|
Andris Zeibots
Fejka
*
Mana pārliecība lauž tuneli klintīs. Es neprecēšos
nekad. Nekad es neprecēšos, vai sapratāt!
Viss, kas notiek ar cilvēkiem pēc tam, kad viņi
saskrūvējas kopā tā, ka sarūs, ir idiotisms!
Tā ir labprātīga pārdošanās verdzībā!
Pilnīgs ārprāts, nekas vairāk!
Mani izlidināja no tā paša tualetes podu berzējas
darba, kad sākās pandēmija, un skaistumkopšanas
salonā vairs nebija vajadzības kopt un mazgāt
grīdas. Vienkārši viss tika slēgts.
Naudas vairs nav nemaz.
Taču tādā veidā mani nepiespiedīs pakļauties. Es
vienalga neļaušos durties, lai viņi necer.
Tie laiki, kad sieviete bija paklausīgais radījums,
klēpju sunītim līdzīgā mazulīte, ir pagājuši.
Tagad jūs izrīkošu es.
Manī karstas dzelzs ir vairāk nekā metalurģijas
kombināta tēraudlietuvē. Es darbinu savas
eksistences mašīnu. Es to vadu.
*
Es sēdēju dīvāna stūrī, ceļgalus aptvērusi abām
rokām.
Iedomājos, ka man vēl joprojām ir seši gadi. Es esmu
Fejka, man ir brīnumnūjiņa. Es parka lielajā puķu
dobē lidinos caurspīdīgiem spārniņiem no zieda uz
ziedu.
Un tas ir indīgs māņu dārzs.
Jā, es neticu nekam un nevienam. Kas grib, lai iet
un kaut vai laiza saviem plēsīgajiem politiķiem!
Viltus, viltus, viltus viss. Viss, it viss ir tikai
karsts, nenormāli karsts tuksnesis, kurā
jāslāpst.
Un es eju, brīžiem lidinos, atkal eju, velkos, ilgi,
līdz kamēr būs jānoslāpst.
Pirmdien mani apzaga.
Reāli atmūķēja durvis un iznesa visu, ko varēja
pastiept.
Varētu jau teikt, ka man nekā nav.
Bet man bija kompis.
Es tajā rakstīju izgāztuvi, vilku sociālajā pasaulē
kaut kādu mēslu kravu, kuru pasūtīja nevienam
nepazīstamais autors Jērmols. Es jau arī negribu
viņu pazīt! Velns zina, kas viņš tāds. Nav taču
svarīgi. Man, nosauktai par Fejku, vienkārši bija
jānoliedz viss, ko sludina vara un valdība. Nav
nekāda vīrusa. Potes ir kaitīgas. Svarīgi bija
savākt par savām muļķībām „komentus” un „laikus”.
Kaut ko jau atmeta. Kaut ko rijamu vismaz pa divām
dienām reizi nopirkt varēju.
Bet tagad nav vairs kompja.
Kur es dabūšu naudu?
Nav ne mazākās sajēgas.
Viens ir skaidrs: neatgriezīšos pie tēva un mammas,
tie dzīs uz policiju, it kā baigi jau tur kāds nāks
un meklēs manu draņķa atkritumu, neiešu pie māsas,
tā zvērā gudri mācīs, kā bija pareizi, un ka jau
agrāk teikusi, „ka tā arī beigsies”, pie bijušā
drauga ciemos ne tik nelīdīšu, to sauc Lū-ūzis (ar
diviem „ū”), lai šis neiedomājas.
Labāk tad nosprāgt!
Noteikti neiešu pie klasesbiedriem, kuri pazuduši un
nezinu, vai ir vērts meklēt.
Neiešu vispār nekur.
Spārni beigti.
Es tagad varētu braukt uz Afganistānu un padoties
talibiem, aptīties drēbēm no galvas līdz kājām, lai
neesmu vairs nekur, it nekur un nekas. Lai esmu
lieta viņu mālainajās būdās.
Lai mētājos pa kājām uz nezāļu lauka.
Riebīga. Esmu riebīga. Nevaru lidot no viena pie
otra. Logs ciet.
Sēžu uz vienīgā krēsla, skatos vaļējās durvīs, kas
bijušas nez kādā veidā atčikinātas ar sazin kādiem
daiktiem.
Tagad tās būs beigas.
Pāris dienas nosēdēšu. Un tad nobeigšos. Pakritīšu
uz tramvaja sliedēm. Galu galā, ja grib, lai brauc
pāri.
Jau tagad nolādēti gribas ēst.
Es nekustos.
Šai stulbajai pasaulei katrs atsevišķi nemaz nav
vajadzīgs. Tad kāpēc, lai es par to jūsmotu?
*
Kad es pieeju pie spoguļa, šķiet, pāri man nolaižas
krēsla. Sienas sāk liekties pāri, griesti dreb.
