Elīna Līce

Krastā

I

Ar siltām jūraszālēm met mani krastā

tai krastā kur vizla skūpsta kājas

pat kritušiem putniem

vējš bužina spalvas

vējš mīl līdz pēdējam kaulam

met krastā jūras zāles

un elpa ir dievišķīgs nomods.

II

It kā mums būtu vasara,

it kā starp mums vēl būtu vasara,

san pērnās smiltis.

Jūra nekad netaps vecāka –

visu kāpu ilgumu

es paņemšu sev līdz,

kad mani atprasīs,

un zvejnieku zābakus arī,

un kājgriežu* gēnu,

kas acīm kā tīkla caurumiem

garām paslīd.

*Senie līvu krasta iedzīvotāji, kuri nodarbojās ar kuģu aplaupīšanu.

* * *

Tava balss šūpojas kā laiva,

tajā ir stāsts.

Ar savējo pietuvojos.

Abas saostās

gandrīz līdz apskāvienam.

Vējš uzvelk buras,

noplunkšķ kāda zivs,

dziļūdens radības

nogaidošas...

Ļoti patiesi un ļoti saudzīgi

noņemu savas rokas

no tavas laivas

malas.

Čukstu akmens*

Akmens, kam pieglaust vaigu,

kam iesēsties klēpī:

daudzas mātes ir tajā,

sievietības

un mūžīgas padevības

likteņa priekšā.

Iesēsties akmenī

kā sapratnes siltumā,

ilglaicīgā.

*Ģ. Burvja skulptūra

* * *

Gaisma aizvien ir ar mani,

un dzīves noreibums.

Tā mikroskopiskās daļiņas

izplešas gaisa balonā,

milzu medūzā uzzied,

piepūšot sievišķības svārkus

rokoko vijīgajās

kustībās.

Gaisma, trizuļojošā

uz manas ādas.

* * *

Glāstu vārdi

pirkstu starpās aizķērušies –

lai nāk visas pasaules baloži...

* * *

Tu neatšķir manu smieklu krāsu:

tie skumst.

* * *

Mēms pakausis

vēl grib ko pārraidīt–

tāda ir tavas promiešanas jēga.

* * *

Turpinu par tevi domāt

kā bojāeju.

Bet ne vairs savējo.

* * *

Viss, ko rakstu,

ir Brīvības grāmata.

Nupat uzsāku jaunu sadaļu –

pašcieņas atmošanās.

* * *

Šķiršanās auglis nobriedis,

gatavs atgriezties zemē,

no kuras sācies

kā zvaigžņu puteklis acīs.

Zeme jau ir tikai planēta –

atsaukusies uz to,

ko Visums sacījis.

Augļa briedums rūgteni smaržo,

atziņu grafikas

trizuļo sēklās.

* * *

Dievs, kuru esamību Tu manī šķērso,

Dievs, no kurienes Tu mani vēro?

Dievs, kurienē es turpinu sērot

par to, kā Tu nomiri vīrietī?

Dziedināšanās ir koncerts

Spiedzīgas klarnetes,

dimoši timpāni

un stīgu grupas,

kas nesaskaņoti solē*,

pakāpeniski pāriet Vltavā**.

Vakaru noslēdzot,

diriģenta sejā

„O, solemio”.

* Uzņemas solista lomu

**B. Smetanas simfoniskā poēma.

* * *

Dievs manī saka: pacieties!

Būtībā viss ir putas,

tikai ne tu un patiesais Es.

Tavu bērnu smiekli

ir mežrozes vasaras rītā –

smarža, ziedlapu trauslums un ērkšķi.

Manī mītošais saka: pacieties –

ganības un tuksneši,

prāta apūdeņotie lauki

vien īslaicīgs šķitums,

skaists kā ikviena svētība

nākoša no Manas rokas.