Jaunā Gaita nr. 307. ziema 2021
Arnolds Cveigs
Notikuma vieta – Betlēme
Stāsts no krājuma
Arnold Zweig (1887-1968) Novellen, Berlin, 1961No vācu valodas tulkojusi Silvija Ģibiete
Tas, ko vēlos pastāstīt, notika 1942. gada Ziemassvētku naktī, tātad laikā, kad neviena vēsts – vai tā būtu cilvēka, vai Dieva sludināta – neizklausījās neticamāka, kad nekas netika pielūgts sirsnīgāk, kā vārdi „Miers virs zemes”.
– Ahā, – tēvs Kristofors novilka, – jūs arī šogad vēlaties redzēt Betlēmes zvaigzni! Tēvs Francs Lemle, mans draugs no vācu benediktīniešiem, apgalvo, ka tā parādoties reizi četrsimt gados un būšot redzama nākamgad. Šogad tā ir aizkavējusies, bet kas gan mūsdienās vairs notiek pēc kaut kādiem priekšrakstiem? Nāciet, dārgie draugi, piesēdiet! Aplaimojiet vecu vīru, uzņemiet jaunu cilvēku sabiedrībā!
Mēs pasmējāmies, sarokojāmies, apsēdāmies uz ļodzīgā koka sola viņam blakus un iedziļinājāmies zvaigžņotās debess noslēpumos – tā pletās virs mūsu galvām un bija neticami dzidra. Zvaigžņu mirgas sidrabainās gaismas apspīdēta, pie mūsu kājām atradās Jeruzaleme, un, kaut gan pilsētu no uzlidojumiem sargāja karojošo valstu vienošanās, elektrisko spuldžu spīduma, kas šo skaisto skatu vienīgi izbojātu, nebija. Mēness virs Moabas kalniem uzlēca vēlu. To horizonta austrumu pusē pieteica tikko saredzams sarkanīgs mirdzums.
Tas, ko tēvs Kristofors nosauca par Betlēmes zvaigzni, nodarbināja mūsu prātus jau mēnešiem ilgi. Manai sievai tā šķita kā ļauna acs, kas noraugās mūsos no naksnīgajām debesīm; viņa jutās neomulīgi. Divas planētas – Jupiters un Saturns – aizvien vairāk tuvodamās viena otrai, uz aptumšojuma fona šķita neticami gaišas, īpaši pie mums, ārpilsētā. Šīs zvaigznes gailēja pie debess juma un atgādināja mežonīga zvēra acis, milzīga kaķa acis. To spīdumam, ko netraucēja nekāda ņirboņa, bija maģiska vara pār bērnišķajām sirdīm; drīz abām zvaigznēm bija jāsatiekas un jāizveido viena liela zvaigzne. Mēs, protams, zinājām, ka tas tā tikai izskatās, patiesībā abas zvaigznes šķir daudz pasauļu. Bet tā kā to orbītām, no zemes raugoties, bija jākrustojas, pilnīgi varēja rasties iespaids, ka gatavojas parādīties un pazust svinīga vēsts, kas atnesīs laimi vai nelaimi. Kas to varēja zināt?
– Mēs faktiski atnācām paklausīties, kā tīrumā muzicē gani, – mana sieva piemetināja, siltāk ietīdamās vilnas šallē. Mēs bijām diezgan plāni ģērbušies, mūsu apģērbs bija gaišās un priecīgās krāsās, jo bija taču 24. decembris, un gandrīz katru gadu kopš mūsu apmešanās Palestīnā, šajās gada pēdējās dienās pūta siltais austrumu vējš, ko arābu valodā apzīmē ar vārdu chamsin – tā bija tuksneša sausā elpa.
Lietus bija nolijis jau novembra beigās, uzdīga rudens vēlziede un jaunā zālīte; pēdējo cītīgi plūca aitas, rūpīgi izvairīdamās no skaistajiem violetajiem ziediem, kas satur indīgu sulu.
– Jā, gani tīrumā, – tēvs Kristofors pasmaidīja. – Šādās naktīs kļūst skaidrs, ka viņi bija ārā tajā brīdī, kad eņģeļi nodziedāja Tā Kunga vēsti. Bet pati vēsts – vai tajā jūs kādreiz tā pa īstam esat iedziļinājušies? Tagad mēs to atkal saprotam tā, kā toreiz, kad tika uzrakstīts evaņģēlijs.
