NELIELA INTERVIJA AR ILZI LĀCI   Rakstniece Ilze Lāce (Verhaeghe, 1957) īsprozā debitējusi ar stāstu krājumu Baloži uz Žozetes jumta (2020), ilgus gadus nodarbojusies ar tulkošanu. Gaidāms viņas otrais stāstu krājums, tā noskaņā tapusi neliela intervija.   Izdošanu gaida tavs otrais stāstu krājums. Parasti saka, ka otrā grāmata ir izaicinājums, jo jāspēj noturēt pirmajā uzstādītā kvalitātes latiņa. Cik viegli vai grūti tapa otrais stāstu krājums? Vispār biju iecerējusi, ka otra grāmata būs romāns – lai būtu tas izaicinājums. Darba gaitā pārliecinājos, ka neesmu „gargabalniece”, mans lauciņš tomēr ir stāsti. No romāna palika pāri garstāsts. Kad biju sakārtojusi stāstus noteiktā secībā (šoreiz gluži vienkārši no īsākā uz garāko), nedomājot nedz par gredzenveida kompozīciju vai kādu citu kopsaucēju, secināju, ka manos stāstos tagad ir mazāk skumju, mazāk ironijas, vairāk tāds the show must go on – dzīvei jāturpinās. Dažos stāstos tu skar arī tik aktuālo pandēmijas tēmu. Vai rakstīšana pandēmijas laikā atšķiras no jaunrades miera apstākļos? Vasarā tomēr pamanījies „atskriet” uz Latviju, rakstīji Ventspils rakstnieku namā. Kas šajā laikā ir bijis citādāk? Īsi sakot – vairāk laika rakstīšanai, bet mazāk radošu impulsu. Tomēr mājās neesmu pārāk čakla rakstītāja, tāpēc Ventspilī pavadītais laiks vienmēr bijis svētīgs – kā skolniecei, kura atstāta pēc stundām un nav citas izejas – jāstrādā. Kas tevi iedvesmo rakstīt, kādi ir tavi radīšanas dzinuļi un priekšnoteikumi kvalitatīvam darbam ar tekstu? Visbiežāk tas ir kāds konkrēts pārdzīvojums vai pat sadzīves sīkums, no kura izaug kaut kas plašāks, vispārinātāks. Priekšnoteikumi reizēm bijuši pavisam nekvalitatīvi – esmu rakstījusi uz vecām vilciena biļetēm, viesnīcu piezīmju papīriem, reklāmas bukletos. Galvenais – laikus noķert domu. Bet nopietni runājot – dažādos dzīves apstākļos apgūtā prasme atslēgties no ārpasaules un „ieiet” tekstā. Savos stāstos tu turpini skart gan Latvijā dzīvojošo, gan emigrējušo latviešu, gan ārzemnieku dzīves. Arī pati dzīvo ārzemēs, tavs vīrs ir flāms. Kā tevī „sadzīvo” dzīve citā valstī un latvietība? Kas ikdienā tevī uztur jēgpilnu saikni ar Latviju? Manuprāt, latvietība ir iekšēja lieta, vismaz man ģeogrāfiskā uzturēšanās vieta to nekādi neietekmē. Visi mani bērni un mazbērni dzīvo Latvijā – tā ir visjēgpilnākā saikne. Tiesa, varbūt veidojas mazliet aplams priekšstats par vienu vai otru problēmu, jo informācijas avots ir sociālie tīkli. Saasinātāk uztveru visādas nebūšanas, ko, pastāvīgi dzīvojot Latvijā, varbūt pat neievērotu. Kā izjūti „radniecību” ar saviem stāstu varoņiem – ārzemniekiem? Mana visdziļākā pārliecība, ko veidojuši ilggadīgie vērojumi – gan Spānijā, gan Norvēģijā cilvēki mīl, cieš, priecājas vai bēdājas vienādi. Atšķiras ārējās izpausmes, protams, bet ģeogrāfiskā vide ir tikai dekorācija. Nekad nedomāju, ka rakstu par „ārzemnieku”. Rakstu par konkrētu cilvēku konkrētā dzīves situācijā. Intervēja Kristiāna Kuzmina

 

 

Ilze Lāce

 

Lolita un putns

 

„Zāānnnīt.”

