Jaunā Gaita nr. 307. ziema 2021

 

 

Signe Viška   π π   Kad biju septiņus gadus vecs, krusttēvs mani iemeta piemājas dīķī, jo domāja, ka es tā iemācīšoties peldēt. Viņš kļūdījās. Kad pārbīlis bija mitējies un es jau biju samierinājies ar domu palikt dīķa dibenā un ļaut asariem skrubināt manu miesu kā baltmaizes šķēli, mani izvilka laukā kā nevarīgu, tomēr dzīvu klimpu. Ietinies raupjā pledā, sēdēju virtuves stūrī un sildīju rokas pie kakao krūzes, kamēr māte ar sarullētu TV programmu zvetēja krusttēvu. Kā nejēdzīgu suvenīru no šī starpgadījuma līdzi paņēmu paniskas bailes no ūdens un mēli, kas uztraukuma brīžos sarāva vārdus gabalos un ļāva iedzīvoties muļķīgā iesaukā.   Bija augusta viducis un visas ģimenes, ieskaitot manējo, šajā mazpilsētā tagad sēdēja ap galdiem kopā ar radu radiem, lai paceltu glāzes par veiksmīgi aizvadītiem kapusvētkiem un pieminētu tos radu radus, kas dus kapos un nevar sēdēt ap šo galdu. Iestiprinājies ar rasolu, pāris kotletēm un glāzi vīna, kas pavisam noteikti negāja kopā ar rasolu, centos neizveidot acu kontaktu ar tanti Lidiju, lai izvairītos no tādiem jautājumiem kā „Neesi vēl atradis sev meiteni?”, „Tu Rīgā normāli ēd?”, „Kāpēc tu tik reti brauc mājās?” un „Tu gadījumā jau nerunā ar rīdzinieku akcentu?”. Lidijas tante dzirdēto mēdza atkārtot tik skaļi, ka par manas dzīves aktualitātēm uzzināja ne tikai visi pie galda sēdošie, bet arī tie, kas vakariņoja pilsētas otrā galā. Kad saruna pievērsās spraigai diskusijai par novada domes priekšsēdētāju un to, kur gan viņš rāvis naudu jauna elektromobiļa iegādei, noliku ziliem ziediņiem apdrukāto salveti uz šķīvja malas un piecēlos. Sastapies ar mātes vaicājošo skatu, aizbildinājos ar kāju izlocīšanu pa „sen neredzēto, mīļo dzimto pilsētu” vai ko līdzvērtīgi muļķīgu. Manis teiktais ar Lidijas tantes starpniecību atskanēja kā atbalss Gūtmaņa alā un visi tūliņ uzzināja, ka dodos pastaigā. Kad nozudu durvīs, sarunas atkal pievērsās nabaga novada domes priekšsēdētājam un viņa jaunajam braucamrīkam. Asfalts uz Mehanizatoru ielas bija uzliets nesen, tas vēl bija tumši pelēks un neizdangāts, gandrīz vai būtu prieks uz tāda nobrāzt ceļgalus. Gāju garām glītām privātmāju rindām, ieelpoju vasaras novakara gaisu, smaržoja liepziedi un šašliks. Daži mielasta galdu bija uzklājuši ārā. Strodu mājas pagalmā pastniece klaigāja uz dārza rūķu izmēra bērniem, kas sparīgi lēkāja pa batutu. Devos garām šai jezgai virzienā, kur vēl pēcpusdienā virmoja ļaužu masas. Pie kapu vārtiem nogriezos pa kreisi un gar žogu gāju pa taciņu, kas veda uz Mironīti. Kad starp garajiem zāles stiebriem ar skatienu izdevās sazīmēt manu ierasto vietu, spēji apstājos. Uz mana soliņa jau kāds sēdēja. Šis kāds bija kāda. Un šī kāda itin viegli varēja būt viena no manām