Gizela Natālija Grādnere

 

UZRAKSTS UZ KAPA

Fragments no stāstu krājuma Tantes ar klikšķiem. Baltiešu stāsti (Tanten mit Tick. Baltische Erzählungen).

Tulkojusi Inguna Motte.

 

7. nodaļa

Kapos bieži var atrast dīvainus uzrakstus. Arī Rīgas kapsētā varēja uz kapu plāksnēm lasīt gravējumus, par kuriem gribējās pasmaidīt. „Nobriedušais labības kūlis krīt” bija rakstīts uz D. kunga kapa plāksnes. Kurš zināja, ka „nobriedušais kūlis” svēris divus centnerus, nogāzies lejā pa kāpnēm un tur saticis savu nāvi, nevarēja atturēties no smaida.

„Kas tevi pazina, tas zina, ko esmu zaudējis” bija licis sievas kapu plāksnē iegravēt T. kungs. Sieva visus savus personīgos īpašumus bija norakstījusi dzīvnieku patversmei, tātad viņš tiešām bija daudz zaudējis. Uz dažām plāksnēm varēja lasīt par mirušo ordeņiem un tituliem, it kā pēc nāves tas būtu svarīgi.

Uz tantes Soņas kapa bija rakstīts „Jūma Vivari”, un tas, kurš nepazina tanti Soņu, nevarēja zināt, ka tas nav viņas vārds. Jūma izklausījās skandināviski, bet Vivari varēja būt itāļu vārds.

Tante Soņa bija viens brīnišķīgs cilvēks veselus 90 gadus, no kuriem 82 gadus visās iespējamās un arī neiespējamās situācijās murmināja, čukstēja vai arī izrunāja skaļi „jūma­vivari”. Pie kam, to sakot, viņa nosmaidīja, ironiski vai dusmīgi noskatījās, vai dažreiz garlaikojās. Visi, uz kuriem viņa tā pateica, sāka par to dusmoties, jo, ja kaut ko nesaprot, tad par to galu galā dusmojas.

„Tas noteikti ir kaut kas krievisks un bezkaunīgs,” sašuta Soņas franču guvernante, kurai, cik tālu var atcerēties, šis vārds tika pateikts pirmajai. Mademoiselle Levando pieprasīja, lai Soņa viņai atvainojas, bet Soņas māte uzskatīja, ka nevar prasīt atvainošanos par to, ko neesi sapratis.

Saprotams, ka visi centās uzzināt vārda nozīmi, bet Soņa palika mēma. Brāļi mēģināja ar draudiem, vecāki ar mīlestības pilniem mudinājumiem, guvernante ar stingriem piedraudējumiem un sodiem, bet Soņa tik pa­kratīja galvu, pieklājīgi pakniksēja un murmulēja tālāk „jūmavivari”.

„Ja es tik to vārdu varētu saprast, tad viņai iemauktu,” dusmojās brālis, „bet man ir pacietība, tam skuķim ir vēl tikai astoņi gadi un mazas meitenes vienmēr kaut kad izpļāpājas. Es varu pagaidīt.” Bet viņš maldījās.

„Lieciet viņu mierā, ja viņa manīs, ka tas jūs vairs neinteresē, tad arī liksies mierā ar savu ‘jūmavivari’. Kamēr jūs viņu spiediet to darīt, viņai ir interesanti. Kādu dienu viņai pašai būs žēl.” Bet arī Soņas māte maldījās.

Astoņpadsmit gadu vecumā Soņa iepazinās ar savu nākamo vīru, un visi ticēja un cerēja, ka nu vismaz viņam, tā sakot pirmajā mīlas karsonī, savu slepenvārdu atklās, bet viņi visi maldījās. Pirmkārt, onkulis Fips, vispār viņu sauca Filips, uzskatīja to visu par pārspīlētu un smieklīgu, un otrkārt, Soņa nekad šo vārdu neattiecināja uz viņu. Bet, kad Soņa tomēr sāka to darīt, tad arī viņš, tāpat kā visi citi, kuri gan tagad priecājās, ka tas skāris arī viņu, sāka dusmoties.

Pēc divdesmit astoņiem gadiem onkulis Fips nomira, palicis neziņā. Jādomā, ka viņš arī debesīs, protams, ja vien viņš ir debesīs ticis, gaida uz skaidrojumu. Dievs gan ir visuzinošs, bet diez vai viņš tāda nieka dēļ sāks sarunu ar onkuli Fipu.

Vienu dienu izskatījās, ka tante Soņa nolikusies uz nomiršanu. Savācās visi tuvākie ģimenes locekļi, lai atvadītos. Iekšēji visi cerēja, ka tante Soņa nāves priekšā atklās savu slepenvārdu, viņa taču nevar to ņemt līdzi kapā, kur jau trīs paaudzes un arī visi ģimenē ieprecējušies dusmojās par „jūmavivari”. Tā tas nepieklājas, lai gan tante Soņa pēdējos gados šo vārdu lietoja reti.