Pēc maza brītiņa atkal: „Zāānnnīt.”

Izdvesusi smagu nopūtu kā nīlzirgs, kas spiests nelaikā rāpties ārā no ūdens, Zane, lāgā nepamodusies, nolaida kājas uz grīdas un sataustīja stāvlampas slēdzi. Protams. Lole atkal sajaukusi pulksteņa rādītājus – viņai liekas, ka ir jau piecpadsmit minūtes pāri septiņiem, bet patiesībā tikai bez divdesmit piecām minūtēm trīs. Dziļa nakts, un Zanei saldākais miegs.

„Zāāānnnīīt!”

Nu jau skanēja paģērīgāk. Tēvmāsa bija iemanījusies to saucienu izlocīt kā puika, kam vecāki spiež mācīties vijoļspēli un kas atriebīgi spīdzina to nabaga instrumentu, kā ar vīli pa stiklu ņerkstinādams.

Zane ievēlās atpakaļ gultā, uzlika uz auss spilvenu un tūlīt pat nogrima smagā miega dūkstī.

 

Arī Lolita tai pašā brīdī mainīja pozīciju – aiz gultas rokturiem pievilkdamās, beidzot pagriezās uz kreisajiem sāniem, varēja labāk saskatīt pulksteņa ciparnīcu un aptvēra savu alošanos. Gribējās ēst, un, šķiet, ka arī pamperis pierietējis pilns, bet neko darīt – kādas stundas vēl jāpaciešas.

Žēl, ka nevarēja pati ieslēgt televizoru. Gan jau būtu kāda nakts programma, ar ko īsināt laiku. Tālvadības pults tai vecajai, lielajai kastei nebija. Brīnums, ka vēl vispār čūkst. Viņas bija apspriedušas iespēju nopirkt jaunu, modernu ierīci ar pulti un taimeri, bet izdodamā summa likās nesamērīgi liela. Iekrātais naudas žūksnītis, apmīļots un ar matu gumiju apvilkts, atgriezās drošajā paslēptuvē – Zane bija izgriezusi nelielu spraugu nekam nederīgo, caurlaidīgo itāļu pamperu maisam un naudu glabāja tur. Viņa bija stingri un iracionāli pārliecināta, ka tā nu gan ir vieta, kur zagļi nemeklēs.

Nekāda lielā vainas sajūta par brāļameitai iztraucēto miegu Lolitu nemocīja. Viņa taču gadiem ilgi bija vadījusi galīgi nepraktiskās Zanes saimniecību – tīrījusi, mazgājusi, cepusi un vārījusi, pat brokastu sviestmaizes smērējusi. Lolita jutās nopelnījusi nelielu apkalpošanu tagad, kad bija piesieta gultai.

Turklāt kopš zināma laika bija atkal pamodusies spītīgā draiskule, kas viņā bija slēpusies piespiedu bezdarbībā un ko Lolita tagad ar prieku apsveica. Patiesībā viņa tai bija ļāvusi izpausties tikai vienu reizi. Gribēdama līdzināties savam vieglprātīgajam brālim, Lolita bija kādās viesībās iedzērusi pāris glāzītes ruma. Un uzdzērusi pa virsu alu.

Viņa vairs neatcerējās, kurš no kompānijas bija iegrūdis viņai rokā alus bundžu, labi zinot, ka tai pašā vakarā Lolitai jābrauc ar autobusu pie draudzenes Zemgales pusē. Vai nu cerēja, ka noreibusī sieviete par braucienu aizmirsīs, vai vienkārši gribēja izspēlēt ļaunestīgu joku.