bijušajām klasesbiedrenēm. Prātā jau biju uzsācis atkāpšanās ceļu, tomēr būtne uz soliņa vai nu bija dzirdējusi manus soļus, vai jutusi manu acu prožektorus sev mugurā, jo viņa pagriezās, pirms es vēl spēju paspert kaut soli tai virzienā, no kurienes biju nācis. Viņai bija interesanta seja ar smailu zodu un lielām, brūnām acīm, kas šķita atrodamies mazliet par tālu viena no otras, bet vienlaicīgi padarīja viņas skatu drusku mīlīgu. Atviegloti uzelpoju, secinot, ka šo seju neesmu manījis ne savā, ne kāda citā klasē. Viņa turpināja urbties manī vēl dažas sekundes. Jutos spiests kaut ko teikt. „Ēeeee…” es tikai nezināju, ko. „Čau?” „Čau!” Meitene pasmaidīja. Viņas ķermenis bija pagriezts ar skatu pret Mironīti, bet galva bija maksimāli atliekta uz manu pusi. Viņa izskatījās pēc mazliet jancīgas pūces. „Ko tu te?” „Es te parasti nāku,” atbildēju. „Un tu?” „Es te parasti nenāku,” viņa pasmējās. „Iepriekš, staigājot pa kapiem, ievēroju to taciņu, iedomājos, kur tā ved.” „Un ko tu vispār dari te?” jautāju, ieplezdams rokas, cerot, ka viņa ar „te” un manu vicināšanās žestu sapratīs šo piecus kvadrātkilometrus lielo pilsētu. Viņa saprata. „Atbraucu līdzi mammai. Mums te kaut kādi radi apglabāti. Noguru runāt ar cilvēkiem, kuri mani uzskata par tuvāko draudzeni, jo atceras mani, kad vēl staigāju apkārt autiņos. Tāpēc nozudu.” „Jā, Mironītis ir laba vieta, kur nozust,” pazobojos. „Kas ir laba vieta, kur nozust?” „Nu. Te. Dīķis. Mironītis. Tā viņu sauc.” „Dīķi sauc par Mironīti?” viņa neticīgi prasīja. „Nu jā, jo tas ir blakus kapiem,” sarunu biedrenes šoks mani sasmīdināja. „Tevi nesāks meklēt?” „Šaubos. Visi dzer. Pamanīs, ka biju pazudusi tikai tad, kad atgriezīšos. Ja vispār pamanīs. Ja vajadzēs, zvanīs.” Meitene paraustīja plecus un atkal pagrieza seju pret dīķi. „Te vēl ir vieta, ja kas.” Viņa pavirzījās pa labi un paplikšķināja uz vietu sev blakus. Daudz nedomādams, apsēdos uz nestabilās koka konstrukcijas, ko tik labi pazinu, un pievienojos viņas skatienam, kas grima Mironītī. Tad viņa atkal pagriezās pret mani. „Kā tevi vispār sauc?”   Dažas nedēļas pēc neveiksmīgās peldes sēdēju pirmās klases solā. Biju šausmīgi uztraucies, jo bērnudārzā nebiju gājis, līdz ar to lielākā daļa bērnu man bija sveši, un arī es viņiem biju svešs, ko gan ātri vajadzēja mainīt, divdesmit acu pāru priekšā pieceļoties kājās un iepazīstinot ar sevi. „Mani sauc P-pī… Pī.. P-pīters.” Vienkāršākais trīsvārdu teikums manā mutē pārtapa par drumstalkūku. Klasesbiedri uzķēra šīs kripatas un turpmāk dēvēja mani par Pīpī. Īpaši grūti man vēlāk klājās ģeometrijā. Riņķa līnijas garumu mūsu klasē neaprēķināja pēc formulas 2πR, bet gan pēc PīpīR. Reizēm, kā lūgdams palīdzību, uzmeklēju skolotājas acis, viņa ar mazliet vainīgu skatienu paraustīja