Jaunā Gaita nr. 307. ziema 2021

Vilis Lācis. Priekšstati un iekšskati

 

Māris Bērziņš. Nākotnes kalējs, izdevniecība „Dienas Grāmata” 2021., 416. lpp.

 

Iespaidīgā sērija „Es esmu…” papildinājusies ar vēl vienu lielisku romānu, Māra Bērziņa Nākotnes kalējs, kurš pēta un vēta rakstnieku un politiķi Vili Lāci. Autors raksta par Vili Lāci divos laikos – laikā, kad Vilis Lācis vēl nebija rakstnieks, un laikā, kad viņš jau vairs nebija rakstnieks. Respektīvi, tad, kad visi lielākie darbi jau bija uzrakstīti.

Tas ir bijis grūts darbs. Īpaši jāņem vērā tas, ka ikvienam vecākajā paaudzē ir savs priekšstats par to, kas bija un ir Vilis Lācis. Un ne tikai ikvienam no mums, bet arī pašam Mārim Bērziņam ir bijis savs priekšstats. Romāns ir prasījis lielu darbu no rakstnieka, un tikpat lielu darbu tas paģēr arī no lasītāja. Vēl viens grūts virsuzdevums rakstniekam ir: padarīt Vili Lāci zināmu arī tiem, kuriem šobrīd vēl nav četrdesmit, jo liela daļa jaunu cilvēku nezina nedz Vili Lāci, nedz Emīliju Benjamiņu un citus starpkaru Latvijas ievērojamos cilvēkus. Viņi nav iekļuvuši skolu programmās, un līdz ar to realitāte ir vienkārša: mūsdienu trīsdesmitgadnieks ar augstāko izglītību, jautāts, kas bija Vilis Lācis un Emīlija Benjamiņa, rausta plecus un izsaka minējumus.

Ķeroties pie Nākotnes kalēja lasīšanas, vidējās un vecākās paaudzes lasītājam būtu jānoliek malā ikviens savs priekšstats vai arī jāļauj saviem priekšstatiem mēroties ar Māra Bērziņa jaunradīto rakstnieka un politiķa dzīves ainu. Abi varianti ir cilvēciski grūti un arī neierasti. Māris Bērziņš līdz šim vispār ir bijis no tiem rakstniekiem, kuri aizrauj, smīdina un liek domāt, bet neliek mainīt paradigmu. Labi, tas varbūt ir mans pārspīlējums, jo piedāvāta netiek gluži paradigmas maiņa, drīzāk rušināšanās pa Viļa Lāča personības dziļumiem. Te nav lielu atklājumu un kaislību, tēlojums drīzāk ir iespaidīgs tieši ar savu ikdienišķumu. Romānā atainoti gan jaunības sapņi un cerības, gan mūža nogales ikdienas konjaka pudele, gan Vili Lāci raksturojoša īsa piezīme par bijušo darba devēju Emīliju Benjamiņu, gan visnotaļ atsvešinātās attiecības ar kolēģiem un ģimenes locekļiem.

Rakstnieks ir veicis rūpīgu Viļa Lāča dzīves gaitu pētīšanu un abi romāna darbības laiki izvēlēti tāpēc, ka ir vismazāk citu aprakstīti. Jaunība, protams, paša Viļa Lāča darbos, bet mūža nogales gan tur iztrūkst. Tā nu Māris Bērziņš ir mēģinājis no rakstiem, dienasgrāmatām, preses izgriezumiem radīt/atdzīvināt vīru, kurš reiz piepildīja savus sapņus, kļūdams slavens, bagāts un ietekmīgs. Vai gluži otrādi – vīru, kurš mūža gaitā nodeva visus savus ideālus.

