Jaunā Gaita nr. 307. ziema 2021

 

 

Dace Vīgante Fragments no romāna Romantiķis   Visspilgtāk atceros dzeloņdrātis. Sēta ir sanaglota no koka dēļiem. Aiz tās ir vēl viens žogs, augšpusē tam visapkārt vairākām kārtām kā ērkšķu vainags vijas drātis. Te es tupu katru dienu. Ja piespiežas ar pieri skabargainajām dēļu šķirbām, var vērot ielu. Tikai dzelkšņu čemuri traucē saskatīt ārpusē ritošo dzīvi skaidrāk. Šeit mani neviens neaiztiek. Nav sajēgas, kas par datumu. Zinu, ka ir 1950. gads. Pavasara vēl nav. Kokiem lapas nav izplaukušas. Bet varbūt jau ir. Tie daži koki, ko redzu, ir pelēki un varbūt nekad vairs nezaļos. Ir auksts. Man ir vienpadsmit gadi, varbūt jau divpadsmit. Neatceros, ka būtu tos svinējis. Te neko nesvin. Ja nu vienīgi Mуха un Орел [„Muša” un „Ērglis”] savas īslaicīgās uzvaras. Taču arī viņi, man šķiet, īsti tās nesvin. Kā var svinēt to, kas notiek katru nakti. Tad nu es te tupu zālē, trūdos, sniegā, vienalga. Vienu sarūsējušo, saliekto, aso dzelksni turu saspiestu saujā. Gribu just drāšu čemura metāla adatas. Naktīs es sitos par Mušu, jo esmu iedalīts guļamtelpā pa labi. Mūsu apvienotās bāreņu – baņģugu bandas atamanam pāri krūtīm uztetovēta liela, zila muša. Viņam ir sešpadsmit. Pēc viņa komandas mēs, pārējie, ar slapjiem, mezglā sasietiem dvieļiem ejam slaktēt ērgļus. Man neviens neprasa, vai gribu. Visi iet. Man arī jāiet. Otrā banda guļ telpā pa kreisi, viņu atamanam pāri krūtīm izpleties ar zilu tinti un adatu iebakstīts ērglis. Par nakts kautiņiem sods arī ir kāviens, tikai no uzrauga. Tā ka vienalga. Pa īstam mūs vieno tikai bezvecāku zīmogs, ko lielākoties uzspiedis karš un izsūtīšanas. Lieku ēdiena bļodiņu es nekad vairs nedabūšu, nevarēšu iemest mutē kādu nožulītu kartupeļa gabaliņu, kad neredz bargā ķēkša ar taukaino lupatu priekšauta vietā. To, kāpēc es skaitos smalks perdelis un neesmu iemācījies mizot kartupeļus kā godīgs cilvēks, kā viņa sodās, nezinu. Mizoju platām mizām, kā Memmīte mūsmājās darīja. Tās viņa vēlāk nesa cūkām uz kūti. Vēl neesmu pabeidzis savu dežūru, kad ķēkša uzsit ar pleķainu lupatu man pa pakausi un pamāj uzraugam, lai šito švabraku uz virtuvi vairs nesūta. Tā esmu izbrāķēts arī bāreņu virtuvē. Tur tomēr dvako labāk nekā guļamtelpā, kur smird pēc slapjām zeķēm, savazātām apakšbiksēm, sviedriem, pirdieniem, čurām un mazliet pēc mitrām spilvendrānām ar slepus tur iešņauktiem puņķiem un asarām – maini, cik bieži gribi. Te neviens nemēģina bēgt. Uz kurieni gan, interesanti zināt. Muša un Ērglis tūlīt tāpat tiks kolonijā, ja neaizlaidīsies. Reizēm Mušai izpalīdzu. Sēžu uz šuheri naktīs, kamēr viņš, skribens kā vāvere, nodrinkšķina pa notekcauruli lejā no otrā stāva un caur kustīgo dēļu sklandu, kur vienā vietā pārkniebtas dzeloņdrātis, laižas sirojumos pa netālu esošajiem dārziem vai pēc papirosiem. Parasti pirms ģēlām viņš man iezveļ pa muguru tā, ka aizraujas elpa, un rupjā balsi nograb: – Eu, veci, pietiks luņķi čurās mērkt! – Viņš, protams, arī ir pamanījis manus sirmos deniņus. – Nāc vakarā uz šuheri. Tupēsi stūrī, kā parasti, tevi