Jaunā Gaita nr. 307. ziema 2021

 

Inga Pizāne     KO ES ZINU PAR     Ko es zinu par mammas mammu   Viņa nomira martā. Ceļā no bērēm. Viņai kļuva slikti. Bija dziļš sniegs, pārpalicis no ziemas. Viņu atrada nākamajā dienā. Viņai patika veidot kastītes, šujot kopā apsveikuma kartītes, uz kurām nofotografēti ziedi. Viņai patika ziedi. Dārzs viņai bija. Darba viņai nebija. Viņa mēdza saņemties un kādu laiku nedzert. Nāves dienā viņa nebija dzērusi. Viņa mīlēja citu vīrieti. Atceros, kā viņas mājās ar māsu krāsojām krāsojamās grāmatas. Āra galdu, pārklātu ar vaska drānu. Savas dzīves laikā viņu satiku vien dažas reizes. Viena no tām reizēm bija viņas bērēs. Viņa nomira martā. Mana mamma ļoti raudāja. Es raudāju, jo raudāja mana mamma. Neko daudz es par nāvi nezināju, bet nojautu, ka no nāves neatgriežas. Viņu noguldīja blakus manam vectēvam, kurš bija nomiris pirms gada. Viņa piedzima martā.     Ko es zinu par mammas tēvu   Pēc infarkta puse no viņa ķermeņa bija paralizēta. Viņš strādāja ciema zvēraudzētavā. Darbā ieradās laikā, pat ja iepriekšējās dienās bija dzēris. Viņš bija mierīgs cilvēks, bet bezpalīdzīgums viņu darīja ļoti nervozu. Viņš nevarēja samierināties ar lietām, kas nenotika pēc viņa prāta. Viņš nomira pēc kritiena no krāsns, uz kuras viņam patika sildīties. Vai tas bija nelaimes gadījums? Viņa bēres es atceros spilgti. Tās bija pirmās, ko apmeklēju. Viņu sauca Alfons. Viņš piedzima ziemā. Viņa sievu sauca Eleonora. Viņš viņu mīlēja. Viņiem bija viens bērns. Mana mamma. Viņa piedzima 1965. gadā. Kad viņai bija 30, viņš nomira. Tā bija ziema. Pēc nāves viņš nāca pie mammas sapnī un sacīja, ka sievu ņems līdzi. Pavasarī.         Ko es zinu par tēva vecākiem   Viņiem bija trīs dēli: Vienu 12 gadu vecumā nobrauca mašīna – spēlējot ar draugiem ķerenes autobusa pieturā, draugu vietā viņš noķēra nāvi. Otram 30 gadu vecumā kukurūzas kombains nogrieza roku. Asins zudums bija par lielu, lai izdzīvotu. Trešais – Jānis, mans tēvs. Dzer, dzīvs. Uz ielas satiekot, nepazīst.   Savus dēlus viņi bija sadalījuši: kurš tēva dēls, kurš mātes dēls. Mans tēvs – mātes dēls. Pēc mātes nāves, klimstot pa ielām, atkārto mantru: „Tikai mana māte mani saprata.”   Viņa strādāja sovhozā, vectēvs – par traktoristu. Sitis viņu un dzenājis. Mans tēvs no sava tēva nebij tālu kritis. Reiz cēlis nazi pret manu māti. Tas bija pēdējais piliens. Viņa sakravāja bērnus, un prom. Tēva tēvam par to bij kas sakāms: „Aizlaidās, - tātad par maz tika sista.”   Vecāmāte mana tēva vietā maksāja alimentus – 5 latus mēnesī par mums abām ar māsu. Allaž staigājusi lakatu ap galvu. Melnu kā nepārejoša novembra nakts. Šķiet, ka atceros viņas balsi. Šķiet, ka vairāk neko.         Ko es zinu par mammas dzīvesbiedra nāvi   Viņš nomira pus septiņos no rīta. Par viņa nāvi uzzināju deviņos četrpadsmit. Pa vidu man viņš vēl bija dzīvs. Pēdējais vārds, ko viņam sacīju, bija turies. Tas bija 6 dienas pirms. Paspiedu viņa roku, rokasspiediens bija ciešs, es to iztulkoju kā: „jā, es turēšos.” Pat ja tam neticēju, es ticēju. Viņa miršanas apliecībā iedrukāts nepareizs datums. Tajā teikts, ka viņš mira divas dienas vēlāk nekā patiesībā. (Vai patiesība ir dzīva?) Viņš gribēja dzīvot, tomēr nāvei gatavojās. Garāžu novēlēja manam bijušajam vīram, mašīnu pārrakstīja uz māsas vārda. Viņš allaž sacīja, ka jāprecas 3 dienas pirms nāves, – ar to būšot līdz kaklam gana. Pats ar manu mammu apprecējās 3 gadus pirms savas nāves, lai pēc 30 gadu kopdzīves sakārtotu birokrātiskas lietas. 2 nedēļas pirms nāves viņš mammai palūdza, lai viņam telefonā uzliek soļu skaitītāju. Paiet viņš vairs nevarēja. Viņam bija viena no melnākajām humora izjūtām, ko savā dzīvē esmu sastapusi. Šķita, ka pat bēru dienā viņš varētu piecelties un pēkšņi pateikt: “Bļag, čto ja umer?” „Man jānokļūst mājās,” viņš atkārtoja savas dzīves pēdējās dienās. „Kur ir tavas mājas?” mamma precizēja. „Turpat, kur tavas,” viņš atbildēja. „Manas ir tepat,” viņa teica un piebilda: „Es nekur netaisos.”

