|
Egīls Venters (1964) jau kopš 1990. gada publicējies preses izdevumos. Kopš 2005. gada ir Latvijas Rakstnieku savienības biedrs, un līdz šim viņam izdotas deviņas grāmatas – stāstu krājums Melnā sērija (1992), luga Pelnu lietus (1994), romāns Melanholijas skaidrojošā vārdnīca (2000), romāns Āgenskalns (2004), romāns Radio Luxembourg (2007), eseju krājums Zemeslēkts (2010), romāni Mainīgā intervence (2012) un Atlantīda, kāda tā ir (2015). Kriminālprozas žanrā sarakstītie darbi apkopoti izlasē Poseidona galva (2017). Par grāmatu Mainīgā intervence E. Venters 2013. gadā saņēmis Dzintara Soduma balvu un nominēts Literatūras gada balvai nominācijā „Labākais prozas darbs”. Stāstu izlase Poseidona galva 2017. gadā nominēta Latvijas Radio un TV gada balvai „Kilograms kultūras”.
|
 |
Egīls Venters
VELGA
Romāna fragments
1.
Kriminālpolicijas inspektors sameklē Velgu klīnikā. Viņš nelīdzinās tiem pusmūža vīriešiem ar bālajām sejām un polietilēna maisiņiem, kas ik rītu plkst. 9 sēž skaistuma klīnikas priekštelpā, gaidot hemoroīdu operāciju.
Vilendorfa acīs nav bailes; tās izstaro neredzamu gaismu kā rentgena stari. Viņi sarunājas māsu istabā, aiz stikla durvīm var redzēt, kā klīnikā ieved šārīta pacientus, līdz pusdienām to dibeni būs sagriezti, un tie vairs neklīdīs pa pasauli ar nopērtu suņu acīm. Labs tas darbiņš, kas padarīts.
Inspektors zina, kur Velga bija ceturtdienas vakarā. Viņš zina krietni vairāk par šo sievieti, nekā tā var iedomāties; novērošanas kamerās diemžēl – to inspektors nesaka – redzams tikai brīdis, kad mašīnas iebrauc un izbrauc no stāvvietas.
– Ko jūs darījāt aizvakar pulksten trijos pēcpusdienā?
Velga ir uzvilkusi svīteri ar augsto apkakli, tomēr viņai šķiet, ka inspektors vienalga redz viņai cauri; kreveļu svītras, kas palikušas no svešās sievietes nagiem.
Vilendorfa acis liecina, ka viņš tai netic, bet viņš nekam netic jau desmit gadus – kopš sāka strādāt policijā. Signe ir noslīkusi, atvainojiet, ielēkusi no mola jūrā, Marčello viņu nepazīst, bet viņas biksītes palikušas slepenajā mīlas ligzdiņā – angļu mājā. Velga nav bijusi ostā, bet viņas mašīna redzama novērošanas kameru ierakstā.
– Kur šobrīd atrodas jūsu auto? – Vilendorfs jautā.
Velga klusē. Mašīna kā parasti ir novietota pagalmā, klīnikas darbinieku stāvvietā.
– Vai varu to apskatīt?
Dari tā, lai viss būtu labi, Velga neapzināti lūdzas, bet ne tik daudz sevis dēļ.
Caur stikla durvīm redzams, ka priekštelpā iznācis dakteris Mārtinsons. Viņš meklē Velgu. Klīnikā šobrīd ir divas māsas – viena sagatavo pacientus operācijai, otra sēž reģistratūrā.
Sarkanais Mini stāv slimnīcas pagalmā. Velga pasniedz inspektoram mašīnas atlsēgas.
2.
Kad durvis aiz inspektora ir aizvērušās, Velga sajūt kaklā nelaimes garšu, kas ir tik melna, ka sprūst kaklā un viņai tā jāizspļauj.
No pēkšņi aklajām acīm birst asaras un kailās tualetes sienas iegūst reālus apveidus, it kā no tām nebūtu izejas un to mērķis būtu turēt viņu ieslēgtu.
Kāds parausta tualetes durvis, un Velgai atkal kļūst slikti – tāpat kā šonakt, kā visas pēdējās naktis; viņa nokrīt uz ceļgaliem pie poda malas un raugās tā slapjajās sienās un ūdens ovālā kā glābiņu meklējot.
Kaklā kāpj nelabums, pārmācot visu pārējo, izņemot bailes; viņa zina, ja kāds vēlreiz paraustīs rokturi, viņa sāks kliegt; metīsies nācējam virsū un sitīs ar dūrēm; divus bērnus viņa jau ir zaudējusi, dzīve ir salta kā tualetes poda mala, tomēr, kad viņa nonāk priekštelpā, tur stāv kāda sieviete; viņai steidzami jātiek WC; Velga mēģina pasmaidīt.
Aiz viņas stāv inspektors; rokā Vilendorfs tur Signes somiņu; tajā ir nauda, daudz naudas.
Sarkanā Mini sāni ir noskrāpēti pret vientuļo jūrmalas priedi, kas aug pārāk tuvu ceļa malai.
– Jums jābrauc man līdzi, – paziņo inspektors.