neviens neturēs aizdomās. Ar idiotiem neko. It kā es varētu iebilst. Baumo, ka Muša esot bijis nažotā bandā. Viņa atnestie āboli gan pazaļi, tomēr smaržo pēc dārza un brīvības. Divi, vairāk sauli redzējušie, tiek man. Ā, tātad ir gan pavasaris. Tepat pāri tiltam ir Rīga. Tepat. Kaut kur pa kreisi – aiz sētas. Kopš sevi atceros, nekad tur neesmu bijis. Mājas. Mājas ir tālu. Tur mani neviens negaida. Stiprāk saspiežu dzelksni saujā. Šoreiz atkal līdz asinīm. – Jums jābūt gudriem, sakiet, ka jūsu vecāki gājuši bojā, – mācīja ciema padomes pilnvarotais, kas mūs ar brāli atkonvojēja uz šejieni un iebāza kā trušus krātiņā. Tad, notrausis sviedrus no pieres, pamāja ar kepku, ko bija gumzījis rokās, kamēr mūs pierakstīja kā bāreņus, un aizsteidzās uz kravas mašīnu, atstādams mūs vietā, kas visai vāji atbilda mūsu izsapņotajām fantāzijām par varonību. Divi mīkstpēdiņi starp kriminālistiem un klaidoņiem, bez dokumentiem un pagātnes. Pirms tam pilnvarotais, vienā rokā stīvi murcīja cepuri, ar otru plaši vēzēdams un zīmēdams šķībus apļus gaisā, klāstīja bērnu sadales punkta vadītājam: – Viņiem nav nedz māju, nedz papīru, Jelgavas arhīvs taču nodedzis, nu jūs jau zināt. Karš. Neviens neko nejautāja. Visi zina, ka Jelgava nodegusi ar visiem datumiem, papīriem un pagātni. Bet es toreiz ielāgoju, kā kustas cilvēks, kurš nemāk melot. Kā vējā raustīts putnubiedēklis. Edgars grib zināt, vai mēs arī kļūsim par bandītiem. Kaut kā apzinos, ka man kā vecākajam būtu jābūt kādam padomam vai vismaz mierinājuma vārdiem mazajam, bet nav. Abi esam kā no jūras smiltīs izgrūstas zivteles. Viena drusku lielāka. Tā arī uzvedos. Plātu muti, smakdams no bailēm, piespiedis drēbju saini pie krūtīm. Tad brālis saspiež manu roku. Atceros mammas teikto, ka viņš ir tēva dēls – uz viņu var paļauties, ziepes tā kā es nesavārīs un nebendēs plaušas, slepus pīpēdams aiz lielās sivēnmātes Bunces muguras, ģimenei kaunu darīdams. Tad iznāk – esmu mammas dēls, lai gan pēc tam nekad savā mūžā vairs neesmu pīpējis. Jelgavā baumoja, ka Alises ielas bērnu sadales punktā it kā ātri izmācot kādā amatā, it kā sūtot uz arodskolu, lai varot sākt ātrāk strādāt un pelnīt naudu. Tā radi bija kaut kur saklausījuši. Un, tā kā mamma drīkstēja pie tā krieva ņemt līdzi tikai māsu, tad mūs noformēja par bezvecāku bērniem. Jo pārējiem radiem ar rocību arī esot švaki. Vismaz būs kāds labums no jaunās valsts. Pabaros da izskolos amatā. Tikai te neko nemāca. Mazliet baro. Vēderā kurksti lēkā kā zirņi pa katlu. Edgaru, astoņgadīgo brāli, pēc diviem mēnešiem pārveda uz citu cietumu, pie mazākiem bāreņiem – uz Naukšēniem. Atvadoties uzvedos kā lēmēts, man nebija priekš viņa neviena mierinājuma vārda. Edgars, valdīdams ņuņņas, uzmundrināja mani, solīdams drīz atgriezties. Todien, kad viņu aizveda, es sāku tupēt pie sētas. No malas joprojām izskatās, ka es kādu gaidu. Bet es negaidu. Sākumā noteikti gaidīju. Tad pārstāju. Puikas mani iesaukuši par lūriķi. Man pieder caurums ar skatu uz ielu. Pie tā es turos. Tur tupot, nonāku citā pasaulē. Tajos brīžos nedomāju nedz