Jaunā Gaita nr. 307. ziema 2021

Musturu atmudžināšana

 

Inese Krūmiņa. Vilkme. Rīga: Zvaigzne ABC, 2020., 384 lpp.

 

Savas dzimtas vēstures izpēte, senču dzīvesstāstu izzināšana mūsdienās ir modes lieta ne tikai Latvijā vien. Kādam tā šķitīs kā neparastiem pavērsieniem bagāts ceļojums vēsturē, citam vien obligāti kārtojama formalitāte, ja vēlas pierādīt savas īpašumtiesības vai gūt citu mantisku labumu.

Nesen ceļu pie lasītājiem sācis 3x3 kustības vadītājas Latvijā, matemātiķes, skolotājas, jostu audējas un folkloristes Ineses Krūmiņas romāns ar autobiogrāfiskām iezīmēm Vilkme. Darba autore mūs it kā ieved „savā stāstā” – vienas dzimtas trīs paaudžu cilvēku likteņu līkločos. Tas ir romāns ne tikai par dzimtas, bet arī par vēsturiskajiem notikumiem Latvijā, jo nevienam nav izdevies dzīvot autonomi, atrauti no vietas, ko sauc par mājām. Vēl vairāk: valstī notiekošais vistiešākajā mērā, līdz pat niansei ietekmē katra tās iedzīvotāja individuālo likteni. Veiksmes atslēga rodama pašu attieksmē pret lietām, kuras ietekmēt nespējam, kā arī spējā „izsisties”. Kāds to prot, cits bezcerībā nolaiž rokas un nopūšas: sak, ko nu es.

Neticami, taču cilvēka rīcības modeļus ļoti bieži ietekmē iepriekšējo paaudžu pārstāvju savulaik izdarītās izvēles un attieksme pret pasauli; respektīvi, tā ir vārdos neizskaidrojama vilkme atkārtot senču rīcību, viņu dzīves musturu. Šī hipotēze nav jaunatklājums, par to savulaik runājis rumāņu reliģijas pētnieks un rakstnieks Mirča Eliade, un uz to atsaucas arī romāna autore: „Eliade bija rakstījis: „Cilvēks ir rituālu dzīvnieks.” Jā, cilvēks tāds ir. Ne tikai sociāls dzīvnieks, bet arī garīgs. Garīgs dzīvnieks” (340. lpp.). Kas no tā secināms? Kā nu kuram. Varbūt tas, ka ikvienas problēmas apzināšanās ir pusceļš tās risināšanā. Vienmēr pastāv izvēle neatkārtot paaudžu paaudzēs darinātos musturus, taču, lai tiktu galā, vispirms nepieciešams tos izzināt un apzināt, pēc tam – drosme vai (pareizāk sakot) iekšēja brīvība atļaut sev rīkoties atšķirīgi. Romānā šādu dzīves scenāriju no visiem varoņiem izdodas realizēt tikai Marikai, kura, līdzīgi darba autorei, ieguvusi diplomu psiholoģijā un mācījusies sistēmisko sakārtojumu jeb Helingera metodi. Viņa romāna noslēgumā pati sev atzīstas: „[..] cik brīžiem ir neiespējami turēties pie jaunajiem, pareizākajiem rīcības veidiem – vilkme atpakaļ pie vecāku un vecvecāku modeļiem un paradumiem, emocionālajiem musturiem bija ārkārtīgi spēcīga” (341. lpp.).

Katras paaudzes pārstāvju dzīvesstāstus autore pratusi pavēstīt saistoši, spējusi ieintriģēt, nereti liekot lasītājam just līdzi. Iedziļinoties vēstījumā, jāatzīst, cik ļoti lielā mērā dzimtenes Latvijas liktenis ietekmējis katra atsevišķā indivīda likteni. Pieļauju, ka ļaudis, kuri paši mēģina pētīt savas dzimtas saknes, šim aspektam varbūt pat nepievērš vajadzīgo uzmanību. Kā tas pēdējā laikā izdotajos darbos atklājas atkal un atkal, arī I.Krūmiņa īpaši akcentē padomju varas gados piedzīvotās nebūšanas: „Katra ģimene bija tikusi tā vai citādi ievainota, un joprojām sabiedrība dzīvoja divu savstarpēji nesaskarošos taisnību vidē: paralēli eksistēja gan katra atsevišķā cilvēka izpratne par patieso, taisnīgo, nozīmīgo un svēto, gan oficiālais padomju varas sludinātais viedoklis par laimīgo padomju tautu, kas nepagurdama ceļ komunismu un ik mīļu brīdi slavē māti Krieviju. Ja gribēja dzīvot vai kaut tikai izdzīvot, oficiālais viedoklis bija jāpieņem. Jāuzvelk kā dienas drēbes, bez kurām nevar iet cilvēkos. Lai vakaros, vienatnē, tās varētu atkal novilkt un noglabāt skapī līdz nākamajam rītam” (130./131. lpp.).

Autore nepieslejas uzskatam, ka cilvēku personīgajās neveiksmēs vainīgi citi: pastāvošā iekārta vai senči, kaut gan, protams, to ietekme nav noliedzama. Darbā ļoti uzskatāmi attēlots, kā ar grūtībām spējušas tikt galā divu paaudžu sievietes – Velta un Vaira. Viltīgā, pašapzinīgā, Otro pasaules karu līdz kaulam pārdzīvojusī Velta dzīves skolā ir teicamniece. Dažādi laiki un situācijas devuši iespēju mācīties, un viņa to centīgi arī darījusi, lai dzīves otrajā pusē nepaliktu pie sasistas siles: „Tā bija dzīve un nebija dzīve. Viņas dzīve. Bet viņa cīnījās. Pāri saviem spēkiem. Reizēm, savelkot lūpas bantītē” (277. lpp.). Atšķirībā no māsas viņa pieņēmusi dzīves skolas mācību, kā tikt galā ar pretējā dzimuma pārstāvjiem un tomēr panākt savu. Arī mūža nogalē Velta nav palikusi tukšiniece, kas būtu žēlojama. Citādi ir ar viņas māsas Annas meitu Vairu un vēl vairāk ar māsas dēlu Sandri. Attiecībā uz Vairas raksturu īsti nav norādīts, kas to formējis, līdz izdeformējis. Piedzīvojot ko sliktu, kādu neveiksmi, šai darba varonei prātā nāca viens un tas pats: „Viņa nevarēja atcerēties sākumpunktu, jo bija par daudz, ko atcerēties” (201. lpp.).

Īpaši saistošs romāns Vilkme šķitīs cilvēkiem, kuri aizrāvušies ar savas dzimtas pētniecību, tās musturu atmudžināšanu.

 

Lāsma Gaitniece

Lāsma Gaitniece ir Latvijas Rakstnieku savienības biedre kopš 2017. gada. Sarakstījusi vairākus dokumentālus un daiļliteratūras darbus. Tulkojusi Modra Zihmaņa un Zentas Mauriņas darbus vācu un ungāru valodā. Ir vairāku simtu grāmatu recenziju un kultūrvēsturisku publikāciju autore izdevumos Latvija Amerikā, Latvijas Avīze, Izglītība un Kultūra, Jaunā Gaita u.c. Kopš 2017. gada ir Jaunās Gaitas redkolēģijas locekle.