Juris K. Ubāns

(1938.12.VII - 2021.30.XII)

 

Vecais gads, aizejot, pēdējā brīdī, 30. decembrī, paņēma līdzi arī mākslinieku, pedagogu, kolekcionāru Juri Ubānu.

1938. gada 12. jūlijā Ubānu ģimenē ieradās jaunākā atvase Juris. Kopā visai ģimenei pavadīt ilgu laiku nebija lemts, jo liktenis viņus izšķīra. 1944. gada rudenī padomju armijai strauji tuvojoties Rīgai, mākslinieks Konrāds Ubāns smagi saslima ar tīfu. Ārsti nedeva viņam cerības izdzīvot, tāpēc Elīna Gailīte Ubāne bija neapskaužamas izvēles priekšā – palikt vai bēgt? Viņa kopā ar dēliem Māri, Andri un Juri izšķīrās doties bēgļu gaitās. Savu tēvu, kurš brīnumainā kārtā pārdzīvoja tīfu, Juris atkal satika tikai 1973. gadā Latvijā.

Amerikā Elīna ar dēliem nonāca 1950. gadā. Juris sāka studēt Sirakūzas universitātē inženierzinātnes, tad pārgāja uz matemātiku, pēc tam uz angļu valodas filoloģiju, līdz nonāca pie galējās izvēles – glezniecības studijām, kurās ieguva bakalaura grādu 1966. g. Divus gadus vēlāk viņš saņēma glezniecības maģistra grādu, nobeidzot studijas Pensilvānijas štata universitātē. Pa studēšanas laiku bija gan armijā pavadīts laiks (1957-59), gan laiks Kalifornijā, kurā galu galā kā māk­slinieks atminas – saules bijis „par daudz”. Tāpēc tad, kad tika piedāvāts darbs Dienvidmeinas universitātē University of Southern Maine, viņš izšķīrās par labu pavalstij, kuras klimatā un dabā ir kaut kas no Latvijas garās ziemas, slapjuma un jūras. Šis ir arī laiks, kad viņš iepazīstas ar savu nākošo sievu Māru Izaku. Jau savu studiju laikā Pensilvānijas Universitātē viņš mācīja, un pēc studijām vairāk kā četrdesmit gadus strādāja Dienvidmeinas Universitātē (1968-2009) kā mākslas profesors, kā mākslas departamenta vadītājs un kā mākslas galerijas Gorham Art Gallery vadītājs.

Ubāns enerģiski darbojās Amerikas Latviešu mākslinieku apvienībā ALMA, kurā viņš bija prezidents no 2002. līdz 2009. gadam, un vadīja to sadarbojoties ar māk­slinieci Gunu Mundheim. Jau kopš Latvijas neatkarības atgūšanas viņš uzturēja ciešus sakarus ar Latvijas Mākslas akadēmiju. Juris nodibināja fondu Fiore Verde, kas ir atsauce uz tēva Konrāda Ubāna jaunības dienu gleznotāju pulciņu „Zaļā puķe”. Fonda ietvaros tika koordinēta studentu apmaiņas programma starp LMA un Dienvidmeinas universitātes Mākslas fakultātēm. Kopš 1996. gada Ubāns bija arī Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Viņa iniciatīvas rezultātā tika realizēta Latvijas autoru darbu ekspozīciju veidošana ASV.

Jura Ubāna darbu klāstā saskatāmi dažādi stili un brīvi interpretējamas tehnikas. Sākot no eļļas darbiem līdz digitāli apstrādātiem un printētiem darbiem, kā arī video un kino darbiem. Jura darbi ir nonākuši Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Fotogrāfijas muzejā, Sirakūzas (SU), Jeilas (YU), Pensilvānijas (UPenn), Dienvidmeinas (USM) kā arī citās universitātēs un privātkolekcijās.

Juris juta atbildību pret apkārtējiem, pret studentiem, pret mākslu. Viņš palīdzēja iznākt leģendārā A. Sildega žurnāla Latvju māksla pēdējiem numuriem, palīdzēja nodibināt kontaktus mākslinieku un augstskolu starpā, atbalstīja Latvijas Nacionālo bibliotēku, sagādājot augstvērtīgas mākslas grāmatas Konrāda Ubāna mākslas lasītavai, sadarbojās ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, papildinot tā arhīvus ar sava tēva gleznām.

