Jaunā Gaita nr. 308. pavasaris 2022
Sandra Ratniece – literatūrzinātniece, kritiķe, dzejniece, Jaunās Gaitas literārā redaktora vietniece. Pētniece promocijas darbu par literāro jūgendstilu Jūgendstila poētikas iezīmes latviešu literatūrā laika posmā no 20. gs. sākuma līdz Pirmajam pasaules karam aizstāvēja 2011. gadā. Šobrīd disertācijas teksts tiek kārtots izdošanai grāmatā. Top arī otrais dzejoļu krājums Pastkastīte nenosūtītām vēstulēm. 2020. gadā Jāņa Rozes apgādā tika izdots dzejnieces debijas krājums Šķietami klusu.
|
Sandra Ratniece
Trīs motīvu variācijas literārā jūgendstila noskaņās
Dzejoļu cikls no topošā dzejoļu krājuma Pastkastīte nenosūtītām vēstulēm
Dabas motīvs un Dievs pats pa zemi iet pastalām zaļām. /F. Bārda/
Pēterupe ir liela pļāpa (it sevišķi vasarās) tā burbuļo nesaprotamus vārdus grunduļu mēlē čukst čabošas zilbes meža īrisu pakrastēm upes zuzoņā klausās un ausās zalktis dzeltenām ausīm kā gundegu ziedkausi piekalnē
burzguļojošai upei piebalso vēži lokanām ūsām kā ūdensaugu graciozi vijīgie kāti dzīvnieki nenogurstoši rok alas ar lunkanām astēm viņu spīles kā trejdekšņa zvaniņi piesitot glodenam olim dzidroti skan pārplēšot dzelmes klusatni pušu
tuvīnā noziedējušu magoņu pļavā (to kausi opiju aiz trejdeviņām atslēgām glabā) ik rītu dzērves atliektiem kakliem kā jautājuma zīmes piebalso upes murdoņai sveicinot gulšņavu dienu sasaucas skalbi miglu šķēlējot drumslās
ik novakari cikāžu koris trisina naksnīgu serenādi pūce tuvējā kokā nokrekšķas ieelpā ik brīdi pauzējot tad spēji izelpā ūjo un būkšķina skaņi savirpuļojot piekrastes smilgainē vētru sabužinot smilgām cekulus
daba ir klātesoša tās elpa pa mālaino zemi krustu un šķērsu nenogurusi staigā pastalās sūnuzaļās
Erotiskais motīvs Palagos baltos aiz tumšajām rūtīm Guļ orhideja ar atsegtām krūtīm. /F. Bārda/
mans augums graciozi iznirst no upes kopā ar mani izlec zaļā līdaciņa ar krasta ļaudīm rotāties
manos mitrajos zaļos lēpju lapu matos upes burzgu veidotas trauslas vizmainas pērles zaļā līdaciņa lokus met met slaidus lokus kā serpentīnus
izbirst sašķīst pērles iekrīt raspodiņos kļūstot par rasu
mitrie mati kūp rīta viļņainā miglā smaržo kā nosarcis ūdensrozes zieds tikko pavēris balto zieda kausu slāpju dzesošam skūpstam
lēpju lapu mati slēpj tumšas dzīles acis kā upes vēragu vilkme mirdz bīstamā dziļumā dzirksteļo kaistoši oļi
kailais augums tīts zaļlapu matos pasaulei atsedzas balti gurni rasā mazgājot svelošās lūpas balti gurni atsedzas kā niedrājā gulbju kakli
speru soli nevaru paspert kājas noklātas zvīņām ap zvīņām aptinies zalktis
rotā!