plecus. Vismaz būšot viena formula, kuru klase centralizētajā eksāmenā tiešām atcerēšoties. Es centos iederēties, starpbrīžos ar džekiem spēlēju durakus, vakaros, slaktējot teroristus un dāļājot headshotus pa labi un pa kreisi, tupēju pie datora un skrēju viņiem līdzi pa CS: GO trasēm, tomēr viņu acīs biju un paliku tikai Pīpī. Stundās klusēju, pasākumos runāt atteicos – doma par uzstāšanos publikas priekšā un skaļruņos dzirdēt savu saraustīto elpu un saskaldītos vārdus manī tūlīt uzjundīja vēlmi atbrīvoties no kuņģa satura.   „Pīters.” „Pīters! Tā kā Pens?” Izbolīju acis. Vismaz viņa nezināja par Pīpī. „Cik forši. Man vienmēr licies, ka tikai večukus sauc par Pīteriem. Es esmu Karlīne. Tā kā vienkārši Karlīne.” „Manu vectanti sauc Karlīne.” „Viņa ir forša?” „Viņa ir mirusi.” „Ā. A pirms tam viņa bija forša?” „Es nezinu. Laikam jau.” Mazliet iesmējos. Mūsu acis atkal pievērsās Mironītim. „Nez, tur kāds ir noslīcis?” Karlīne ierunājās. „Nedomāju gan. Visa pilsēta tad par to zinātu.” „Mironītī nav mironīšu. Ha.” Labi, šis mani tiešām sasmīdināja. „Bet peldēt gan es te nepeldētu.” „Kāpēc?” „Nu… es nepeldu.” „Vispār?” „Vispār.” „Kāpēc?” „Neprotu. Un man bail.” Karlīne neko vairāk nejautāja. Jutos par to pateicīgs. Un vienlaikus arī mazliet vīlies. Karlīne parakņājās kabatā un pastiepa roku uz manu pusi. „Gribi? Šīs ir manas mīļākās.” Paskatījos uz konfekti meitenes rokā. Bārbelīte. Viņu ne tikai sauca kā manu vectanti, viņa arī ēda tās pašas ledenes. „Paldies.” „Ziedonis rakstīja, ka pīlādži ir visskaistākās pasaules ogas, bet, manuprāt, tās ir bārbeles. Konču dēļ.” Karlīne aizstūma ledeni aiz vaiga. Es klusēju. „Es tev varu kaut ko pastāstīt?” Viņa stumdīja bārbelīti pa muti. Pamanīju, ka tieši viņas zoda vidū iezīmējas bedrīte. „Tu gan jau domāsi, ka esmu traka.” Nez kāpēc es par to vispār nešaubījos. „Nu?” „Man bārbelītes patīk ne tikai tāpēc, ka tās ir garšīgas,” Karlīne ieturēja dramatisku pauzi. „Man tās patīk, jo tās man liek justies dzīvai.” „Vai es gribu zināt, kāpēc?” Pērkons tagad droši vien dziedātu, ka „skepse no maniem vārdiem tuvina nāvi”. „Kad es ieeju veikalā, es nopērku pienu, kādu gurķi vēl sazin ko, tad pa ceļam uz kasi noeju gar konfekšu groziem. Izskatos ļoti dziļdomīga, vēl it kā svārstos starp Migle un Rokenrolu, rokai vēl apstājoties pie bārbelītēm, bet tad it kā atceros, ka gribu ieturēt diētu un atkal uzņemu kursu uz kasēm. Norēķinos par pirkumiem un dodos prom. Bet katrreiz man kabatā ir viena bārbelīte, par kuru nesamaksāju.” „Tātad katru reizi, kad esi veikalā, tu nozodz pa bārbelītei?” „Nu, „nozagt” ir diezgan spēcīgs vārds. Es vienkārši… paņemu.” Karlīne nevainīgi paraustīja plecus. „Un tieši kā tev tas palīdz justies dzīvai?” „Uzdrošināšanās, adrenalīns. Es it kā daru ko neatļautu