Vīrs, kurš runā atklātu valodu

Ēriks Hānbergs, Alfrēds Čepānis vaļsirdībās. – Rīga: AS „Latvijas Mediji”, 2021. – 271 lpp.

 

Jaunākās rakstnieka Ērika Hānberga grāmatas galvenais temats ir ļoti nopietns – sarežģītais pārmaiņu laiks, kad Latvija no padomju republikas kļuva par brīvu, neatkarīgu valsti. Kā atklāts izdevuma virsrakstā, autora uzmanības centrā ir konkrēta personība – politiķis Alfrēds Čepānis. Kaut arī pārmaiņu laiki un viss ar to saistītais ir temats, kas nepieļauj jokus un uzjautrināšanos, Ēriks Hānbergs stāstījumu pratis pasniegt ar labsirdīgu smaidu un nelielu humora piedevu.

Grāmatā izklāstīta Alfrēda Čepāņa biogrāfija – mamma baltkrieviete, paps lietuvietis. Alfrēds uzaudzis kuplā ģimenē kopā ar vēl četriem brāļiem un māsām, kas visi runājuši latviešu valodā. Darba galvenā varoņa vēlēšanās bijusi kļūt par traktoristu, ko viņš, mācoties Jaungulbenes profesionāli tehniskajā skolā, arī piepildījis. Taču dzīvē viss ievirzās citās sliedēs, un Alfrēds Čepānis kļūst par partijas funkcionāru, tiek iecelts par Liepājas rajona pirmo sekretāru, vēlāk strādājis Preiļos, pēc tam Ventspilī. 1989. gadā ievēlēts par PSRS tautas kongresa deputātu. Beidzis PSKP CK Augstāko partijas skolu Maskavā.

Savus uzskatus šis varasvīrs nekad nav slēpis, kas, nenoliedzami, izraisa cieņu. Vēl vairāk, no grāmatas lappusēm uzzināms, ka viņš iestājies par latviešu valodu jau tad, kad par šo jautājumu nebija pieņemts runāt skaļi. Tajā laikā tā bija liela uzdrīkstēšanās. Savukārt sākumā bijis visai skeptiski noskaņots pret Tautas fronti. Strādājis ciešā saiknē ar tolaik fermas vadītāju, vēlāk Grobiņas novada domes priekšsēdētāju Aivaru Priedolu, par kuru grobiņnieki un arī daudzi jo daudzi liepājnieki uzskata, ka šis vīrs vēl aizvien ir īstais cilvēks īstajā vietā. Grobiņu, kāda tā bija padomju okupācijas laikā, nevar salīdzināt ar tagadējo, kas ir skaista, sakopta Latvijas mazpilsēta ar asfaltētām ielām, kur vēlas dzīvot aizvien vairāk cilvēku. Mūsdienās Aivars Priedols ir Dienvidkurzemes novada domes priekšsēdētājs. Vēl grāmatas lappusēs pieminēts Juris Janeks, arī ar viņu – Liepājas rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja pirmo vietnieku – tika uzturēti visciešākie sakari. Un turpat jau arī toreizējā Liepājas rajona avīze ar savu aizvien nenogurdināmo un humoru mīlošo žurnālistu Ēriku Hānbergu – grāmatas autoru.

Sākās pārmaiņu laiki, Breša zemnieku laiki, kas iezīmīgi ar to, ka lielai daļai cilvēku radās vēlme atgriezties uz laukiem savās senču mājās. Darbā atklāts, ka īsti vēl nav beidzies kolhozu laiks, taču tos uz „ātru roku” likvidēja, nedomājot, ka tik straujas pārmaiņas sabiedrībā nedrīkst veikt, ka pie laba gala tas nenovedīs. Taču sajūsmas vilnis bija milzīgs – mēs atkal esam saimnieki savā zemē, aizmirstot, ka saimniekot sen jau vairs neprotam. Taču daļa mūsu cilvēku nebūt nebija vairs vakarējie, jo bija apguvuši, kā tas ir – kaitēt, nodarboties ar kaitniecību. Kāpēc tas vispār būtu jādara? Skaudības dēļ, kas neliek miera. Kā gan kaimiņam var būt vairāk nekā man? Tolaik turības mēraukla bija vieglā automašīna – jo smalkāka, jo labāk. Un tik ļoti gribējās naudu. Breša zemnieku epopejas priekšgalā atkal atradās Juris Janeks, kuram nebija pirmskara laika zināšanu lauksaimniecībā. Bet virsroku diemžēl ņēma negausība, un tur nelīdzēja nekādas zināšanas tautsaimniecībā. Visiem visu vajadzēja tūlīt un uzreiz. Viss iepriekš paustais ir nesena pagātne, taču grāmatas autors lasītājam to visu vēlreiz liek atcerēties, uzjundot atmiņas, ko labāk lieki necilāt.