par mājām, nedz par Mušu. Tikai skatos un iegaumēju braucamos verķus  – mašīnas un motociklus, kas rībina garām pa Kalnciema ielu. Izstiepju skatienu, cik garu vien spēju. Īpaši mani piesaista moči. Vienā platākā šķirbā varu redzēt tālāk. Kad kāds naskāks braucējs ātrāk uzņem ātrumu, sasprindzinoties ieklausos, kā dampis uzrāviena brīdī ierēcas skaļāk. Līdz sāku atšķirt dažādu marku motora trokšņus. Reiz ieraugu garām rūcinām četrcilindru „Zundapp”, uzreiz sirds salēcas. Ja nu tas ir mana drauga Andra tēvs ar savu vācu trofejnieku? Gribu pamāt, bet attopu, ka manu vēzienu aiz žoga manītu vien žagata kokā. Pēc mirkļa mani ietin vien atstāto, kodīgo dūmu smārds. Aiz viņa gandrīz riteni ritenī traucas smagā „Viktoria” ar spožu izpūtēju sānos – dug, dug, dug, ui, kur labs! Palēkdamies gāzelējas ZISi, Gorkijā ražotie „Molotovi”. Aizšvīkst pa kādam vieglākam vāģim. Smalki ielāgoju moču dzelzs ķermeņu liektās formas, rūcienu dažādo augstumu, īso un garo uzgāzējumu. Dūmu šleifes ostu kā negausis. Kāda tur Rīga? Uzlekt tādam mugurā un nesties, kur acis rāda. Vot, tā būtu brīvība! – Jā, tā tik būtu brīvība! – čukstu, sarāvies benzīna tvaiku pilnu krūti. Caurām dienām tupu un vēroju, kā autiņi traucas pa ielu, putekļus griezdami kā dzīvi, brīvi, smagi rēcoši, ņurdoši rumaki. Reizēm no ielas atvējojis izdedžu tvans man atgādina rudens kulšanas talkas pie mūsmājām, kad milzīgas kuļmašīnas tvaika siltais, kodīgais smārds sajaucās ar garām peldošo kuģīšu dūmu gruzdīgo šleifi Lielupē. Mammas retos, skanīgos smieklus un tēta silto, no darba slapjo muguru. Atkal saspiežu dzelksni plaukstā. Par mammu negribu domāt. Pēdējo reizi, kad redzējāmies mūspusē, viņa atbrauca ar to krievu, izskatījās stipri nogurusi, mētelis uz vēdera vairs negāja ciet, viņš pat neizkāpa no mašīnas. Viņa tikai pacēla rokas un solīja kaut ko izdomāt. Kravas mašīnas griezīgā signāla iztrūcināta, smagnēji salēcās, strauji noglāstīja mums galvas un aizsmakušā balsī nočukstēja, ka jāpagaida mazu mirklīti, jāpaciešas. Tad kā atgaiņājoties grīļīgi atkāpās, smagnēji ietrausās kabīnē tam krievam blakus. Autiņš aiznesās krākdams, smagiem riteņiem dubļos spolēdams. Mēs gaidījām. Bet viņa vairs neatbrauca. Drīz mūs atveda šurp. Kad tā sadomājos, velk uz piņņu. Tāds nobimbājies reizēm iesnaužos. Tad redzu sapņus par mājām. Sapņus vēl neesmu iemācījies apturēt. Tie nāk paši. Kādu nakti mūsu atamans Muša bija tik pamatīgi nocilpojies pa dārziem, ka, aizmirsis par saviem vadoņa pienākumiem, iezvēlās gultā un aizmiga kā mazs bērns. Mēs, pārējie karotāji, pie vakariņu galda nodziedājām Varenplašās dzimtenes himnu un pateicāmies tētiņam Staļinam par šķidriem kartupeļiem, bet pēc tam arī sutām kā sisti. Viens no ērgļiem laikam bija iesējis dvielī kādu smagāku priekšmetu, iebelza man pa galvu tik stipri, ka zili zeltaina tumsa izšķīda tūkstoš zvaigznītēs. Galvā uzradies nelāgs pušums. Tādu sāpošu, izģindušu un ar milzīgu kamparā mērcētu kodīgu vates pikuci, ko uzraugs piesaitējis pie pakauša, mani atrod dubļos pie dēļu žoga. Kā ierasts, tupot ar dzeloņdrāti