Valdis Rūmnieks

Kā smaržo vārdi

Kā smaržo vārdi liegi, kas kā vīraks apņem lielo lustru? Kā smaržo vārdi, kas smagi kā svina krusa caursit zīda tapetes un sīkākos asinsvadus?

Mēs taču neesam aizmirsuši. Kāda dīvaina burvju viela, kāda aizlaikupagares sula iecērt vārdu smaržu šajās sienās, grīdā, griestos. Kā cietākajā akmenī. Mēs vairs nezinām, nepazīstam vārdu miesu, bet smarža paliek, tā ka Dievam baisi un Velnam asinis otrādi skrien. Zelta kalnus, senākās vīna vātis, skaistākās meitenes un jaunekļus dotu mums pretī karaļi un prezidenti, ministri un priekšnieki, visu laiku vajadzīgie cilvēki, kas ēduši un dzēruši, un savus vārdus kaisījuši šajā zālē, lai viņu vārdiem tiktu Dieva glāsts un Velna spēks, lai viņu vārdu smaržas klātos šajā zālē kā pravieša pēdējie vēlējumi. Dievs ar viņiem visiem, viņu vārdiem un smaržām, kuras izzūd uz neatgriešanos. Domāsim par sevi, mums pašiem.

Vai mūsu jutekļi nav pārāk notrulināti un apģērbti? Vārdu miesa ir kaila, un smaržas ir kailas. Vārdu kalns šajā zālē ir nebeidzams, un neviens nevar droši pateikt, kur pats atrodas – apakšā, viducī vai smailē. Šis kalns ir mūsu rokās. Vai ņemsim visu kalnu līdzi? Vai savu vārdu smaržu paņemsim līdzi?

Izšķiršanās ir grūta un nebeidzama. Mūsu nams, mūsu darbs, mūsu gars. Viss kopā siets, kailiem nervu galiem sapīts, un vārdu smarža virmo gaisā.

Medussargs

Sargā, bite, mūs visus un neļauj aiziet postā!

Tavi spārni ir denkti, tavs dzelonis kveldīgs kā divasmeņu zobens, tava gaita ir mūžīga kā Dižā jūra. Un viss tavā priekšā ir nebeidzams: ziedi pļavā mūžīgi zied, un tavi vaska tilti ir stiprākie pasaulē – ne ar cirvi sacirst, ne ar uguni sadedzināt. Tavs medusdarbs ir mūžīgs, visas ligas un mošķus, visas smakas un smirdoņas kā simtzobu vilks nokož medus samtainā dvaša, visvienalga, vai baltābola vilinājums, liepu reibums ir sākumā, priežu, ozolu vai suņuburkšķu ziedēšana, vai viršu mēļā spītība. Mēs esam ar tevi, bite, vienā asinsrīdzē, mēs dējam dores vecos ozolos un karam auļus liepās, mēs stiprākās bišu mājas darinām, lai medusdarbs neapstājas. Bet mēs esam tikai palīgi lielajā darbā. Tu, bite, esi medussargs, no tevis viss sākas un beidzas. Ja kaut kas ir mūžīgs šajā mainīgajā pasaulē, tad tā esi tu. Tevī, bite, mūsu pagātne, tagadne un nākotne, tevī mūsu valoda samtaini verd un smaržo.

Vienīgā nakts

Viņa nāk, neatvairāmi. Bērzi un ozoli gaida saldo nāvi – smaržu atdevībā, dandžu cēlumā. Bet – kas ir nāve, ja nāk tā – vienīgā nakts? Skudras, šķirgatas un saulesgozes steidz izbaudīt nārbuļus, madaras, baltābola biezumu – tūliņ, tūliņ arī tiem būs jauns ceļš – reizi gadā. Vanga aiztur savu zemes un dūņu smārdu, lai kalmes ir karalienes, lai tās liek notrīsēt prātiem, atvērties nāsīm, visām angām, kuras Dievs un Velns cilvēkam devis. Vecie, sīkstie celmi beidzot ir karaļi, viņu pēdējā uguns šļāks spožas klangas šajā naktī. Upe izstaipa rokas un kājas, savelk vienā dūrē straujūdens virmojumu un dziļvietu baigumu – bez žēlastības visi nieki – prauli un sprunguļi, zari un siekstas tiek aizrauti prom; upei jābūt tīrai, kad dandži gulsies uz ugunsplostiem un laidīsies gaismas skrējienā šajā naktī. Un tu pats kaut ko gaidi – kādu pagares smaržu, kādu debesu dundējumu, kādu putu šļācienu, kādu siera maigumu, kādu vārdu no aizmūžiem atspīdam šajā naktī, šajā vienīgajā naktī.

