Jaunā Gaita nr. 307. ziema 2021

Daudz mīļāko, maz mīlestības

 

Laila Hirvisāri. Viņas Augstība Katrīna II.  AS „Latvijas Mediji”, 2021., 478 lpp. Romāns. No somu valodas tulkojusi Lelde Rozīte.

 

Uz šīs nesen iznākušās apjomīgās grāmatas priekšējā vāka ilustrācijai ir izmantota Johana Baptista Lampi Vecākā glezna Krievijas ķeizarienes katrīnas II portrets no Rundāles pils muzeja kolekcijas (inventāra nr. RPM 1844). Romāna apakšvirsraksts „Valodnieces slepenā dzīve”.

Tulkotājas darbs vērtējams pozitīvi; tas ir ļoti izdevies. Kādu sīkumu, kur varētu vēlēties ko citu, piemēram, citu, iederīgāku vārdu, var atrast vienmēr, taču kopumā tulkojums ir labas kvalitātes.

Romāna darbība risinās 18. gadsimta beigās. Visu cieņu rakstniecei par viņas ļoti plašajām zināšanām Krievijas cara galma dzīvē, tās radurakstos, tikumos un netikumos. Un tādu, kā jau ikvienā galmā, ir daudz. Par Katrīnu II un viņas tapšanu par Krievijas carieni vēstīts vēl citā rakstnieces L.Hirvisāri grāmatā – „Es, Katrīna” (arī tulkota latviešu valodā), tātad šis vēsturiskais posms un personāži autorei ir tuvi.

Katrīna II (Sofija Auguste Frederike fon Anhalte – Cerbsta, lielkņaziene Jekaterina Aleksejevna, 1729 – 1796) ir Pētera III sieva. Lai cik dīvaini tas pirmajā mirklī nešķistu, Pēteris III ir gan Krievijas cara Pētera Lielā, gan Zviedrijas Kārļa XII mazdēls. Viņa valdīšanas laiks Krievijas tronī bijis gaužām īss – vien 6 mēneši, jo cars tiek noslepkavots. Šis noziegums savu atšķetināšanu tā arī nepiedzīvo. Pēterim III ir divi dēli – Pāvils un Ivans IV, kurš atrodas Šliselburgas cietoksnī un patiešām varētu pretendēt uz Krievijas cara troni. Katrīnai ir dēli Pāvils un Aleksejs, kuru tēvs ir grāfs Sergejs Saltikovs. Augstsirdīgais Pēteris, zinot šo patiesību, tomēr atzīst Alekseju par savu dēlu.

Uzreiz pēc Pētera bērēm sākas gatavošanās Katrīnas II kronēšanai par Krievijas carieni. Autore sīki un smalki aprakstījusi Katrīnas II tērpu kronēšanas ceremonijā. Kronēšana tika svinēta vairākas nedēļas, netika aizmirsti arī vienkāršie ļaudis.

Te gan jāpiemin, ka carienes, tāpat kā Pētera III, īstā dzimtene ir Vācija. Taču pareizticību viņa pieņem. Arī krievu valodu iemācās.

Romāns ir iecerēts kā Katrīnas II stāsts viņas draugam un uzticības personai Leonam Augustam Deņikinam. Savāda lieta – kaut arī Leons carienei ir uzticības persona, viņas stāstu daudzviet caurvij meli. Bet kam gan negribas izrādīties labākam nekā patiesībā. Pat carienei. Deņikins viņu nepārtrauc, viņš īsti džentlmeniskā mierā savu valdnieci uzklausa. Viņam ir labi zināmi carienes mīļākie, viņam ir zināms, kādas astronomiskas naudas summas un cik tūkstošus dzimtļaužu viņa tiem dāvina. Daži no carienes labajiem nodomiem tomēr paliek nepiepildīti. Viņa bija nolēmusi atcelt dzimtbūšanu jau 18. gadsimtā, taču šo nodomu izjauc kazaks Jemeļjans Pugačovs, uzdodamies par caru Pēteri III un organizēdams zemnieku sacelšanos. Viņai ir zināms, ar kādu nežēlību tika slepkavoti muižnieki. Valdnieces naids pret Pugačovu ir neizmērojams un prātam neaptverams. Cariene bija pārliecināta, ka, ja viņa izsludinās dzimtļaužu brīvlaišanu, viņi noslepkavos visus muižniekus, kas savukārt viņu no šī lēmuma atturēja. Tāpat arī carienes izturēšanās pret krievu-turku kara dalībniekiem. Vien piebilstams, ka šādu karu Katrīnas II valdīšanas laikā bija divi. Krievija beidzot bija ieguvusi savā īpašumā Krimu un pieeju Melnajai jūrai. Cariene sajūsminās par Krimas dabas skaistumu, viņai šķiet, ka neko tādu vēl nav redzējusi. Uzvarai, protams, seko grandiozas svinības Maskavā, milzīgas kompensācijas karavadoņiem – ģenerāļiem un augstākajai virsniecībai. Neaptverami lielas naudas balvas un dzimtcilvēki. Nenoliezot šo karavadoņu nopelnus, kara smagums (kā tas parasti notiek) galvenokārt gūlās uz karavīru pleciem. Un atkal, par šiem ļaudīm – daudziem sakropļotiem un kara šausmas piedzīvojušiem – cariene aizmirst. Daudzi atgriežas mājās – kam tādas ir – vēl vairāk paliek kaujas laukā, daudzi bez pajumtes un atbalsta. Taču ir arī vēl kas pieminēšanas vērts – karā atklājas krievu karavīru asinskāre – tiek slepkavotas sievietes un bērni. Turklāt ne jau tikai Krimas karu laikā. Vislielākās dusmas par sieviešu un bērnu bezjēdzīgu slepkavošanu izpelnās Suvorovs, kuram cariene ir aizliegusi to darīt. To valdniece viņam nepiedod.

