Jaunā Gaita nr. 307. ziema 2021
Jura Helda harmoniskais eksistenciālisms
Juris Helds. Svētījiet maldugunis. Zvaigzne ABC, 2020.
Septembrī, neraugoties uz dažādiem ierobežojumiem pandēmijas dēļ, izskanēja kārtējās Dzejas dienas. Juris Helds lasīja dzeju pie Raiņa pieminekļa. Tas bija fascinējošs un izteiksmīgs priekšlasījums. Citi teiktu – nav nekāds brīnums, jo Jura Helda mūžs saistīts ar Valmieras teātri. Jā, protams, bet viena lieta ir lasīt cita autora tekstu, bet pavisam cita – savu, kas domās un emocijās izauklēta. Aizejot mājās, izņēmu no plaukta 2020. gadā izdoto Jura Helda dzejas krājumu Svētījiet maldugunis un pārlasīju. Elegantā grāmata (Lilijas Dineres vāka dizains) tika izdota pandēmijas laikā, tādēļ tās ceļš pie lasītāja aizsākās klusu. Bet dzeja nenoveco, tādēļ padalīšos savās refleksijās gan par šo krājumu, gan Jura Helda dzeju kopumā.
Jura Helda (1942) pirmā publikācija – dzejas kopa tika publicēta 1967. gadā laikrakstā Literatūra un Māksla, taču debijas krājums Naktsputna testaments iznāca tikai pēc desmit gadiem – 1977. gadā. Krājums bija notikums, tas ietekmēja, uzrunāja daudzus. Tapuši arī pētījumi par Jura Helda dzeju, tādēļ minēšu vienu no tiem, proti, literatūrzinātnieka Edgara Lāma viedokli apcerē „Klusā daba ar Juri Heldu” (Latviešu dzejnieku portreti, 2007), jo piepulcējos asredzīgajam Jura Helda poētikas raksturojumam. Edgars Lāms raksta par sirreālisma, simbolisma, impresionisma, eksistenciālisma un romantisma stīgu impulsiem Jura Helda dzejā, kā arī akcentē spilgto dzejas muzikalitāti un gleznieciskumu, un uzsver, ka dzejnieka dzejas poētika piesātināta ar pārsteidzošām metaforām. Ne velti Juri Heldu dēvē par sirreālisma poētikas aizsācēju latviešu dzejā.
Mūsdienu lirikā vairs nav „stilīgi” lietot atskaņas, visi cenšas izvairīties no klišejām, taču atkal jāteic, ka lietota atskaņa vai klišeja nebūt uzreiz nenozīmē banalitāti. To apliecina arī Helda daiļrade. Jā, protams, ir jāuzmanās nepārkāpt trauslo labas poētikas un banalitātes robežu. Tādēļ vēlos bilst, ka krājuma Svētījiet maldugunis dzejoļu atlase varēja būt mazliet pārdomātāka, lai krājuma noskaņa būtu viendabīgāka un poētikas spriegums vienmērīgāks. Tomēr arī šī iebilde ir izteikta tikai vēlmes formā, jo kopumā arī šajā krājumā var atpazīt Jura Helda radošo rokrakstu un tā dziļumā, asredzībā, noskaņā, eksistenciālās pārdomās un sapņa vīzijās iespējams veldzēties ar prieku.
Dzejas grāmatas Svētījiet maldugunis centrā ir simboliskais malduguns tēls („Ja nodzisīs tās maldugunis / un viņu brīnums pazudīs, / mēs aizklīdīsim bezsejībā / un vēl jo svešāks lietus līs” (12. lpp.)). Tas ir vadmotīvs, kas caurvij visu krājumu, un tverts spriegā eksistenciālisma alūziju noskaņā. Tāpat Juris Helds palicis uzticīgs mūzikas klātesmei tekstos, un dzejniekam arvien ir ko teikt par tādām eksistenciāli filozofiskām kategorijām kā esamība, eksistence, atskārsme, vientulība, tukšums („Nāc, iedzersim reiz, vientulība, / par to, ka satikāmies mēs, / par to, ka vairs ar neziņu / nav jāiet paslēpēs...” (70. lpp.)).
Dzejniekam ir bijis un ir vēl arvien būtiski izzināt radošumu, radīšanas procesu, atrodoties gan tā meklējumos, gan arī jūtot gandarījumu par atraduma atklāsmēm („Šai tumsā esi kungs / (un – un dzejniekam tā būt!) / bet Vārda noslēpumi / bij tikai jāsajūt” (67. lpp.)).
Juris Helds savā daiļradē palicis uzticīgs zināmam simbolistu paņēmienam, proti, simbolus (vai citādi dzejniekam būtisku dzejoļa domas atklājēju – nosaucējvārdu) tekstā akcentēt ar lielo burtu, tādējādi nepārprotami lasītājam signalizējot par dzejoļa atslēgas vārdu. Vai šis paņēmiens sevi attaisno... Šķiet, ka ne vienmēr, taču ir dzejoļi, kuros šāds akcents jēdzienam piešķir lielāku poētisko grodumu, nekā tad, ja tas būtu rakstīts ar mazo burtu („Pa nezināmu ceļu ejot / es gāju pretī nezināmam / [..] un brīžam likās man / ka ceļš jau beigties sāk / [..] un nezināmajam tad teicu: / – Es gāju meklēt Dzeju” (91. lpp.).
Jura Helda dzeja ir noskaņu dzeja, tā valdzina, jo atšķirībā no citiem eksistenciālistu tekstiem, tā nav depresīva, bet gan gaiša un harmoniska, tādēļ vēlos vilkt noskaņu un dzejnieka motīvu paralēles ar Antuāna De Sent-Ekziperī raksturīgo harmonisko eksistenciālismu „Mazajā princī” (lietuviešu literatūrpētnieka Silvestra Gaižūna piedāvātais eksistenciālisma paveids). Kā nu ne, jo: „Svētījiet maldugunis, / kas no maldiem brīvas, / tik kādreiz atspīd nestundā / bezgalīgi dzīvas”. (94. lpp.)
Sandra Ratniece
Sandra Ratniece ir JG literatūras redaktora vietniece.
Skat. arī viņas dzejoļu kopas Ozola atspulgā,
JG nr. 298, rudens 2019, un Pandēmijas laika piezīmes, JG nr. 303, ziema 2020. [red.]