un teorētiski morāli nepieņemamu, bet vai mani kāds par to liktu cietumā? Nē. Es izeju no veikala, iztinu konču no papīra, uzlieku to uz mēles, un zini… tā garšo divreiz labāk nekā tad, ja būtu par to samaksājusi.” „Un tā katru reizi?” „Pilnīgi katru,” viņa apstiprināja. „Tā, kas tev mutē, ir no jūsu mazā Topa.” Viņa ar roku pamāja pilsētas virzienā. „Neteiktu, ka garšas ziņā jūtu baigo atšķirību, bet, protams, jūtos pagodināts, ka uzņēmies risku dabūt rājienu no Topiņa apsarga.” Karlīne izskatījās gandrīz vai lepna. „Un kas liek tev justies dzīvam?” Viņas acis atkal pievērsās man. Jutos viegli uzjautrināts un reizē arī mazliet fascinēts. Šāda veida sarunas starp svešiniekiem parasti uzplauka kādā bārā pēc vairākiem aliņiem, nevis sūkājot bārbelītes Mironīša krastā. Kādu brīdi apdomāju Karlīnes jautājumu. „Lasīšana skaļi,” beidzot atteicu. Tas noteikti izklausījās stulbi, bet tā bija. Kad lasīju skaļi, es jutos ļoti mirstīgs. Un tieši tāpēc arī dzīvs. „Bet tikai tad, ja lasu vienatnē.” „Ko tu parasti lasi?” „Dzeju.” „Tu pats arī ko raksti?” „Jā. Nu, neko baigo. Mazliet tikai.” „Nolasīsi man kaut ko?” Minstinājos. „Nē, nu, ja tu negribi, tad nevajag. Bet es tev iedevu bārbelīti, būtu tikai godīgi, ja saņemtu pretī dzejoli.” Karlīnes zodā atkal iezīmējās bedrīte. „Es gribu, bet… Es nevaru nolasīt sakarīgi.” „Neticu.” „Man publikas priekšā ir grūti. Pat ja publika ir viens cilvēks.” „Kādā ziņā grūti?” „Es uztraucos un tad sāku… nu… raustīt valodu.” Es nevarēju atcerēties pēdējo reizi, kad būtu to kādam skaļi atzinis. „Davai, pamēģini man kaut ko nolasīt. Es būšu tava publika.” Izvilku no kabatas telefonu un piezīmēs meklēju ko nolasīšanas cienīgu. Pēkšņi viss likās muļķīgs un stulbs, it kā es visur būtu izmantojis tādas rīmes kā skumjas-dumjas vai ko tamlīdzīgu. Pakrūtē parādījās pazīstamā, nervozā kņudoņa. Caur pieri noskatījos Karlīnē. Tad savā telefonā. Tad atkal Karlīnē. Viņa gaidīja. Viens, divi, trīs. Dziļi ieelpoju. „Es v-vēlos… d-dalīt… s-segu… lielo v-vaf-f-f… vafeļu p-pannu…” Mana balss sadrupa līdz ar vārdiem. Bāc. Papurināju galvu. „Nē. Es n-nevaru.”   Manā klasē mācījās Sintija – viņa arī bija ļoti klusa, kaut arī viņai tādai nevajadzēja būt, jo viņa nestostījās. Pusdienās Sintija no salātiem allaž izlasīja visus sīpolu gabaliņus un sabīdīja tos akurātā kaudzē šķīvja malā, un tikai tad ķērās pie ēšanas. Man Sintija ļoti patika – viņai bija lielas, pelēkas acis, un viņa bija tā meitene, kas nikni paglūnēja uz tiem, kas sačukstējās, kad mēs literatūras stundās lasījām Elsbergu. Turklāt es zināju, ka viņas elpa nekad neodīs pēc sīpoliem, ja nu es kādreiz saņemtos viņu noskūpstīt. Un man ārprātīgi gribējās viņu noskūpstīt. Pēc desmitās, bet varbūt tā bija vienpadsmitās klases eglīte, es piedāvāju