Jaunā Gaita nr. 307. ziema 2021

Lietuviešu dzejnieks Vlads Brazjūns (Vladas Braziūnas, 1952) ir viens no mūslaiku Lietuvas interesantākajiem un mistiskākajiem dzejniekiem, kā arī ilgus gadus visaktīvākais latviešu dzejas atdzejotājs. 2017. gadā saņēmis Baltijas Asamblejas balvu. Šeit – dzejoļi no 2014. gada krājuma Galda kalns (Stalo kalnas).

 

Vlads Brazjūns   Ne no šīs pasaules   No lietuviešu valodas atdzejojis Jānis Elsbergs       Un taps atvērts   tavā acī atmiņā             ne mūsu rūsganais rudens             sarkani pagraba sāļi             bez kaujas nepadodies   būs ko nodot un kam manā acī atmiņā             iedegt briesmu krāsas             ieslīpas lietavas iepunktē   ieskicē neiespējamības             ziedošas, zilgas, dzirkstina tavā acī atmiņā manā acī atmiņā             pēdīgo durvju stikli             divviru aizcirtās             dubultstūrgalvīgi             klauvē, līdz atsauksies       *  *  * iznirst no rīta miglas trūcīgi nokalņu dārzi mēnessnakts klajumos Dieviņa suņi norej klīstošu dvēseles avi dzi, kur zem sirds dunējušie soļi: tā-lu, par tā-lu   kāpj pa nošķiebtiem kāpieniem slaidiņā, pilina lāsi pa lāsei pelošu vīnu līdz pārplūst etiķī   no akmens un no mūža         Sārts, vieta un telpa   ne šīs pasaules gramatiku iemācījos   izskaitļots, izsvērts, sadalīts dienas, grēki, karaliste mīdiešiem un persiem   bojā gāja karalis, soļo pillā no notikuma vietas, dzied               no pasaules esmu ne šīs             kā zeme nest mani drīkst       *  *  *   mēs divatā noplukušās istabās ar kādu baros, sazin kā vārdi mētājas pagultēs, pagaldēs, taču deniņos sazin kā rozes zied neiesētas   sazin kā neiesētas sētmalē izstīdzējušas mētras, kas gan tagad tev ir delnām deniņus saspiedušam, ko gaidi   kakti itin kā altāri četri viņa piedodoša un izturīga vārdus mirstamos atžņaudz un krīti ceļos       Aizmirstības mantojums               (šaursliežu dzelzceļš un akla             no dūmiem nirstoša migla)   šajā baltbaltā miglā kumeliņš, balts un silts klusi plūkā zāli un dreb šūpojas, mīņājas mūsu sākuma beigas, vēl nesaredzamas                   (ak, atminos, kaisās upē                 akmentiņi no stāvas kraujas)   bet varbūt tik ziemas vidus naktī bet varbūt tik ar mākoņu plaukstu kaut ko izdomā, attālini maigi kā zelta ziedu vēja paūjināmu, pa- dzindzināmu                   (klusas vaimanas skandē                 nakts viola da gamba                                 vien tā vēl ir dzīva manī                 naktī un nakts iznīkšanā)     Rīga – Birštona – Viļņa – Fabijonišķes 2003.04. XII – 2004.10. II       *  *  *   tie lauki – nelabojami gludi un pelēki saarti vienā līnijā   vien tik gabaliem – redzi – jau sadīguši ziemāji:             kur manāmi kādreiz bij kapiņi lauku sētas   arī man tur novītu ligzdu salaidušies vairāku draudžu kovārņi   ko tie runātu                         valoda tā nav mūsu mūsu ir tikai vārdi, tikai mūžīgā                         saklusēšanās mūsu       *  *  *   veldzē atmiņu savu (kur triecas?) ar to nāvi, kas vecumu priecē   tik daudz mūžu jau trako tas ozols dzi, kā ēnas tā lapotnē soļo   kā zem saknēm tam sliekas iras līdz tu saki visbeidzot: miros       Spēka centrs   vieta, kur ielauzties nejaudā prāts vārgs, taisnībām jāšus uzsēdināts no Tēva dārza uz troņa sviests   man nule bij vakarā acis ciet kad vietā tai, dārzā, uzausa rīts un es biju tā rīta pārmainīts   vairs ne it kā, vairs nekas nav itin kā lai ko dari, viss notiek patiesībā un neko arī nevajag, tikai būt   ne vairs tiekties, bīties, cerēt vai lūgt skat: cauri dziedāts, bezgalā ieniris kaislības spēka un šķīstuma neprātis     Tās   siltas kā kāpu smiltis mākoņainā vasaras dienā kā dzelteni kapi tai beidzoties aisberga virsotnītes krastā izmestas laivas, rāmas un mīļas svētnīcas ar līņājošiem dārziem nopūtu bangas   nekādu taisnību, tiesību, taišņu pilnīgas       Kļavceļā   cikliskais iekšdedzes spēks pavasari dzen  ar 50 kilometriem stundā plaukst kļavas no dienvidiem uz ziemeļiem caur Pūni, Kernavi, Šauli Mintauju[1], Rīgu, caur  „Kalēju”  viensētu[2], kur rakstāmmašīna Pētera pirkstiem kaldina blīvu lietu no Lietuvas debesīm pantu kalējs   agresīvas augusta krūtis pabeidz cietkoka torsu vējš pa bruģi nes degošu upi uz ūdeni, dzidru kā svētās dvēsele uz gulbi, mēmu, baltu zemzemes pilsētas upura dūju   lien, baltsakņo- jas vēja kļavu sēklaudzīši, sveķainas iekšup ieliekušās sienas krāsas, pārkoksnējies mākonis degošas kokvilnas pārnesumi kaldināt kaltā dārzā pa debesīm sārtām Lietuvup       [1] Mintauja – lietuviskots Mītavas, resp., Jelgavas, nosaukums.   [2] „Kalēji” – Pētera Brūvera dzīvesvieta mūža garumā.