JG306: Normunds Treijs

Būtu bezgala primitīvi, ja mēs Tirzmalieti pieminētu vienīgi kā visiem pazīstamā dzejoļa „Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme” vārdu autori. Tieši pretēji, raksts veltīts tam, lai rādītu, ka rakstniece nav tikai viena nozīmīga darba autore, bet gan viņas ieguldījums un „nospiedums” latviešu literatūrā bijis daudz būtiskāks.

Tirzmaliete dzimusi 1876. gada 11. (23.) jūnijā Tirzas pagastskolā. Viņas īstais vārds ir Minna Dzelzkalne, bet pseidonīms tika pieņemts jau ar pirmo publikāciju (stāsts „Vecā krustmāte”) 1899. gada augustā.

Tirzmaliete jaunībā. Fotogrāfijā viņai ne vairāk kā 27 gadi, taču, visticamāk, pat krietni mazāk gadu.

Kaut rakstniece bijusi apbrīnojami patstāvīga savā domāšanā, rīcībā un uzskatos, par viņas nozīmīgāko garīgo audzinātāju tomēr uzskatāms pašas tēvs Andrievs Dzelzkalns (1840-1926), kas, mazajai Minnai dzimstot, tobrīd jau 18 gadus bija Tirzas pagastskolas skolotājs, bet pavisam skolas darbā nostrādāja apbrīnojamus 53 gadus līdz 1911. gadam, kad aizgāja pensijā. Ir pamats pieņemt, ka rakstnieces pseidonīms ticis aizgūts no tēva, kurš parakstījies arī kā Tirzmalietis.

Rakstnieces māte Anna Dzelzkalne, pirmslaulību uzvārdā Treija (1848-1920) kopa mājas soli un bez kādas atlīdzības arī skolas saimniecību, un rūpējās par dažbrīd ap 100 bērnu labklājību. Viņu ar cieņu mēdza dēvēt par „skolas māti”. Tirzmalietes mātes Annas tēls palicis daudzos Tirzmalietes literārajos darbos, sevišķi mātes piemiņai veltītajā grāmatā Meitenes stāsts (1923) un daudzos dzejoļos.

Ģimenē bija arī rakstnieces vecākā māsa Anna Dzelzkalne (1872-1899), apņēmīga un talantīga jauniete, kam tomēr bija lemts pavisam īss mūžs gadsimta slimības tuberkulozes dēļ. Arī viņas tēls palicis daudzos Tirzmalietes darbos, bet māsas nozīmīgs sabiedrisks devums bija vairāku simtu tautasdziesmu savākšana un iesūtīšana.

Gan rakstnieces māte, gan tēvs bija tirzmalieši daudzās paaudzēs un tam noteikti bija būtiska nozīme faktā, ka rakstnieces Tirzas perioda (1876-1912) darbos var atrast ļoti daudz motīvu no vietējās dzīves. Tirzā tika pavadīti rakstnieces mūža pirmie 36 gadi.

Tam sekoja Tirzmalietes Lejasciema periods (1912-1942), kur ģimene pārcēlās, kad dzimtajā Tirzā neizdevās atrast piemērotu mājvietu, bet Lejasciema miestiņā veicās nopirkt mājiņu ar nelielu zemes gabaliņu. Lejasciemā pagāja turpmākie rakstnieces gandrīz 30 mūža gadi, viņa iekļāvās turienes sabiedrībā un piedzīvoja savas literārās darbības uzplaukumu un radošo spēju augstāko briedumu.

Tomēr rakstnieces sabiedriski atpazīstamākie darbi vienmērīgi sadalās starp Tirzas un Lejasciema periodu. Pirmajā tas ir dzejolis – dziesma „Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme” (1903), kas vēlāk ticis gluži vai bezgalīgi tiražēts gan Latvijā, gan trimdā, bet otrajā – ētiski augstvērtīgā baznīcas dziesma „Ved mani, Dievs!” (1936), kas, kaut radīta un pirmatskaņota rakstnieces 60. jubilejas gadījumā, diemžēl, pieejama vien jaunākajos Dziesmu grāmatas izdevumos, teiksim, 1992. gadā.