Blāzmās iespējams pland kāda nezināma, spokaina vara
– tā nobur mani par zemes cilvēku. Es vairs nejūtu
spārnus. Un es vairs nepazīstu sevi. Esmu viltus
personība – Fejka.
Māte tādos brīžos nāca mani pamācīt, pavēra durvis
un kaut ko ilgi skaidroja, skaidroja, skaidroja. Bet
es klusēju, klusēju un klusēju, kamēr aizbēgu, lai
man nav neviena.
Šajā mājā dzīvo vieni vienīgi svešinieki.
Dzīvokļa saimniece laiku pa laikam ierodas savākt
savu īres naudu. Viņa arī uzdod jautājumus un es pat
atbildu. Laikam taču sakarīgi, ja viņa šīs atbildes
dzird un pieņem. Vispār dažkārt šķiet, ka viņa
taisās uzmesties man par jaunu „viltus mammu”.
Džinkst klusums. Klusināti šmakst iela.
Tā ir sadzīves vajadzību iztālēm stindzinošā,
sasaistošā mašīnas dārdoņa visā pilsētā, tāda tā
atbalsojas manās mājās, manu īsto un viltus vecāku
galvās un viņu runās.
Tās ir funkciju straumes, kam pieslēgti ļaudis to
gaitās. Viņi ienirst savās vajadzībās tik dziļi,
aizrijas ar tām tik ļoti, ka padara nepieciešamo
iedziļināšanos par slīkšanu.
Es dažbrīd cenšos uzlidot virs tā, bet spoguļattēls
un mana dzelzs cikla cilvēki rada nospiedošu tvana
biezo segumu, kā ikdienas agresīvu, mutuļojošu
sprostu.
Logs aizcērtas un izšķīst.
Esmu sev apsolījusi kaut kur aiziet un kaut ko
izdarīt.
Lūk, es uzvelku virsjaku un atslēdzu durvis. Lūk, es
eju. Es to redzu no attāluma – tur es esmu. Bet kas
runā ar mani?
Es nonāku trolejbusa galapunktā un apsēžos uz
soliņa. Pēc brīža kāds lēni iekārtojas soliņa otrā
galā. Es paskatos pēc kāda brīža.
Tas ir netīrs un lupatains vīrietis, kuram viena
roka šķiet kropla, piespiesta krūtīm, un kurš sēž
kaut kā ieslīpi, un ap viņu polietilēna maisi ar
visādu drazu, it kā viņš pats būtu izgāztuve. Un
nenovēršoties skatās manī. Novēršos. Nolādēts, ko
viņš blenž!
Lūk, manī atkal uzplūst niknums. Tikai cita veida,
nekā konfliktā ar mūžīgi tukšu skandētāju īsto vai
shēmu šņācēju viltus mammu.
Es neciešu šo personu viņa izskata dēļ. Pati esmu
neapmierināta, ka tā izturos pret cilvēkiem,
tomēr... Ko tad viņš nenovērsies zīžas manī savām
duļķainajām acīm! Varbūt kāds kara trakumā un
nebeidzamajās šausmās prātā jucis talibs ir atbēdzis
no dienvidaustrumiem un grib mani pievērst savai
ticībai?
Cilvēks-izgāztuve.
Tad pienāk trolejbuss.
Tajā sēž un logā blenž kāds pelēks puisis, viņš
varētu būt sanitārs kādā pandēmijas laiku slimnīcā,
bet varētu būt zaglis, kam nepieciešami līdzekļi
jaunas narkotiku devas iegūšanai.
Un es arī iekāpju tajā nolādētajā transporta
līdzeklī, kaut gan man tobrīd nekur nav jābrauc.
Vienkārši klīstu pa pilsētu tā vietā, lai truli
sēdētu virtuvē un blenztu uz izlietnes pusi. Kaut ko
mazgāt, kaut ko tīrīt, vai varbūt nav vērts!
Te trolejbusā katrā otrajā sēdeklī tup kāds ar
telefonu vai planšeti rokās un braukā savos
sociālajos tīklos laimi meklēt.
Man kompis nozagts.
Kad to atklāju, pasaule pēkšņi izslēdzas. Neko
neatceros pēc tam tuvākās pāris stundas. Laikam
sēdēju nekustīgi. Bez domas. Bez sajūtām. Tukšumā.
Tagad esmu nostūmusi savu telefonu dziļākajā somas
kaktā.
Esmu nozvērējusies to nevilkt ārā, ja kāds nezvanīs
man.
Ja man atņem kompi, ja mani pilnībā izslēdz no
spēles, es arī telefonu vairs neņemšu rokās.
Stulbi?
Skaidrs, ka stulbi! Es tieši gribu būt galēja
idiote! Un tad?