Krievijas galmā visa kā ir pārpārēm – gan kaislību un carienes mīļāko, gan uzdzīves, gan tenku un nodevības. Vīns plūst straumēm, mīļākie tiek mainīti kā cimdi. Asinis kaujas laukā – galvenokārt bezvainīgu ļaužu asinis – liek šausmās noskurināties. Mērenība netiek ievērota nevienā vietā vai lietā.

Krievijas impēriskās tieksmes ir raksturīgas un tiek īstenotas visu tās pastāvēšanas laiku. Un šādu karu ir bijis daudz. Arī mūsdienās Krievija atkal ir iekārojusi Krimu. Krieviju – un ne tikai – raksturojošs lielums ir cīņa par varu, kur labi ir visi līdzekļi. Carienes ceļojums uz Krimu tika noorganizēts ļoti pavirši, viņai mēnešiem jāgaida, kad pienāks pavasaris. Brauciena organizators ir Potjomkins, viens no carienes favorītiem, kuram ir pilnīgi sveša pieklājīga uzvedība un aristokrātu manieres. Tāpēc jo vairāk viņu pārsteidz carienes dusmu uzplūdi, pie kādiem viņš nav pieradis. Taču pretim runāt neiedrošinās. Viņa dodas ceļojumā pa Dņepru, kur valdnieci pavada augsti stāvošas Eiropas lielāko galmu personas. Dņepras krastos skaistas, tīri nomazgātas govis un sivēni, tīri apģērbti bērni, slaucējas tīriem priekšautiem. Cik ļoti tas atgādina neseno pagātni, kad par godu augstākajām partijas amatpersonām tika taisīts visāda veida teātris, lai tikai būtu skaistāk. Laikam taču pasaulē tiešām nav nekā jauna. Kāpēc grāmatas recenzijā tik sīki iztirzāju šo ceļojumu pa Ukrainu? Laikam jau tāpēc, ka tā krieviem vienmēr ir šķitusi pārāk pievilcīga, lai no tās tā vienkārši atteiktos. Šo faktu pierāda arī pavisam nesenā vēsture un notikumi Ukrainā un Krimā. Un vēl – skaistā ceļojuma beigās Potjomkins atzīstas carienei mīlestībā. Vai tā bija abpusēja? Varbūt.

Atklājas, ka Katrīnas II dēls Pāvils meklē sev atbalstu Rietumeiropā, lai gāztu no troņa savu māti. Mēģinājums tomēr neizdodas. Carienes sirds ir salauzta. Viņa ir aizmirsusi, kā pati cīnījusies par cara troni. Arī viņa ir vijusi intrigas un meklējusi palīdzību pie ietekmīgiem valstsvīriem. Romāna beigās Staņislavs Poņatovskis atklāj Katrīnai II patiesību par to, ka viņas dēlu Pāvilu par caru nevēlējās redzēt neviens no Eiropas valdniekiem.

Katrīna II ir piedzīvojusi un pārdzīvojusi daudz. Daudz ir bijušo mīļāko, maz īstas mīlestības. Tā atnāk mūža nogalē.

Katrā gadījumā Lailas Hirvisāri romāns Viņas Augstība Katrīna II būtu pelnījis, lai par to tiktu uzrakstīts nopietns pētnieciskais darbs. Vienā nelielā recenzijā iespējams pateikt maz. Taču grāmatu izlasīt es sirsnīgi iesaku ikvienam.   

Silvija Ģibiete 

 

 

Silvija Ģibiete (dzimusi Čaibele 1946. gadā Rīgā) - vācu valodas tulkotāja, literāte, Latvijas Rakstnieku savienības biedre kopš 2008. gada.