Jaunā Gaita nr. 307. ziema 2021

Divpretstatu labirintos

 

Dace Micāne-Zālīte. Zalktenes divas saules. Autores izdevums. Atbalstījis Latviešu Fonds, 2021

 

Dzejniecei, dramaturģei, scenāristei un folkloristei Dacei Micānei-Zālītei (1964) dzejas krājums Zalktenes divas saules ir otrā dzejas grāmata. Viņas debijas grāmata – dzejas krājums Vāveru gane izdota pirms desmit gadiem ASV.

Dzeja ir visintīmākais no literatūras žanriem, un dzejā visvairāk atkailinās autora personība un nereti tiek apdzejotas norises viņa personīgajā dzīvē. To apliecina arī Daces Micānes-Zālītes dzejas krājums, kuru ievada norāde, ka grāmata veltīta dzejnieces vīram, pēc profesijas bērnu ārstam no Bostonas – Edvardam Egilam Zālītim. Turpat izgaismojas arī dzejnieces lepnums un prieks, ka viņu ģimene ir atgriezusies Latvijā. Uz aizmugurējā vāka dzejniece neslēpj, ka grāmata ir biogrāfiska cikla noslēgums. Šāds grāmatas uzstādījums arī attaisno un izskaidro tajā ievietoto tekstu dažādību un iemeslus, kādēļ tie radīti.

Grāmata kārtota sešās nodaļās: „Gadskārta”, kurā ar refrēna vārdu „pavadīju” iesākas liriskās varones izjūtas ik mēnesi gada garumā („Pavadīju jūniju. / Vasaras garajos vakaros / Kā brunčos var ieķerties / Priekā un dziedāt” (13. lpp.)), Zalktenes divas saules, kurā dominē divu zemju un kultūru pretstatījums („Jums Amerika atvērta kā bizoņādas ģērēts tīstoklis, / Mums bērzu meijas, izlaidumi, stārķu mājoklis / Un dzeltenrapšu lauku saules spogulis” (28. lpp.)), un šajā nodaļā tiek izkliegta arī svešumā mītošu latviešu sāpe: „Sapnis par Latviju pie dzīves, pie jēgas mūs / notur” (34. lpp.). Līdzīgs emociju vilnis ir nodaļā „Četras puses”, savukārt nodaļā „Raksti dzintarā” ir cikls – veltījums sieviešu korim „Dzintars” 70. gadu jubilejā. Nodaļā „Zvani pilsētā” ienāk urbānie motīvi, bet noslēdzošajā nodaļā „Vārdotāja” iekļaujas vairāki veltījuma dzejoļi. Izdevuma vērtība ir tā noformējumā. Sandras Strēles ilustrācijas ne vien padziļina tekstu, bet tās pat autonomi no teksta gribas uztvert kā vizuālu stāstu par zalktenes divām saulēm. Daces Micānes-Zālītes dzejas rokrakstu raksturo ne vien folkloras un mitoloģijas izmantojums, bet arī bagātīgs krāsu epitetu lietojums („Bērzi izaicina ar kailumu / violetos matos” (10. lpp.), „Trompešnarcise / Dzeltenā naktskreklā” (10. lpp.) u.c.).

Divas saules – šis motīvs arī caurvij dzejas krājumu: spožais spīdeklis ir dzejnieces divpretstatu labirints, divas zemes, divi pretpoli, un liriskā varone nepārtraukti atrodas izzināšanas un meklējumu laiktelpā.

Dace Micāne-Zālīte ir izvēlējusies lasītājiem paskaidrot krājumā lietotā saules simbola nozīmi, proti: „Par ko stāsta dzeja ar simbolisku divu sauļu piesaukšanu? Viena saule – bez ģeogrāfiskām robežām valodas ainava. Otra saule – sakrālā ainava, kura stāv pāri laika un laikmetu zīmēm – tur smilga zied sudraba ziedus.” Tālāk autore skaidro, ka Zalktenes tēls ir aizgūts no tautas pasakas „Zalkša līgava”, un turpinās padziļinātāks skaidrojums, ka „mūsdienu pasaulē tā ir māte, kas savus bērnus audzina svešā pusē, bet saviem bērniem māca piederību dzimtai un zemei. Tā ir 21. gadsimta sievietes pasaule [..]”. Te nu gribētos dzejniecei oponēt divos aspektos. Pirmkārt, dzejniece par zemu novērtējusi lasītāju, šādi sīki un smalki izstāstot, ko būs ieraudzīt šajās dzejas rindās. Ļaudis, kuri mūsdienās lasa dzeju, nav muļķi un zemtekstu, kā arī latviskos kodus un simbolus tomēr zina un uztver. Drīzāk šādi paskaidrojumi liecina par autores nedrošības sajūtu tapt lasītāju nesaprastai un nesadzirdētai. Otrkārt, ne tikai mūsdienu pasaulē, bet visos laikos, arī 19. gadsimtā un Otrā pasaules kara izskaņā, mūsu tautieši svešumā saviem bērniem ir centušies ieaudzināt mīlestību gan pret savām saknēm, gan pret senču zemi, kā arī mācīt latvisko dzīvesziņu.

Krājuma tapšanas komandā acīmredzot nav bijis pieaicināts dzejas redaktors. Vismaz grāmatas pasīte par šādu profesionāli klusē. Diemžēl dzejas redaktora spalvas trūkums izgaismojas arī tekstos. Krājums apliecina to, ka dzejniecei ir sava individuāla dzejas balss, tomēr liels vēlējums ir atrast un sastrādāties ar dzejas redaktoru, lai nākamajā krājumā lasītājs varētu vairāk sajust autores dzejas balsi, kas piesaista un ieintriģē ar folkloras / mitoloģijas un mūsdienīguma simbiozi. Dzejas redaktora iesaiste palīdzētu novērst arī šiem dzejoļiem raksturīgās klišejas un citas koriģējamas lietas, kā arī pārlieku lielu patosu un piepaceltas emocijas, kas kopnoskaņai piešķir sentimentu, un šis aspekts savukārt brīžiem balansē uz salkanības robežas. Neiztrūkstoša autores dzejā ir arī tradicionālo artefaktu, mentefaktu un toponīmu piesaukšana. Bet ar to vien ir par maz, lai es šīm emocijām noticētu un lai mani kā lasītāju pārliecinātu.

 

Sandra Ratniece

Sandra Ratniece ir JG literatūras redaktora vietniece.
Skat. arī viņas dzejoļu kopas Ozola atspulgā,
JG nr. 298, rudens 2019, un Pandēmijas laika piezīmes, JG nr. 303, ziema 2020. [red.]