Jaunā Gaita nr. 308. pavasaris 2022
Jurim Heldam (1942), pirmā publikācija bija 1967. gadā laikrakstā Literatūra un Māksla. Dzejnieks spilgti sevi pieteica debijas krājumā Naktsputnu testaments (1977). Izdoti seši dzejas krājumi. Jura Helda mūžs cieši saistīts ar teātri, viņš ir profesionāls aktieris un vairāk nekā trīsdesmit gadus strādājis Valmieras Drāmas teātrī. Sarakstījis arī lugas.
|
Juris Helds
Izdegšana
Kā atgūt redzi dvēselei kas izdegt sākusi, jau garām aizpeld spoguļzivs tik nemanāmi klusi Kā atgūt pārlaicīgo, kas bij kā dāvājums, kad tumsas bite sapnī dzeļ, kad pazūd Sapņa valdījums Kā atburt tevi, pārlaicīgo, kas visu aptvert spēj, lūk, izdegušās gaismas tilts… tu tikai neaizej
* * *
Harmonija
Akmens dārzā, kā sapnī grimstot, atradu smilšakmens ziedus, un devos uz aizmirstiem kapiem, kur tos atstāju rītausmai viedai
Bet Atmiņa zināja vēstīt par noraktiem aiz žoga, kur tikai mēmas nātres, un salna garām zogas...
Pa aizmirstiem kapiem ejot, es akmens dārzā vēl biju, kur septembrī virmoja sniegs kā virsvēju melodija
* * *
Kaķis lietū lasīja Hemingveju, aizlasījās par lielo zivi, un, lietu nejuta vairs nemaz, „žēl ka laivā tad nebijām divi… kādēļ negadījās man būt tai vietā, varbūt sauktu viņš mani uz zveju, bet, Netaisnība ir arī kā jūra…” Kaķis lietū lasīja Hemingveju
* * *
Ziedu pulkstenī klejojot rožu pusstundā pirms divpadsmitiem, smaržas vējainā apmetnī – kaut vai uz nekurieni… bet, pēkšņi kā spogulī, narcises parādījās, kurām ātri pagāju garām… Ziedu pulkstenī pazuda laiks, bet, es atradu naktsvijoles (mātes mīļākās puķes) un ilgi nespēju aiziet no tām bet, jau uz rīta pusi, nonācu pie baltajām ūdensrozēm, kur zelta zivtiņa paspīdēja…
Poēma par Skapi
Rīgas centrā reiz bija Skapis, kur tikās dēkaiņi, romantiķi, un pat kāds mūziķis, kungs ar taurenīti, un bezbēdīgi skuķi
Tur nebija logu uz ārpasauli, bet visi brīvi bija, un, kā nomodā sapnī, vairs nejuta laicīgo dzīvi
Sen pazudis vecais Skapis, kuru atmiņā uzburt vēl varu, kurā kā neesot esmu un nezinu vairs ko daru
* * *
…tik daudz, tik daudz ir suņa acīs ka nav kur acis likt… ja varētu – tā līdz aizsniegiem līdz kādai piedošanai snigt
Tik daudz, tik daudz ir suņa acīs, ka nabags tu paties` un tava ēna aizvelkas tai pustumsā kur Dies
* * *
Dievzemītes bezpajumtnieks, kāds cilvēks nepareizs, ar ogli nakts pajumti zīmēja, ar ogli – melns uz balta
Bet uzzīmējās pamesta laiva, uz kuras sēdēja kāda sieva, varbūt lai mazliet atpūstos un vienatnē būtu ar Dievu
Pie laivas zālē gulēja suns, ar ķepām sargājot miegu, ogles zīmējumu bija aizpūtis vējš, kaut tikai nesāktu snigt
Tikšanās svētki
Kritušo eņģeļu aizā tikās visi grēcīgie gari, skanēja ērģeles klusi, viņi svinēja pavasari
Karaļa lomā bij Kazanova, kurā vēl pulsēja Venēcija… ir aizmirsies cietums un Nopūtu tilts, tik dēkaina dzīve bija
Un kritušie eņģeļi Dievam uzsmaidīja mazliet, viņiem bij Tikšanās svētki, laiks sāka atpakaļ iet
Pavasarīga romance
Kungs neceļos gāja uz leju, bez pases, ar sirdi grūtu, līdz Belcebuls apstāties lika: „Mēs tādus bez zieģeļa atpakaļ sūtām”
Bet, pusceļā uz debesīm, kādā krodziņā vēl skanēja lati kungs jau bij aizmirsis Belcebulu un ievēlās Greizos ratos
Vējš dzenāja zudušo pasi no vārnām līdz lakstīgalām, un tās viņu naktī pavadīja līdz kādai no Virsvēju salām
* * *
Nakts ir bezjēdzīgi gara, bezjēdzīgi sevi krāp, visā šajā bezjēdzībā kaut kas bezjēdzīgi sāp
* * *
Ej garām klaunu tirgum, ne tur ko pārdot, ne pirkt, ne tev pār jūrām irties, ne pēc Zelta aunādas sirgt
Krīt vīģes lapas bez laika, no nezināmā nav bail, tik nemiers kā ogles tumsā bezlaicībā gail
Paliec viņpus laba un ļauna, aizmirstot laika rievas, vientulībā nāk apskaidrība uz mirkli var redzēt Dievu
|