Nolemtās
Manas debesis, manas –
nolemtas, neapjaustas...
Un kas tad ir viņās,
ka iestigt tik dziļi
ar trīsošu skaņu, tik kautri un tīksmi
vajag,
un kaut kur ir varavīksne.
Nesauc mani lejā.
Nelikšu rokas uz taviem stiprajiem pleciem
un neļaušu izcelt pa debesu logu
savu augumu, matus un glāstus.
Nepārvērt to par joku,
nesauc.
Tavas zeķes ir cauras, es redzu, jā redzu –
no augšas ar puķēm tās piebēršu pilnas.
Lai zied,
un varbūt lai pašas uz debesīm iet.
Zinu, vienmēr
tavas lūpas ir maiguma izslāpušas,
bet te pārpārēm avoti urdz –
pat skumjas,
spārngalus iemērkušas,
par viendienītēm uz zemes spurdz.
Ziedēs, drīz ziedēs –
raisīsies vaļā
uz saulrietu ziņkāras acis,
un neskūpstīs pirmajā naktī viņas neviens.
Tā nebūs zemes daļa.
Un kas tad viņās ir tāds...
Vāvere
Cik viegls tapa priedes zars, kopš vāvere
to iešūpoja paralēli vējam. Un mazais augumiņš kā
rūsgans zemes zieds,
uz sēklu tiekdamies,
vēl pakavējās debesīs
un izvēlējās
sev sapni... Tagad nomods kavējas.
Vien pienaina un palsa gaisma
te pārpludo, un kaut kas zaļš
un ass man iedur sakarsušā pierē.
Es vāvere. Ne sapnī vairs, bet kokā,
un zara gals
ir pārāk lokans.
Nianse
Putns, nejoko ar mani!
No tumšzilu spārnu vēdām
pār galdu, pie kura mēs sēdam, pārskrien ēna. Un
tikai.
Un aiztek kā smiltis caur izplestiem pirkstiem
debesu nojausmas, mūžības dzirkstis
pār to galdu, pie kura mēs sēdam, tikai nianses,
tikai ēnas
no tumšzilu spārnu vēdām...
Ak, nejoko jel ar mani,
Putns!
Rītausma
Vienīgā stunda šai pasaulē,
kuru piepildīt mūzika nevar
/ tikai tā, kas no dvēseles nāk /,
kurā neieskrien putna kliedziens,
rāma atgaisma neieslīd, –
sākuma brīdis ar nojausmas smaržu-
balts rītausmas piens,
kur šūpoties, kamēr
no dienas dzīvs sauciens augumā tirpst.
Sapnis
It kā balts gulbis skrēja pret vēju,
it kā caur lapotni mirklīgi saulstari krita,
it kā mani kāds sauca... Es sadzirdēju
un iebēgu papeles ziedā tai rītā.
Un iebēgu smaržā, un iebēgu vējā,
un aizziedējos līdz sakņu galiem.
... bet pāri vēlreiz balts gulbis skrēja,
un mani kāds sauca. Nenosalis.
|