Tad kāds tas Vilis Lācis Bērziņam ir sanācis? Nīgrs vecūksnis, kaišu nomākts, atceras jaunību, kad vēl sapņoja un ilgojās. Nepiemin savus interesantākos dzīves gadus, darbojas vienīgi šodienā un senā pagātnē. Un tajā Māra Bērziņa aprakstītajā šodienā nedz rakstnieks, nedz romāna varonis neizjūt nekādu dzīves kaislību. Rēni, plakani un bez dzīves garšas viņš velkas no dienas dienā, no notikuma notikumā, ārkārtīgi atsvešināti runā pat par saviem tuvākajiem – sievu un dēliem. Atdzīvojas vienīgi īslaicīgi, parasti brīžos, kad piemin gaidāmu vakara pasēdēšanu ar sievasbrāli un alkoholu, kādas sievietes fiziskos dotumus vai sevis paša augstu novērtējumu darbā. Rodas iespaids, ka viņš ir knapi dzīvs. Tāda marionete, kura kustas pēc inerces, Mārtins Īdens, kurš nav nopircis savu biļeti uz „Mariposa”, palicis dzīvs un kā nebūt dadzīvo dzīvi, kurai nav garšas, krāsas un smaržas. Kaut kādā mērā Bērziņš rāda Vili Lāci šajā elles priekškambara atmosfērā, ļaujot lasītājam sajust: ikviena slikta rīcība prasās pēc soda un saņem sodu. Sirdsapziņas nasta? Tik plakani Māris Bērziņš nespriež. Vadoties no Viļa Lāča dienasgrāmatām, viņš vienkārši ataino dzīvi, kuru nevar apskaust, dzīvi, kādu negribētos nevienam.

Mārim Bērziņam ir izdevies parādīt, ka cilvēka daba nav līdzena, viennozīmīga un paredzama. Ka cilvēks ļoti reti iejaucas un aktīvi piedalās kāda liktenī, ja tas tieši neskar viņa paša dzīvi. Ka gļēvulība piemīt arī tiem, kuri spēj gari un plaši aicināt citus uz varoņdarbiem. Ka ikdienas konformisms nodara vairāk ļauna par atklātu cīņu. Romānā ir epizodes, kurās tiek parādīta klaji zemiska rīcība – kā gadījumā ar Eduardu Berklavu – sniedzot arī skaidrojumu, kā darītājs pats sevi mierina. Šī, manuprāt, ir viena no spēcīgākajām vietām, tāds spilgts vienkāršā nelieša tēls. Viņš jau neko sliktu…

„Nu tā… Šī kritikas druska Berklavam vairs kaitēt nevar, un, ja arī viņš izlasīs, tad, cerams, sapratīs mani un ļaunā neņems. Tagad tik jānobeidz ar ko pozitīvu, un rakstiņš būs sanācis tīri glīts, ar pareizu dinamiku,” (344. lpp.) atklāts ir Vilis Lācis, radot iznīcinošu rakstu vissavienības žurnālam „Partijnaja Žizņ” (Partijas Dzīve). Dažas lappuses tālāk Bērziņš tikpat koši ataino Viļa Lāča reakciju, saņemot E. Berklava skarbo vēstuli. „Tu re, kā!? Ko tādu gan nebiju gaidījis… Es apmelojis? Kā viņš var tik nepatiesi… kāpēc? Jāizlasa vēlreiz …kainisko rakstu… kāpēc kainisko?... Kains nogalināja brāli? Uz ko viņš tēmē? Vai tā viņš mani redz, kā viņa slepkavu? Nē, nu… tas jau ir pār mēru. Vai tik nav sajaucis Kainu ar Jūdu? Ļeņina rakstus viņš pārzina diezgan labi, bet Bībeli diez vai… Varbūt no bēdām sācis lasīt? [..] Tāds viņš ir – dusmās straujš, iekarsīgs, bez apdomas. Ātrumā spēj sarunāt visādas aplamības, pat rupjības, nebūtu jau pirmā reize… Bet pret mani!? Sirds sitas straujāk, būs asinsspiediens sacēlies. Kā viens cilvēks var šitā…” (346. lpp.)

