Lai pastāvētu māksla, mums nepieciešams dizažio

Svens Kuzmins. Dizažio. Dienas Grāmata, 2021

 

Šķiet, pats svarīgākais, ar ko sākt, runājot par Svena Kuzmina grāmatu Dizažio ir tas, ka grāmata ir aizraujoša – sākot to lasīt, gribēsies tikt līdz pēdējai lapaspusei, ne reizi nenoliekot to malā, kaut gan, protams, šāds secinājums nav literatūrzinātnisks, tomēr tas ir liels kompliments autoram. Groteski ironiskais stāsts ievelk lasītāju un liek tam kļūt par vienu no Hohmas iemītniekiem. Tas vien rāda, ka Kuzminam ir rakstniekam būtisks talants, proti, spēja stāstīt stāstu, liekot notikumiem virzīties uz priekšu un atklājot mākslas pasaules loģiskās likumssakarības, paradoksus, metaforizējot mākslas darba radīšanas mokas un absurda situācijas, vedot lasītāju pa mākslas adeptu, bezcerīgu frīku un dažādu dīvaiņu apdzīvotu pasauli. Tik pat daudzveidīgu, sarežģītu un diskutablu kā laikmetīgā māksla. Kaut gan romānu, protams, var interpretēt dažādi, mākslinieciskās jaunrades process, šķiet, arī šī romāna atslēgvārds.

Savus varoņus Kuzmins iedzīvina jau 2019. gadā iznākušā romāna Hohma tēlotajā kūrortpilsētiņā Hohmā, tikai šoreiz darbība tiek saistīta ar Hohmas mākslas skolu, māksliniekiem un simbolisku tēlu – Hohmas muižas ratnīcu, sauktu par Hronosa templi, ar pēdējo veidojot gredzenveida kompozīcīju, jo romāna aktīvā darbība sākas un nosacīti arī beidzas tieši saistībā ar ratnīcu. Te nu gan jāatzīst, ka vismaz recenzijas autoram 4. nodaļas „Mazā mākslas uzvara“ 3. daļa jau šķita mazliet lieka, un romāns bez tās arī nebūtu neko daudz zaudējis, bet tas lai paliek paša autora un lasītāju ziņā. Jau minētā ratnīca kļūst par romānu caurvijošu sižetu, un demonstrē arī nejaušības principa lielo lomu gan cilvēku dzīvē, gan, jādomā, arī mākslā. Kādas no varonēm neapdomīgi izmestā frāze, ka Hohmas pilsētele iekļūs Ginesa rekordu grāmatā par lielāko Jāņu ugunskuru, galu galā rezumējas romāna noslēguma notikumos, demonstrējot jau postmodernisma mākslas principu, ka mākslai performances ietvaros nav jābūt mūžīgai un tās iznīcināšana ir māksliniecisks akts. Te arī atklājas izvēlētās vietas simbolika – ratnīca kā telpa, kur tiek uzglabāti citkārt kustībā esoši rīki, sastinguma stāvoklis, kas galu galā ir jāiznīcina atjaunojot mākslas nemitīgo mainību.

Simbolisks ir arī romāna nosaukums, kas veidots no itāļu valodas un ir ekonomikā lietots jēdziens, faktiski apzīmējot vērtīgākā apmaiņu pret mazāku vērtību. Ja tā palūkojamies, tad viens no romāna galvenajiem varoņiem Dainis Lapinskis, kurš savas hobofīlijas ietvaros pieņem sev šādu otro „es“ (šeit nebūtu lietojams vārds „pseidonīms“, jo tas sašaurinātu tēla simboliskās nozīmes), no Dizažio piedzīvo dizažio procesu – no pārtikuša cilvēka līdz mākslas pasaules adeptam.

Bet kas tad īsti ir romāna varoņi? Lasot grāmatu, šķiet, ka nevienu no visiem pēc klasiskās literatūras teorijas nevarētu definēt kā „galveno varoni”. Autors ar Hohmas tēliem iepazīstina pakāpeniski, lasītājs iepazīstas ar nedaudz klišejisko un hiperbolizēto mākslas skolas studentu Jāni C., pēc tam Daini Lapinski, kurš, kā jau minēju, kļūst par Dizažio un ir centrālais tēls romāna pirmajā daļā, pēc – visiem citiem. Katram no viņiem ir sava loma, katrs no viņiem ir ietverts romāna centrālā tēla – mākslinieka, radošas personības – tīklā. Tiesa, spilgtākais no tiem, protams, ir pats Dainis Lapinskis, kurš sākotnēji tiek raksturots, kā no brīnumpasakām nācis veiksminieks, kas ieguvis bagātību, „princesi” par sievu un visu ko var vēlēties. Taču tā nudien ir pasaka, tāpēc no pasakas vides Lapinskis nonāk absurdajā realitātē, kur saucas Dizažio, un tieši šī absurdā mākslinieku vide tiek tēlota kā daudz krāsaināka un īstāka. Varoņa meklējumi pēc kā neparasta jau aizsākas ar atziņu, ka vienīgais, kas viņam patīk no visas sirds, ir sekss, un romānā ienāk nākamā varone Margo, kas tālāk Dizažio noved līdz viņa iecienītajai hobofīlijai. Tiem, kuri grāmatu jau ir izlasījuši, jēdziens nav jāpaskaidro, tiem, kuri vēl lasīs, nebūtu labi to paskaidrot, laupot pārsteigumu. Taču galu galā arī tas vairs nespēj aizpildīt Lapinska dvēseli, līdz iesaistei Mākslas pasaulē. Un māksla šeit ir kā tīkls, kurā ietveras visi konceptuāli tik nesaderīgie, bet kolorītie varoņi kā Jānis C., Dizažio, Leopolds Miltiņš (saukts Miltons), Agneta u.c., tiem visiem kopā risinot mūžīgo jautājumu, kas ir un kas nav māksla.