Var piekrist Latvju Enciklopēdijā paustajam: „Stāstos, kur manāma Apsīšu Jēkaba ietekme, T.(irzmaliete) simpatizē aizgājušam patriarchālam laikmetam, skumst par pieviltiem ideālistiem un nevainīgiem cietējiem.” ^{^[1]}

Runājot par Tirzas periodu, rakstnieces dzejā jāizceļ trīs galvenās tematiskās grupas: sabiedriski nozīmīgā un sociāli orientētā dzeja (virsotne ir izcils 1905. gada notikumu atspoguļojums dzejā, piemēram, „Apkārt kalnu tek saule”, „Es tevi, netaisnība, redzēju”, „Mūsu brālis”, „Miers”; šie dzejoļi publicēti ar Andras un Margotas pseidonīmu), reliģiskā dzeja („Dieva lūgšana”, „Vakarā”) un dzejas formā izteikti personīgie iespaidi un pieredzējumi („Anniņa”, „Mana jaunība visu dārgā…”). Uz Tirzas periodu attiecas arī pirmie trīs veltījuma dzejoļi latviešu kultūras darbiniekiem – tēma, kas Lejasciema gados vēl paplašināta un izvērsta.

Pirmo plašāko atpazīstamību jaunajai rakstniecei 1904. gadā sagādāja Kaudzītes Matīsa sakopotais dzejas krājums Smaidi un asaras jeb dzejnieku labdienas, kur ietilpa četri Tirzmalietes dzejoļi, superīsa divu rindiņu autobiogrāfija un portretfotogrāfija. Bet, sākot no 1905. gada, rakstniece līdz 1911. gadam paguva izdot pavisam 7 grāmatiņas, no tām trīs bija bērniem veltītas. Tās savā izdevniecībā sarūpēja Tirzmalietes novadnieks un Dzelzkalnu ģimenes labs draugs bibliofils un izdevējs Jānis Misiņš. Savukārt Rīgas Latviešu biedrības apgādā 1909. gadā iznāca Tirzmalietes Raksti, kur gan ietilpa vien seši stāsti, bet atkal jau Jānis Misiņš 1910. gadā atsevišķā grāmatā izdeva arī stāstu „Pa šauru teku”.

Stāstu jomā Tirzas periodā pārliecinoši dominē īsstāsti un, kā jau minēts, tajos atpazīstama Tirzas tematika („Pie Svētavotiņa”, „Liktenis”). Tomēr viens no stāstiem – „Zem dzimtenes debesīm” - 1911. gadā publicēts vispirms laikrakstā, tad atsevišķā grāmatā, un sava izvērsuma dēļ vēlāk ticis iecelts romāna statusā.

Bet pati pirmā Tirzmalietes grāmatiņa bija 1905. gadā sadarbībā ar Andrievu Niedru izdotā Uz kuru pusi? – raksta autora rīcībā ir pat veseli divi grāmatas eksemplāri. Tomēr ir pilnīga taisnība, ka stāsts „Uz kuru pusi?” vispirms tika publicēta Austruma kalendārā 1905, kas iespiests Cēsīs jau 1904. gadā (stāstiņu var atrast kalendāra literatūras sadaļā no 1.-44. lpp.). ^{^[2]}

Savukārt pēdējā mums zināmā Tirzmalietes sadarbība ar Andrievu Niedru fiksēta Austruma Kalendārā 1906, kur no 52. līdz 77. lappusei nodrukāts Tirzmalietes stāsts „Pret rītiem…” ^{^[3]} Protams, ir jānovērtē Andrieva Niedras devums Tirzmalietes publicitātes veidošanā, jo „Austrums” viņai bija pastāvīga tribīne: „Ļoti labi ir attīstījusēs Tirzmaliete, kuras lielākie sacerējumi nodrukāti ‘Austrumā’”. ^{^[4]}

Te laikam būtu vietā atkāpe par to, kas, visticamāk, izšķīra Tirzmalietes un mācītāja, rakstnieka, redaktora Andrieva Niedras ceļus. Tā nebija nepateicība, kas esot pasaules alga. Drīzāk tā bija attieksme pret 1905. gada revolūcijas notikumiem.