Brauciens ar tramvaju līdz autoostai kā bieza migla. Iegājusi diezgan atbaidošajā tualetē, Lolita bija mazliet pažākstījusies pie izlietnes, bet skaidrāka nepalika. Autobusā viņa paguva izraut no somas plastikāta maisiņu un „izpūst” tajā nelabumu – ar to tas viss varēja arī beigties, jo sēdvieta atradās autobusa pakaļgalā, kur citu pasažieru tikpat kā nebija.

Diemžēl vienmuļās ainavas un autobusa līganās ripošanas iešūpota, Lolita bija aizmigusi. Un maisiņš izslīdēja viņai no rokām. Uzmodināja skaļa tērgāšana autobusa priekšgalā – brangās zemgalietes sprieda, kam tā marinēto gurķu burka saplīsusi. Sev par pārsteigumu Lolita bija konstatējusi, ka tikpat kā nejūt kaunu, drīzāk sapīkumu par noķērnāto apģērbu.

Kāds gan bija iemesls apzinīgās teicamnieces, uzcītīgās darbinieces un izdarīgās namamātes pirmajam gandrīz vai huligāniskajam izlēcienam? Viņa bija izlasījusi mātes dienasgrāmatu. Tā klade pēc bērēm bija vairākus gadus čurnējusi atvilktnē neaiztikta. Kad Lolita beidzot pieķērās to pāršķirstīt, viņa atrada tur bezgalīgas vaimanas par brāļa Osvalda dzīvesveidu, par cerībām, ko māte bija ar Lolitas „skaisto un talantīgo” brāli saistījusi un kas pamazām bija sabrukušas. Un tomēr – vai ik teikumā „mans mīļais Osītis”, „mans puisītis”. Lolita tikpat kā nebija pieminēta, ja nu vienīgi kādās lietišķās piezīmēs, piemēram, „šovakar ar Lolitu savārījām krizdoļu zapti, cukura drusku par maz, bet gan jau stāvēs”.

Vienā no pēdējām lappusēm bija tas plakātiskais teikums, kas iekoda īpaši sīvi. Ka Osītis nemaz nemācās no „manas meitas Lolitas pozitīvā piemēra”.

Jā, viņa vienmēr bija jutusi pret brāli apbrīnas un greizsirdības sajaukumu, ko vēlākos gados nomainīja žēlums ar – pavisam nelielu, bet tomēr – triumfa piešprici. Osvalds prasti nodzērās, nomira ar urēmiju, bet viņa sieva Linda aizmuka līdzi kādam jūrniekam uz Tālajiem Austrumiem, atstājot divgadīgo Zani vīramātei un svainei.

Nebija jau tā, ka Lolita uzreiz būtu pārtapusi par citu cilvēku. Joprojām ar nopietnu sejas izteiksmi atstrādāja tās astoņas dibenstundas kantorī, kur viņu cienīja kā uzticamu kolēģi, bet uz ārpusdarba burziņiem neaicināja. Bija praktiskā, prasīgā un savās darbībās gandrīz perfektā tante Zanei, neveiklajai meitenei, kas vienmēr kaut ko aizmirsa, sasita vai sabojāja. Tomēr Lolitas galvā uz palikšanu bija iekārtojusies arī palaidne, kurai viņa paretam ļāva pabāzt degunteli.

 

Nozvanīja modinātājs, un Zane aši bija kājās, lai apsteigtu kārtējo „zāānnnīīt”. Atvēra logu, apmainīja Lolei pamperi, pabaroja ar auzu putru, iedarbināja ar naktskrekliem un gultas veļu pieblīvēto veļas mašīnu, sagatavoja sastāvdaļas pusdienu zupai, nolika pie ārdurvīm melno atkritumu maisu ar izlietotajiem pamperiem un šķērspaladziņiem un, Lolitas istabā ienākusi, jau grasījās teikt, ka ies uz veikalu, kad uz palodzes, skārdam žēli nograbot, atkal nosēdās tas lielais putns ar biedējošo knābi.