Tā vienmēr. Es it kā padodos kādam citam, iekšējam
nezināmam sevis rāpulim, kurš pat nedomā, tikai
iebilst sajūtās. Tas ir kā rēgu objekts manī. Tas
runā manī bez balss. Vispār no tukšuma.
Spoka auri.
Sāpju atbalss.
*
Tad ierunājās kāda teksta autors, kurš seko man
iztālēm, reizēm pārvēršas manī, reizēm aizmirstas
pilsētas drūzmā, kas slīd cauri iestādēm un
veikaliem, vīrusa uzbrukuma laikā sedzoties maskām
un tādējādi atklājoties savam ideālajam
priekšstatam, jo tāda ir maskas daba – tā nosedz
reālo neveiksminieku un tā vietā rada mūžīgā
karnevāla būtni – lidojošu, gaismojošu – Fejku.
Nāciet, manas māsas un brāļi aktieri – ir sācies
komēdijas laiks, tā ir ikdienas slīkšanas upuru
mākslotā komēdija (commedia dell’arte).
Man šajā stulbajā pasakā, šajā ērmu izrādē ir jāsēž
blakus kādam kroplam dzērājam, kurš tikai smērē ar
sevi sociālo telpu tādā murgainā skatā un smirdošās
skrandās.
Pilna pilsēta ar polietilēna maisiem, kas vēja nesti
lido pāri ielām.
Man zvana nolādētais, noslēptais telefons. Labi,
izroku to no somas. Nu, kas tagad būs?
Nospiežu saziņas pogu.
– Jā, – saku.
– Tas esmu es, – saka Lū-ūzis. Un it kā nebūtu
saprotams no viņa balss atpazīstamības un tad vēl
telefona pieteikuma uz ekrāna, piebilst tajā vārdā,
kā viņš vēlētos, lai viņu sauc: – Benkss.
– Nu un?
– Man ar kādu jārunā.
– Tad runā ar savu geju draudziņu, ko tev vajag no
manis?
– Par viņu arī ir runa, – Lū-ūzis noteica pēc
pauzes, – Viņš ir galīgi jucis. Vakar tēloja, ka
grib sadedzināties manā priekšā.
– Un ko es varu palīdzēt, Benks? – un pie sevis
patiesās attieksmes dēļ papildināju „Lū-ūzi”. Ar
jautājumu zīmi domās.
– Viņš to dara tīšām. Viņš saprot, ka es nekad
nebūšu viņa mīļākais. Bet viņš to grib panākt. Lai
man jājūtas vainīgam. Tikai tāpēc, ka viņš izrāda
savas pašnāvnieka tieksmes... Tas ir nenormāli!
Es gandrīz vai iesmējos. Viņš, mans bijušais, gluži
labi saprot, ka viņa drauģelis vēl no skolas laikiem
tēlo glābjamo, jo patiesībā ir jucis
varavīkšņainais, tomēr nevar šo pasūtīt. Tāpēc ka
pats ir reāls „lū-ūzis”. Kaut arī nav uz savu
dzimumu orientēts.
Viņam tikai nav paveicies ar klasesbiedru un draugu
no agrākiem laikiem. No tiem laikiem, kad
orientācija vēl nav svarīga.
Bet gadiņi ripo – bum, bum, bum...
Un tad parādos es.
Tad varavīkšņainais sāk aktīvi izrādīt greizsirdību
un manējais „lū-ūzis” šim padodas. Ja tas nebūtu
noticis ar mani, es šajā izrādē laikam ņirgtu kā
apdauzīta.
– Viss skaidrs, – saku, – Bet prasu vēlreiz: ko tu
gribi no manis.
– Satikties...
– Man nav laika. Manu dzīvokli apzaga, es tagad esmu
bez darba, kompja nav, esmu badā un vispār, tu man
vairs neesi nekas!
– Es zinu. Nekas neesmu. Labi. Bet mēs varētu aiziet
kaut kur... nu, paēst.
– Tu, ko! Domā es uzprasos. Vēl jau nesēžu tunelī
smirdošās drēbēs un neklanos, lai iemet kādu centu!
– Muļķības, es nemaz nedomāju tā! – viņš
pārliecināja, – Nē, man vienkārši ir ienākusi nauda
no senčiem… Nav kur likt.
– Ā! – indīgi novilku. Mūsu laikos. Naudu neesot,
kur likt.
Te nu atkal vajadzētu rēkt nebalsī, zviegt,
vārtīties pa grīdu. Pretīgākie meli, kādus pat
populisti politiķi nespētu izvemt!
Idiotiski, bez šaubām, bija arī atteikties, ja jau
dod, piekrītu, bet tāda ir pasaule. Gribas rīt.
– Labi, – beidzot sausi noziņoju, – Atnāc uz skvēru
pretī universitātei, man tur trolejbuss piestāj.