Ja Tirzmaliete no sirds juta līdzi revolūcijas upuriem, par ko liecina vai visu toreiz pieredzēto varmācības veidu atspoguļojums viņas dzejā, tad nedemokrātiskais politiķis Andrievs Niedra ļoti krasi iestājās pret revolūcijas faktu un konsekvencēm. Bet, acīmredzot, vēl lielāka loma viņu attiecību izbeigšanā, arī rakstniecībā, bija tam, ka ļoti praktiskais Andrievs Niedra turpmākajos gados devās arvien jaunu ienesīgu „darba vietu” meklējumos Matīšu un Kalsnavas draudzēs un arvien izteiktāk pievērsās praktiskajai politikai.

Savukārt sākot ar 1906. gadu (atsauksme par stāstu „Uz kuru pusi?”) rakstniece pastāvīgi atradās bezgaumīgas un pat bezgodīgas kritikas krustugunīs, par ko parūpējās vēlākais „Tautas rakstnieks” Andrejs Upīts.

Nežēlīgie uzbrukumi turpinājās regulāri – arī 1907., 1909., 1911. gadā, turklāt paralēli tam Tirzmalietes oponents parūpējās sarīdīt rakstnieci arī ar viņas novadnieku Jāni Kārsteni, konstruējot veselu „epigoņu ķēdi”, kurā nosauca Kārsteni par Tirzmalietes epigoni. Laikam tāpēc, ka Kārstenis patiešām bija rūpīgs un talantīgs bērnu literatūras darbu sakārtotājs!

Protams, bet tas ir tikai minējums, ja Andrejs Upīts būtu kaut vai tikai nojautis par Tirzmalietes veikumu Andras un Margotas vārdā, viņš varbūt būtu atturējies no savas pārliecīgi bargās kritikas. Tomēr jāatzīst, ka patiesībā jau Upīša kritika netieši un pastarpināti drīzāk bija vērsta pret Andrievu Niedru, kuram piemita trāpīga spalva un no kura varēja sagaidīt asu pretreakciju. Tāpēc Upīts „varonīgi sita” tos (Kārsteni, Tirzmalieti), kas vismazāk spēja aizstāvēties!

Lai cik sāpīgi arī nebūtu Upīša izteiktie nozākājumi, rakstniece tomēr spītīgi turpināja iet savu ceļu literatūrā, sasniedzot arvien jaunus panākumus publicēto grāmatu skaita ziņā. Pavisam savā Tirzas periodā rakstniece Tirzmaliete kopumā izdevusi vismaz 47 publicētus stāstus, 7 grāmatas un vismaz 97 līdz šim apzinātus dzejoļus.

Savukārt Lejasciema periodā, kad rakstniece sagaidīja savu 40., 50. un 60. jubileju, daiļradē tika sasniegts maksimumpunkts, kas īpaši bija saistīts ar 50. un 60. dzīves gadskārtu – Latvijas brīvvalsts gadiem.

1920. gadā rakstniece bija zaudējusi ļoti mīļoto māti, bet 1926. gadā atvadījās arī no 86 gadus sasniegušā tēva, un tas noskaņoja autori atskatam atmiņās un literāros darbos uz pagājušo jaunību un tik mīlēto dzimto pusi – Tirzu.

Īpaši 1926. gads, kad pienāca viņas 50. jubileja, izvērtās grūts un skumjš, rakstniecei paliekot dzīvē pilnīgi vienai. Šā laika noskaņu vislabāk raksturo 1927. gada jūlijā Ilustrētā Žurnālā publicētais stāstiņš „Mana jubileja”.

Tomēr rakstniece jau dažus iepriekšējos gadus bija mērķtiecīgi strādājusi, lai uz savu apaļo dzīves gadskārtu sagatavotu pat divus dzejas krājumus; tie nu bija gatavi un pat nosūtīti izdevniecībai.

Iecere bija skaidra – krājumā Aizmirsta sirds tika apkopota Tirzas perioda dzeja, bet krājumā Zvaigžņu mirdzumā – pirmo 10-14 Lejasciema gadu dzeja. Tomēr krājums Aizmirsta sirds iznāca vien 1927. gadā, jau pēc rakstnieces apaļās jubilejas, turklāt bija nevīžīgi gatavots un drukas kļūdu pārpilns, kaut vāku talantīgi bija zīmējis Sigismunds Vidbergs, bet grāmatu izdevusi autoritatīvā LETA. Rezultāts drīzāk varēja apbēdināt, nevis priecēt.

