JG307: IN MEMORIAM

Savā Rīgas Lāčplēša centra dzīvoklī māsas klātbūtnē no šīs pasaules negaidīti šķīries izcilais patriots, zinātnieks, domātājs un literāts Pēteris Bolšaitis. Pirms dažiem gadiem klajā nāca viņa dzīves memuārs Pēteŗa peripetijas. Vārdnīca skaidro, ka peripetija ir pēkšņa pārmaiņa jeb drāmas varoņa likteņa spēja pārvērtība. Pēterim tiešām tādu netrūka, bet krasākā pārvērtība notiek pusmūžā – eksaktais zinātnieks strauji pāraug eksistenciālā domātājā, aktīvistā un filozofiski vēsturisku grāmatu tulkotājā un sacerētājā.

Bēgļu zēns Pēteris nonāk trimdā ar māti un māsu, uzaug Venecuēlā. Tēvs, virsnieks, miris izsūtījumā Sibīrijā. Apdāvinātais jauneklis kā stipendiāts studē Kalifornijas Caltech institūtā un Delavēras universitātē, kur iegūst doktora grādu ķīmijā. Vēlāk profesors un pētnieks Merilandes universitātē, Max Planck Fiziskās ķīmijas institūtā Getingenā Vācijā un Masačuzetas MIT institūtā ASV. Studiju laikā ir tipisks izveicīgs trimdas latviešu jaunietis, kādos Jāņos ieskatās latviešu meitenē Īrā – bet viņa tomēr apprec citu ...

Pusmūžā divi notikumi līdztekus veido lielo peripetiju, kas ievada Pētera dzīvi jaunā gultnē: Latvijā sākas „Trešā atmoda” un viņš atkal satuvinās ar Īru, kuŗa kļuvusi atraitne un divu puišeļu māte. Viņš apprec savu Īru un kļūst zēnu audžutēvs. Pēteris beidzot jūtas laimīgs. Abi ar Īru turpina aktīvi atbalstīt savas tautas brīvības cīņu. Deviņdesmitajos gados, pārceļoties dzīvot Latvijā, ar sparu iekļaujas atjaunotās brīvvalsts sabiedriskajā un kultūras dzīvē.

Uzplaukst jaunais Pēteris Bolšaitis – literāts un domātājs, arī darītājs, kurš iedziļinās dzimtās zemes vēsturē un šodienas problēmās, konfliktu nevardarbīgā risināšanā. Vairākus gadus Pēteris ir Okupācijas muzeja valdes priekšsēdis. 2016. gadā pelnīti saņem Triju Zvaigžņu ordeni. Progresīvas slimības mākta, Īra no šīs saules šķiras 2018. gadā.

Īpaši ievērojami ir Pētera Bolšaiša tulkojumi latviešu valodā no un par mūsu zemes vēsturiskajiem līdziedzīvotājiem baltvāciešiem un ebrejiem, tostarp par sev intelektuāli tuvo baltvācieti, Latvijas patriotu un pirmās brīvvalsts politiķi, publicistu un minoritāšu aizstāvi Paulu Šīmani (1876-1944. Skat. rec. JG nr. 285), kā arī grieķu rakstnieka Kazantzakis kontroversiālo romānu Kristus pēdējais kārdinājums. Top līdzautors grāmatai Latvijas klusie varoņi, kas apkopo dokumentālu izpēti par līdz šim neievērotiem cilvēkiem, kuri Latvijā pašaizliedzīgi no nāves glābuši okupāciju varu apdraudētus cilvēkus. Kopā ar Amerikā iepazītu no holokausta izglābušos Latvijas ebreju bēgli Eduardu Andersu viņš nodibina Kluso varoņu fondu un stipendiju Vītolu fondā.

Mīļais draugs Pēteri, mīļie lasītāji, lai vienojamies apustuļa Pāvila mudinājumā, ko Pēteris citē savās Peripetijās: „Neatmaksājiet nevienam ar ļaunu, domājiet par to, ko varat labu darīt visiem cilvēkiem.”

