoda ir kas vairāk par instrumentu, par jūras dažādajām dzīvībām – tā ir un paliek esamības māja, vieta, kurā var elpot, dzīvot un, pāri visam, būt šī vārda vissvarīgākajā nozīmē.” (26., 27.lpp.)

Cilvēkus saista vietas, vietas – laiks, laiku – cilvēki vienā bezgalīgi savītā, nebeidzamā aplī: bērnības vasaras vecvecāku mājās Dreiņos, dzīve pirmskara Rīgā un viesošanās pēckara Rīgā, draudzenes Krancis un Kaķis (arī viņas – pirmskara un pēckara versijas), Teksasa, Ņujorka, bibliotēkas te un bibliotēkas tur, latviešu rakstnieki ASV un latviešu rakstnieki Padomju Latvijā, amerikāņu vīrs Rokijs (Hoyts) un latviešu mīļākais Morics – vienlīdz tēls Šķipsnas romānā Neapsolītās zemes, stāsta „Ex feminae tempore” (krājums Vidējā īstenība) sprakšķošā, nepasakāmā enerģija, tās vizualizēšana Ilzes Jansones romānā, un arī minējums, varbūtība, jautājums, uz kuru nemaz nav jāgaida atbilde.

Ilze Jansone romānā virtuozi „izvirpo” kā Šķipsnas prozai svarīgā koka tēla mītiskās, filozofiskās un nacionāli sociālās variācijas, tā arī koka tēmu pašā Ilzē Šķipsnā. Viņa raksta: „..es esmu koka serde, mani nevar saskaldīt vai izurbt..” (90. lpp.) un Teksasā ilgojas pēc sava drauga – milzu ozola Strēlnieku dārzā (tagad – Kronvalda parks). Savukārt nodaļas „Neapsolītās zemes” iesākumā runāts, ka „..cilvēku maģiskais un garīgais spēks glabājas kokos” (75. lpp.), bet jau nākamajā lappusē (un citviet) sniegts dominējošā koka-cilvēka-latviešu sabiedrības raksturojums: „..mēs paši esam iestrēguši savā pasaules alksnī, kas pamesto un izlaupīto Latvijas saimniecību – nu jau kolhozu – zemēs vairojoties kā parazīts..”. (76. lpp.)

Noslēgumā vēl daži vārdi par rēķiniem un Ilzēm. „Rēķins” kā puse no Ilzes Jansones romāna nosaukuma ir dubultietilpīgs: tā ir gan Ilzes Šķipsnas personiskā laika skaitīšanas sistēma, iekšējais rits, gan tekstā dažviet minētais rēķins, ko atsūtīs laiks – un katram būs jāmaksā ar sevi. Bet Ilzes… Ilzes nav divas, vai, ja ņem vērā versiju par divām Ilzēm Šķipsnām un vienu Ilzi Jansoni – trīs. „Mūsu ir vesels leģions.” (43. lpp.) Paldies par satikšanos!

Anda Ogriņa

Anda Ogriņa (dz. Brazauska, 1979) ir grāmatu redaktore apgādā „Zvaigzne ABC”.