Bet ar krājumu Zvaigžņu mirdzumā notika vēl trakākas lietas. Tā iespiešana kavējās un pēdējais atgādinājums par krājuma gatavošanu presē parādījās vēl pat 1936. gadā jau Tirzmalietes 60. jubilejas sakarā. Beidzot krājums tā arī neiznāca un manuskripts, šķiet, ir neglābjami zudis.

Jūtot neizdošanos, rakstniece jau 30. gadu sākumā presē informēja par trešā dzejas krājuma gatavošanu, jo strādāja mērķtiecīgi un jauni dzejoļi radās bieži. Tomēr par krājuma plānoto nosaukumu informācijas trūkst.

Tā nu rakstnieces otrais un arī trešais dzejas krājums izdots tikai šogad, 2021. gadā, ar nieka 95 gadu aizkavēšanos no brīža, kad otrais krājums jau bija gatavs. Lai atšķirtu no rakstnieces pašas ieceres, otrais krājums ticis nosaukts Zvaigžņu mirdzumā atmirdzēt…, tajā tikuši iekļauti arī seši dzejoļi, kam saskaņā ar periodikas sniegto informāciju noteikti vajadzēja atrasties krājumā Zvaigžņu mirdzumā.

Bet trešais krājums pēc tā tituldzejoļa nosaukuma ieguvis vārdu Kad poenijas zied…, cenšoties raksturot cilvēka izjūtas starp nodzīvotiem 50 un 65 mūža gadiem. Tas ir arī pats apjomīgākais no pavisam trīs krājumiem ar kopā 224 lappusēm teksta.

Tātad rakstniece 1920. un 30. gados gatavoja apjomīgus apkopojošus dzejas veikumus, kas aizņēma krietnu daļu viņas laika. Dzejas tēmas gan nemainījās, salīdzinot ar Tirzas laiku. Joprojām tā bija reliģiskā dzeja arvien pieaugošā koncentrācijā („Ziemas svētkos”, „Ziemas svētku vakarā”) un dzejas formā izteikti personīgie iespaidi, pieredzējumi un izjūtas („Svētku velte”, „Spītes”, „Dzimšanas dienā”, „Mātei”).

Toties daudz mazāk palika sabiedriski nozīmīgās dzejas, par ko gan nemaz nebūtu jābrīnās, jo Tirzmalieti pilnā mērā apmierināja Latvijas valsts nodibināšana un darbība, ko apliecina virkne dzejoļu („Varoņu piemiņai”, „Priekš desmit gadiem”, „Latvijas desmit gadu pastāvēšanas svētkos”, „Dievs sargā Latviju un latviešus”). Tāpēc ir tikai loģiski, ka šajos rakstnieces kopumā ļoti pozitīvi vērtētajos gados pieauga veltījuma dzejoļu skaits – gan nozīmīgiem latviešu kultūras darbiniekiem (Rainis, Zenta Mauriņa, Dace Akmentiņa u.c.), gan arī sabiedriskajiem darbiniekiem („Valsts Prezidenta piemiņai” – Jānim Čakstem, „Tēvija, dārgā! ” – Kārlim Ulmanim).

Šajos t.s. Latvijas laika gados nekas netraucēja rakstnieci pievērsties arī nozīmīgai sabiedriskajai darbībai. Viņa bija „Latvijas vanagu” 15. Lejasciema novada goda biedre (Vanagi bija jaunatnes organizācija biedru sagatavošanai aizsargiem, nodarbojās ar sporta un kultūras pasākumu organizēšanu). Uzstājās ar priekšlasījumiem gan Lejasciemā, gan citur Latvijā, arī Rīgā, divas reizes viesojās Mūrmuižas tautas universitātē, par kuru vēlāk sagatavoja ļoti atzinīgu rakstu utt.

Rakstniece neatkarības gados ļoti pievērsās arī stāstu („Kundziņš”, „Komunists”, „Stāstiņš bez stila” u.c.) un apcerējumu („Par sievietes uzdevumu un pienākumu” u.c. ) rakstīšanai. Līdzīgi kā 1911. gadā, arī 1935. gadā tika iespiests romāns – Sieviete, kas tika publicēts turpinājumos žurnālā Zeltene, tomēr netapa izdots grāmatā.