Mēs, protams, bijām nodomājuši paklausīties skotus spēlējam dūdas un pūšam stabules, jo viņu bataljons katru gadu klejoja pa šo apvidu, ja tam kaut kur lejā, Sīrijā vai Lībijā, patiešām nebija jāaizstāv miers virs zemes. Vairākus simtus metru zemāk pie mūsu kājām lielceļa malā, kas veda uz Betlēmi, atradās Jeruzalemes garnizona barakas, kurās pirmajos gados pēc mūsu atbraukšanas kareivju skaits nesasniedza pat astoņus simtus, turklāt vēl mandātu valdības drošību garantēja divi lielgabali un desmit ložmetēju. Tagad, protams, stāvoklis bija mainījies. Taču vēl joprojām valdība raudzījās uz to, lai Ziemassvētku atvaļinājuma laikā ļaužu noskaņojumu skotu kapela atkal uzlabotu, ja vien karaspēks bija atvilkts no smagajām kaujām tuksnesī. Tieši šinī brīdī arī sākās kapelas procesija. Un patiesi – ieskanējās dūdas, obojas un klarnetes, atgādinot tādu ganu mūziku, ko visi lielie komponisti ir nosaukuši par „Pastorāli” un kas veltīta Ziemassvētkiem. Sieva pievirzījās mazliet tuvāk man un meklēja zem šalles manu roku; grieķu mūks, kuram Ziemassvētki sāksies tikai pēc vienpadsmit dienām, atkal paraudzījās debesīs, viņa baltā bārda plīvoja vējā, kas žūžoja eikaliptu lapotnē. Mums ar sievu ļoti pietrūka Baha „Ziemassvētku oratorijas”, ko pirms barbaru iebrukuma mūsu vācu dzimtenē bijām klausījušies te agrāk, te vēlāk, taču gaidījuši mēs to tikām jau ilgi pirms Ziemassvētkiem un jutāmies aplaimoti aizvien no jauna.
Tur, stallī – salmos, plaši ieplestām acīm gulēja jaukais bērniņš un elpoja mitro gaisu; dzimtenes kā tādas viņam nebija. Virs Viņa galvas mirdzēja zvaigzne. Un tā ir bijusi tieši šī zvaigzne. Tēvs Lemmle saka, tieši to pirms divtūkstoš gadiem esot ieraudzījuši austrumu gudrie – trīs svētie ķēniņi, jo toreiz esot bijusi tieši tāda pati konstelācija. Arī viņi – ķēniņi Kaspars, Melhiors un Baltazars – droši vien izbijās no draudīgā acu pāra un devās ceļā. Lai samierinātu likteni un pielūgtu pie mums uz Zemes pamesto Dieva Dēlu, pasniedzot viņam dāvanas – zeltu, vīraku un mirres. Un tā kā acis viena otrai tuvojās lēnām – mēs to tagad varam redzēt paši –, tad ceļojumam viņiem atlika daudz laika. Kad zvaigžņu orbītas krustojās, veidojot vienu zvaigzni, viņi atrada puisīti guļam silītē, un vērsis un ēzelis Viņā paļāvīgi noraudzījās, zēna māte baroja Viņu ar krūti.
Tēvs Kristofors apklusa, un mēs, galvas atgāzuši, izbrīna pilni gremdējāmies virs mums zvīļojošajās un riņķojošajās visuma mistērijās.
– Gloria in excelsis Deo, – mūks atsāka sarunu, – et in terra pax hominibus bonae voluntatis[1], tagad šī vēsts atkal ir saprotama. Briesmīgie ļaudis, kuru uzbrukumu esam atsituši, skaidri parāda, kādi apstākļi valdīja toreiz, un padara saprotamākas evaņģēlija liecības.
– Vai gribat mani uzklausīt? – viņš turpināja. – Vai piedosit vecam vīram viņa pļāpību? Mūzika jau beidzas, un, kas zina, vai mēs nākamgad vēl šeit tiksimies.
– Ak, – es noteicu un noglāstīju sievas roku, – mēs noteikti vēl ilgi baudītu jūsu draudzību, bet klājiet vien vaļā, svēto tēv.