3.
Ziņa par Velgas aizturēšanu pieliek punktu Marčello lidojumam; vilcināšanās beidzas ar to, ka viņa izpletnis sapinas koka zaros un viņš karājas gaisā; bezpalīdzības sajūta un atbalsta trūkums, zem kājām tukšums.
Murgi pēdējā laikā to vajā ik nakti un turpinās arī dienā, tomēr beidzot Marčello rīkojas stingri un apņēmīgi – BEIDZOT! – sazvana advokātu un var satikt Velgu; uz māju pie jūras viņš vairs nebrauks; sapnis ir beidzies; viņš nezina, ko Velga teikusi izmeklētājam; to mazāk uztrauc, ka Velga tikusies ar Signi kā tas, vai Velga zina par angļu mājiņu jūras krastā; nav tā, ka viņš būtu to krāpis; pie visa vainīga Marčello neizlēmība; pienākums pret kaislību; dziļas jūtas pret acumirkļa aizraušanos; viņš mīl Velgu, nekad nav mīlējis Signi, tomēr tieši tuvība sniedz tādu paātrinājumu kā ceļojums laikā; ar Velgu viņu saistīja „šeit un tagad”; Marčello atvaira šīs domas, tomēr grib tikt skaidrībā ar sevi un atceras sapni: viņš bezpalīdzīgi karājas desmit metrus virs zemes un tā izpletnis ieķēries koku galotnēs.
– Vai zini, ar ko sieviete atšķiras no vīrieša? – reiz tam bija jautājusi Signe. Tas jau bija nebeidzamo atvadu laikā. – Ar to, ka sieviete spēj būt radoša un uzņemties atbildību.
Superčūskas inde iedarbojoties nomierinoši; sadzeltais aizmieg dziļā tīkamā miegā un vairs nepamostas; Marčello vajadzētu rīkoties, glābt Velgu, galu galā arī pašam sevi, tomēr viņš šķirsta kādu albumu, kas neskarts nostāvējis plauktā kopš skolas laikiem.
Marčello ir piecpadsmit; meiteni fotogrāfijā sauc Marika. Viņš allaž gaidīja to ģērbtuvēs pirms un pēc fizkultūras stundas, lai redzētu sporta tērpā.
Fotogrāfija ir tajā pašā violetajā padomju ķimikāliju krāsā kā bērnība. Vajadzētu to izmest.
Tomēr Marčello ir pieradis rīkoties, paklausot svešiem impulsiem.
Kad iezvanās telefons, viņš noliek albumu plauktā un apskata zvanītāja numuru.
Tas ir inspektors Vilendorfs.
4.
Marčello jūt, ka laika rats – vai vienalga kā to sauc – ir iegriezts un tik ātri neapstāsies. Laika posms nekas nenotiek ir beidzies. Sniega pika veļas arvien lielāka un izraisa lavīnu, tauriņš sakustina spārnus, un pasaule mainās.
Inspektors aicina viņu uz teātra pirmizrādi; uzaicinājums gan vairāk izklausās pēc draudiem vai neveiksmīga ievada, jo tālāk inspektors atzīstas, ka bijis spiests aizturēt viņa draudzeni, civilsievu, topošā bērna māti – sauciet kā gribat.
– Mēs tiksim skaidrībā, – viņš mierina Marčello.
Lai tiktos ar Velgu, Marčello stundu stāv uz ielas kopā ar ļaudīm, kas, šķiet, pie pirmās iespējas viņu piekautu vai noslaktētu.
Kad pienāk Marčello kārta iziet pārbaudi, viņš jau ir saaudzis ar šiem dzīves pabērniem. Neviens nezog vai nelaupa no labas dzīves; viņu pārņem asa vainas apziņa. Novešana līdz pašnāvībai – vai kādam no šiem nelaimīgajiem ir tik melns traips?
Kārtībnieks ir melnīgsnējs vīrietis ar tik vienaldzīgu skatienu, it kā viņš būtu robots. Marčello paklausīgi iziet cauri metāla detektoram un izģērbjas; paklājiņš ir izdilis un zaudējis krāsu, bet Marčello liek pieliekties; uzvilcis cimdu, kontrolieris pārbauda viņa tūpli.
Tad viņam jāstāv pie vaļēja loga un jāgaida, kamēr pusmūža sieviete formastērpā pa vīlītei pārbauda viņa kreklu, bikses, džemperi un kurpes.
Marčello ievēro, ka istabas sienas ir zaļas un dzeltenas; pēc šķīstītavas to sagaida vēl viens loks – tā ir sarunu istaba, kuras sienas nezināmu iemeslu dēļ nokrāsotas tumši sarkanas, bet grīdu un griestus nezināmais Dantes cienītājs nokrāsojis melnā krāsā.
Pēc brīža no blakusistabas iznāk sieviete, kas pārbaudīja Marčello drēbes. Ir tik tumšs, ka viņam šķiet, ka uzraudze spēj iet cauri sienām; viņa bezkaislīgā balsī paziņo, ka tikšanās ar Velgu nenotiks.