„Nu paprasiet taču!” Aleksandrs lūdza ārstam, bet viņš uzskatīja, ka ir svarīgākas lietas darāmas. „Bez tam šis vārds noteikti nozīmē kaut ko jauku, draudzīgu vai pateicīgu, jo vienmēr, kad es viņai špricēju, viņa klusi murmina 'jūmavivari'," piebilda ārsts.

„Acīmredzot tas ir kaut kāds āfrikāņu vārds,” iejaucās brāļa dēls Pauls, kurš speciāli bija ieradies no Šveices.

„Muļķības!” pretī ierunājās Aleksandrs, „no kurienes gan astoņgadīga meitene Baltijā varētu zināt āfrikāņu vārdu?”

„Iespējams, no tās angļu guvernantes, kas viņai bija, pirms Mademoiselle Levando mūs aplaimoja. Viņa taču nāca no Dienvidāfrikas,” atcerējās Fjodors, otrais Soņas brālis.

„Šobrīd tas ir pilnīgi nesvarīgi,” sacīja Aleksandrs, „svarīgāk būtu zināt, kur Soņa paslēpusi savu naudu. To viņš neteica tāpēc, ka viņš vai kāds cits gribētu no Soņas dabūt mantojumu, lai gan dēļ pasaules kara un Latvijas valsts reformas viņi bija īpašumus zaudējuši, arī Soņa. Bet, ja viņa būtu paslēpusi naudu, tad būtu pareizāk un arī izdevīgāk no tās segt ārsta un bēru izdevumus. Švāģerienes jau diskrēti, bet pamatīgi bija pārmeklējušas visas atvilktnes, un, klājot gultu, iebāzušas rokas arī zem matrača, bet naudu neatrada. „Apžēliņ, cik tas ir kaitinoši!” teica Karla, kura vienmēr dusmojās, ja kaut ko meklēja, bet neatrada.

„Soņa jau kā bērns bija rafinēta ar savām slēpšanām,” teica Fjodors, „man viņa vienreiz nozaga draudzenes fotogrāfiju, kuru es atradu starp tualetes papīra divām pēdējām kārtām.”

„Tas nu gan nav piemērots stāsts,” iebilda tante Agate un adīja tālāk kaut ko nedefinējamu.

„Prasiet taču mācītājam, kad viņš atnāks,” ieteica Karla, „varbūt tam viņa paziņos, pirms viņa... pirms viņa ...,” patiesi nevarēdama dabūt pāri lūpām to vārdu „mirs”.

„Jūs neuztraucieties,” ierunājās Vadims, „es uzņemos visus izdevumus.” Nu jā, Vadims bija vecpuisis, un viņš bija vienīgais, kurš atkal bija ticis pie bagātības, pateicoties viņam piederošajai kokapstrādes fabrikai. Vadims varēja sev atļauties visādas ekstravagances, lai gan apbedīšanu nudien nevar pielīdzināt ekstravagancei.

Bet tante Soņa nenomira, ne tajā gadā, ne arī nākamajos. Viņas ķermenis kļuva arvien sīkāks, bet viņas gars palika rosīgs. Viņa joprojām lasīja grāmatas vācu, krievu, franču un angļu valodās.

Vienu dienu viņa man teica: „Tu esi vienīgā, nu gandrīz vienīgā, kura neesi man jautājusi par 'jūmavivari' nozīmi, neesi nemaz ziņkārīga?”

„Ak, tantiņ,” es atbildēju, „visādā ziņā es esmu pat ļoti ziņkārīga, jo neko nevar iemācīties, ja nepiemīt ziņkārība, bet es domāju, ka tev vajadzētu izturēt līdz galam. Tu tik ilgi esi klusējusi, ka tas būtu jādara arī tālāk. Turklāt es domāju, ka visi tie ļaudis, kuri dusmojas, ka nesaprot šo vārdu, tikpat dusmotos, ja viņi to saprastu.

„Gudra meiča,” noteica tante Soņa, „žēl, ka tu neesi mana meita.”

„Nu, manis pēc tu vari to vārdu likt kaut uz kapu plāksnes,” es joka pēc, smiedamās teicu.

Bet tante Soņa pārtrauca šūpoties savā šūpuļkrēslā un domīgi sacīja: „Nav slikta doma, tā tiešām ir laba ideja, tā varētu būt gluži vai manējā, tikai tādā vecumā vairs nav labu, jaunu ideju, drīzāk vecas. Es tiešām varu iedomāties, kā pēc manas nāves brīnīsies tālāk, tas gan ir amizanti.”

„Ar tādām lietām nevajadzētu dzīt jokus,” es iebildu, „lūdzu piedod man to.”