 

Inga Pizāne   Divas trauku švammes   Tas bija septiņpadsmitais decembris. Tumša pēcpusdiena. Ziema jau bija paguvusi sākties un līdz ar ziemu – sajūta, ka tā būs nebeidzami gara. Kā mana tāvakara nomāktība, kā nogurums, kuram neredz ne galu, ne sākumu. Sapratu, ka steidzīgi jāvelk apavi. Jo, pirmkārt, maniem zābakiem ir sarkanas šņores. Vispār maniem zābakiem ir dubultas šņores – melnas un sarkanas, bet skaidrs, ka es nopirku zābakus sarkano šņoru dēļ. Melno varēja arī nebūt. Bet bija. Otrkārt, apavus es pirku Tērbatas ielā, rudenī, kad ārkārtas situācija numur divi vēl nebija sākusies. Viss vēl bija vaļā, un tikko noskanējušas Dzejas dienas. Atceros sevi, ieejam apavu veikalā, ieraugām tos zābakus ar sarkanām šņorēm un paskatāmies uz cenu. Ko lai saka, - cena diez ko poētiska nebija, bet! Es tai dienā jutos diezgan drosmīga. Katrā ziņā gana drosmīga, lai pajautātu pārdevējai, vai viņi gadījumā nedod kādu atlaidi dzejniekiem. Goda vārds, tā arī pajautāju. Pārdevējai mans joks, kas nemaz nebija joks, tik ļoti iepatikās, ka viņa iedeva 10 eiro atlaidi. Es biju sajūsmā, es to izstāstīju visiem, pat Ditai Rietumai. Patiesībā es tos zābakus būtu pirkusi arī bez atlaides, - šaubu nav, bet! Es vienkārši meklēju piedzīvojumus, es biju vaļā, dzīve bija vaļā un veikali – ārkārtas situācija numur divi vēl nebija sākusies. Es gāju uz kino, cilvēki gāja uz kino, es kafejnīcā dzēru kafiju. Nekādu uzrakstu uz veikalu durvīm „sakarā ar šo bezsakaru esam ciet” vai tamlīdzīgi. Un tad es attapos septiņpadsmitajā decembrī, piespiežot sevi vilkt apavus un iet. Nezinot, kur iešu, bet zinot, ka jāiet. Zinot, ka iešana ir vienīgais veids, kā iziet no domas par garo ziemu, kas nekad nebeigsies. „Inga, šņorē ciet, pogā ciet, ģērbies, ej,” es sev teicu un spēru sevi laukā pa durvīm, - jā, iekšā tajā tumšajā ziemā, bet tur vismaz bija svaigs gaiss, un tieši to vajadzēja manam prātam. Tumšā, melnā virsjakā ar kapuci, melnās biksēs un melnos zābakos es iegāju tumšajā ziemā, un redzamu mani padarīja tikai manas sarkanās šņores, bet – ko lai dara, - es gāju. Izgāju mājai ap stūri, nonācu līdz luksoforam un gaidīju zaļo gaismu. Varbūt tāpēc, ka gaidīju, varbūt tāpēc, ka sala rokas, es tās ieliku tajās divās virsjakas kabatās, kurās parasti nelieku, un viena no manām rokām, - mana labā roka sataustīja kaut ko no vienas puses mīkstu, no otras – rupju. Es izvilku laukā. Tās bija divas trauku švammes. Oranža un dzeltena. Tai pašā brīdī iedegās zaļā gaisma, un es sāku gandrīz histēriski smieties, es smējos līdz asarām, gandrīz aizmirstot, ka jāšķērso zebra. Šoferi, kas pie savas sarkanās gaismas gaidīja zaļo, droši vien nodomāja, ka esmu pa pusei jukusi vai pat līdz galam. Smejoties viņiem visiem paskatījos tieši acīs. Cik nu viņu tur bija. Tagad mani redzamu padarīja ne tikai manas sarkanās šņores, bet arī mani smiekli. Tie nāca man līdzi tur, vēl nebija skaidrs, kur. Es vienkārši gāju un smējos. Gandrīz vai nodomāju, ka viss, mans mērķis ir izpildīts, ar savu noskaņojumu esmu tikusi galā, varu iet mājās. Tik vien vajadzēja, kā kabatā uztaustīt divas trauku švammes. Bet, nē, es domāju. Jāpastaigā vēl, jāpaiet kāds gabals, kas zina, kur tādā vakarā var nokļūt. Smieklu histēriskā šalts nolēma man sekot. „Labi,” es tai teicu, „aizejam uz Rīgas Mazāko galeriju, varbūt tur kāda laba izstāde.” Aiz loga salūts. Ne tajā septiņpadmitajā decembrī, bet tagad, divdesmit trešajā marta vakarā, kad