Ojārs Auseklis Celle

(1929.6.XI - 2021.8.IX)

Ojāra Celles dzīves gaitas, šķiet, vadīja divi pamatprincipi: iesaistīties tādās organizācijās un biedrībās, kas pieņem cilvēkus neatkarīgi no ticības un izglītības līmeņa, un fiziski, ne tikai domās, pavadīt cik vien iespējams no savas gandrīz 92 gadu garās dzīves brīvajā Latvijā, valstī, kurā piedzima, kurā atgriezās strādāt 1995. gadā un kurā arī ieelpoja pēdējo šīs dzīves elpu.

Ojārs Celle ar vienreizēju mentālu veiklību spēja ievākt, izšķirot, saorganizēt un paturēt prātā ļoti daudz informācijas. Rietumvācijā, Hanoveras tuvumā, kur viņš nonāca bēgļu gaitās un pabeidza latviešu ģimnāziju, Ojāra mīļākais priekšmets bija vēsture. Kalifornijas Universitātē Berklejā izstudējušam ģeoloģiju, Ojāra maizes darbs Ziemeļkalifornijā saistījās ar tehnisko rakstīšanu inženierzinātnes laukā. Viņš strādāja firmās, kam bija ASV valdības kontrakti, gan pie „Apollo” mēness braukšanas programmas (Douglas Aircraft), gan zemūdenēm (Westinghouse). Būdams kaislīgs šahists, Dienvidkalifornijā Celle spēlēja šahu vienā komandā ar rakstniekiem Anšlavu Eglīti un Olafu Stumbru un 1964. gadā pret lielmeistaru Bobiju Fišeru. Vidusskolā, domādams, ka varbūt reiz kļūs par sporta žurnālistu, Celle visu mūžu prātā turēja daždažādu sportu statistiku, pareizajā brīdī spēdams lietpratīgi komentēt gandrīz jebkuru izspēli.

Kaut Ojārs Celle netiecās pēc vadības lomām sabiedriskajā darbā, viņš arī neatteica amatus un ar tiem saistītos atbildīgos un laikietilpīgos pienākumus. Deviņus gadus viņš vadīja Ziemeļkalifornijas Latviešu biedrību, darbojās Latviešu fonda padomē, bija ilggadīgs Latvijas Brīvības fonda pārstāvis Ziemeļkalifornijā. Atgriezies Latvijā, Ojārs darbojās PBLA birojā Rīgā, vispirms kā pārstāvis, vēlāk kā padomnieks, veltīja laiku Rīgas Latviešu biedrības atbalsta fondam kā tā priekšsēdis. No Stokholmas ielas bieži steidzās ar portfeli uz 11. tramvaju, lai piedalītos Okupācijas muzeja biedrības valdes sēdēs, bija arī valdes loceklis Rīgas Brāļu kapu un Latvijas vēsturiskā mantojuma fondā. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Arī redaktora darbu Celle nebijās. 37 gadus viņš bija Ziemeļkalifornijas Apskata redaktors, no 1975. līdz 1982. gadam Latvju enciklopēdijas 1962-1982 Dr. Edgara Andersona redakcijas sekretārs, kā arī pielika savu roku laikrakstu Brīvā Latvija un Laiks redakcijas darbā. Tomēr varbūt visnozīmīgākais un paliekošākais devums ir Ojāra Celles ilggadīgais, objektīvais ieskats Latvijas valstiskajā un politiskajā dzīvē. Latviešu prese regulāri publicēja Celles slejas, tās gaidīja un kaislīgi pārrunāja šo sleju lasītāji. Šie raksti periodikā ir dzidrs avots trimdas latviešu dažādo domu izpratnei, kā arī Latvijas valsts attīstības pētniecībai.

Kopš 1963. gada dzīves gaitās un daudzajos redakcijas darbos Ojāram līdzi darbojusies un viņu allaž atbalstījusi dzīvesbiedre Māra (Lācis) Celle, arī bērni Kārlis un Ieva. 23. septembrī Rīgas Latviešu biedrībā atvadoties no sava tēva, Ieva (Celle) Harms atminējās: