Nakts tik balta ka bail

plaukstu līnijas satumst
kā kalstošas upes atklājot
baltu un kailu
laika ieskrāpētu
dzīslu
tā ir vienīgā taka
pa kuru brienot manas pēdas
paliek tīrākas ar katru soli
ceļš pazīstamāks par pašas ādu
ceļš kas pats sev ir zīme un gals
es lienu kā balta čūska
es sekoju siltuma viļņiem
tie ved mani tev pa pēdām
es atrodu tevi vienu
visas takas izbeidzas šeit
uz maza soliņa
no kura var redzēt
sirdspukstu ausmu








par tiem kas paliek

balti putni man plivinās apkārt
viņu spārni
maigi ielocīti vējā
un es esmu pienene
ar saules īkšķi iebakstīta zemē
un nāk man pāri
baltu baltu putnu bari
kā viņas dejo
un līgo bērzu zaros
viss svars ir nogrimis
vai aizlaidies pa vējam
man maigi pieglaužas
viņu maigie spārni
es acis turu ciet
es elpoju ar vēju reizē
jau simtu nakšu esmu palicis
viens pats šai pļavā
bet baidos acis atdarīt
tik maigi viņas mani paijā
nav vārdam vietas
tukšs tas kas ar tiem grib ko pateikt
šai pļavā tikai balti putni
balti putni dejo

 

1.

es nekad droši nezinu no kuras puses nāks viļņi
vējš saceļas pēkšņi
un nebrīdinot; jūtu kā notrīs
manas laivas mugurkauls
tai pārvēršoties par apses lapu
manas buras sagumzītiem viendienīšu spārniem
aizlido
viļņos mētājas mana lapu laiva
trīcot un zumot kā miljons
zirnekļa tīklā sapinušos moskītu
mana galva ir pārlieku kaila un trausla
to caurdur viņu badīgie snuķi
izsūcot pēdējo sausumu no manis laukā
manas rokas izplešas un kļūst par spurām
laivai krītot es ienirstu zemledus ūdeņos
cauri ledu debesis izskatās šķobīgas un nepareizas
un es nezinu uz kuru pusi man jāpeld
tāpēc riņķoju kā akacis
līdz noriju pati sevi


2.

no manis kā sīki sari pret pasauli tiecas alkas
kā badīgi asni kas triecas cauri betona ādai
lai tiem pāri pārlaistu plaukstu gaisma un vējš
bet es esmu bezmērķīga
mani soļi ved strupceļos
alkas kā nepietiekami barots stāds vīst
pirms esmu noteikusi virzienu kurā stiepties
un es palieku ceļa vidū
no manis nokarājas sausi stiebri
tie pievelkas pilni ar gaisu
kas pievildzis pilns ar gaidām
un pievelk mani pie zemes
es augu pretējā virzienā un kļūstu par sēklu
iespiestu betona ādā kā nelabu vēstošu dzimumzīmi


3.

mani kaut kas kņudina pakaklē
itin kā mazs pūkains kāpurs
tur diegtu kopā savu kokonu
mans šķiet ka es zinu
par ko tas kļūst
tikai nezinu vēl
kā to sauc
pārāk bieži mani apciemo
kāpuri un pārāk bieži
tie izmanto manu galvu
savam nāves un dzimšanas ritam
un es nezinu līdz pat pēdējam brīdim
kā to sauc
kas tikai kņudina pakaklē
līdz ir jau par vēlu
un mana nojauta transformējas
par falšu atmiņu tauriņu







* * *

kā ziema negaidīta bet silta
mums pāri pārgāžas miegs
cauri puspavērtiem plakstiem
es redzu kā tev trīc pirksti
sniegpārliņas pret tiem atsitas
tad kūst
tu pārmāc telpu kā mākonis
un zem tevis maiga ēna
man pāri man pāri
viegla migla
mūs iežūžo viļņi
rietoši paši sevī
jau atkal no jauna
man aizķeras elpa
horizonts kā gara tauva
tam tuvojas ūdens apļos
tava roka
mana roka
mūsu āda
sārts palags
iezīmē vietu
kur nokritīs rīts
 

* * *

starp ķīšezera aizsalušo vaigu
un sarkanu švīku ieskrāpētu
zem tā tumši zilā kas apsedz zvaigznes
es tevi nesu
kā mazu kūniņu
kā nupat dzimušu bērnu
satītu paša ādas siltumā
aiz manis paliek vējā sastrīpotas pēdas
tu elpo pārāk tramīgi
kā ievainots meža zvērēns
kā sūrstoša brūce
un es nesu tevi uz vietu
kur tumsu aizklāj egļu ķetnas
un kur zeme nav tik cieta un blīva
tur var nokļūt tikai aizvērtām acīm
un man nemaz nesalst
es esmu sīksta
manu seju ir apcirtušas brāzmas
tās nāk no jūras un pātago koku rokas
es nesu tevi vēl tālāk
par visiem vārdiem
un apglabāju ka sekretu zem pudeļu lauskas
iet ledus pāri ezeram; lēni
kad atkusīs pēdējā peļķe
un tu izdzīsi jaunus asnus
sārtus kā kārklu vītolu pirksti
tad es nākšu tevi atrakt
un mēs atkal iesim ar vienu
pukstu un vienu
pulsu
straumei līdzi
 

