VALODA KĀ ĒRĢELES
Ikreiz, kad runāju, itin kā spēlēju kādu melodiju –
vairāk vai mazāk pazīstamu, vilinošu un skaistu.
Savā mēlē vai citā, alga viena – dažas kļūst
tuvākas, citas paliek tālākas, bet valdzina visas.
Pazīstu daudzas, saprotu vairākas, lasu, rakstu un
dziedu tajās, viss notiek.
Katra valoda ir mūzikas instruments ar savām
īpatnībām. Proti vai ne, uztver vai ne, praktizējies
un pievienojies,
Ja vēlies, mums katram ir kāda neatvairāma
pieķeršanās kādam vai kaut kam, kā bez tās, tiesa
gan, neba jebkuram patīk vārdu un zilbju mūzika,
notis var būt tālas
Un svešas kā beznosaukuma zvaigznes kaut kur
izplatījumā, ir arī tādas, protams, neizburtojami
ķīļu raksti uz plāksnēm no dedzināta māla,
Bet es zinu skaņas, kas atgādina stabuļu radītās,
iedziļinos reģistros, kuri aizrauj elpu, pētu tembru
un augstumu, atmiņas blokus un nogulas,
Kas tur glabājas – senas partitūras kā
aizvēsturiskas ainavas, ko var saskatīt, atverot
aizlodētas lūkas un aizmūrētus logus.
MEKLĒJOT RAKSTOS
Atvēru sējumu uz labu laimi. Citēju Nostradamu:
„Sērga aizies tāpat kā nākusi” –vai es
uzšķīru tieši to, ko cerēju atrast?
Mēs taču gribam dzirdēt tikai to, ko kārojam – un
neba pravietojumu, ka jāmirst pašu muļķības dēļ.
Zinu, ka viņu kopā ar ģimeni aizrāva prom viena tāda
indeve. Viņš bija ārsts un darīja savu darbu – viņam
nebija citas izejas, arī nojaušot, kādas būs beigas.
Un – kāda starpība, jo savs gals tik un tā agrāk vai
vēlāk kaut kur panāks katru?
Ja nu vienīgi bēgot un slapstoties varētu pakavēties
šajā pasaulē kādu neilgu strēķīti vēl.
Taču nē – viņš nebija no tādiem. Likteņu un gadu
simtu dzejotājs, tāds zinībvīrs zvaigžņu tulks, kas
raksta: Tant attendu ne reviendra jamais –
„Tik ļoti gaidītais nekad vairs neatgriezīsies” –
vai ar to domāts laiks pirms ligas? Tas viss tik
pazīstams, it kā būtu sacerēts šodien.
„Lai tas, kurš lasījis šīs dzejas, apdomā tās
saprātīgi” – jā, tur es varu viņam tikai
pievienoties.
NEPASAKĀMAIS, BET PATEIKTAIS
Uzvedums risinās, līdz iespēlējas, lāgiem bezmaz
pusi gadsimta. Jau zinu – viss, kas apļo, atgriežas.
Tāds nestājošs, riņķojošs karuselis. Un tam blakām –
leijerkaste, uz kuras sēž raibs kaķis. Šādu ainu
redzēju Parīzē, kur iestrēgu uz ilgu. Noklīdu.
Mana dzīve ir svētki, kurus sev sagādāju, lai
nesāpētu sirds. Kāds skatiens, kad uz brīdi laiks
sastingst uz vietas un krāsainās, ātri traucošās
kamaniņas maina pasažierus. Īpašais smaids, uz kuru
tiesības tikai man. Dzejas, kur varu atkārtot, ko
vien vēlos, no kuras vietas gribu. Un es saceru, kas
man tīk, ja īstenība mani nesaista, kaut vai dejoju
uz izdegušām oglēm.