Sintiju pavadīt mājās. Man par lielu pārsteigumu viņa piekrita. Tā bija sasodīti auksta ziema un es kedās nejutu savas pēdas. Mēs gājām pa Daugavpils ielu, koki abpus ceļam izskatījās pēc fantastiskiem, nosirmojušiem ziedkāpostiem, un sals Sintijas vaigus bija nokrāsojis sārtus kā redīsus. „Kāpēc tu nekad negribi uzstāties pasākumos?” viņa pārtrauca klusumu. „Tu vienmēr palīdzi plānot, rakstīt scenārijus, veidot priekšnesumu, bet pats nekad nerunā.” „Nu, citiem tas padodas labāk.” Par spīti aukstumam, man kļuva karsti. Vēderā pamazām brieda nervu kamols. Centos elpot mierīgi. Ja es neuztraukšos, tad man izdosies runāt pavisam normāli. Tikai mieru. „Bet tagad tu taču runā normāli. Tev bail no publikas?” „Mm, jā, tā varētu teikt.” Sintija pamāja ar galvu. Mēs turpinājām ceļu. Pilsēta bija kā izmirusi. „Man šķiet, ja tu pamēģinātu, tev sanāktu,” Sintija nelikās mierā. Es zināju, ka viņai nav taisnība, tomēr negribēju viņu aizvainot. „Varbūt,” es novilku. Pieliku soli. „Kur tu tā skrien?” „Auksti.” „Es kaut ko ne tā pateicu?” „Nu… nē.” „Nu, pag, apstājies.” Mūsu soļi noklusa. Pagriezos pret Sintiju. Viņa uzlika savas dūraiņos tērptās rokas man uz pleciem.   Karlīne uzlika roku man uz pleca. „Tev viss okei?” Viņa mazliet bažīgi skatījās manī. Karlīnes acis nebija pelēkas. Tās bija brūnas un siltas. Un nebija ziema, un nebija sasalušu ziedkāpostu. Man bija divdesmit divi, un es sēdēju uz ļodzīga sola pretī Mironītim, žņaudzīdams rokā telefonu un smagi elpodams. „Nē. T-tas ir – jā.” „Piedod, ja es kaut ko ne tā…” „Nē, nu, beidz, tu taču neko neizdarīji. Es vienkārši satraucos. Tā ir katru fakin reizi.” Jutos stulbi un gribēju pazust. Ja man nebūtu bail, es droši vien mēģinātu ienirt Mironītī. „Es… es vienkārši nevaru.” „Es varu. Dod šurp.” Tā pati roka, kas iepriekš piedāvāja ledeni, nu gaidīja, kad tajā piezemēsies mans telefons. Pacēlu skatienu, gaidīdams ieraudzīt Karlīnes acīs līdzjūtību, žēlumu… Bet tur bija tikai interese. Es uzmanīgi ieliku telefonu viņas pastieptajā plaukstā.   „Piedod, ja es kaut ko ne tā…” Sintija klusi ierunājās. Es papurināju galvu. „Tu neko neizdarīji. Viss labi.” Viņas seja bija pavisam tuvu manējai, un viņas skatiens dedzināja tā, it kā es būtu pabāzis galvu zem lampas abažūra un censtos saredzēt kvēlspuldzes degli. Sintija paliecās uz priekšu. Viņas elpa smaržoja pēc vētras putniem. „Sintij?” „Nu?” Tu man patīc. Jā. Es to varēju pateikt. Viens, divi, trīs…   „Tā, okei. Lasīt to pašu?” Pamāju ar galvu. Karlīne aizbīdīja ledeni aiz vaiga, nokremšļojās un lasīja. „es vēlos dalīt segu lielo vafeļu pannu grāmatu skapi un sevi putna pienu pieneņu vīnu un to nakti kas manī es vēlos dalīt bet es esmu pirmcilvēks es dalos tikai ar vienu un pats ar sevi”   Karlīne skatījās manī, un es skatījos Mironītī.   „Tu man p-p-p…” Nē, nu kāpēc. Ne tagad. Ieelpa. Izelpa. Vēlreiz. „Sintij, tu man t-t-t-tiešām p-p-p…” Sintijas lūpas, kas, es biju gatavs saderēt, nupat, nupat vēl gribēja mani noskūpstīt, nu iespurdzās sprīža attālumā no manas sejas. Es jutu siekalu lāsītes uz savas augšlūpas. „Ak Dievs, piedod!” Sintija smējās. Viņa aizklāja muti ar rokām. Tas neko daudz nelīdzēja, dūraiņi diez cik labi neslāpēja viņas smieklus. „Es tiešām, tiešām tā negribēju!” Viņa izskatījās pārsteigta pati par sevi, tomēr nespēja rimties. Mana seja dega. Es pagriezos promiešanai. „Nē!” Sintija sauca nopakaļ. „Pagaidi! Pīp.. Pīter!”   „Pīter. Šis tiešām nav slikti,” Karlīne lielām acīm skatījās manī. „Uz Satori, Punctum esi kaut ko sūtījis?” Papurināju galvu. „Bet vajadzētu. Padomā.” Es nepamāju, es nepurināju galvu un neraustīju plecus. Es tikai lūkojos šajā svešajā meitenē, kuru sauca tāpat kā manu mirušo vectanti, un domāju par to, kā viņa bija likusi maniem vārdiem izklausīties pēc vārdiem.   Es drebēju, bet ne vairs no aukstuma. Sintija vēl turpināja saukt kaut ko nopakaļ, bet manā galvā atbalsojās tikai Pīpī, Pīpī, Pīpī. Šķita, ka viņas siekalas uz manas sejas bija pārvērtušās sērskābē. Es nesaprotu, kāpēc, bet man gribējās skriet. Un es skrēju. Nedomāju, kurp, nedomāju par to, ka ir ziema, ka es varētu paslīdēt un kaut ko salauzt. Domāju tikai par to, ka gribu prom. Apstājos tikai tad, kad sānos sāka durt kā ar tuteni. Biju atskrējis līdz pašiem kapiem. Gar žogu devos cauri kupenām, kedas bija slapjas, un manas kājas bija nejūtīgas, bet man tas nerūpēja. Notraucu sniegu no soliņa un apsēdos. Aukstums sāka pārņemt arī pārējās ķermeņa daļas. Ievibrējās telefons. Sintija. Noraidīju zvanu. Zvanīja vēlreiz. Izslēdzu telefonu. Urbos ar skatienu tumsā, kur vajadzēja būt Mironītim, un centos nedomāt.   Karlīne piešķieba galvu un pētīja telefona noskrambāto aizsargstikliņu. „Man tagad gribas vafeles.” Nezināju, ko uz to atbildēt. Vafeļu man arī nebija. „Tev zvana,” telefons Karlīnes rokā vibrēja. Mamma. „Jā?” „Pīterīt, kur tu?” „Tepat.” „Tu drīz būsi? Vari nopirkt pienu? Kafijai vajag.” „Jā, labi. Drīz iešu. Davai.” Nospiedu sarkano klausulīti. „Es nu došos. Tu arī?” „Nē, es vēl mazliet pasēdēšu.” „Okei.” „Okei.” Piecēlos kājās. „Tad jau… Atā.” Varbūt man vajadzēja pajautāt viņas telefona numuru. Vai vismaz uzvārdu. „Pīter?” „Jā?” „Tu neesi ‘pirmcilvēks’. Es tam neticu,” viņa sacīja. „Un, Pīter?” „Jā?” „Šis bija forši.” Pasmaidīju. „Jā. Bija forši.” Brīdi vilcinājies, pamāju un atstāju Karlīni un Mironīti divatā. Izgāju no Topa un pa Mehanizatoru ielu devos mājup. Padusē biju pasitis piena paku, bet kabatā blakus telefonam čaukstēja bārbelīte. Izņēmu to no papīrīša un ieliku mutē. Tā garšoja divreiz labāk nekā parasti.