Pabīdījusi malā podu ar ģerāniju, Zane nikni pabungāja pa rūti, bet spalvainais briesmonis tikai uzmeta viņai neizpratnes pilnu skatienu. To sudrabkaiju te bija ieradinājusi augšstāva kaimiņiene Ņina, izbijusi kuģa pavāre. Paradusi savos jūrā iešanas gados barot čaikas ar cieti novārītām olām, viņa turpināja to darīt arī pilsētas dzīvoklī. Bet mazās kaijas drīz vien bija padzinusi draudīgā milzene.

Ņina jau kādu mēnesi ciemojās pie māsas Kaļiņingradā, un sudrabene bija nospriedusi, ka savu restorānu varētu pārcelt stāvu zemāk. Kā par nelaimi, uz palodzes bija palikušas sīkputniem pabērtās drupačas. Tas, ka barības krājumi netika atjaunoti, badaino spārnaini, acīmredzot, nemulsināja. Katru rītu bija klāt, izļodzīto palodzi skrapstinādama, staigāja šurpu, turpu, izlaida kādu „pļutku”, bet kopš pāris dienām uzstājīgi prasīja sūdzību grāmatu, proti, sparīgi sita ar aso knābi pa rūti.

Tas Zanei aizdeva dusmas. Viņa ienesa istabā no klūdziņām pītu aizvēsturisku putekļu dauzāmo, kura vēzēšana kaijai nepatika, un tādējādi uzmācekli varēja padzīt. Līdz nākamajam rītam.

Bija jau jūtams vasaras vidus spiedīgais karstums, un Zane prasīja, ko darīt – taisīt logu ciet, līdz brīdim, kad viņa būs atpakaļ no veikala, vai atstāt drusku pavērtu, atbalstot ar puķupodu?

„Vai tu gribi, lai es nosmoku?” aizkaitinātā tonī atsaucās Lolita. „Jau tā grūti paelpot.”

„Bet ja nu tas putns tiek iekšā?”

„Padod man klapējamo, padzīšu nost.”

Vēlreiz pārliecinājusies, ka gulta sausa, mobilais telefons, šķīvītis ar buljona pīrādziņu un pīpīškrūze ar ūdeni ir Lolitai pa rokai, Zane ielika apspurušo pīto rīku gultā un devās vienīgajā dienas pastaigā, ko varēja atļauties – uz lielveikalu.

 

Lolitas gultas kājgalis atradās tieši pie palodzes, jo tā viņa vismaz varēja saskatīt kaut ko no ārpasaules – koku galotnes, mākoņus, kādu garāmlidojošu kovārņu baru. Lolita jau trīs gadus nevarēja piecelties no gultas, iegurņa kaula lūzumam bija pievienojušās dažnedažādas kaites. Asinsspiediens, sirds, ūdens uzkrāšanās plaušās, visbeidzot nezināmas izcelsmes iekšēja asiņošana. Par spīti šim iespaidīgajam komplektam viņa bija pārliecināta, ka reiz celsies un atkal varēs staigāt. Pretējā gadījumā būtu jāpilda kādreiz brāļameitai dotais solījums – ja nevarēs vairs pati sevi apkopt, pārtrauks ēst, lai pamazām izdzistu. Apetīte vecajai sievietei bija laba. Rīta putra nesen apēsta, bet viņa jau šķielēja uz buljona pīrādziņa pusi.

„Tagad katra vecene, kas uz ielas pakritusi, grib izmantot „ātros” kā taksometru,” skaļā balsī gaitenī savai kolēģei bija paziņojis paģirainais dēlietis, kas ne par ko negribēja vest Lolitu uz slimnīcu.