Taču karuselis jau pagausinājis gaitu, balti raibie,
lidojošie zirdziņi slīd aizvien lēnāk, zeltījumi
apsūbējuši, mūzika vairs nav tā, kas agrāk, kaķis
aizgājis ķert peles, izrāde sāk atgādināt melnbaltu,
sašvīkātu filmu. Viss notiek ne tad, kad vajag, pēc
nepareiza scenārija, vai arī pēcāk izrādīsies, ka tā
bija domāts, lai līdz beigām nevar saprast jēgu.
Literatūra nepaspēj panākt dzīvi, kas skrien žiglāk,
veiklāk maina virzienus. Rau, bija draugs, bet vairs
nav, likās – ir mīlestība, taču nogrima laika
muklājā, aizvien retāk atgādinot par sevi. Jau kuro
reizi tā aizvirpuļo garām, tikai bleķa zirģelis
pamāj ar asti un attālinās bēgot.
Man vienalga, beidzot viss pasacīts skaidri, bet tam
nav nozīmes, tālāk netikt, skrējiens apstājies,
notiek braucēju maiņa, bet es palieku tur, kur esmu,
jo mana svētku tērpa mala iespiesta spīlēs.
Un mēs atkal raugāmies viens otrā klusējot, jo vārdu
trūkst.
„Ko tu dari, kad nemīli?” Mūžīgais jautājums. Arī
tad es mīlu.
ĒVERĢĒLĪBAS
Tām ir sava zināšana un prasmes. Saimniecība. Es
kopā ar kaķēnu kūleņoju uz grīdas, manas rokas
saskrāpētas līdz elkoņiem, mēbeles apskrambātas.
Nesaklausu, ka no otras istabas, ģērbusies tumši
zaļā žoržeta kleitā, mani sauc māte.
Kaut kur netālu ierūcas pērkons, itin kā barga balss
brīdinātu, ka nav daudz laika draiskulībām, pasaule
drīz vien kļūs savādāka. Tāda, kādu to redzēt nekad
nav nācies.
Bet – pagaidām esmu kā atspīdums, skrienu kā vējš,
apsteidzot ligas, kas seko pa pēdām. Varbūt panāks.
Jau bez trokšņa sācis
Savu gaitu pulkstenis, kura tikšķi atgādina birstošu
vara monētu skaņu. Viņa godība,
Kura norādījumus nedzirdu vēl arvien.
Šīs ainas uznirst no pašiem aizkadra dziļumiem. Es
vēl blēņojos, rotaļājos ar zalkšiem, kuri ir manas
krelles un kaklarotas – silti un sausi, tīdamies man
ap kaklu un rokām kā sprādzes.
Esmu bērns, kas neklausa un vienmēr nozūd kaut kur.
Maza sodība,
Kuras liktenis kādā augļu dārzā jau ienācies.
VISS JAU IR CITS
Ziemassvētku vecītis reizumis paiet garām. Raugās
tikai uz priekšu, griezties atpakaļ šim nenāk ne
prātā, ir taču jānopelna solītā alga, sīkie palaidņi
viņu rausta aiz bārdas un stērbelēm, kājas stieg
sniega sanesumos, zābaku pazoles slīd.
Un tad viņš ir projām, turklāt iedams arvien ātrāk,
varbūt pat skriedams, ūjinātāju kliedzienu pavadīts,
ar maisu uz pleca. Kas šajā nešļavā būs, nemūžam
nevar zināt. Un, kad atvērsi savu sainīti, tur būs
tas, ko nevajadzēja, taču sūdzēties ir par vēlu, šis
jau tālu, bet apkārt viss jau cits.
Spožās gaismas apdziest, grīda slidena – kā jau
ledus, kurnēt kauns, neviens arī neuzklausīs.
Svētais Nikolajs ir pārāk neatsaucīgs, lūdzēju allaž
par daudz. Spīdums
Nobružājas, ragavu slieces čirkst uz bruģa aplam
griezīgi, itin kā ar nazi vilktu pa stiklu, eglīšu
mantiņas jau ir sadauzītas.
