Jaunā Gaita nr. 307. ziema 2021

 

 

 

Veltai Tomai 40. dzimumdienā (1952. g.) Joņojiet gadi! Gadu desmiti, eita! Kas mūsu Veltai Cilvēku laika mēri? Pārmūžos celta, Garīgiem radiem Viņa smaidīs sēri Pēc simtu gadiem, Jauna un moža – Sēlijas diženā meita. Jānis Jaunsudrabiņš

 

 

 

Anita Liepiņa

 

SĒLIJAS DIŽENĀ MEITA – Velta Toma (1912-1999)

 

Jaunsudrabiņa minētie simts gadi ir aizritējuši. Kas palicis pāri no Veltas Tomas devuma? Visos sava mūža griežos viņa ielikusi pati sevi un atstājusi par to liecību. Pirmais dzejoļu krājums 1943. g., kad dzejniece ir 31 g. veca, iezīmē prātojumus par pasaules iekārtu un sevi pašu. Pirmais dzejolis „Saule”, kas ir... dzīvības lielākais sargs...; otrais, sonets „Minējums”, pārdomas par dzīvību un nāvi, trešais „Ūdens”, par sevi pašu. Saliekot kopā tikai pirmo un pēdējo rindu dzejolī „Ūdens”, var uztvert šī simbola sievišķību un personīgo raksturu: „Es esmu ūdens viļņojošs un dzīvs. /...Viss manī norimst. Rotājos es brīvs.” Jau pirmajā krājumā viņa sevi pieteic kā dzejas mākslas virtuozi rakstot trioletus un sonetus, ko vēlāk viņa sakopo sonetu krājumā Mūžīgā spēle. Pēc savu spēju parādīšanas viņa raksta arī citādās, atraisītākās formās.

Par sevi gan dzejā, gan prozā viņa prot stāstīt vairākās plāksnēs vienā reizē, ieskicējot apkārtni, notikumu, cilvēkus. Savu piedzimšanu viņa novēro no ārpuses:

„Tā esot bijusi neredzēti spalga ziema, sevišķi janvāra mēnesis. Tonakt, kad māte apgūlusi, mani gaidīdama, Lauskis spēris klēts pakšos vienā laidā un ārs bijis baltas mēnesnīcas pilns. Tēvs atreizu reizēm gājis uz aitu stallīti...un pārlūkojis, vai kādai jauneklītei aitai atkal jau nav atskrējis no upes kāds jērs. Tā vienu pakaļ otram zem kažoka pasistus, atnesis un turpat guļamā kambarī pie siltā mūrīša uz segas noguldījis, lai atžirgst un apsildās, septiņus baltus jērus. Īsi pēc pusnakts, starp pirmo un otro stundu, atskanējis un pārkliedzis jēru blēšanu cilvēka bērna pirmais brēciens. Pirmā meita ģimenē, un tā bijusi es, piedzimusi 1912. gada 31. janvārī Neretas pagasta Šausmānu mājās.” ^[1]

Savu skolotāju Viklandu viņa apraksta kā paslinku, jo viņš bieži ļāvis skolēniem vadīt stundas. Mūsdienās vēl joprojām to dara, lai iesaistītu skolēnus. Viņš bija sarīkojis apdziedāšanās dainu sacīkstes meitenēm un zēniem. Viņa raksta: „Kā mēs tās kalām galvā... Mēs meitenes uzvarējām, un Viklands man ielika rokās piecdesmit loksnes Līgatnes pirmo papīru kā pirmo godalgu: es biju zinājusi simt astoņdesmit apdziedāšanās dainas no galvas.” ^[2] Zīmīga godalga nākamai dzejniecei, kas gan savā dzejā dainu formu nav īpaši pielietojusi. Bērnība lauku sētā un agrie skolas gadi Veltai deva zināšanas un izpratni par to, ko tagad saucam par latvisko dzīves ziņu. Ar vilšanos viņa piemin Zeltmata dramatiskos kursus un savu jaunības ieceri kļūt par aktrisi, jo tur viņai viss licies neīsts un veltīgs. Daudz vēlāk, 1964. gadā viņa piedalījās Anšlava Eglīša lugas Ferdinands un Sibilla uzvedumā tēlojot Lelli. Laikam viņa uzskatīja lugu par pietiekam labu, lai vairākus mēnešus pamestu maizes darbu un brauktu ar izrādēm pa Ziemeļameriku.