„Nāvi nevajag uztvert tik nopietni, katrā ziņā ne manā vecumā. Par miršanu vajadzētu daudz agrāk aizdomāties, ko es arī diezgan esmu darījusi. Bija jau pietiekami tam laika, apžēliņ, es nekad negribēju kļūt tik veca. Bet klausies, es negribu uz sava kapa nekādu aukstu marmora plāksni, es gribu laukakmeni. Un es negribu gulēt blakus Fipam, to jau es darīju divdesmit astoņus gadus. Es gribu pa kreisi zem tā skaistā bērza. Es mīlu bērzus.”

„Bet tur taču guļ Ajokss,” es teicu, „tad tiks runāts, ka tu esi uz suņa apguldīta.”

„Lai viņi runā, ko grib,” sacīja tante Soņa, „turklāt tikai daži zina, ka tēva suni, kurš visādā ziņā piederēja pie mūsu ģimenes, esam aprakuši tur. To pat kapu pārvalde nezina. Nē, guldiet mani zem bērza, un tagad atnes man to naudu.”

„Tad vispirms pasaki, kur tā ir,” es atteicu, „to jau citi ir izmeklējušies. Toreiz, kad tu biji tik slima.”

„Tā, tā, to viņi ir darījuši,” smīnot teica tante Soņa, „bet nauda taču ir uz galda.”

Es skatījos uz galdu, bet neko neredzēju. To klāja brokāta galdauts, kuru mazgāja tikai jubileju gados, uz tā stāvēja onkuļa Fipa sudraba cigarešu kārba, bet tajā Karla jau vairākas reizes bija ieskatījusies, tad vēl bija Meisenes porcelāna vēstuļu spiede, zem kuras glabājās tantes Soņas neatbildētās vēstules. Arī starp tām Karla bija pamatīgi izmeklējusi, tātad es to varēju sev pietaupīt.

„Uz galda, uz galda,” teica tante Soņa un apmierināti šūpojās šurp un turp.

Es visu noņēmu no galda, visbeidzot arī brokāta galdautu, kas bija stipri putekļains, un tad ieraudzīju naudas zīmes. 10 000 lati, stingri pielīmēti ar leikoplastu. Priekš tantes Soņas 10 000 lati agrāk nebija liela nauda, bet tagad ievērojama summa... vairāk nekā pietiekami, lai nopirktu akmeni un sarīkotu bēres.

„Tev gan ir izdoma!” es teicu. „Izdoma kā veca māja! Nu tu gan esi bagāta.”

„Nepārspīlē, man jau vēl nav simts, bet zem simts māja vēl nav veca. Kas attiecas uz bagātību, tad man tās naudas zīmes nav tik svarīgas, ne jau manā vecumā. Ņem to naudu un parūpējies, lai es dabūju savu akmeni. Un, ja tas vecais Grēmers sāk cimperlēties, tad iedod viņam papildus vēl 100 latus, tas daudz ko atrisina. Vislabāk būtu, ja tu to akmeni pasūtītu uzreiz, tad vecais Grēmers nezinās, kam tas domāts, jo no „jūmavivari” mēs uztaisīsim „Jūma Vivari”. Tas izklausās pēc vārda, vai ne?”

„Tas izklausās ārzemnieciski,” es piekritu, „žēl, ka tu nevarēsi redzēt, cik bieži tevi noturēs par skandināvieti vai itālieti. „Nu varbūt man iedos atvaļinājumu un es varēšu pabūt te 'lejā',” teica tante Soņa un acīmredzami viņai nebija nekādu šaubu, ka viņu izlaidīs ārā no augšas, nevis no apakšas. Es arī nešaubījos. Jau nākamajā dienā es aizgāju pie vecā Grēmera, pasūtīju akmeni un iedevu viņam iemaksai 1000 latus, lūdzot, lai skaisti pelēko laukakmeni viņš noliek pie sevis. Viņš arī neuzdeva nekādus jautājumus, jo 1000 lati uz rokas atņēma viņam valodu, parasti jau kundes maksāja pēc akmens saņemšanas, tā sakot, kad akmens bija gatavs un uzstādīts.

Kad tante vienu dienu klusi un bez iepriekšēja pieteikuma bija iemigusi uz mūžu, sākās diskusijas par apbērēšanu. Ne jau par izdevumiem, jo tos gribēja uzņemties onkulis Vadims, bet par akmeni un par to, vai Soņa būtu jāglabā uz viņas tēva kapa vai blakus laulātajam draugam. Tā kā es biju tantes Soņas krustmeita, taujāja arī man, jo zināja, ka es bieži tiku viņu apmeklējusi. Es paskaidroju, ka akmens ir jau pasūtīts un apmaksāts un ka tante Soņa gribēja gulēt zem bērza. Dabiski, ka viens ieminējās, kā es jau biju paredzējusi, ka viņa tad gulēs uz suņa.

