Sandra Marta Grudule
MYUŽEIGU PĪDŪŠONU:
pyrmō atmiņa
osa augusta reita saule
īcārt zūbs munā dzimšonys reitā
kai gribādama mani izkūst
pirma palaižu pirmū brēcīni
mōte naklīdz
un najaudōs paklīgt
kod dzims un turpat arei meirs
pīdzārušys vacmōtys nanūķarti
muns brōls un muna mōsa
pōri radeibu golda molai
kai dzeivys nōvys rūbežai sleidūt
muna poša pyrmō atmiņa
novembra klusums pyrma pyrmō snīga
uzvilkts un sastindzs gaidōs
meikstys krāslys palākī tūņi
sanū baļķu sīnu spraugōs
austūt saule izlauž sev ceļu
caur pelargonejam mirtem
atklōjūt jūceigus zeimējumus
rupji tāstajās grīstu sijās
kamēr atvārtam acym gaidu
kod atīs mūdinōt mani baba
cīta kai sakoltuse maize
treis bārnus apglobōjuse
četrus vīna izaudzinōjuse
nazkōdeļ nāatīt šūreit nivyns
izaraušu nū rokstainam sagam
žēleigi īzačeikst dēļu greida
zam mozajam bosajam pādam
vadūt mani cauri prīkšustobai
uz pirmū satikšonūs ar nōvi
divu bārnu steivajās sejās
boltā atlasā mežģīnēs boltās
as nūturu jūs par lellem
baba cīši saspīž man rūku
Dīviņš pajēme jūs pī sevys
Dīviņš pajēme jūs pī sevys
Dīviņš pajēme jūs pī sevys
apjukums osorys dusmys
kaist sejā kai īcērsta pļauka
kamēr Dīvs
ustobā kotrā pī kotrys sīnys
obrozūs klusei
aiz lūga sōk snigt pyrmais snīgs
2017
* * *
te upju nav
tikai rāvaini purva grāvji
iemet akmeni dzelmē redzēsi
ko uzjundīs tumšās snaudošās dzīles
un sabīsies atspulga sava
kad melnas zivis ar melnām acīm
seju pārpeldēs
nāks vilināt purva meitas
vārnkājas rasenes andromēdas
kasandras makstainās spilves
te upju nav
bet kādu dien pār purvu atnāk vīrs
un stāsta: te visas upes plūst
apakš zemes un apakš ādas
zem klusēšanā sakniebtām lūpām
un nedroši kļūst kad nezini
no kurienes uz kurieni tikai jūti
caur dzīslām zem tevis plūst
upes bezdibenīgas kā mūžība
un arī zem sniega straumes
guldzot kā strauti kas vizina
un aprij palaistās laiviņas
te upju nav
tikai garākas izstiepjas peļķes
atkūstot vīra zābakiem kamēr viņš
stāsta: tā atvaru upe kas kā čūska
locīdamās cauri meža sienai izslīd
ar vienmēr steidzīgiem projām gājējiem
pret straumi gurušiem atpakaļ nācējiem
pie kuras tavs skatiens pielipis neatlaiž
pa kuru aizlīgo zārki un dzīves kā laivas
tā upe ir ceļš bērns
2019
ziema
ziemas te garas un saltas aiz leduspuķu aizaustām rūtīm
lausks pārskaita mājas pakšus lāsteku adatas vēl nav kaltas
sniegpārslu vērpes slīpais skrējiens pret pelēko šķūņa sienu
salūst kā nokauts bez spēka un baltā dziļā kupenā saļimst
ziemas te mīkstas un žilbinošas saveltas sniegavīros
kam līdzi veļas aitādas kažociņi un cepures bumbuļotās
pierakstītas slēpju sliedēs un meža zvēru pēdu rakstā
sarkanos pilošos degunos mammas adītos dūraiņos
ziemas te siltas un smaržīgas kuras lielā maizes krāsns
gadu mijā sabrauc pilsētas radi somās tiem apelsīni
saved bārkšķainas spīdīgas konfektes eglītē sakarina
visās istabās spoži deg gunis tumsu uz brīdi izgaisina
ziemas garšo pēc pertusīna pašu lasītām dzērvenēm
pēc vārīta piena ar medu kam pa virsu peld aitas tauki
apsaldētos vaigus noberž ar sniegu un vilnas cimdu
mūsu muguras izsvilina bankas un sinepju plāksteri
ziemas te pūkainas un murrājošas kā uz mūrīša kaķi
arī mēs turpat satupuši pie babas radio ar vienu pogu
klausāmies vakara pasaciņu labvakar mazais draudziņ
ko tante Vera un onkulis Harijs ar velc pelīti atvelk
1988
Zuzannai
atraitnes rokas,
kas mizo kartupeļus, maisa virumu, ravē dārzu, slauc govis, izmēž
kūti, sien sieru, bīdelē miltus, mīca mīklu, dēj asins desas, nokauj