Bišudārzs

aizved mani bišudārzā

Es esmu jocīgs vientuļvīrs. Negribas vienam būt, jo iekšā skujplēsis trako. Kā pret tādu vēju stāties? Plēš nost pa mazam gabaliņam vien. Cik ilgi? Cik vairs ilgi – – –

Kamēr snipstiņš izaug par melno sāpi. Tad skrien kāds jocīgs vientuļvīrs pie Tevis.

aizved mani bišudārzā

Un tad mēs abi kā lieli bišu koki pilni ejam cauri lielmežam, gar akmeņiem, celmiem uz bišudārzu. Nevajag sīrupsalduma, nevajag kriņģeļus zaros kārt, nevajag. Ap mums – kārtīgs lapu lietus, un mēs, salijuši, gribam mazu saulīti bišu kokos dzirdēt.

aizved mani bišudārzā

Mana melnā sāpe nogrimusi kaut kur dziļi dzelvē, un vecais misiņbārdis ar āža kājām lēkā tai apkārt.

Lai viņš lēkā, jo – – –

Maza skanoša saulīte tumšākā naktī rokas mums silda.

aizved mani bišudārzā

Vara jūra

Sagriezās zaļā vara jūra. Viņa krāca, it kā pašu velnu būtu ierijusi, bet, nē, jūras zāles uzmutuļoja, roņi kā līgavaiņi, reņģēm rotājušies, izbrīnā lēkāja, un plekstes, caur zaļo biezokni pērdamās, domāja: vai tiešām visas kalmes un niedres, dzegužpiestiņi un smaržīgais baltābols – tie visi atstājuši zemi un mūsu marē metušies? Zaļa cūka jūrā peld, zelta segli mugurā, bet tā nemaz nebij cūka – dižā laiva, ar zālēm aplipusi, šķēla biežņu un irās krastā. Ja tīklu mestu tādā zaļumā, tas pats par zālēm kļūtu, ieaugtu smiltīs, akmeņos, vrakos un senu zvejvīru acu dobumos; ūdens cauri netecētu, un dižmežs, sāļš un biezs, te uzaugtu, sumbri zaļām krēpēm staigātu un pūķi lidinātos.

Bet jūra atkal sagriezās, zaļo varu krastā izmeta, atelsās, bet roņi un plekstes rima muļķīgi prātot. Pelēkzils ūdens uzvilnīja, un man gluži viegli un gaiši tapa. Un varbūt man vispār tikai likās, par daudz saulē, jūrā un ūdenī skatoties.

Taka

Es gribu noķert taku. Lūša veiklība viņas gaitai – taka skrien, skrien un neapstājas. Bet es – gatavais čampa, nu īsts garkaulis, mēklis nolādētais – skrienu, skrienu, bet nenoķeru.

Kad apsēžos uz roziņas – še blakus ir skaists dzērveņu purvs – arī taka apstājas. Vēl pēdīgo reizi es gribu mēģināt. Trejas brangas saujas ar dzērvenēm mutē ieberu – stiprumam, no zābakiem cimbuļus izkratu un kājas, gluži kā līpiņš, iztirinu, tad lēni, pavisam lēnītēm kā rūdīts ķerpis uz takas pusi zogos. Viņa gaida mani, elsodama un manām kājām pretī atvērusies. Varbūt šoreiz?

Un mūžīgais joņojums iesākas. Jau purvs beidzas, un vērī starp biezajām eglēm taka aizšaujas. Pēdu pēdā es takai sekoju. Vai taka elso, vai es pats? Jau gaišāks kļūst, un vēris atkāpjas, un pelēkās kāpas aug augumā. Vai tiešām taka Dižajā jūrā ieskries? Šī ir pēdīgā reize, un taka man beidzot jānoķer!

Vai es saulē apžilbu? Vai uz cimbuļa pakritu? Kur denktā skrējēja taka? Kur es? Varbūt tur – pēdējā dzērve lielajā rīdzē virs jūras – debesīs?

Miera mešana

Vienreiz bij jāmet miers. Metu viņu pret sienu, lai sīkās druskās sasķīst, un uz reizes bij nemiers mājās. Nemiers rādījās gatavais činka. No rīta viņš solīja briežu auku, tādu, kas jumtu noplēsīšot un skursteni par ķuzes kaudzi pārvērtīšot. Un man pašam trīs šķelpatas rokas samaitāšot, un, tā kā mājās ķences nebūšot, tad sāpes mani sagrauzīšot kā peles labību. Kad nu līdz pusdienai vējš aizmidzis jūras melnajā krantī gulēja, rokas es nesamaitāju, un trīs brangākie podi ar sveķu, medus un kalmju ķenci bij uz galda pa ķērienam salikti, nemiers teica citus vārdus. Suns dumbērī noslīkšot, kaķis krāsnī izcepšoties,un pat čaugstere salūzīšot, ar kuru nabaga cepienu ārā izvilkt. Bet vakarā suns vēl arvien uz purvu negribēja skriet, kaķis trejtik uzmanīgi gāja apkārt krāsnij, un pat sīki spruksti, kas, malku krāsnī liekot, izkrita, izbailēs sarāvās – tik spēji mans kaķis lēca sāņus, kā Nelabo ieraudzījis. Vai vērts vēl pieminēt, ka vecais kalējs ciemos atnāca un par krietnu ābolu maisu, kuru aizvakar viņam nonesu, gluži jaunu čaugsteri uzdāvāja?