Zane no tādas rupjības apstulba, bet Lolita izmocīja smīnu un atcirta:

„Jūdz vien zirgu, kučier, šitā vecene grib braukt uz balli.”

Pirmā izsauktā brigāde aizgāja, durvis aiz sevis nikni aizcērtot.

Jā, uz tramvaja sliedēm pakritusi, viņa nebija vēlējusies saukt „ātro palīdzību”, bet palūgusi, lai pieskrējusī garāmgājēja piezvana kaimiņam, taksometra šoferim. Bija domājusi, ka tikai sasitusies. Tā, protams, bija kļūda. Mājās sāpes jau kļuva neciešamas. Bet uz slimnīcu Lolitu aizveda vienīgi tad, kad „ātrajiem” piezvanīja ģimenes ārsts.

Lolita nebija Zanei neko teikusi, bet torīt viņai bija savāda sajūta. It kā kaut kas viļņiem vien nāktu tuvāk. Kā jūras malā, kad tuvojas paisums un vajadzētu pabēgt nost, bet kājas nekustas. „Vecene izmantotāja,” viņa ironizēja. „Iekrampējusies dzīvē un ne ceļas, ne mirst.” Acīs ik pa brīdim uzmirgoja zibeņi.

Lolitu pēkšņi pārņēma neatvairāma vēlme kaut jel kā sajust citas dzīvas būtnes tuvumu darbdienas rītā tik klusajā mājā. Soļus aiz sienas vai uz kāpnēm, mušu spindzoņu pie griestiem. Kur tā Zane tik ilgi? Ak, jā – viņa taču tikai nesen aizgāja.

Virs ģerānijas poda otrpus rūtij pacēlās zilpelēks kūkums. Tas putns nemaz nebija aizlaidies, vien pieplacis tuvāk palodzei. Lolita izrieza apakšlūpu kā sasūrināts bērns, tad viltīgi pasmīnēja. Cik vien varēdama, pavilkās spilvenos uz augšu, satvēra putekļu dauzāmo un, aizsniegusi pavērto logu, sāka bīdīt rūti tā, lai sprauga taptu lielāka. Grūti. Tas puķupods tik smags. Lolita pāris reižu atkrita atpakaļ un smagi elpoja. Kaija lietišķi pabāza galvu un novērtēja iespējas. Vēl mazliet, un tad jau varēs iespraukties viss putna gana prāvais ķermenis.

 

Zane smagiem, gausiem soļiem nāca atpakaļ no veikala. Pēc trim gadiem viss bija iegājis sliedēs, diena sadalīta pa minūtēm, ar visu viņa tika galā. Ar prātu saprata, ka kultivē sevī nevajadzīgu trauksmi, bet nekādi nespēja Loli atstāt vienu ilgāk kā uz stundu, tāpēc pati cieta no svaiga gaisa trūkuma. Kaut jel būtu bijis vēl kāds cilvēks, kas varētu viņai palīdzēt.

Bet nebija. Reiz gan atnāca attāla radiniece, kas drosmīgi apgalvoja, ka esot pieredze slimnieku kopšanā. Palaida Zani uz frizētavu. Rezultātā bija sarāvusi muguru, slimnieci valstot, un pamperi savilkusi tik cieši, ka Lolei bija sāpīgi nospiests vēders. Pēc tam neviens vairs nebija pieteicies, un Zane nevienam neko nelūdza.

Pirmajā laikā viņa bija domājusi, ka neizturēs un sabruks gan fiziski, gan morāli. Ka būs jāiet prom no darba. Vispirms paņēma atvaļinājumu, tad izlūdzās priekšniecei atļauju vismaz pusi dienas strādāt no mājām, bet drīz vien visas pasaules nelaime izvērtās Zanei par labu – viņas kantoris, tāpat kā daudzi citi, iekrita mājsēdē kā bezdibenī. Un pēc tam gluži dabiski iegājās tā, ka Zanes klātbūtne darbavietā tika prasīta vienīgi galējas nepieciešamības gadījumos. Viss bija paveicams datorā, un kāda tam nozīme, kur pie tā kluknēt tos dažus atlikušos pirmspensijas gadus.