saujā un aizgrābtībā filmējot ielas dzīvi. Pagriezties nesteidzos, tāpat jau skaidrs, ka pienākusi soda stunda un uzraugs atkal lidinās visus pret sienu. Mani pirmo, jo pēc manis visvairāk ir redzams, kas naktī noticis, bet, ja neatzīšos, kurš vainīgs, dabūšu sutu par visiem. Citādi viņš ir visai lādzīgs vīrs, bet noteikumi vienādi visiem. Pagriežos un sagrīļojos no pārsteiguma. Man priekšā stāv vectēva jaunākā māsa – Ellātante. Da nu, es atkal sapņoju, un mani apmeklējis eņģelis, ko citi neredz. Kā dzīva, sašķiebusies uz labajiem sāniem, un atgādina mazu būdiņu uz ļodzīgām kājām. Tādi kā gari koki, kā kūjas ar spraišļiem zem padusēm. – Pati sameistaroju kruķus. Kur tad īstos, mīļais, lai ņemu, kur tad tādu naudu! – viņa vēlāk ķiķinās. Tā viņa tur stāv, elsodama no ilgās iešanas, puķainā lakatiņā, brezenta mētelī, apjoztā ar siksnu. Attriekusies no Jelgavas, no sava Lediņkalna. No nošķiebtās būdiņas atskan mīlīgs čerksts: – Kā nelaimi juzdama! Liekas, ka debešķīgāku balsi neesmu dzirdējis. Viņa noskremšķinās un saceļ trauksmi par bērna galināšanu, ātri tiek galā ar papīriem un ved mani, sūrdieni, sev līdz. Jāatzīst, es piepalīdzu kā prazdams – palaižu pamatīgas ņuņņas tā, ka kampara pikucis uz galvas aizelsienā trīsuļo. Tiklīdz viņas roka maigi skar svilstošo pauri, tā asaras izsprāgst ar smagu klusēšanas korķi un nopludina viņas krūtežu. Kad tiekam aiz sētas, bučoju viņai rokas. Gandrīz nogāžu no vājajām kājām. Atpakaļceļā, vilcienā viņa glāsta manu roku ar dzelkšņu rētu plaukstā. Pat neatminu, kā aizkuļamies līdz viņas pažobelei. Ir jau mella nakts. Ellātante, mana laime, reizēm iestenas, brīžiem aizkusumā apstājas, skaļi pūš, krekst un žvangājas kā uzmītie prauli zem mūsu kājām uz mežainās takas. Balstu viņu, kā prazdams. Piedāvājos panest uz muguras. Bet kur to maišeli ar pāris drēbju gabaliem. Viņa tik brauka lūpas lakatiņā un smej pēdējiem spēkiem, ka viņai gan vajadzētu ģeldīgāku kruķi, vismaz pamatīgu tilta margu, ka tāds jēzuliņš ar putu mākonīti uz pakauša viņai nu gan par smalku. Bet manī tik daudz spēka. Būtu zirgu stiepis. Kad tiekam līdz Lediņkalnam, vai veselu mūžību kāpjam pa ļodzīgām kāpnēm uz viņas istabiņu otrajā stāvā. Kamēr steberējam, iztēlojos, ka nesu viņu uz rokām. Vēl manī klusi kvēlo mazītiņš cerību jāņtārpiņš. Bail pat ieminēties, cik ļoti vēlētos tur sastapt kādu, kuru esmu dedzīgi savās domās piesaucis. Vispār viņa ir Elizabete, bet esmu iesaucis viņu par Ellātanti. Tā jau var sakāmo aizmirst, kamēr izrunā to Elizabetestante. Kad visbeidzot Ellātante iededz petrolejas lampu, gar acīm noņirb krāsainu bilžu lērums. Pie sienām piekārtas vien pāris gleznas. Griestu zemums un caurvējā svelpjošais, diez ar kādām skārda driskām apšūtais jumta slīpums to nemaz neļautu. Toties pie mazas malkas krāsniņas ar plīts riņķiem, aiz pīta malkas groza, aiz pašķība, ķirmju pagrauzīta galdiņa ar milzīgu samovāru uz tā, uz skapja, kura durvis veras ar kraukšķi – visur, kur acis spēj izlodāt, visi kakti un grīda ir piekrauti ar viņas darinātām peizāžām, kā viņa tās dēvē. Tur