Jāatzīmē arī, ka 1927. gadā (līdzīgi kā 1909. gadā) notika nu jau atkārtots mēģinājums iespiest Tirzmalietes kopotos rakstus. To izdevējs bija K. Brēķa kristīgu rakstu apgāde. I sējuma (par to gan lieta tālāk nenonāca) saturā ietilpa piecas atsevišķas grāmatiņas: Maldi un sirds, Jēkabs Dzintars, Kad sirds balss runā, Nauda/Zemes smagumā un Mīlestība / Vientiesīgas sirdis – tātad, kopā septiņi stāsti.

Vēl maza atkāpe par Tirzmalietes mūsuprāt vispār vislabāko, burtiski filigrānu darbu. 1924. gadā krājumā Atziņas. Latvju rakstnieku autobiogrāfijas^{^[5]} publicēts Tirzmalietes atskats „Senu dienu atbalss”. Protams, vērtējums „vislabākais” ir dziļi subjektīvs, tomēr šajā darbā izpaužas apbrīnojama materiāla pārzināšana.

Atskats ir stāsts par rakstnieces ģimeni un senčiem atmiņas sniedzamības robežās, un tas uzrakstīts patiešām nevainojami.

Visu Lejasciema laiku – gandrīz 30 gadus – rakstniece dzīvoja savā mājiņā Lejasciemā, Skolas ielā 3. Šī ir vieta, kur pat vēl šodien sajūtama rakstnieces netieša klātbūtne. Tāpēc būtu tikai apsveicami, ja šajā, tagad pašvaldībai piederošajā īpašumā, arī tiktu iekārtots rakstnieces piemiņas muzejs. Zināmi priekšdarbi tam jau veikti, jo saskaņā ar Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes informāciju, Skolas ielas nams tikšot iekļauts nevis vietējās, bet gan reģionālās nozīmes kultūras pieminekļu sarakstā.

Vēl piezīmēsim, ka jau 1943. gadā periodikā parādījās vairāki aicinājumi kopt Tirzmalietes atstāto literāro mantojumu. Jau 1943. gada 30. janvārī, gadu pēc Tirzmalietes aiziešanas mūžībā, laikrakstā Tālavietis bija lasāms Maigas Putniņas aicinājums „Lejasciemā iekārtojama rakstnieces Tirzmalietes piemiņas vieta”. Savukārt 1943. gada 10. aprīlī Tālavietī nodrukāts īss rakstiņš „Dzejnieces Tirzmalietes piemiņas stūrītis Lejasciemā” – tas esot iekārtots jau tūlīt pēc rakstnieces aiziešanas, bet tagad tapšot pieejams apmeklētājiem. Bija arī vēl daži raksti ar līdzīgu tematiku. Tomēr ar to viss arī beidzās, bet pēc kara jau bija citi apstākļi un citas prioritātes, un, kaut mājiņā esot dzīvojuši relatīvi izglītoti cilvēki, Tirzmalietes mūža literārais veikums visdrīzāk tomēr „izgāja caur skursteni”, tāpēc no tā saglabājies tik maz.

Jau iepriekšējā rindkopā vienlaikus varējām lasīt abus Tirzmalietes „titulus”, tāpēc, noslēdzot šo apceri, jāpievēršas vēl vienam principiālam jautājumam – rakstniece vai dzejniece? Mūsuprāt, dzejnieces jēdziens, kas Tirzmalietes sakarā lietots visbiežāk (lasāms arī viņas 100. jubilejā uzstādītajā piemineklī Tirzas Kancēna kapos) stipri sašaurina un pat primitivizē viņas literāro devumu un mantojumu, padarot to vienpusīgu un (galvenokārt materiāla nepārzināšanas dēļ) ignorējot viņas pārējo veikumu. Par laimi, gan Latvju Enciklopēdijā, gan Latviešu rakstniecība biogrāfijās (2003) autoritatīvi minēts – rakstniece. Tātad tomēr – rakstniece, romānu, stāstu, lugu un, protams, arī dzejoļu autore.

1992. gadā Eižens Rauhvargers sērijā „Literārā mantojuma mazā bibliotēka” publicēja grāmatiņu Par tevi, tēvu zeme, kas ir viens no pilnīgākajiem un arī objektīvākajiem vērtējumiem par Tirzmalieti, ilustrējot rakstnieces veikumu ar vairākiem viņas stāstiem un dzejoļiem.