Aizturētā – tā ir Velga – ievietota cietuma slimnīcā.
Marčello pieceļas un nožēlo domas par šķīstītavu.
5.
Marčello nolemj apmeklēt „Hamleta” pirmizrādi, tomēr viņa brauciens beidzas pilsētas vienīgajā spēļu zālē. Tās priekšā stāv divi veci BMW, kuri ar neredzamu pavedienu ved iekšā pie zaļknābjiem ar beisbola cepurēm, kas skaļi darbina „vienroča bandītus”.
Durvīm noklaudzot, tie paceļ tukšus skatienus no spēļu automātiem un viens no tiem jautā Marčello: ko tu šeit, ellē, dari?
Viņi nepazīst Marčello, tomēr redz, ka viņš nav piederīgs šai vietai, kur tiek nospēlēta pēdējā nauda un rītdiena.
Bāra sienas ir nokrāsotas tumši sarkanas un lieliski saskan ar melno bāra leti un Dantes elli.
Marčello jūt spiedienu, it kā gaiss šajā vietā būtu sprādzienbīstams; viņš atmet domu iedzert glāzīti konjaka un notriekt visu naudu cerībā uz bingo.
Viņš iziet no spēļu zāles un stāv skrejošo uguņu gaismās kā diskoēras varonis. Neons un disko ir viņa jaunība.
Jūras pusē dzirdami slāpēti būkšķi – virs priežu galotnēm izšaujas svētku salūta gaismiņas.
Marčello jūtas piederīgs salūtam, svētkiem, neona gaismām; viņš turēsies pie šīs mākslīgās gaismas, jo tā ir saistīta ar viņa sirdi un, zaudējot šīs gaismas, viņš zaudēs pats sevi.
6.
Tautas nams atrodas ārpus pilsētas ceļa līkumā; Marčello satiek Vilendorfu pēc izrādes; policijas inspektoru apņem iedvesmas nimbs, kas kļūst redzams tā acīs, kas dzimis divarpus stundu garajā izrādē.
Skatītāji jau ir prom (to nebija daudz, lielākoties aktieru radi un draugi), bet aktieri pa vienam sakāpj mašīnās, atvadām nomutējuši izrādes režisori (viņa arī Tautas nama direktore), un gaisā joprojām peld tas pats adrenalīna mākonis, kas izrādes laikā kā milzu ziepju burbulis noturēja viņus citā, iedomātā pasaulē.
Marčello nepatīk izjaukt notikumu gaitu, tomēr šoreiz viņš ar rokām paver ziepju burbuļa malu kā ceļojošā cirka telts aizkaru un ieiet vietā, kur rakstīts „nepiederošiem ieeja aizliegta”.
Fantāzijas un iedvesmas burbulis pārplīst; Vilendorfs uzmet skatienu Marčello un atpazīst to; Marčello atvainojas par kavēšanos un nospriež, ka viņam nav jājūtas vainīgam.
– Nudien, – Vilendorfs saka, kad viņi jau sēž. Viņš vēl dzīvo lomā un brīžiem runā ar patosu. Viņš ir iedvesmas pilns gūt panākumus arī šajā izrādē. – Vai mēs varam aizbraukt uz jūsu māju? Man IR ko teikt, viņš saka ar uzsvaru.
7.
Kad Marčello ieslēdz angļu mājā gaismu, viņš nožēlo, ka nav bijis šeit pēc iepriekšējā apmeklējuma.
Uz izvandītās gultas joprojām mētājas Signes apakšveļa. Tomēr inspektors, pilns iedvesmas, staigā pa vagoniņu un ar katru soli šķiet uzlādējas kā mēnesgaismas baterijas.
Viņš pārcilā Venēras figūru kolekciju, rūpīgi saliekot uz palodzes – un tad kā burvju mākslinieks ar teatrālu žestu paceļ Signes pantalonus. Marčello pārņem kauns un dusmas; viņas apakšbikses izskatās netīras un derētu pat zilonim, Signe allaž sūdzējās par veikaliem, kuros nevarēja atrast sava izmēra drēbes.
– Kā klājas Velgai? – Vilendorfs jautā. – Vai bijāt pie viņas?
– Viņa ir pārvesta uz cietuma slimnīcu.
Vilendorfs klusē. Viņa uzmanību piesaista mēnesgaismas baterijas. Vilendorfs paceļ kartona kasti, kurā gaismas panelis ievietots, un kaut kas viņa uzmanību piesaista īpaši.
Tas ir akvārijs.
Kad inspektors aizbrauc, Marčello sakopj angļu namiņu, savāc Signes drēbes, smaržas, kurpes un iesviež atkritumu konteinerā.
Tad viņš paņem akvāriju un dodas ar to uz jūras krastu.
Izlaidis zivis jūrā, Marčello pamana debesīs krītošu zvaigzni.
Kaut kas ir jāvēlas.
Lai viss beigtos labi.
Kad viņš nāk atpakaļ, Marčello pamana, ka pie iebraukšanas viņa zemesgabalā zīmes nr. 701 „Strupceļš” vietā uzstādīta zīme nr. 301.
„Iebraukt aizliegts”.