Jura draugs, mākslinieks Pēteris Daumants Šnore, kādā ALMA saietā, kā jokojoties par mūsdienās daudzo dažādo balvu un ordeņu piešķiršanu, pasniedza Jurim septītās šķiras četrzvaigžņu ordeni par mākslas mīlēšanu. Nopietni runājot, Juris ir godam nopelnījis zvaigžņu ordeni par mākslas, līdzcilvēku un dzīves mīlēšanu.

Linda Treija

 

 

 

 

Baiba Bičole

(1931.29.V - 2021.24.XII)

 

Gaidīju debesis atveŗamies (B.B.)

 

2021. gada 24. decembrī ASV Rokvillē, Merilendā mūžībā aizgāja dzejniece Baiba Bičole, kura savu 90. mūža gadu atzīmēja ar jaunu dzejas grāmatu lieliskā Bitītes Vinkleres tulkojumā – To Taste the River (2021, Plamen Press). Bičole atstāja aiz sevis bagātu mantojumu: septiņas literatūras kritiķu augsti vērtētas dzejas grāmatas, kas apcer plašu tēmu amplitūdu, ieskaitot sensualitāti un erotiku, dabas fenomenus, mākslu un mūziku, pilsētas vidi, saikni ar senčiem, senču valodu, pēctecību un skaudrus eksistenciālus jautājumus. Kurš labi pazina Bičoli, zināja, ka viņai bija plašs interešu loks un veselīga zinātkāre.

Rakstniece piedzima baltu filologu Jāņa un Līvijas (dzim. Sproģe) Bičoļu ģimenē 1931. gadā Rīgas Pārdaugavā un bija vecākā no trim māsām. Vasaras ģimene pavadīja Zemgalē pie mātes radiem un Sēlijā pie tēva vecākiem Biržu pagastā. 1944. gada vasarā Bičoļi devās bēgļu gaitās, nonākot Vācijā. Sekoju „dīpīšu” laiks un izceļošana uz ASV 1950. gadā. ASV Bičole apprecējās ar vēlāko ilggadējo Jaunās Gaitas māksliniecisko vadītāju mākslinieku Ilmāru Rumpēteru. Ģimenē izauga trīs bērni: Arvils René †, Rita Laima, Artis Jānis. Līdztekus bērnu audzināšanai Baiba Bičole pievērsās dzejošanai un jaunās zemes – ASV – iepazīšanai, lasot, skatoties mākslu Ņujorkas muzejos un klausoties mūziku. Savā dzejas valodā Baiba Bičole veidoja tiltu starp pagātni – bērnībā pazaudēto tēvzemi – un tagadni mītnes zemē ASV. Baiba Bičole nekad nebija sentimentāla nostaļģiste, lai gan rūgti nožēloja Eiropas pazaudēšanu. Vislabāk viņa jutās pasaules lielpilsētā Ņujorkā, baudot tās bagāto kultūras dzīvi un dinamiku.

Rakstnieces sabiedrību veidoja tā laika spilgtie trimdas latviešu dzejnieki Ņujorkā Linards Tauns, Gunars Saliņš, Jānis Krēsliņš, Voldemārs Avens, Aina Kraujiete, Rita Gāle u.c., kā arī mākslinieki, īpaši Daina Dagnija, Sigurds Vīdzirkste u.c. Lai gan rakstniece vēlāk atzinās, ka ASV dzīvojusi latviešu „burbulī,” viņa saprata iemeslus. Galvenais bijis identitātes nosargāšana.

Baiba Bičole darbojās arī sabiedriskajā laukā kā latviešu literatūras skolotāja Jonkeru, Beverīnas un Garezera latviešu vidusskolās un strādādama vairakus gadus kā avīzes Laiks galvenā redaktore. Viņa sekoja pasaules notikumiem ar vērīgu aci, jo pati bija piedzīvojusi milzumdaudz pārmaiņu un dramatiskus notikumus savā garajā mūžā. Saviem septiņiem mazbērniem un trīs mazmazbērniem viņa novēlēja drošību un brīvību.

Rita Laima Bērziņa