Māra Svīre
Pārbrauktuve
Dzelzceļš pilsētu sadalīja divās daļās. Senākā, ko visi sauca
vienkārši par pilsētu, savas tiesības bija ieguvusi pirms gadu
simtiem, īsto datumu jebkurā brīdī varēja apskatīties
novadpētniecības muzeja darbinieces, bet pilsētniekiem bija vienalga
– sen, un diezgan. Jauno, patiesībā nemaz tik jaunu, jo pastāvēja
gadus piecdesmit vai vairāk, sauca par Šanhaju. Ķīnā gan neviens
pilsētnieks nebija bijis, īsto Šanhaju kāds redzējis bildē vai
televīzijas sižetā, bet tas netraucēja zināt, ka tā ir būdu un
būdeļu biežņa, un tāda aiz dzelzceļa sliedēm izveidojās, kad vairāki
simti ģimeņu tur ieguva pa sešsimt kvadrātmetriem tolaik valstij
piederošās zemes, kurā viņi, atkarojot to zālei, nezālēm un
krūmeļiem, drīkstēja audzēt, ko vien vēlējās – sākot ar rozēm un
beidzot ar pārdesmit kartupeļu ceriem. Vienīgi nedrīkstēja celt
māju.Tas skaitījās ģimenes dārziņš, nevis gruntsgabals. Bet kur lai
dārzkopji paslēpjas no lietus vai pārāk karstas saules, kur lai
noglabā lāpstas, grābekļus un citus rīkus, kuri dīvainā kārtā
savairojas, tikko cilvēks sāk sēt, stādīt, ravēt, retināt, balstīt
vai apgriezt? Tāpēc daždažādas būdas auga ātrāk, nekā tikko
iestādītās ābelītes, plūmes, ķirši, upeņu un jāņogu krūmi. Bija vēl
tie laiki, kad būvmateriālus pārdeva kā zilumzāles, lai padomju
cilvēki neaizrautos ar celtniecību un buržuāzisko mantas kultu.
Būdas vairāk būvēja no tā, ko veikalos nevarēja dabūt, bet mētājās
tur, kur ar plašu vēzienu kaut ko cēla valsts, jo strādnieki
materiālus netaupīja, un atkritumos varēja atrast ļoti noderīgas
lietas, tikai parasti tās neatbilda vajadzīgajiem izmēriem. Tāpēc
būdas izskatījās kā no ielāpiem sašūtas, dēļu gali mijās ar
pusķieģeļu mūrējumu, jumtus pa daļai sedza šīfera plāksnes, pa daļai
ruberoida klājums, dažs bija dabūjis skārda gabalus. Iespējams, tā
izskatījās arī Ķīnas Šanhajas graustu nomalēs.
Jaunie, atgūtās neatkarības laiki Šanhajā sākās ar zemes iegūšanu
privātīpašumā. Vai tās bija labi noglabātas, kara un visādos juku
laikos iegūtas un tagad dienas gaismā izvilktas dārglietas, veiklos
darījumos iegūta nauda vai viegli dabūti kredīti, ko, cerams, varēs
neatdot, kas ļāva mazākām un lielākām, visnotāļ īstām un glītām
mājām augt tādā pašā ātrumā, kā savlaik būdām. Burkānu un kāpostu
dobju vietā radās dekoratīvi baseini ar ūdensrozēm. Žēl, īstiem
baseiniem nepietika vietas, jo bez plašām terasēm pie mājas un ik
nedēļu skujamiem zālājiem tagad nevarēja iztikt – kur tad vasaras
vakaros grilu novietos? No mazdārziņu laikiem bija palikuši vienīgi
ielu nosaukumi: Zemeņu, Aveņu, Ābolu un citu augļu, ogu un dārzeņu
iemūžinājumi.
Pāri dzelzceļam varēja nokļūt pa Lielo ielu, kas Šanhajas iesākumā
bija vien smilšains ceļš gar pilsētas nomali, tomēr jau tajā laikā
apgādāts ar barjeru, skaņas signālu un brīdinošo gaismu, līdzīgu
sarkanām, mirkšķinošām acīm dzelzceļa šķērsošanas vietā.
