Juris Helds

Izdegšana

Kā atgūt redzi dvēselei

kas izdegt sākusi,

jau garām aizpeld spoguļzivs

tik nemanāmi klusi

Kā atgūt pārlaicīgo,

kas bij kā dāvājums,

kad tumsas bite sapnī dzeļ,

kad pazūd Sapņa valdījums

Kā atburt tevi, pārlaicīgo,

kas visu aptvert spēj,

lūk, izdegušās gaismas tilts…

tu tikai neaizej

* * *

Notvert Atmiņā to laiku

kad gar Sēnu klejojām

un ar trakām kaijām

gandrīz vai dejojām

Notvert Atmiņā to laiku

kad mums bij citas sejas

un pie Mirabo tilta

es tev lasīju dzeju

Notvert Atmiņā to visu

kad mēs patiesi bijām

kad lūdzām mākoņus aiziet

bet Monmartrā jau lija

Harmonija

Akmens dārzā, kā sapnī grimstot,

atradu smilšakmens ziedus,

un devos uz aizmirstiem kapiem,

kur tos atstāju rītausmai viedai

Bet Atmiņa zināja vēstīt

par noraktiem aiz žoga,

kur tikai mēmas nātres,

un salna garām zogas...

Pa aizmirstiem kapiem ejot,

es akmens dārzā vēl biju,

kur septembrī virmoja sniegs

kā virsvēju melodija

* * *

Kaķis lietū lasīja Hemingveju,

aizlasījās par lielo zivi,

un, lietu nejuta vairs nemaz,

„žēl ka laivā tad nebijām divi…

kādēļ negadījās man būt tai vietā,

varbūt sauktu viņš mani uz zveju,

bet, Netaisnība ir arī kā jūra…”

Kaķis lietū lasīja Hemingveju

* * *

Ziedu pulkstenī klejojot

rožu pusstundā pirms divpadsmitiem,

smaržas vējainā apmetnī –

kaut vai uz nekurieni…

bet, pēkšņi kā spogulī,

narcises parādījās,

kurām ātri pagāju garām…

Ziedu pulkstenī pazuda laiks,

bet, es atradu naktsvijoles

(mātes mīļākās puķes)

un ilgi nespēju aiziet no tām

bet, jau uz rīta pusi,

nonācu pie baltajām ūdensrozēm,

kur zelta zivtiņa paspīdēja…

Poēma par Skapi

Rīgas centrā reiz bija Skapis,

kur tikās dēkaiņi, romantiķi,

un pat kāds mūziķis, kungs ar taurenīti,

un bezbēdīgi skuķi

Tur nebija logu uz ārpasauli,

bet visi brīvi bija,

un, kā nomodā sapnī,

vairs nejuta laicīgo dzīvi

Sen pazudis vecais Skapis,

kuru atmiņā uzburt vēl varu,

kurā kā neesot esmu

un nezinu vairs ko daru

* * *

…tik daudz, tik daudz ir suņa acīs

ka nav kur acis likt…

ja varētu – tā līdz aizsniegiem

līdz kādai piedošanai snigt

Tik daudz, tik daudz ir suņa acīs,

ka nabags tu paties`

un tava ēna aizvelkas

tai pustumsā kur Dies

* * *

Dievzemītes bezpajumtnieks,

kāds cilvēks nepareizs,

ar ogli nakts pajumti zīmēja,

ar ogli – melns uz balta

Bet uzzīmējās pamesta laiva,

uz kuras sēdēja kāda sieva,

varbūt lai mazliet atpūstos

un vienatnē būtu ar Dievu

Pie laivas zālē gulēja suns,

ar ķepām sargājot miegu,

ogles zīmējumu bija aizpūtis vējš,

kaut tikai nesāktu snigt

Tikšanās svētki

Kritušo eņģeļu aizā

tikās visi grēcīgie gari,

skanēja ērģeles klusi,

viņi svinēja pavasari

Karaļa lomā bij Kazanova,

kurā vēl pulsēja Venēcija…

ir aizmirsies cietums un Nopūtu tilts,

tik dēkaina dzīve bija

Un kritušie eņģeļi Dievam

uzsmaidīja mazliet,

viņiem bij Tikšanās svētki,

laiks sāka atpakaļ iet

Pavasarīga romance

Kungs neceļos gāja uz leju,

bez pases, ar sirdi grūtu,

līdz Belcebuls apstāties lika:

„Mēs tādus bez zieģeļa atpakaļ sūtām”

Bet, pusceļā uz debesīm,

kādā krodziņā vēl skanēja lati

kungs jau bij aizmirsis Belcebulu

un ievēlās Greizos ratos

Vējš dzenāja zudušo pasi

no vārnām līdz lakstīgalām,

un tās viņu naktī pavadīja

līdz kādai no Virsvēju salām

* * *

Nakts ir bezjēdzīgi gara,

bezjēdzīgi sevi krāp,

visā šajā bezjēdzībā

kaut kas bezjēdzīgi sāp

* * *

Ej garām klaunu tirgum,

ne tur ko pārdot, ne pirkt,

ne tev pār jūrām irties,

ne pēc Zelta aunādas sirgt

Krīt vīģes lapas bez laika,

no nezināmā nav bail,

tik nemiers kā ogles tumsā

bezlaicībā gail

Paliec viņpus laba un ļauna,

aizmirstot laika rievas,

vientulībā nāk apskaidrība

uz mirkli var redzēt Dievu