Paziņas ieteica kaut uz dažām dienam ievietot Loli aprūpes centrā, bet Zanei bija bail no izgulējumiem – vienreiz viņa bija tanti no tiem atkopusi, tas bija smags process.

Zane bija saklausījusi indes piedevu kolēģes balsī:

„Es tam esmu gājusi cauri ar trim bērniem, pierod un tiek galā. Ja tev būtu bijis bērns, šoks nebūtu tik liels.”

Ģimenes ārsts līdzjūtīgi šūpoja galvu un noteica:

„Tādi laiki. Daudzās ģimenēs veci cilvēki kopj ļoti vecus cilvēkus. Māsiņa jums parādīs, kā nomainīt palagu guļošam slimniekam.”

Piedāvāja vājinieci laiku pa laikam nosūtīt uz slimnīcu, bet arī to Zane negribēja. Tur vecīšus sabaroja ar miega zālēm. Atgriezusies no slimnīcas, Lole vēl dažas dienas bija galīgi apdullusi, neatcerējās pat savu dzimšanas gadu. Bet mājās viņas joprojām varēja parunāties, apspriesties, kopā paskatīties televizoru, paklausīties radio. Kā bija paradušas visu dzīvi.

Divreiz Zanei bija gadījušies ņēmāji. Pēc apspriešanās ar Loli abi tika noraidīti – viens par daudz iedzēra (reizi nedēļā – piektdienas vakaros), otram bija psihiskas saslimšanas pazīmes (pārbaudītas pēc psihiatrijas grāmatas, ko Lole atnesa no bibliotēkas).

„Tādus mums nevajag, iztiksim pašas vien.” tante pasludināja, un Zane viņai gļēvi piekrita.

Pie mājas stūra ēnā auga vēlīni ziedošs jasmīns, tam blakus vecs sols. Vieta nebija diez cik pievilcīga, kaimiņu kumuškas tur nekad nekūkoja, jo bija pārāk nomaļi, nevarēja redzēt, kas mājā nāk iekšā vai iet ārā. Zane šo gandrīz satrupējušo sēdvietu ar skatu uz miskastēm bija izvēlējusies par savu privāto saliņu.

Apsēdās, dziļi ieelpoja zemenīgo smaržu. Protams, pēc maza brītiņa klāt bija vainas sajūta. Ka viņa te egoistiski priecājas par vasaras dienu, bet tante cieš. Kā tajos rītos, kad, no pārguruma apdullusi, ieejot Loles istabā, Zane vienlaikus ar bailēm un cerību lūkojās, vai slimniece vēl elpo – un pārliecinājusies, ka elpo gan, jutās vainīga, vainīga, vainīga...

Debess vilkās uz pērkona negaisu, kas droši vien atkal piekrāps izkaltušo pilsētu. Jau pāris dienas lietus bija nolijis jūrā, kā pasmiedamies par veldzi gaidošajiem pilsētniekiem. Zanei tirinājās sirds. Jāiet mājās, jāiedzer korvalols. Vēl tikai mazliet. Viņa pietuvināja seju jasmīna zariem un sajuta, kā uz vaigiem sabirst ziedputekšņi. Tas mazliet krietni ieilga.

Beidzot cēlās un gāja. Atslēdza dzīvokļa durvis, aiznesa nopirkto maizi uz virtuvi. Uz Lolitas istabas sliekšņa sastinga – tur gultā kaut kas cilājās.

Kaija pacēla galvu un ar dzeltenajām acīm vienaldzīgi pablenza uz Zani. Tad vienā mierā turpināja knābāt pīrādziņu no Lolitas jau nedaudz sastingušo pirkstu starpām.