gaili, nocērp aitas, berž dēļu grīdas, šķeterē dziju, ada zeķes,
skalda malku, nes ūdeni, mazgā palagus, sēj graudus, pļauj sienu,
lasa ogas, aplaista mirtes, skaita rožukroni, met krustu, apsedz
bērnus, kurina krāsnis, grābj pelnus, atkal un atkal grābj pelnus,
darina
baltus kreppapīra ziedus, kas sacenšas trauslumā ar leduspuķēm, un
sien tos kailos koku zaros; es sēžu babai pie kājām un nespēju
atraut acis no maigajām ziedlapiņām un raupjajām rokām, kas
griezušas man maizi, lējušas krūziņā pienu, pielāpījušas drēbes,
dusmās sagrābušas, nopērušas, cieši turējušas, mazgājušas,
ķemmējušas matus, noglāstījušas galvu, norausušas asaras,
dziedējušas, saņēmušas manu roku savā un vedušas līdzi uz tīrumu, uz
mežu, uz baznīcu, uz kapiem,
ir ziema,
par ko gan viņa domā, izlokot trauslos papīra ziedus, – par saviem
agrā bērnībā mirušajiem vai izdzīvojušajiem bērniem, par retajām
vieglajām dienām, par pieredzētajiem diviem kariem, par vīru ar
diloņa saēstām plaušām, kurš zaglīgiem soļiem gar mežmalu lavījies
pie kaimiņienes, par ko viņa domā mazajā, siltajā istabiņā, baltu
kreppapīra ziedu dārzā, kas pārklāsies ar putekļiem un izskatīsies
tik neīsts, netīrs un skumjš,
manas elsas
atkausē ar leduspuķēm aizaugušās rūtis, bet sirds aizsalst, domājot
– mani vectēvi klaiņoja, slāpa, veldzējās; manas vecmammas gaidīja,
cieta, ticēja; manas rokas darina baltus kreppapīra ziedus,
ir ziema.
2018
vasara
visriņķī dīķa acij vilkvālītes velē vienu nesteidzīgu vasaras
dienvidu
gurdeni krastā veļas mīksti viļņi mazgā lietavās sabristās kājas
zied skalbes zelta īrisu ziedos starp kalmēm svētību nesošām
dej spāres virs ūdens spoguļa trauslie zīdspārni saulstaros vizuļo
saujā lūkoju notvert vēju lēnīgu savērt smilgās nopūtas siltās
sašūpo ūdeni strauja kustība zinīga sejai pārslīd zivju jausma
ķeru tuvējos krūmos pēc ķeseles ēsmai izkaisu baltmaizes drupatas
un zvejoju karūsas sāniem spīdīgiem lai nāk peldās manā skārda
vannītē
atnāk tēvs dažas pusdienām izzvejo citām dāvāju dzīvību brīvībā
palaižu
sapnī vējelis glāsta saules mīlētos plecus vilkvālītes velē bērnības
vasaras dienas zied skalbju īrisi smaržo rokas pēc kalmēm tepat
lidinās spāres un nastu stiepj skudras pār manu kāju uz savu
daudzstāvu māju zem sila zvaniem zilpuķu kleitiņā stāvu aizplēstā
kabatā saujā sažņaugts viss mans gājiens no mājas uz dīķi pa
stidziņu lejup cauri ziedbišu pļavai ar meža zemenēm saldām
jāpiesargās no čūskām lai nepaslīd kāja bizēs saviju lēpes acīs
sasmeļu viļņus palaižu laivas no laipas un smeļu un smeļu ķeselē
zemūdens zivis ausīs šļakstās viļņi aizbērto dīķu krastos turu acis
ciet ar abām rokām spītībā nemostos sapnī kavējos vēl nepazītas
ilgas snauž pie mājas zem flokšiem drīz tās modīsies slāpēs un elsos
man ausīs lai ņemu nēšus un eju uz ūdeņu valstību meklēt zudušos
dīķus un es eju un maldos viļ atmiņas kartes ap meliorācijas akām
visam pāri zeļ zāle sirds vājuma brīdī izdzeru visas skumjas pa
ceļam uz mājām naktsvijoļu kausos
2017
* * *
atplēs durvis un ielaid gaismu
pamestajās krēslainajās istabās
kur pastaigājas tavs Senais Laiks
viņam ir sākuši izkrist mati
un atmiņa izbalojusi
mugurā vecais kamzolis
ko izmeti pārvācoties
uz citām labākām mājām
viņš pārcilā noputējušas lietas
un ik pa brīdim pasmaida
varbūt kaut ko atceras
taciņas soļus aizaugušajā dārzā
vai trauksmi pilsētas ielās
varbūt lietu kas vienmēr pār visu
ir lijis tīras skalojot rētas