Sapņa motīvs Bēdz no īstenības gaismas! Meklē patvērumu sapņu rāmajā pakrēslī, ilūziju zilajā ēnā. Vai skaņas nav ilūzija? Vai krāsas nav ilūzija? Vai mīlestība nav ilūzija? Un kas būtu pasaule bez mīlestības?... Arī mana gaisma ir ilūzija. Tu pats esi ilūzija. Un visa dzīve, visa pasaule ir ilūzija. /V. Plūdons. Fantāzija par puķēm/ … es dievinu ziedus šos Apollona aprišu skaistuļus šos mustangus kuru krēpēs kūleņo tveicīgās pusdienas saules zaķi. no karsotnes nogurusi augumu ietinu sārtā vēsā āboliņā kas zied piemājas pļavā bet lūpas dzer svelmi. aizveru acis dzeru svelmi kā sarkanvīnu reibstu un slīgstu sapnī… … slīkstu sapnī kā upes atvarā grimstu arvien dziļāk un dziļāk dzirdu Neptūna balsi kas berbelē nostāstus par aizjūras ziediem grimstu arvien dziļāk un dziļāk ūdens kļūst arvien tumšāks un smagāks balss kļūst arvien skaļāka un dobjāka. plaušas vīziju pilnas. esmu nāra, kas slīkusi sapnī kā klusumā… … attopos spozmē. saule piezogas aizsien man acis ar zaigu gaismu straujā vēzienā uzmet ēnu ap pleciem ap pleciem aptītā ēnaine zibīgi sāk vecēt es līdz ar viņu topu bāla kā mēnessblāvs. esmu ēnavā bet visapkārt man spoža gaisma kā maldaine gaismā pavīd ugunsbumba kā katedrāles rozetes logs kas zaru šūpu ritmā margo gaismēnās spožais šķitums ar duravām kā kailām vecišķi dzīslainām rokām spocīgi māj mudina apciemot… … šķitums vilina. atsvabinos no ēnas sapītiem valgiem speru soli pēc soļa pretī mirāžai kas mani viltīgi velk ar neredzamu virvi. turp vēlos nokļūt pēc iespējas ātrāk soļi pinas asos zāles stiebros soļi ir gauseni eju no agra rīta līdz versmainam pusdienlaikam no versmaina pusdienlaika līdz agram rītam pēc trejām dienām mani sveicina spožais šķitums ar greizām duravām kā kailām vecišķi dzīslainām rokām aicina spert kāju pār slieksni… … pār slieksni pretī veļas smagi smaržu vāli galva kļūst dulna skats miglojas visapkārt ziedu nosēta zeme kā krāsaina eleganti veidota vitrāža ēkas logā. ziedi uzlūko mani auglenīcu tumsnām acīm skubina pieglaust seju kairi nomutēt alkainās ziedkausu lūpas… … Phlox … Amaryllis … Iris … … o! puķuzirnīši! – visgalantākie vienlaikus nekaunīgākie donžuāni! viņi zina sievietes vājās vietas un kā meža balodīši prot glaimīgi dūdot kā bites apputeksnēt piesarkušo prātu. to dzirdot īrisi sarauj ziedu skaru izliktos tīklus aicina duelēties iemetot lillīgus cimdus izstīdzējušajiem augiem tieši kauslapās un vīkšķa sažņaugtās dūrēs asās zaļās lapas kā šķēpus. O! īrisi vīrišķīgie!.. … es dievinu ziedus šos Apollona aprišu skaistuļus! lūk izskatīgais laimiņš! iemiegot pieglaužas apskauju ziedu ar vārdiem Mīļais dusi! un pati no smaržām un ziediem nogurusi ieslīkstu miegā… … dziļā miegā kā melnajā dzelvē jeb dzidrā kā mākoņu mustangs. puķuzirnīšu laso tam apmests ap spēcīgām krēpēm debesis ieauļo manās plaši atvērtās iztrūcinātās acīs. nomodā esmu kā vientuļa sala upes viducī starp straujajām krācēm auguma aprises ēnaine skauj… … bet ap salu gaisma kā spīgana dejo ar zaru slotu pār upi aizslaukot sapni un ļenganos kātos brūnēt sākušos sārtāboliņus…
|