Ar savām gaiši zilajām acīm laipni mūsos paraudzījies, viegli sapurinājis savus sirmos matus, kas līda ārā no kapuces, tēvs Kristofors sāka stāstīt:
– Vēsts sastāv no trim daļām, kas viena ar otru ir saistīta „Gods Dievam augstumos”, bet vai jūs kādreiz esat domājis par to, ka toreiz kā Dievu pielūdza Romas imperatoru? Dievišķajam Augustam, kas tronī sekoja Dievam pielīdzinātajam Jūlijam Cēzaram, piederēja templis Romas forumā, tur viņam un viņa pēctečiem par godu notika upurēšana. Un lai kad arī tika uzrakstīts evaņģēlijs: tādēļ, ka tajā runa ir vienīgi par Dievu debesīs, tas pasludināja klusu sacelšanos pret pasaulīgās varas kultu. Kristieši norobežojās no viņa, šī dievišķā imperatora, un viņš, tāpat arī viņa pēcteči zināja, kāpēc vajā kristiešus.
Es pārsteigts raudzījos savā priekšā, kad tālumā, lejā, pacēlās Klinšu doms, saukts par Omara mošeju. Mēness gaismā tas īpaši neizcēlās, tā nevainojami izliektais kupols pret nupat kā sārtoties sākušo horizontu izskatījās melns.
– Tā tas ir, – es teicu, – kristiānisms jau no sākta gala ir veidojis opozīciju.
Tēvs Kristofors pamāja ar galvu. – Un miers virs zemes, – viņš turpināja. – Virs zemes, vai saprotat? Evaņģēliju pasludināja un uzrakstīja šeit. Kaut kur starp Aleksandriju un Antiohiju. Un Romas impērijas iekšienē arī valdīja miers. Taču nekādā gadījumā ne virs zemes, ne jau aiz impērijas robežām. No šejienes leģioni tika sūtīti karagājienos uz austrumiem un rietumiem cīnīties pret partiešiem, kuru lielā impērija, kā romieši izteicās, bija jātur pastāvīgās bailēs no uzbrukuma. Vēlāk šajos leģionos cīnījās daudz kristiešu, jaunās ticības piekritēju. Un, lai šie kari nebeigtos, par to romieši prata gādāt. Patiesībā viņi meklēja zeltu un zemi, taču apgalvoja, ka leģioni cīnās par impērijas drošību. Viņi bija to īstajiem īpašniekiem atņēmuši visus auglīgos novadus pie Tigras un Eifratas un viņpus Jordānas upes. Kad evaņģēlijs pieprasīja mieru virs zemes, tas atkal nonāca opozīcijā. Tas sacēlās pret tā sauktajiem robežkariem, un mans draugs Francs Lemmle stāsta, ka arī pie pārējām robežupēm, pie Reinas un augšā Britānijā pie Humberas vai Klaidas atradās leģioni kaujas gatavībā, jo šo zemju pamatiedzīvotājus tie tāpat bija padzinuši no viņu auglīgajām zemēm. Ja iedzimtie gribēja savu dzimteni atgūt, tad viņiem bija jāmēģina to atkarot ar ieročiem rokās. Tātad kara cēlāji bija viņi un turklāt, kā stāsta tēvs Lemmle, slikti apbruņoti un vājāk sagatavoti karam nekā romieši. Taču pirmo gadsimtu kristieši gan zināja, ko nozīmē mūsu Ziemassvētku vēsts, un, kad viņi ar savu pretošanos bija imperatoram apnikuši, tos nosvieda lejā arēnā, un tur tie varēja uz savas ādas izjust lauvu un lāču asos zobus un nagus. Tas tad bija viņu „miers virs zemes”.
– Nu, paskat tikai, – es teicu; arī mana sieva uzmanīgi klausījās un, acīm redzot, vairs nedomāja par Baha kantāti, kuru sākotnēji bija gribējusi noklausīties ar iekšējo dzirdi – viņa taču šo mūziku zināja no galvas.
– Un tad nāk trešā daļa, un tad es beidzu un atgriežos savā klosterī, tas ir lejā – aiz Deir Abu Tor, kā jūs zināt. Cilvēki, kam labs ir prāts. Taču par vergturiem – un visi varenie toreiz bija vergturi –, varēja teikt visu, tikai ne to, ka viņi būtu laba prāta cilvēki. Viņi uz saviem vergiem raudzījās tāpat, kā šodien fašisti uz iekaroto valstu tautām, viņi tos neuzskatīja par cilvēkiem, viņi tos turēja kazarmās kā darba lopus. Viņi neļāva vergiem pabūt vienatnē, neatvēlēja nevienu brīvu brīdi, tikai tik, cik bija nepieciešams, lai paēstu un nedaudz pagulētu. Viņi tiem neatļāva izvēlēties partnerus mīlestībai, bet vīriešiem un sievietēm lika dzīvot kopā, lai rastos pēcnācēji. Vergturi viņus darbā nodzina, lika viņiem būvēt ceļus un mājas un apstrādāt laukus, airēt kuģus un pārnēsāt nastas, un ir rakstīts, ka vergi ar savu miesu ir barojuši zivis, kad nekam citam nebija derīgi. Nenoliedzami, ka vergturu vidū bija arī izņēmumi. Laimīgā kārtā cilvēka daba vairāk sliecas uz labestību, uz labiem darbiem. Taču, kas gribēja valdīt, tam labie darbi nebija ne prātā, tā ka par šiem ļaudīm nevarēja teikt, ka viņiem ir labs prāts. Taču Ziemassvētku vēsts to pieprasīja no visiem tiem, kam bija pavērusies jaunā ticība. Vai tagad jūs atzīstat, ka arī šis lozungs impēriju atkal noraidīja?