rakstu šo stāstu, ko var droši dēvēt arī par gadījumu no dzīves vai par divām švammēm no dzīves. Šis mazstāstiņš bija iesākts jau tovakarpat manā dienasgrāmatā, bet pārvērst to nopietnākā gabalā mani iedvesmoja Introvertu kampaņas radītāja Una Rozenbauma, kura tviterī ierakstīja, ka mēteļa kabatiņā atradusi buljona kubiciņu. Tad es pastāstīju viņai par savām trauku švammēm. Izklausījās, ka viņa ir ieintriģēta. Man radās sajūta, ka šis stāsts jāizstāsta plašāk. Tāpēc rakstu. Tātad. Es, mani smiekli, trauku švammes un sarkanās šņores nonākam līdz galerijas skatlogam, un mums priekšā ir zārkveidīga instalācija ar mirgojošu uzrakstu „tūlīt”. Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna darbs. Vienkārši izcila laikmeta pulsācija. „Tūlīt, tūlīt, tūlīt.” Stāvu kā nohipnotizēta un skatos uz to „tūlīt”. Šņores jau sāk salt, bet es viņām saku: „Pag, tūlīt iesim!” Stāvu un domāju par visiem saviem un visiem mūsu „tūlīt”. Pirmkārt, jau pandēmijas sakarā: tūlīt beigsies ierobežojumi vai tūlīt tie mīkstināsies, vai tūlīt tie pastiprināsies, tūlīt viss ies uz labu, tūlīt viss mainīsies, tūlīt viss atgriezīsies vecajās sliedēs. Figu, nekā. Ir otrā pandēmijas gada divdesmit trešais marts. Nekas nav atgriezies, izņemot frizētavas, bet es vēl neesmu tikusi līdz savai. Audzēju matus garus kā ziema, kā pandēmija. Vienubrīd jau aizdomājos, ka varētu nogriezt līdz nullītei. Tūlīt, ha! Un tad man sāk birt asaras. „Tūlīt,” es saku. Nezinu vairs – šņorēm vai švammēm. „Tūlīt, es paraudāšu un iesim.” Par ko raudu? Par švammēm? Mana histērija beidzot atbrīvo ceļu uz patiesajām emocijām. Švammes. No kurienes cilvēkam kabatā švammes? Nē, es tās nepirku veikalā, nē, es tās nepaņēmu no mājām. Švammes ir no mammas dzīvesbiedra lauku mājām. Viņš nomira divdesmit astotajā novembrī, sestdienā. Septiņos no rīta. Mamma nolēma man ļaut mazliet pagulēt un paziņoja par viņa nāvi deviņos. Saģērbos un traucos pie māsas, lai brauktu pie mammas uz Latgali. Kad ieradāmies, viņš jau bija kapličā. Nākamajā dienā ar māsu un mammu aizbraucām uz viņa lauku mājām – piekārtot un savākt dažas mantas. Lūk, no viņa skapīša paņēmu sev divas trauku švammes, ūdens filtru un baltkrievu cigarešu paciņu. Viņš bija baltkrievs; ar ļoti asu, jancīgu, ironisku un melnu humora izjūtu. Šķita, ka pat bēru dienā viņš varētu piecelties un pēkšņi pateikt: „Блять, что я умер?*” Par to es uzrakstīju dzejoli, bet ar māsu veidojām arī viņa izteicienu un dialogu kolekciju. Man, piemēram, telefonā ierakstīts šāds dialogs: Viņš: Что делаешь? Es: Я медитирую. Viņš: Что это? Es: Это когда стараешься ни о чем не думать. Viņš: Это разпиздайство называется, а не медитация.**   Švammes man no viņa, jā. Mantojumā, mūžīgā piemiņā. Vienu, tiesa gan, sāku jau lietot. Nolietojusies galīgi jau, bet roka neceļas izmest. Par otru vēl padomāšu. Cigaretes? Vispār nepīpēju, bet Jaunajā gadā dūmu ievilku. Par viņu, par švammēm, par dzīves trakumu – lai tas svētīgs un radošs!   Lūk, un es stāvu pie tās zārka instalācijas ar uzrakstu „tūlīt” un domāju, ka ir pagājušas 19 dienas kopš viņa nāves. 19 dienas manā kabatā stāvējušas šīs švammes, kas septiņpadsmitajā decembrī mani noveda līdz smiekliem un asarām. Tūlīt es iešu mājās un turpināšu dzīvot. Tikai ļaujiet man drusku paraudāt. 1     * Bļaģ, es ko – nomiru? (krievu val.) **Ko dari? Meditēju. Kas tas? Tas ir, kad mēģini ne par ko nedomāt. To par blēņām sauc, ne meditāciju. (krievu val.)