Virs baznīcas smailes smags padebess pelēkās
nokrāsās. Tas nolaižas aizvien zemāk kā nolemtība,
pilns krusas graudiem.
Un es raugos uz sudrabainām zvaigznītēm asarojošos
kokos, ejot uz pēdējo autobusu, tā arī nesapratusi,
kādēļ šie raud.
DZEJNIEKI ALLAŽ
Diena tērpjas miglā, vējš dancina kokus, mākoņi
pierietējuši nepiepildītiem sapņiem, izdzisušiem
vārdiem un atmestām domām, kurām vairs nav nozīmes.
Es slēpjos aiz aprautām frāzēm, slīdot pa virsu un
vairs netaustoties dziļumā, kur paslēpti sāpīgi
atklājumi. Daudzi no tiem bija skaidri saskatāmi,
tikai es necentos redzēt.
Dzejnieki ir tāda īpaša nācija, ne ko pielikt, ne
atņemt. Dieva darbi jādara pašiem. Un teorijas
neatbilst praksei.
Marmora un granīta pieminekļi, ideju aizmetņi,
straumju aizskalotas rindas, kas adresētas kādam,
kurš tās nelasīs…
Tie, kas jau prom, tiks pie skaidrības vieglāk. No
augšas viss ir pārskatāmāks. Uzraksts no citlaika
pārpratuma pēc palicis nedzēsts.
Viena patiesība ir neapstrīdama. Draudēs sods vai
ne, mēs tik un tā savus mazos prieciņus zagsim.
Kāds lūdza, lai uzrakstu kaut ko par mīlestību, un
nu es sēžu un prātoju par to, kas ir īsts
Un kas ne, gluži kā nauda – nav ūdenszīmes, un
parādās viltojums, no frāzēm
Spraucas ārā tas, kas slēpjas aiz vārdiem. Dzīves
līnija plaukstā iecirtusies
Neizdzēšami, tāpat likteņa. Dzejniekos iet kā
zaldātos – pēc aicinājuma. Un reizēm neatgriežas.
Vienmēr sirdssāpes un nebeidzamas tērgāšanas pie
tukšām un pilnām glāzēm.
Lietus ir lirisks un poētisks sarunbiedrs, tas ir
klāt – nelūgtais viesis.
Splīns jau ielavījies dvēselē, lāsītes bungo skumji.
Klusi līst.
Tik vientulīgs vakars, ka nav ne rindas, ko
pierakstīt.
ŪDENSBLUSAS UN PAĢIRAS
Es neatceros par tevi, kad dziedu un dejoju pa pļavu
ar folkloristiem, atstājot smagumu aiz sevis,
noliekot
Zem akmens, lai guļ un nemostas. Lietuviešu
bunguvīrs sūdzas – te šo apsmejot uzvārda dēļ, viņu
saucot Paģirnis.
Atbildu, ka mani daži ārzemju kolēģi dēvē par
Dafniju – tas ir mazītiņš vēzītis, gluži kā ūdens
blusa.
Katram savs. „Ļepato, ļepato,” zāģa dīdītājs dzied.
„Kalnā augšā un atkal lejā!” Tas viss
Ir pareizi, ja reiz ir kāpums, būs arī kritums.
Neizbēgami. Esmu to apjēgusi,
„Dzejniekam
nav nepieciešams būt laimīgam!” kāds teica. Viņam
laikam taisnība, es līksmi lēkāju leišu dziesmas
ritmā. Paģiras nāks vēlāk – tās var kavēties, bet
pienāks, jo tāda tām daba.
No cēloņiem pie sekām, no augšienes līdz apakšai, tā
jābūt, jo tā ir pareizi un labi.
Gluži kā teicienā
„Pat
ūdenī dzīvo blusas!”
Un tālāk jau taviem vārdiem: „Lai veicas!”
