Jaunā Gaita nr. 307. ziema 2021
Jura Kronberga pēdējais dzejas krājums
Juris Kronbergs. Debesīs Dievs bīda mēbeles. Dienas Grāmata, 2021.
Guntars Godiņš un apgāds „Dienas Grāmata” ir sarūpējuši vērtību, kas nav vārdiem aprakstāma, drīzāk izsakāma emocijās, smeldzē – izcilā dzejnieka Jura Kronberga (1946 - 2020) vēl vienu dzejas krājumu, kas tiek izdots, viņam pašam dzīvē to nepieredzot.
Līdzcilvēku sakārtoti krājumi pēc dzejnieku nāves tiek uztverti īpaši trausli, kaut vai atceramies Klāva Elsberga Velci, tēti (sakārtojusi Irēna Auziņa, 1989), arī citus... Nereti sastopamies ar vārdiem, kādus priekšvārdā emocionāli ir ierakstījis Jura Koronberga dzejas grāmatas Debesīs Dievs bīda mēbeles sakātotājs Guntars Godiņš: „iespējams, ka šis ir spēcīgākais viņa dzejoļu krājums”. (7. lpp.) Jā, krājumu veido spēcīgi teksti. Tomēr es iepriekš teiktajam tiecos piekrist citu dzejnieku pēcnāves krājuma sakārtojumu kontekstā, tomēr, ja ir runa par Jura Kronberga dzeju, sajūtās es šo krājumu vairāk uztveru kā divu izcilu dzejoļu ciklu – Varg Enögd / Vilks Vienacis (1996, izd. „Minerva”, Dzejas dienu balva, 1997) un Uz balkona (Uz balkona / bet ja visu laiku – dubultkrājums, izd. „Dienas Grāmata”, 2016, Latvijas Literatūras gada balva, 2017) papildinošu piesātinājumu, kuros veldzēties kopā ar pamatkrājuma dzejoļiem. Jā, man sev jāatzīst (protams, tās ir manas emocionāli subjektīvās sajūtas), ka es nespēju pirmo divu daļu dzejoļus lasīt kā atsevišķa krājuma sastāvdaļas...
Trešo krājuma daļu veido dzejoļi, to uzmetumi, kas tapuši dzejniekam jau mītot Latvijā (2017-2020). Juris Kronbergs vienmēr ir bijis prasīgs un kritisks pret saviem tekstiem (vismaz dzejnieka paustais mūsu sarunās par to liecināja), līdz ar to trešo krājuma daļu es lasīju it kā atšķirot jaunu dzejnieka daiļrades lappusi, gluži kā viņš, kad Latvijā atšķīra savas dzīves pēdējās lappuses. No šīs nodaļas dzejoļa „Kā no dziļa miega” (54. lpp.) Guntars Godiņš arī izvēlējies emocionāli ļoti precīzo, priekšnojautu piepildīto un emocionālo krājuma nosaukumu Debesīs Dievs bīda mēbeles.
Vilka Vienača tēlu dzejniekam piespēlēja dzīves situācija, kad Jurim Kronbergam bija jāiet uz acs operāciju, pēc kuras ilgāku laiku bija jābūt pie miera. Tā arī radās Vilks Vienacis – savrups, paradoksu un ironisku, pat skarbu atziņu piesātināts paliekošs liriskais tēls latviešu literatūrā. Krājumā Debesīs Dievs bīda mēbeles Vilks Vienacis turpina būt, „viņš atgriežas no iedomas par neatgriešanos / tā nav neatgriezeniska / tā nav pat nepagriežama viņš domā”, un dzīvo katrā no mums, it kā gaišredzīgi pārlaicīgi pareģodams mūsu šībrīža izjūtas, kad „ja sadzīvosi ar sevi viss beigsies labi // krauklis bezbēdīgi saka / dzīvosim redzēsim” („Vilks vienacis atgriežas”, 14. lpp.), „[..] solījums par gaismu / neizbēgami nešpetns un necaurredzams” („Vilks Vienacis janvārī”, 13. lpp.).