Un tad uz nakti nemiers teica, ka sieva pie jaunā bitenieka aiziešot, bērni ar mēri aplipšot, un mani beidzot traks niknums pārņēma. Vai samilnot nemieru, palikt zem galda kājas, iekārt vecā tarbā visos pasaules vējos? Nē! Es visus pakšķus izslaucīju, ar trejām ķencēm – sveķu, medus un kalmju – nemiera ķuzi kamolā samīcīju. Un bij atkal miers mājās.

Daži vārdi par pilnīgu un galīgu laimi

Reiz Deviņgalvis bij paklausījis Purva vecenei: brangu driģeņu dziru darinājis, velnarutku ķenci savām kaistošajām nāsīm pagatavojis, maijpuķīšu ziedus divi dienas košļājis un kādas zaļibaltas sēnes krietni sacepis; piedevām zilās čūskogas uz Miķeļiem ātri noraudzējis, un, kad to visu Deviņgalvis bij kārtīgi nobaudījis, izgaršojis, ieziedis un ieelpojis, viņa ragi izstiepās taisni, rokas kļuva baltas, un aste kaunīgi sarāvās. Pa augstiem godiem Deviņgalvis sāka staigāt, gudras runas teikt, puķes saudzēt un maziem bērniem palīdzēt. Viņš sāka rakstīt Purva vecenei skumjas vēstules un ar citiem velniem par dzīves jēgu runāt.

Purva vecene ziedēja kā jāņspuļģīte, un baltābola rasa bij viņas acīs un valodā. Neviens neko nepārmeta, jo pilnīga un galīga laime bij iestājusies. Es nebiju driģeņu dziru baudījis, velnarutku ķenci degunā ziedis, maijpuķītes zem mēles licis un citus priekus baudījis, tāpēc domāju: vai tiešām sievietēm vienmēr taisnība, pat ja viņas ir – visskaistākās?

Bulta

Tavs vārds ir ātra bulta, kas mani ķers? Cik tuvu drīkstu pieiet vārda zibīgumam, asam un dzelošam? Cik gara ir tava aste, garais putn? Kā dzervelce pāri skanīgam bērza skaldam? Cik dziļi tu izjūti zemzemes brīvību, zemes putn? Vai saules kveldīgais siltums tev asiņu balsī stabulē, tu, saules goze? Kāds ir tavu atmiņu bezgala dziļums, kad ugunskrējiens aizvilnījis un pirmās aizmirstības sūnas sedz zemes baismīgās vātis, tu, sūnu loža? Vai alkas pēc sārtiem padebešiem audzē tavu spītu, zemes loža? Un tā – vai tiešām ir atjaunotne, kad nomauka, auksta un baiga, starp saknēm paliek, tu, garais tārp?

Es nezinu, kas ir ātrums. Varbūt bulta to zina, vārds abpusgriezīgs. Nav atkāpšanās, nav.

Es gribu tevi, čūska, vārdā saukt. Kaut arī tas būs tikai mirkļa lidojums, kā bulta ass un īss.

Kad garais āzinis pūš

Kad garais āzinis pūš, rauj nost sevi no sola, no miega, no sievas vissaldākās! Lūk, zaļsārtās buras jau kārīgi dreb, viņas zina, kas notiks drīz: akmeņus tūlīt ņems ārā, engas iečīkstēsies, un nav nekad skaistākas skaņas bijis; mazās upītes tecējums, bet tā ir tikai gatavošanās, jau sedums kā slinks runcis guļ izlaidies priekšā, un ķenči un mačkas peld pretī, bet tu viņus neievēro; sedums satver tevi savās ķetnās, un garais āzinis ieskrienas, zaļsārtās buras ataurē pretī. Tā ir bezgalīga atdošanās. Snāķis augšā, un prom no mīzeņu dangām marta aizcietējumos, kad nenāk, nenāk pavasara trakums, prom no jūnija vangām, kad kalmju ārprāts aizmiglo prātu, prom no septembra strangām, kad dzērveņu un vaivariņu draudzība ir visbaisākā, prom – brīvajās klangās, kur dzied garais āzinis, kur brīvi laiva Dižajā jūrā skrien, kur paledes un kambraiņi slīd brīvi, kur augstu gaisos dzīvo brīvie putni, kur pats esi brīvs, beidzot brīvs.

* * *

Nāk gaisma no latvju valodas.

Tā sūbe no dzegužpiestiņiem, ceļtekām un saulessvecēm. No dižā zāliena, krūmu trakuma un koku vareniem stāviem. No straujūdens dzidruma, māla biezuma, dangu brūnuma un akas dzidruma.

Tā dzirksts no jāņspuļģīša papardes bārkstīs, runča spridzīguma un vilka gailējuma. No stirnas viegluma un stārķa vienkāršības. No zalkša kroņa, no brieža kroņa, no ozolkroņa.

Tā uguns no akmens denktuma, no baltiem kauliem dziļi zemzemē, no mūsu miesas un asins. No tām zaļām gaismas strūklām, kas noskalo nejaucību un liek gaisam un akmenim ziedēt. No tiem vārdiem, kurus ar zobenu nevar pārcirst.

Nāk gaisma no latvju valodas.