Fotogrāfija ar naktsputnu

To, ka viņas ir sirēnas tu neatpazini
jo piederēji pie tās pašas dzimtes
tu neticēji ka tik maigas
un tik siltas būtnes
var izrādīties tik nejūtīgas
tagad tu peldi viens
prom no krasta kurā viņas
nometušas savas drānas
varbūt tas nekad
nebija pa īstam
viņām pa pēdām vienmēr smagām tērcēm
sekoja reibums
dūmi koda tev acīs un meloja
laimes asaras
varbūt nekas no tā
nemaz nebija pa īstam
arī šīs šaubas kas tevi nes
ar katru vilni jo tālāk
varbūt arī tās
no rīta vairs nebūs
pa īstam
sirēnas novelk kleitas un sastingst
balti akmeņi jūras krastā
vai tiešām tas biji tu pats
kas aizsējis bija tev ausis
to, ka viņas ir sirēnas
tev pastāstīja kāda balss
un tagad tu domā
no kuras mutes
ar kuru mēli
tā satina tevi tik cieši
kā balti akmeņi jūras krastā
viņas met tev ar baltiem lakatiņiem
vārdi kurus tu atpazīsti
mutes kuras tu zini
straume kas dzenas tev kaklā
ir sāļa un bieza kā asinis

 

vakars pie galda
 

apkārt nav nekā
šodiena sākās mirkli pirms tu pateici
kāpēc mums jādodas prom
un tagad es esmu iepakaļ
viens neaizsiets zābaks
pusapēsta maizīte
apkārt nav nekā
tas kas tikšķ ir taisīts no tik daudz
nekā
grūti sadzirdēt ko tas saka
bet tu turpini vilkt mani līdzi
cauri zobratiem cauri ēnām kas pielīp kā dēles
es nezinu kur mēs ejam
apkārt nav nekā
 

rīts

Rīts ar piepīpētām acīm
Baznīcas zvanu ap kaklu
Mauj zem mana loga
Ej ganīties citā vārtrūmē, rīts
Es tavu pienu negribu dzert
Un tavai kaulainai mugurai
Pieskarties

diena

kā izkaltis žagars
izžuvusi upes liesa
nenoejams ceļa gabals
tur tālumā spīd bāka
un mola akmeņos guldz miers

vakars

plīša debesis
un rokas maigas; arī debesis
un debesis
un debesis

nakts

ar ūdenskrāsu velku vienu
ļoti šauru līniju
pār tavu galvu
tad skatos kā tā pil
un nopil plakstos dziļas peļķes
un tajās zaļas vardes
baltas ūdensrozes
tu esi mana baltā
siltā akmens statuja

 

* * *

balti līķauti nosedz visas tās mājas
kurās reiz tik bieži gāju
tagad no manis tur tikai
pēdas

un arī tās
drīz aizaugs ciet

manas pēdas
iemin jaunas dobes ielās
ielas mani atpazīst un padevīgi lokās

šoreiz tik uz citu pusi
tagad man ir citas mājas

jāj un jāj un neapstājas
pilsētā šai nav tai mājas…

pāri ceļtekām un vārtrūmēm
kā balta migla maigi tīkli
sasalis ir sastingušais siltums
tas tik ātri nepāriet
kā aukstums

kā bēru gājiens šodien mani ceļi
lai kur es ietu skumji logos
notrīc debesis

manas pēdas
iemin jaunas dobes ielās
arī tās
drīz aizaugs ciet






es

es negribu ēst. es gribu sacietēt kā akmens. es gribu ieaugt zālē. es gribu būt logs, kas vēro. es gribu būt kāda cita izpildīta kustība. es gribu būt iekustināta. es esmu sastingusi krampjos. es netieku tālāk par sevi pašu. es domāju par to kā ko pārkāpt. bet robežu nav. nav otras puses. nav robežas. nav ko atdalīt. ir tikai šī puse. ir tikai tas, kas ir. vai es varu kaut ko no tā uztaisīt. vai es varu kaut ko no tā izspiest. es turpināšu. domas lēnas. īsas. domas kodolīgas. galva miglaina un stīvas acis. jāiet gulēt. ko tad. celties. ko tad. es gaidu, kad kaut kas notiks. es gaidu kad atnāks saule. es gaidu kad atnāks saule.