atainoti pilnbriedā plaukuši ziedi, puķainas pļavas, jasmīnu gubenas, meža stigas bula laikā un oranžsarkani saulrieti. Ar visu šo krāsu bagātību apgleznoti palieli dēļa un kartona gabali. Divas biezākās peizāžas ir pastumtas zem viņas gultas, lai guļvieta nesagāžas. Kaktā pie durvīm, aiz pagalēm vīd divas pindzeļu burciņas, dažas līdz galējam plānumam izspaidītas tūbiņas ir iemestas malkas kastē. Pa vidu istabā tup vērpjamais ratiņš un dzijas tītavas. Būs jāiemācās izgrozīties, lai šo bagātību neaizķertu un nesagāztu. Pie pretējās sienas iepretī viņas gultai novietota mazāka lažiņa ar kunkuļainu matraci. Istabā kļūst ar katru mirkli gaišāks, vai arī es staroju, neattopu. Tātad viņa jau bija visu izdomājusi pirms brauciena. Zinādama, ka atgriezīsimies abi. Tad viņa uztupina mani uz ļodzīga ķeblīša, noņem netīro vates pikuci no pakauša un ņemas ar kaut kādu zāļu uzlējumu mazgāt kreveļaino pušumu. Katliņā patīkami burbuļo auzu tume, bet samovārā klusi sprakšķ skali. Kad tie pārvērtušies oglītēs, viņa ar ašu kustību uzmet tam virsū mirušā vīra armijas zābaku, kas vēl palicis pāri no kara gaitām – ar tā stulmu viņa pumpē liesmu, kad tā, čiekuru iekvēlināta un skalu izdegusi, gatavojas saplakt. Tad viņa beidzot apsēstas savā gultiņā – maza, silta, ar spīdīgi piepampušām kājām un uzsāk dziesmu: Cimcer limcer, kuda jediš Cimber limcer – na bazar Cimcer limcer, što ti kupiš Cimcer limcer – samovar. Esot samācījusies no kāda leijerkastnieka Tverā. Samovārs un dziedošs galda pulkstenis ir visi dārgumi no Krievijas gaitām. Savulaik aiztriekusies vīram līdz, kur sabijuši līdz strēlnieku divīzijas izformēšanai. Nomocījušies bada maizē pa Krievzemi, abi beidzot atkūlušies uz Latviju. Sākuši dzīvot. Tak neko ilgi. Kad jau nākamā kara beigās degusi Jelgava, vīra vecāku māja arī bijusi pagalam. Tad nu pa draudzībai aiz žēlsirdības ielaisti šajā pažobelē. Atnākuši ar to, kas mugurā, un dārgumiem: izglābto samovāru, pulk­steni un pāris grāmatām. Kad Ellātantes vīrs no kara ievainojumiem drīz nomiris, sākusi pelnīt iztiku pati, kā viņa saka – ar mākslu, gleznojot bildes un strādājot rokdarbus. Nekādus smagus darbus nevarot uzņemties, jo kājās iemetušies krampji un ceļu sāpes moka vai nost – no pārlieku biežas salšanas, un ēst jau arī ne katru dienu dabūts. Kā tante smejas, bijusi gatava grauzt kaut sausu maizi, tikai maizes nav bijis. Līdz aizvešanai uz Sibīriju brālis, mans vectēvs, palīdzējis. Izskatās, ka tagad ar ēšanu nav diez ko labāk. Kaktā nīkst vien paliels auduma maišelis ar auzu pārslām. Sēdēdams šaurās paradīzes vidū, jūtu, kā samovāram atdziestot, izsīkst klusi gailējusī cerība, ka, iespējams, šeit pēkšņi uzradīsies arī brālis. Apreibis no dienā pārdzīvotās laimes un izdzēris savas sešas krūzītes kumelīštējas, Ellātantei neko nejautāju. Tā arī nesaņemos noskaidrot, kāpēc viņa izvēlējusies mani. Laikam jau tāpēc, ka līdz brālim būtu jākuļas divtik tālu. Bet viņai kājas knapi izturējušas līdz Rīgai. Jā, laikam pie vainas būs tālums. Tālums bija izšķirošais. Nākamo Cimcer limcer jau dziedājām kopā.