atplēs durvis un ielaid gaismu
pamestajās krēslainajās istabās
kur tevis sen nav bijis
tikai Laiks
lijis lijis lijis
2019
* * *
kā mīkstčaulu olas
pa tumšām un slidenām ietvēm
tu nes savu dzīvi
kā virves dejotāja
ar aizsietām acīm taustoties
liec soļus
virs kritienu gaidoša
rēcoša pūļa lejā
kur rīts kā sētnieks
ielās spuldzes dzēš
nakts lauskas gaida
savus upurus
2018
* * *
Svešo tuvība ielās un tramvajos
Ievainojošs neretušēts kontrasts
Uz manas v i e n t u l ī b a s fona
Pie loga pretim svešu dzīvju logiem
Caurvējā zila šalle ar baltām lilijām
Manas rokas apskāvušas pašas augumu
Nekrāsoti nagi iecirsti miesā līdz asinīm
Bezmiegā iemīti sūrstošu acu celiņi
Nodeldējuši istabas tapešu rakstu
Uz sienas pret kuru līdz pašam rītam
Dobji aritmiski sitas pulksteņa tikšķi
Simts un vienas domas l a b i r i n t ā
Kāpēc pa radio viņa dzied tik skumji
Dziesmu ar vārdiem ko es nesaprotu
Vai viņai ir zila šalle ar baltām lilijām
Tie nav mani spārni kas sadeg svecē
Vēl melnākus nokvēpinot nopīpētos griestus
Ir atsacīšanās jāmācās ilgi un neatlaidīgi
Laikā kad tu mani vairs nesadzirdi
Kad es izliekos tevi vairs neredzot
Kad klusē telefons norautiem vadiem
Nakts staļļi pilni nenosapņotiem sapņiem
Kas dienā auļos krēpēm un astēm plīvojot
Es tikai pavisam klusiņām paraudāšu
Bet rīt atkal rīt viss rīt no gala
Svešo tuvība ielās un tramvajos ...
No rīta kā žēlastība krīt sniegs.
1997
* * *
gadiem kilometriem aizelsusies aizsmakusi
es ilgi kliedzu uz iekšu plaisāja sienas
un izmisīgā apmātībā uz palodzes audzēju mirtes
es biju tik vientuļa kā bargā ziemā mans purvs
kuru pārstaigā tikai izbadējušies zvēri
mana apakšzemes upe bija aizsalusi
tikai skumju atspulgi ledus kristālu šķautnēs
griezās miesā bet pat asiņu nebija
tu nāci ilgi no tālienes
pieskāries man ar nosalušu plaukstu
un mēs palēnām atkusām abi
2019
veltījums 2020. gada Administratīvi teritoriālajai reformai
Isliena
robežupe šķīrējupe Isliena
lien lokoties cauri purvam
griežas sūnu mīkstajā miesā
pārrauj grīšlu sīkstās dzīslas
naidā melnē krasts pret krastu
vienā pusē Polija otrā Livonija
vienā krastā Vitebskas guberņa
otrā krastā Vidzemes guberņa
cik reizes ceļš pāri purvam taisīts
baumots ka te dzelzceļu būvēšot
jau militārā bāze esot paslēpta
dabas rezervāta aizliegtajā zonā
naktīs lidmašīnas akačos metot
radioaktīvos kodolatkritumus
nākošajā piecgadē asfaltēta šoseja
beidzot savienošot purva krastus
un kad vēlreiz uzbēra ceļu
Silagals – Siksala – Mētriena
vienā vasarā mēs pat aizbraucām
ar motociklu pāri purvam uz balli
pēc gada kurpes atkal nesām rokās
melnajam caurumam apkārt brienot
vairs nesapņojot ka dūkstīm pāri
vēl kādreiz vedīs ciets zemes ceļš
izslīd no purva klusa tumša upe
pāri pļavām tīrumiem ieskrienas
pa Aiviekstes straumi uz Daugavu
nes vēsti jūrai par seniem kariem
jau austrumu kaimiņš kupicas tēš
žņaudzot pie krūtīm Vitebskas karti
savu guvumu uz citu rēķina lēš
stāv paša tīrumi atmatā neaparti
kur Teiču pūra staignōjym pōri
steigoj senču ībrauktī zīmys ceļi
mōtys sorgoj myusu latgaļu volūdu
tāvtāvu taiseitās prīžu baļķu sātās
kur nyule tōļōk mas brōļi pūra bridēji
sovu pūru vīnmār kryutīs leidzi nasūt
kod syurst rūbežupe šķeirējupe Islīne
otkon atrauta vaļā kai dzymtu rāta
Islienas ezers kas radījis šķīrējupi
savu meitu ar sfagnu mēteli sedz
māte dūņaina dzīle viņas likteni aijā
un noslīkušo zirgu ar visām ragavām
izglābies braucējs purva salā palicis
pats pēdējais vecticībnieks
1988-2020