Sāka veidoties Tautas fronte, kas bija varens spēks. Vismaz reizi vēsturē latvieši parādīja, ka spēj būt vienoti. Diemžēl šo vienotību sagrāva dažu indivīdu muļķība, varbūt nenovīdība. Arī presē par Tautas fronti sāka parādīties kritiski raksti. Tas noveda pie sašķeltības un neuzticēšanās. Savstarpējie kašķi kļuva aizvien skaļāki, neiecietīgāki un intensīvāki. Un Tautas fronte, uz kuru tika liktas milzīgas cerības, izšķīda. Katra nākamā Saeima nāca ar saviem dīvaiņiem un jokdariem. Tikai, raugoties uz viņu izdarībām, smiekli nenāca. Attiecībā uz 13. Saeimu, iespējams, atmiņā paliks anekdotes par dažu labu tās deputātu, un rūgtas mieles par tās neizlēmību, neprasmi novērtēt ārkārtas situācijas, haotisko darbību.

Grāmatā izklāstītas arī Alfrēda Čepāņa mednieka un makšķernieka gaitas. Laukos audzis, viņš labi pazīst gan mežu, gan pļavu. Par medībām un makšķerēšanu politiķis stāsta daudz un ar aizrautību. Viņam labi pazīstama savvaļas dzīvnieku dzīve, to paradumi un viltība. Arī par zvēru mazuļiem viņš runā ar patiesu mīlestību. Vai medības ir nepieciešamas? Par spīti mūsdienās tik bieži paustajam, grāmatā rodama atbilde, ka – jā, noteikti, jo nepieciešams regulēt savvaļas dzīvnieku skaitu.

Autors samērā daudz pievērsies arī Alfrēda Čepāņa politiskajai darbībai, kas, nenoliedzami, ir pelnījusi ievērību. Viņš bijis pat Saeimas priekšsēdētājs. Ē. Hānbergs īpaši uzsvēris sava darba galvenā varoņa cieņu pret baznīcu. Lasītājs uzzina, ka vēl padomju laikā Čepānis vairākkārt ticies ar Aglonas bazilikas dekānu Pēteri Onckuli, taču baznīcas dzīvē nejaucās. Gan jau tas nepalika nepamanīts, taču džentlmeniska klusēšana netika pārkāpta. Alfrēda Čepāņa cieņpilnā izturēšanās pret baznīcu rezultējās viņa ievēlēšanā par PSRS tautas deputātu kongresa delegātu.

Daudz lappušu grāmatā veltīts Latvijas deputātu piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem PSRS Tautas deputātu kongresā. To nekad neaizmirsīs cilvēki, kas tajā laikā bija pieauguši vai puslīdz apzinīgā vecumā, tāpēc nespēja atiet no televizora vai radio. Tas bija kaut kas! Tā Maskavā nemēdza runāt. Un Latvija pieprasa neatkarību! Protams, sekas varēja būt traģiskas, taču Maskavai vairs nebija spēka saturēt kopā 15 pakļautās valstis, kuras tolaik tika dēvētas par padomju republikām. Arī materiālie resursi bija beigušies. Vecāki lasītāji droši vien vēl itin labi atceras pagājušā gadsimta 80. gadu nogales veikalu tukšos plauktus un talonus, par kuriem neko nevarēja iegādāties, jo gluži vienkārši nekā nebija. Lai problēmu mazinātu, nepalīdzēja arī Mihaila Gorbačova uzsāktā pārbūve.

Īsti nav izprotams, kāpēc grāmatas noslēgumā iekļautas Liepājas laikraksta Kurzemes Vārds ilggadējā galvenā redaktora Andžila Remesa prātulas? Tās neiederas, turklāt mudina domāt, ka it kā darba autoram būtu aptrūkušas idejas.

Recenzijas noslēgumā nedaudz pievērsīšos Ērika Hānberga jaunvārdu lietojumam tekstā. Mazliet jau var, taču, manuprāt, autors ir pārcenties. Vai tiešām nepieciešams veidot tik daudz vārdu ar izskaņu „-ums”, kā, piemēram, „veicinājums”, „izsoļojums”, „nodomājums”, „iedēvējums” utt. Šajā pašā kategorijā iederas tādi vārdi, kā „toreizējības”, „savstarpējības” utt. Vai tiešām nebija iespējams to pašu pateikt, izmantojot vārdus, kas latviešu valodā jau iesakņojušies?

Grāmata ir raiti lasāma un, nenoliedzami, interesanta. Caur Alfrēda Čepāņa personības prizmu tas ir lielisks izklāsts par notikumiem, laikiem mainoties, par to, kas varēja notikt un kas patiesībā notika.

 

Silvija Ģibiete

 

 

Silvija Ģibiete (dzimusi Čaibele 1946. gadā Rīgā) ir vācu valodas tulkotāja, literāte, Latvijas Rakstnieku savienības biedre kopš 2008. gada.