Es izkāpu tur.
Es gribēju, lai viņš neatnāk. Tad pasaule būtu tāda
kā vienmēr – melu un viltus plakātiem aizkrāsota. Tā
drīz atkal nāks ar savām nolādētajām vēlēšanām, ar
jaunu krāpnieku vilni. Tie centīsies iestāstīt, ka
spēj izvest visu valsti no smagākās krīzes, ka tikai
viņi ir tie gudrie, taisnīgie un drosmīgie, kas
nebaidās stāties, kur tur un dēļ kā tur uz
postamentiem un uzņemties atbildību, un visskaļāk un
pa visiem kanāliem spētu šķaudīt, vemt un ķērkt.
Nebeidzami ķērkt. Ha!
Tad es savā sociālajā portālā tiem mestu pretī vēl
lielākus melus un nolādētu krāpšanos.
Es melotu visiem. Es stāstītu, ka agrāk negribēju
uzstāties publiski, jo man bija labi tāpat, bet
tagad beidzot esmu pacēlusies spārnos glābt visus
apspiestos, pielīdzinot šodienu pāris gadsimtus
senai pagātnei un vienkārši primitīvi pārkopējot
romantiskos saukļus, lai tie izklausās pēc
mūsdienīgā vēstījuma. Bla, bla, bla, valsti pārņēmis
haoss, varas pārstāvji tagad idioti visi no vienas
vietas, tikai es nē, jo esmu pati gudrākā un mani
gaida ar nepacietību politiskās dzīves apspiestie un
aizmirstie un kas tur vēl. Nākotne mūsu pašu rokās,
tāpēc visiem jāsadarbojas ar mani un tā tālāk un tā
kamēr kāds arī notic.
Vajag tik atkārtot.
Kurš to nemācētu sacerēt? Katrs, kam nav slinkums.
Vajadzētu tikai pacietību to visu smirdināt katru
dienu, nevienu neizlaižot.
Es jau agrāk, pirms nospēra manu kompi, metu ārā
visus ākstus no sava sociālā portāla.
Man toreiz riebās un arī tagad riebjas visas tās
plānprātības.
*
Lū-ūzis atnāca un izskatījās tāds nobijies. Tas
nozīmē, ka sāka tēlot „baigi kruto” pārspīlējot
„nežēlīgā reperu stilā”. Meļi vienmēr taisa savas
lomas izejot „no pretējā” – stulbie runā pārgudri,
zagļi tēlo labdarus un nācijas glābējus. Tāds
Lū-ūzis vēl ir nieks. Tikai smieklīgs.
Viņš brīdi pažākstījās, tad izvilka un pasniedza man
kaut kādu apaļu maizes gabalu. Skaidrs, ka es to
paņēmu.
Cilvēks-izgāztuve, tā esmu es.
Tad teicu:
– Tu tagad te stāvēsi un blenzīsi, kā es riju tavu
bulku? Vari tīties! Viss. Brīvs!
Un viņš patiešām pagriezās un aizgāja.
Nu man kļuva pa īstam riebīgi ap dūšu. Gandrīz vai
aizmetu to maizes gabalu krūmos, kur tam tūlīt
uzkluptu pilsētas baloži un zvirbuļi. Un pati es
nosprāgtu badā. Savā riebeklībā apslienājusies
turpināju rīt Lū-ūža atnesto bulku.
Pie velna visu šo pasauli!
Pie velna piespiedu vergošanu rīšanas vajadzībai.
Nolādētā miesa, kas visu šo konstrukciju, kas saucas
„smirdošais Es”, tura pakļautībā kā tādu pielipušu
mēslu!
Sevi nicinot, saliku iekšā visu to maizes gabalu
līdz pēdējai drupatai. Neko pretīgāku neatceros
darījusi jebkad agrāk.
Mani nesa pilsētas caurvējš un mētāja no viena
pagalma citā. Iedomājos: es tobrīd visdrīzāk sajutos
līdzīgi kā viena mana bijusī draudzene, kas lepni
nodarbojās ar jogu, pie sienas līmēja indiešu
svētos, meditēja, lai gūtu pārpasaulīgu līdzsvaru,
bet pati ikdienā līda sociālajās saitēs kašķēties
par idiotiskiem sīkumiem.
Un ja jūs gaidījāt no šī teksta, ka tas varētu
beigties kaut kā pozitīvi, tad – ejiet un
noslīkstiet savās pieturvietu klaidoņu polietilēnā
sabāzto mēslu kaudzēs…
Aizkarma pludo melnajiem mašīnu vēmekļiem.
Zem kājām dziļš nedzīvā tukšums.
Ārzemju popsa skaņas gāž visā pilsētā.
Es dejoju sevis plaisā.
Es dziedu bezdibenī.
|