Vēl gribētos piebilst par kādu nedaudz neparastu veikumu. Autora mazā privātā izdevniecība „NT2015” kopš 2015. gada izdevusi nu jau divpadsmit Tirzmalietes grāmatas. Nenoliedzami, tā ir raksta autora visdziļākā pateicība savai radiniecei un novadniecei.

Lieki piebilst, ka grāmatas ir bibliogrāfisks retums, jo to tirāža bijusi tikai no 75 līdz maksimāli 250 eksemplāriem. Par Tirzas periodu līdz šim izdotas 10 grāmatas, Lejasciema perioda pamatīgāka izpēte iesākta tikai 2020. gadā, bet jau rezultējusies divos izdotos dzejas krājumos. ^{^[6]}

Tirzmalietei šogad aprit 145 gadu pusapaļā jubileja. Gribētos vien novēlēt, lai mūsu tautā zināmās, bet tomēr vēl īsti nenovērtētās rakstnieces devums iegūtu jaunu elpu un atpazīstamību!

Normunds Treijs (1962) beidzis LVU Vēstures un filosofijas fakultāti. No 1984. gada darbojies kultūras pieminekļu izpētes un aizsardzības jomā, īpaši pievēršoties Latvijas ceļu vēstures liecību izpētei un praktiskajai saglabāšanai apvidū, ar ko nodarbojies apmēram līdz 2000. gadam. Kopš 1995. gada ir Rīgas pašvaldības darbinieks. Ap 2005. gadu izpētes rezultātā uzzinājis par savu radniecību ar rakstnieci Tirzmalieti un ir bezgala pateicīgs šai ētiski izcilajai un jūtīgajai personībai, veltījot viņas daiļrades apkopojumam jau divpadsmit grāmatas un ap piecpadsmit rakstus.

^{^[1]} Latvju Enciklopēdija (Red. Arveds Švābe), 3. sēj. (Piejavs - Žvīgule) – Stokholmā, 1953 - 1955., 2498. sleja: Tirzmaliete.

^{^[2]} Austruma Kalendārs 1905. – „Austruma” (A. Niedras) izdevums, Cēsīs, 1904.

^{^[3]} Austruma Kalendārs 1906. – „Austruma” (A. Niedras) izdevums, Cēsīs, 1905.

^{^[4]} Dzimtene. - Austruma Kalendārs 1905. – „Austruma” (A. Niedras) izdevums, Cēsīs, 1904.

^{^[5]} Otrā daļa – Cēsīs - Rīgā, 1924., 241.-254. lpp.

^{^[6]} Par Tirzas periodu:

Kad akmeņi brēc… – Rīgā, 2015., 45 lpp. (sabiedriskas ievirzes dzeja)

Kur zelta tauriņš svētkus svin… – Rīgā, 2016., 57 lpp. (skaistākās dzejas izlase)

Kas mūs radīja, tā Augstā vara… – Rīgā, 2016., 75 lpp. (reliģiskā dzeja)

Cik vajag priekš cilvēka laimes? – Rīgā, 2017., 79 lpp. (īsstāsti(

Periodikā un grāmatās publicētie (Tirzmalietes Tirzas perioda) darbi. – Rīgā, 2017., 95 lpp. (saraksts – rādītājs(

Vēstules un veltījumi latviešu kultūras darbiniekiem. – Rīgā, 2018., 100 lpp. (sarakste un veltījuma dzejoļi(

Daiļrades epizode ar pseidonīmiem Andra un Margota. – Rīgā, 2018., 63 lpp. (darbi kā Andrai un Margotai(

Stāsti un dzejoļi par bērniem. – Rīgā, 2019., 95 lpp. (literārie darbi bērniem un jaunatnei(

Bez saulītes. – Rīgā, 2020., 104 lpp. (1906.-1912. gada septiņi stāsti(

Ieraudzīt pasauli rasas lāsē… – Rīgā, 2020., 159 lpp. (Tirzas un Lejasciema perioda veltījumi māsai, mātei un tēvam(

Par Lejasciema periodu:

Zvaigžņu mirdzumā atmirdzēt… – Rīgā, 2021., 128 lpp. (1913.-1927. gada dzejoļi(

Kad poenijas zied… – Rīgā, 2021., 224 lpp. (1928.-1942. gada dzejoļi(