Man subjektīvi ļoti vienmēr uzrunājis ir dzejoļu cikls Uz balkona. Sākot jau no pirmā dzejoļa, cikls pārņem savā varā. Dzejoļu cikla epicentrā ir balkons – objekts, no kura raugoties, dzejnieks redz pasauli, gan arī savu domu / izjūtu / emociju / zināšanu pasauli, to visu ierakstot psiholoģiski dziļās un eksistenciālās dzejas rindās. Otrajā dzejas krājuma Debesīs Dievs bīda mēbeles nodaļā „Netālu no balkona atrasts” ievietotu dzejoļu nav daudz, tomēr arī šī nodaļa noteikti ietiecas balkona cikla poētikas turpinājumā, piemēram, „balkons man jautā: kā tev iet? / es atbildu: kas tev par daļu / balkons: vai tu neesi labā omā? / es: nē es esmu labojamā omā / balkons: ko tu labo? / es: pagātni / balkons: uzlabo? / es: jā / balkons: vai pagātni var uzlabot? / es: nezinu vismaz var cerēt ka nākošreiz būs labāka”. (43. lpp.) Balkons ir līdzsvara noturēšanas un arī riskanta balansa vieta; no balkona var pārredzēt vai arī uz tā redzams pats refleksiju avots; balkons ir telpa, kurā noris liriskā varoņa un pasaules simbioze. Dzejoļu ciklā un arī šī dzejas krājuma otrajā nodaļā autors skaudri atklāj mūsdienu cilvēka dilemmu ikdienā, proti, būt sociāli aktīvam, taču vienlaikus arī neizbēgami vientuļam.
Trešā nodaļa „Dzejoļi, pusdzejoļi, uzmetumi... (2017-2020)” asociējas gandrīz pat ar tādas kā dienasgrāmatas pierakstiem, īpaši eksistenciālas refleksijas par atcerēšanos, saknēm un atmiņām ir tapinātā piecdaļīgā dzejoļa „Atmiņas par sākumu” („vēlāk es atvilku elpu / vēlāk meklēju savus kaimiņus / savus priekštečus pēctečus (III daļa, 62. lpp.), „laiks laikam iet uz priekšu / bet man liekas / ka es laika šūpolēs šūpojos / laika ratā griežos / pa laika spieķiem ķepurojos / tiecos tikt tuvāk tā tumšajai asij”( IV daļa, 63. lpp.). No dzejnieka pēdējiem dzejoļiem strāvo šo gadu aktualitātes: Jura Kronberga pārcelšanās uz Latviju (dzejniekam ir bijusi iecere veidot dzejoļu ciklu „Atradumi jurģu laikā”), novērojumi Latvijā, bēgļi, pandēmija, slimības elpas tuvums. Īpaši smeldzīgi ir lasīt dzejoļus, kuros Juris Kronbergs sajūt savu dzīves / nāves sliekšņa drīzu pārkāpšanu un atvadās no mums: „neesmu uztraucies par to / ka beigas daudz tuvāk nekā biju iedomājies / varbūt esmu mierīgs varbūt esmu šokā / varbūt esmu neziņā par to kas tagad darāms” (92. lpp.), „es tikai eju un eju aizvien tālāk projām no jums visiem / un tā darot es pietuvinos arvien vairāk // līdz neredzams saplūstu ar jums un visiem citiem / tiem kas caurstaigājuši manu dzīvi / kā lietotu mantu veikalu”. (94. lpp.)
Lasot Guntara Godiņa sakārtoto Jura Kronberga pēdējo krājumu Debesīs Dievs bīda mēbeles nepameta vīzija / sajūta, ka dzejnieks ir tepat blakus un kuru katru brīdi atkal uzdzirksteļos viņa humors vai uzrunās viedais skatiens. Iedziļinoties krājumā, es it kā dzirdēju nevis sevi klusībā, bet dzejnieka balsi, kurš tikai viņam raksturīgajā balss tembrā lasa šos dzejoļus un uzsmaidot uz atvadām teic: „Gan jau atkal tiksimies / gan jau atkal / kad pagātne atkārtosies ne tikai sapņos / bet mūsu acu priekšā”. (121. lpp.)
Sandra Ratniece
Sandra Ratniece ir JG literatūras redaktora vietniece.
Skat. arī viņas dzejoļu kopas Ozola atspulgā,
JG nr. 298, rudens 2019, un Pandēmijas laika piezīmes, JG nr. 303, ziema 2020. [red.]