– Jā, – mēs reizē teicām, mana sieva un es, – tagad mēs to atzīstam, – un – es piebildu – šeit iederētos arī kāda cita vieta evaņģēlijā, kas kaut kā neiederas tur, kur runa ir par Pestītāju: es esmu atnācis nest nevis mieru, bet gan zobenu!
– Jā, – atbildēja svētais tēvs un piecēlās kājās, – pret šo ļaunās varas gribu ir jābūt apbruņotam. Un tagad mēs esam apbruņoti, un jaunie imperatori to ir jau sapratuši. Šis mēris vēl ir mūsu, grieķu, zemē, taču mums palīdz sabiedroto kuģi un lidmašīnas, un partizānu ieroči – mēs uzvarēsim. Uzvara maksās vēl daudz asiņu, ir notikušas un vēl notiks neaprakstāmas šausmas, vēstis par tām pamazām sasniedz mūs arī šajā svētajā zemē, un redziet, arī tāpēc debesu acis raugās dusmīgi un draudīgi, jo Betlēmes vēsts vēl ne tuvu nav piepildīta. – Viņš izlīdzināja savu garo talāru, pielika pirkstus pie krūtīm, paklanījās pret manu sievu un man sniedza roku.
– Mums vēl jārēķinās ar ilgu laika posmu, mums, zemes iedzīvotājiem, – es teicu. – Jo toreizējā vēsts neattiecās tikai uz divpadsmit nelielām ciltīm vai atsevišķām tautām, bet gan uz visiem cilvēkiem, un viņu ir daudz.
– Taču tā gūst panākumus, evaņģēlijs ir pieņēmis citas formas, tam ir citi pravieši un citas valodas, taču pamatdoma, kas mums ir uzlikta, kas mīt mūsu sirdīs, iet no mutes mutē, un kopš apustuļa Pāvila laikiem tai ir nācies apstaigāt aizvien vairāk kontinentu un runāt aizvien vairāk apspiesto miriādēm, un viņi šos vārdus saprot. Labu nakti, draugi, – viņš mums vēlreiz pamāja un gāja uz ceļa pusi, kas vispirms veda lejā, uz barakām, un tad nogriezās uz austrumiem, uz pakalnu, ko mēs no savas vietas nevarējām saredzēt. Svētā Lūkas klosteris atradās kilometrus divus aiz dārzu pilsētas Talpiotas, kurā mēs uzturējāmies kā viesi; to sauca Abu Tor, jo evaņģēlists Lūka arābu valodā saucas „Vērša tēvs”. Ģerbonī viņš visbiežāk attēlots kopā ar simbolisko vērsi, tāpat kā apustulis Marks ar lauvu un Jānis ar ērgli.
– Vai tu vēl nožēlo, – es jautāju sievai, – ka mūsu „Ziemassvētku oratorijai” netika parādīta pienācīgā cieņa tāpēc, ka mūs iztraucēja tēvs Kristofors.
– Nē, – viņa teica un piecēlās, – taču tagad iesim un ieslēgsim radio, drīz sāks skanēt Betlēmes zvani, tos gan paklausīsimies. Mūsu laiks tātad liek pa jaunam izprast vecās dziesmas, un, tā kā mēs dzīvojam šodien, tad mierīgi noklausīsimies šīs senās skaņas un aptversim to jauno jēgu.
– Un tomēr, – es teicu un saņēmu sievas roku. – Tagad tu redzi, ka fīrera un dučes bojāeja bija pasludināta jau Ziemassvētku vēstī.
– Dona nobis pacem[2], – viņa atbildēja un klusā balsī dziedāja tēmu, kuras tekstu Sebastians Bahs ir padarījis nemirstīgu mūzikā, h-Moll-Mesē.