Un te nu ir jāatzīst, ka Svenam Kuzminam ir izdevies mūsdienu latviešu literatūrā radīt patiesi elegantus, labi aprakstītus seksa aprakstus, kas līdz šim latviešu literātiem ir bijis liels klupšanas akmens: vai nu vulgāri, vai kaitinoši patētiski, taču Dizažio šajā ziņā ir patīkams pārsteigums.

Atsevišķi romānu caurvij arī mūžsenā diskusija, kas tad ir māksla. Uz šo jautājumi varoņi gan sniedz daudz un dažādas atbildes, bet, šķiet, laikmetīgās, modernās mākslas definējumu viskorektāk romānā dod viena no varonēm Žanna, kuru pēc savdabīgas perfomances aiztur policija, un policistam uz tā aizrādījumiem, vai tad tā ir māksla, Žanna norāda, ka „Nu, tas ir atkarīgs no jūsu izvēlētās mākslas definīcijas” (189. lpp.). Inspektors Brālis par to nopriecājas, jo nodomā, ka Žanna uzskata, ka tieši viņš var izlemt, kas ir un kas nav māksla, bet šī atbilde ietver daudz plašāku koncepciju par mākslas subjektīvo dabu. Romānā daudzviet ir saskatāms jau ekspresionistu postulāts, ka mākslai nav jābūt skaistai, tai ir jādod māksliniekam iespēja sevi pašizpaust, piemēram, visnotaļ krāšņi aprakstītā perfomance „Karamelizācija”, kurai gan mazliet grūti noticēt no loģikas viedokļa, jo mākslinieku vienkārši nosistu strāva. Bet pieeja „no loģikas viedokļa” gluži vienkārši Svena Kuzmina darbu sakarā nav tas atslēgvārds, ar kuru nonākt autora veidotajā pasaulē.

Vienlaikus romānu caurvij arī jautājums par cilvēka personības dažādajām niansēm. Šķiet, ka tas nolasāmākais ir sašķeltajā Dizažio/Daiņa Lapinska tēlā. Dainis Lapinskis ir teju augstākās sabiedrības cilvēks, kas atklāj sevī tieksmi pēc destrukcijas, pēc marginālijām, eksperimentiem, viņa pārticība ļauj to organizēt, līdz tās viņu no idealizētās pasaku vides izmet mākslinieciskā, bet marginālā vidē. Atsaucoties uz Freida teoriju par bezapziņu un tajā ieslēptajām pirmatnējajām dziņām: seksuālajām (atceramies, ka Lapinskim dzīves asumu dod sekss!) un nāves jeb graušanas dziņām un sublimāciju, tik un  tā jāatgriežas pie radošā cilvēka jautājuma, jo radīšanas akts vienlaiku var būt arī iznīcināšanas akts (tiešā nozīmē, piemēram, jau minētā ratnīcas iznīcināšana), netiešā – iesaistoties mākslas pasaulē, teju visi romāna tēli, savdabīgi frīki no „parastā” cilvēka skatījuma, ir sublimējuši šīs dziņas mākslinieciskajās izpausmēs, kur kanna nav tikai forma, bet kannas raksturs.

Beigu beigās ratnīcas jeb Kronosa tempļa nodedzināšana sasaucas ar manis jau minētājām idejām par to, ka mākslai nebūt nav jābūt mūžīgai, bet cilvēks tās vārdā sadeg – šeit gan tiešā (Sandrītis) nozīmē, gan pārnestā. Bet arī to var lasīt kā nāves jeb graušanas dziņu uzvaru un sublimāciju jaunā mākslas perfomancē, uzvarā pār cilvēka zemākajiem instinktiem.

Nobeigumā vēl gan gribas piebilst, ka, neskatoties uz romāna neapstrīdamajām kvalitātēm, mazliet par garu reizēm šķiet romāna varoņu diskusijas par absurda filozofijas jautājumiem (piemēram, Jāņa C. diskusija par deklarētās un faktiskās dzīvessvietas atšķirībām), kaut gan romāna un Hohmas pilsētas būtībā arī tās varētu tikt attaisnotas kā nepieciešamība.

Galu galā šis romāns liek cerēt, ka Svens Kuzmins mums vēl kādreiz ļaus atgriezties Hohmā uz jauniem piedzīvojumiem.

 

Ingus Barovskis

 

Ingus Barovskis ieguvis filoloģijas doktora zinātnisko grādu. Galvenās akadēmiskās intereses ir latviešu folklora un mūsdienu mitoloģija, par ko izdota monogrāfija Mythopoeia. Mūsdienu mītrade (2021), kā arī literatūra, jo sevišķi tās ietekmēšanās no folkloras un mītrades. Publicēti raksti gan folkloristikā – mitoloģijas pētniecībā, gan arī literatūrzinātnē, sevišķi uzmanību vēršot uz mitoloģijas simboliem un to funkcijām mūsdienu dzejā, kā arī recenzijas par jaunāko dzeju.