Jaunā Gaita nr. 307. ziema 2021

 

 

Silvija Brice   MAN VAIRS NEKAD NEBŪS TIK LABI   Man bija psihoterapeits. Sāka ritēt 90. gadi Latvijā. Man gadījās tas, kas Rainim tagad būtu starpposms starp izglītības ministru un Mēnesmeitiņu, bet man tas bija starpposms starp divām citām eksistences formām, proti, tas, ko tagad sauktu par depresiju. Es iestājos darbā miglainā, bet mīlīgā kantorī, kura pagalmā apgrozījās treniņtērpos ģērbti apsargi. Tiem vienā jaukā dienā pa logu izsvieda katram pa simt dolāriem un pateica, nopērciet sev uzvalkus. Palīgtelpās mums stāvēja kastes ar šampanieti. Firmai bija Līdzekļi. Darbs bija labs. Es tur visu pratu, tikai nedaudz dūmakaini. Reiz pēc priekšniecības lūguma kaut ko viltoju, man bija vienalga, es vienkārši mācēju viņu pieprasīto valodu. Bija tikai jāuzraksta dažas rindiņas. Es nenojautu, ka viņi tādējādi iegūst naudu. Man šausmīgi patīk saņemt konkrētu un dokumentos noteiktu algu, es ticēju visam, kas rakstīts uz papīra, un arī tirgū – normālā tirgū – es nekaulējos pat vēl tagad, jo nemāku. Man nepadodas telpiskā iztēle, un nauda taču ir telpa, ne tikai plika vara vien. Bet tas, ka var bīdīt rebes ar priekšniekiem vai – lai Dievs nogriež – pat gulēt ar viņiem, nē, nu paklausieties, man bija tikai (domā) ap trīsdesmit, un es esmu katoliete (domā), un, ja vīrietis tā lāgā nepatīk, tad es esmu katoliete. Man tajā mīlīgajā firmā bija teikts, ka te pie sienas ir signalizācija, un ienāk tikai tie, kuri zina kodu. Un tie, kuri nezina kodu, ienākot automātiski izsauc policiju. Es reiz no rīta, ieradusies pati pirmā, ienācu, to visu zinādama, saprazdama un pie skaidras apziņas būdama, un neievadīju kodu. Nezinu, kāpēc es tā rīkojos, tā man visu mūžu būs mīkla. Iespējams, man patika mirgojošās podziņas pie sienas, un es miegaini cerēju, ka, nenospiežot koda ciparus un ieejot pa durvīm tāpat vien, atskanēs uzmundrinoša melodija, sak, nomet sagšu, eņģel balto, parādies kā liljas zieds. Vai kaut kā tā. Bet kaukdama atbrauca policija. Iespējams, priekšnieks dabūja samaksāt viņiem daļu naudas, ko bija ieguvis par to manu viltojumu. Bet varbūt es to pogu nospiedu tādēļ, lai redzētu dzīvus policistus, par kuriem biju tikai dzirdējusi latviešu teikās un nostāstos. Un tagad atkal šitā. Kad vairs nevarēju izturēt to dzīvošanu nosacītā, aptuvenā pasaulē, kuru nesaprotu, es sāku iedzert. Vispirms pa glāzei divām vakarā. Tad pa glāzei trijām vakarā. Tad pa glāzei četrām vakarā. Un tad, saprotot, ka neizpelnīšos simt dolāru, lai pirktu dekoltētu kleitu, es gāju meklēt psihoterapeitu. Viņu toreiz nebija daudz. Viens līdz divi. Trešā psihoterapeite sludinājās pa televīziju, šokēdama meitu mātes ar abortu tiešraidēm. Tikpat delikāti bija viņas kolēģi vīrieši. Nu un es nokļuvu pie Viņa. Ļoti sen neviens nebija mani uzklausījis. Tiklīdz šis profesionālais vīrietis (te man mūsdienu dzimumu vienlīdzības garā nekavējoties būtu jāpiekabina „profesionālā sieviete”) sāka par naudu manī klausīties, es nekavējoties iemīlējos viņā. Mīla, goda vārds, iet caur ausīm. Mēs tikāmies nomalē, kādā, mm, Nedaudz Kļūdījušos Ģimenes Cilvēku konsultāciju centrā. Un mīlējām viens otru caur ausīm – viņš, juzdamies kā – uh! – kā konkrētā cilvēka vadātājs (un tas ir sātaniski daudz), es kā – uh! – kā uzklausīta verdzene. Viņš aicināja mani stāstīt savus sapņus, un es tos stāstīju, jo kopš iepazīšanās ar Viņu redzēju tos arvien biežāk, krāsainākus, briesmīgākus un daudzās sērijās. Tas, kurš pacietīgi uzklausa tavus sapņus, pēc tam netraucēti var īstenot tos dzīvē, jo tu pati esi visu izdomājusi un pateikusi priekšā. Un pēc psihoterapijas seansiem mēs braucām uz kādu bāru dzert. Lai ārstētu mani no alkohola radītās depresijas. Deviņdesmitie plauka un ziedēja kā indīgas puķes. Tas bija tik ellīgi skaisti. Man vairs nekad nebūs tik labi.