Otrais pasaules karš Veltu bija smagi skāris, mēs tagad sakām – traumējis. Viņas literārais devums ir šīs traumas izteikšana, kā viņa pati to ir pārdzīvojusi, bez nodevām kādai iedomātai pareizai sabiedrības nostājai. Autobiogrāfiskajā romānā Aldaune viņa atceras savas gaitas kara lazaretē Kurzemē:

„Sanitārie auto ... pieripo viens pēc otra, sanitāri reizē šoferi, atrauj to durvis, izceļ vienas nestuves pēc otrām un nes telpās, guldot ievainotos uz salmu paklāja rindā. Retais no tiem var sēdēt, retais spēj paprasīt nodzerties, retam to drīkst atļaut... Man pa galvu mūjas laikrak­stā lasītie, pašas rakstītie cēlie saukļi par cīnīšanos par katru zemes pēdu, par palikšanu savu uzdevumu augstumos, par dzīvības upuriem dzimtenes labā...” ^[3]

Karavīrus viņa cienīja, bet propagandu nevienam vairs nerakstīja. Grūtos brīžos viņa teicās sev prasām: „Kāds no tā būs labums?” un tad sekoja savai dziļi cilvēcīgai pārliecībai.

Karam beidzoties, Velta nonāk rietumos, bet vīrs Dr. Nikolajs Skuja paliek Latvijā. Viņas tēvs jau kopš 1925. gada ir Kanādā, bet māte palika Latvijā. Tā Veltas mūžs pretrunīgs un sašķelts. Brauciens uz Latviju 1969. gadā nedod stāstu ar laimīgām beigām, jo vīrs ir otrreiz apprecējies. Rakstot, bijšais vīrs kļūs par Cilvēku ar lielo burtu. „Kā tu spēji dzīvot bez dzimtenes? Vaicā Cilvēks. Nekad es to neesmu spējusi.” Pirmajam braucienam sekojuši vēl astoņi svētceļojumi – „. . . un to rezultātā jūtos tā, ka, lai kur arī es vadītu savu uz pusi šķelto mūžu, garā un patiesībā dzīvoju Latvijā, dzimtenē.” ^[4]

Ir cilvēki, kas saprot simbolus, un ir tie, kas visu spēj uztvert tikai burtiski. Veltai Tomai bija spējas izvēlēties simbolus, kas latviešu kultūrā ir piesātināti ar vairākām nozīmēm, kā jau minētie – ūdens un Cilvēks, tā arī –maize, zirgi, uguns, zeme, saule, un pēc pirmā Latvijas apciemojuma tiem vēl pievienojās Lepra: „Kur es biju? Nepratiniet! Es nāku no vietas, kur slimo ar lepru tie, kas tur mirs, jo viņi tur piedzima” ^[5] Par šo pēdējo dzejoļu krājumu Pēc uguns viņa saņem Zinaīdas Lazdas piemiņas fonda godalgu, bet citā trimdas sektorā parādās pret viņu vērstā ažiotāža. Mūža garumā viņa turējās pati pie savas pārliecības, ko viņa pati ir izteikusi šādi: „... bet es esmu sava / pati un viena – / Kad mani sauks vārdā / mana tauta uz savas zemes / es atbalsošos – cilvēks.” ^[6]

 

Veltas Tomas apbalvojumi:

1975 - Zinaīdas Lazdas piemiņas fonda godalga par dzeju krājumu Pēc uguns.

1992 - Velta Toma kļuva par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli literatūrā.

1995 - Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece par nopelniem Latvijas labā.

 

 

Anita Liepiņa ir bijusi Jaunās Gaitas redakcijas kolēģijas biedre kopš 1962. g. Mazputniņa tehniskā redaktore (1960tie). Latviešu Fonda dalībniece kopš tā dibināšanas; LF padomē (1994-2000), priekšsēde (1997-99). Mācījusi skolā latviešu valodu (1970tie). Sarīkojusi, riskējot ar personīgo naudu, Latvijas filmas Nāves ēnā izrādi (1974). Ņēmusi aktīvu dalību kultūras organizācijas „Dardedze Inc.” tapšanā un darbībā līdz pat tās likvidācijai. Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece (2003).

 

 

---

^[1] Velta Toma, Piezīmes par sevi pašu un 33 dzejoļi, kas atgriežas mājās, Likteņstāsti, Rīgā, 1997. 5. lpp. Šīs piezīmes tapušas daudzu gadu garumā, starp 1947. un 1970. gadu.

 

^[2] Turpat, 16. lpp.

 

^[3] Velta Toma. Aldaune, Grāmatu Draugs, Ņujorkā, 1960. 185. lpp.

 

^[4] Velta Toma. Piezīmes... 34. lpp.

 

^[5] Velta Toma. Pēc uguns, dzejoļi 1969-1975 Grāmatu Draugs, 1975.

 

^[6] Velta Toma. Sērdienes spēks, dzejoļi 1963-1968, Grāmatu Draugs 1969, 96. lpp.