Varoņu ir maz. Maz ir cilvēku, kuri spēj saglabāt cilvēcību, ja apstākļi aicina. Vilis Lācis nav nekāds izņēmums, jaunības ideāli tiek ātri vien iemainīti pret pārticību un ietekmi, un ar katru reizi tas kļūst arvien vieglāk. Cilvēcības saglabāšana ir tēma, par kuru Māris Bērziņš runā gan savā vispopulārākajā romānā Svina garša, gan arī tagad, romānā Nākotnes kalējs, mēģinot atšķetināt – vai un cik lielā mērā Vilis Lācis ir personiski atbildīgs par milzīgajiem zaudējumiem, kurus piedzīvoja mūsu valsts un tauta; kas viņu pamudināja un kāpēc. Māra Bērziņa skatījumā Viļa Lāča agrākie nodarījumi, iespējams, ir tā ēna, kas iekrāso pelēkus viņa mūža gadus, sniedzot lasītājam zināmu gandarījumu un ļaujot nojaust arī autora vērtējumu. Ne velti Vilis Lācis romānā atainots vienīgi kā bikls zaļknābis un gaudens vecūksnis. Tā, it kā pret sirdsapziņu iemainīto gadu nebūtu bijis.

Lasīju arī Viļa Lāča mazmeitas Ilzes Lāces sacīto par šo grāmatu Feisbuka grupā Izcilas Grāmatas. Jā, rakstnieks Māris Bērziņš, rakstīdams par rakstnieku Vili Lāci, nav runājies ar ģimenes locekļiem. Pieļauju, ka šī runāšanās gan arī nebūtu grāmatai ko devusi, jo laikā kad Vilis Lācis mira, viņa mazbērni bija mazi bērni un neviens negaida no maziem bērniem viņu vectēva mūža izvērtējumu. Pieaugot viņi, protams, ir gatavi to paust, īpaši strīdīgu vēsturisku personību gadījumā, jo tas ir pašapziņas un sakņu stiprības jautājums. Te var pieminēt arī Herberta Cukura pēctečus, kuri šo neapšaubāmi duālo personību atceras kā mīlošu tēti, nevis kā avantūristisku bezsirdsapziņas būtni, kas piedalījās vienā no divdesmitā gadsimta lielākajām cilvēku iznīcināšanas akcijām. Rakstniekam ir tiesības savu viedokli veidot pašam un viens no visnotaļ veiksmīgiem paņēmieniem ir censties atšifrēt šo leģendāro, bet neviennozīmīgo personību „no iekšienes”, caur Viļa Lāča dienasgrāmatām.

Pasaules vēsture rāda, ka tālu no savas dabas cilvēks aiziet nevar. Ir bijusi ne vien Bērtuļa nakts vai Salemas raganu prāvas, bet (kā rāda uzsaukumi sociālajos tīklos) tepat ir cilvēki, kas ir gatavi tiesāt un notiesāt ne vien jau mirušus ļaundarību veicējus, bet arī jebkurus līdzpilsoņus, kuru pārliecība par to, kas ir pareizi, ir pretrunā ar viņu uzskatiem. Realitāte, kas rāda, ka ir traģēdijas, kurām lemts atkārtoties. Nevis tādēļ, ka kāds būtu pie kaut kā vainīgs, bet tādēļ, ka cilvēka dabai ir raksturīgi nevis analizēt savas kļūdas, bet meklēt vainīgos un izgāzt savas dusmas pār tiem, tāpat kā mūsu senči reiz izgāza savas dusmas pār koka dieviņiem, kuriem nebija izdevies sarūpēt bagātu ražu vai uzvaru kaujā. Un tikpat raksturīgi ir vēlēties būt bagātam, ietekmīgam un slavenam, pat ja tāpēc ir jāatbrīvojas no kādiem „citādi domājošajiem”. Māris Bērziņš šo realitāti rāda skaudri, bez izskaistināšanas un vērtēšanas. Tieši tāpēc tas ir iespaidīgi.

Kristīne Ilziņa

 

Kristīne Ilziņa (dz. Sadovska) ir literāte, Klāva Elsberga prēmijas laureāte (1996), bērnu grāmatu un daudzu recenziju autore. Skat. stāstu Melnās vistas olas JG297, vasara 2019, un Viešņas, kuras gaidīja peļu ķēniņš JG300, pavasaris 2020.