Tante Agate adīja un domāja, ka tas viss nav pareizi, bez pietātes, bet tā kā viņa bija tikai „baltiešu trofeja”, tad tā vai tā viņai nebija tiesību lemt. Onkulis Aleksandrs uzskatīja, ka gulēt blakus Ajoksam nemaz nebūtu tik slikti, jo ar garantiju tas bija uzticīgāks par onkuli Fipu. Tante Agate atkal taisījās iebilst, ka tas nav pareizi, bet tā lieta jau bija nokārtota un visi šķīrās. Divas nedēļas vēlāk akmens tika uzlikts un dziļi noenkurots, lai nevienam nenāktu prātā doma to apgāzt. Ar gudru ziņu arī tādu rīkojumu bija devusi tante Soņa. Pirms kāds to bija pamanījis, jau bija pagājušas četras nedēļas, un, ka par to tika runāts, man bija vienalga, jo man pašai neviens neko neteica. Viņi jau manī redzēja tikai izpildītāju, nevis iniciatori, par ko es biju svētlaimīgi priecīga.

Es gāju pie vecā Grēmera aiznest atlikušo naudu. Viņš pieklājīgā kārtā rēķinu bija man atsūtījis tikai pēc trīs nedēļām. Es viņam iedevu atlikušos 1000 latus un klāt vēl to, kas pienācās pēc galīgā rēķina. Viņš pagrieza naudas zīmes un pacēla pie deguna, it kā gribētu tās apostīt, un tad uzlika brilles, lai varētu kārtīgi aplūkot. Kaut ko līdzīgu ar naudas zīmēm viņš bija darījis arī pirmajā reizē. Es jau gribēju iet prom, kad viņš jautāja: „Kas tad te, kurš gan kaut ko uzskricelējis uz tik skaistas naudas zīmes? Tā taču nedara. Nu gan, te jau tas pats, kas man bija jāgravē akmenī.”

„Jū - ma - vi - va - ri”, viņš boksterēja un pacēla naudas zīmi pret mani: „Jaunkundzīt,” (viņš vienmēr man teica jaunkundzīt, lai gan es jau biju kundze, bet viņš jau mani arī pazina no bērna kājas) „banka man var sagādāt sarežģījumus. Apžēliņ, lūdzu, ņemiet šo naudas zīmi atpakaļ.” Es paņēmu naudas zīmi un samainīju pret citu. Vecais Grēmers dziļi palocījās, jo, ja kāds varēja vienu 1000 latu[1] zīmi pēc otras vilkt no kabatas ārā, bija cieņas vērts. Tomēr, kad es jau biju pagājusi prom, viņš sauca man pakaļ: „Lūdzu pagaidiet!” un vicinājās ar naudas zīmi. Viņš bija pilnīgi bez elpas, kad skaidroja, ka arī uz jaunās naudas zīmes kaut kas ir uzrakstīts. Nu viņš bija galīgi sašutis, kā kaut ko tādu var darīt, vienam kristīgam cilvēkam nauda taču nav nekāds rakstāmpapīrs.

Man tā lieta arī kļuva nepatīkama. Es iespiedu viņam rokās atkal citu naudas zīmi un šoreiz viņam nebija ko iebilst.

„Neņemiet ļaunā,” viņš murmināja un palocījās no jauna, „labprāt būšu jūsu rīcībā.” Es klausījos vairs tikai ar pusausi, pārgāju pāri uz kapsētu un apsēdos uz soliņa zem priedes, skatījos uz tantes Soņas kapa akmeni un biju nelaimīga. Tad saņēmos un krāmēju ārā apskricelētās naudas zīmes, lai tās apskatītu. Uz pirmās pavisam labi salasāmi tantes glītajā rokrakstā stāvēja rakstīts jūmavivari, cits nekas. Tad es aplūkoju nākamo. Tantes rokraksts te bija drebelīgs, es knapi varēju atšifrēt. No sākuma es nevarēju izlasīto saprast, bet tad sāku raudāt un smieties vienlaicīgi, nesaprotot, vai vairāk jāsmejas, vai jāraud. Tante man bija uzticējusi savu slepenvārdu. Lai arī slikti saprotams, tur bija rak­stīts: JŪs MAn VIsi VAriet iet ieskRIeties.[2]

 

---

[1] Latvijas Republikā no 1922.-1940. g. lielākā naudas zīme bija 500 lati.

[2] Tulkotājas piezīme: Vācu tekstā ir „Mia de Buru” un „Ihr könnt MIr Alle DEn BUckel RUnterrutschen”. Biju izrakstījusi kādus 10 latviešu teicienus ar līdzīgu nozīmi, bet vienīgais, kas daudz maz pasēja, bija „Jūma Vivari”.