Otru tikai nosacīti varētu saukt par pārbrauktuvi, tā nebija pat
īsti legāla, tomēr starp sliedēm ar biezu dēļu klājumu, motociklu,
divriteņu un gājēju apavu izdīdītu, sauktu par papēžķērāju, kaut
sievietes jau sen staigāja ērtās botās, nevis klumburoja augstpapēžu
kurpēs kā Šanhajas iesākumā. Palaikam pārlīgoja arī kāda vieglā
automašīna, kuras vadītājs vai nu savu braucamrīku nežēloja, vai tas
bija tik vecs, ka nebija vērts žēlot. Vienā pusē pie dzelzceļa no
paša pilsētas centra pienāca Upes iela, kas aiz pārbrauktuves,
virzienu nemainot, saucās par Puķu ielu. Tas bija īsākais un
taisnākais ceļš bērniem uz skolu, pieaugušajiem uz veikaliem un
darbu pilsētā. Pilnīgi nesaprotami šī pārbrauktuve jau no rašanās
brīža pastāvēja bez jebkādām drošības zīmēm. Laikam tādēļ, ka nebija
ierakstīta ne dzelzceļa, ne pilsētas īpašuma dokumentos un, patiesi,
ko tur daudz brīdināt, ja visi piesargājās paši un labi zināja, kad
vilciens nāks un kad nekādā gadījumā nebūs.
Septembra vakars jau bija sakrēslojis, sārts padebesis blāzmoja
vienīgi kaut kur upes pusē, Atim gandrīz aiz muguras, un viņš to
vairāk nojauta, nekā redzēja. Bezvēja saglabātais atvasaras dienas
siltums ļāva soļot lēnām, izbaudot tīkamo nogurumu pēc spēles. Viņš
tuvojās pārbraukruvei, pēc dzelzceļa šķērsošanas būs jānoiet pārsimt
metru, tad jāpagriežas pa kreisi, un tur jau Grāvju iela, kurā māju
savulaik uzcēla viņa vecāki.
Atis satrūkās, gandrīz pie auss izdzirdot:
– Labvakar!
Tikai soli iepakaļ un tūlīt pavisam līdzās viņš ieraudzīja sievieti,
kura elpoja tā, it kā būtu steigusies Ati panākt, bet nu jau
piebremzēja gājienu. Patiešām, kur skries, pārbrauktuve pavisam
tuvu.
– Lāb...vakar, – Atis novilka, nomērīdams sievieti no galvas līdz
kājām. Kājās baltas botas, augstāk kas gan cits, ja ne džinsas
apspīlēja slaidos stilbus, mugurā vējjaka, pavērta laikam ātrā
nāciena dēļ, jo vēl pirms dažām minūtēm, atskatoties uz rieta
padebesi, Atis nevienu cilvēku tuvumā nemanīja. Pavērtā jaka ļāva
redzēt viegli pūkaina, doši vien ļoti mīksta, šķiet, balta
džemperīša iespīlētus krūšu apaļumus, tie izskatījās visai tvirti.
Seja likās piemīlīga, lai gan vakara pusgaismā īsti labi nevarēja
saskatīt, varbūt vainīgi tumšie mati, kas pa daļai aizsedza pieri un
vaigus, lai pēc tam atdurtos uz pleciem. Vai viņš kādreiz ir saticis
šo sievieti, Atis prātoja. Viņa iesmiedamās neļāva ilgi domāt.
– Tu laikam mani vairs nepazīsti?! Mariona! Atceries, mēs mācījāmies
vienā klasē! Līdz devītajai. Pēc tam tu kaut kur pazudi, bet es
iestājos videnē.
– Ā... – Atis novilka. – Atceros, atceros! – viņš meloja, jo šai
līdzīga meitene patiešām bija pilnīgi pagaisusi no atmiņas, tomēr
īpatnējais vārds kaut kādus atplaiksnījumus uzbūra. – Pēc
pamatskolas aizgāju uz profeni.
– Nuja, tu jau uz mani neskatījies! – sieviete atkal iesmējās, Ata
teiktais viņu nemaz neinteresēja, likās aizņemta tikai ar sevi. Un
cik var ķiķināt, Atis sarauca degunu.
– Es biju sīka un kārna, jums, puišiem, patika formīgākās. – Viņa
noplātīja rokas, gaisā vilkdama apjomīgus apaļumus. – Visi skrējāt
pakaļ Undai, nu, smuka bija, dumja gan, bet jūs neņēmāt pierē. Un
kas tagad no viņas? Sēž Rimi kasē, kā papagailis atkārto: labdien,
labdien, labdien! Pakaļa krēsla malām pāri. – Sieviete atkal
iesmējās.
Atis iepērkoties šad tad bija ar Undu dažus vārdus pārmijis, tiesa,
bijusī pamatskolas skaistule nemaz vairs nelikās pievilcīga, tomēr
viņam šīs... kā viņu... Marionas nievājums nepatika. Lai gan citādi
– no sīkās un kārnās bija izšķīlusies glīta sieviete.
Netālajā stacijā pienāca elektriskais vilciens. Atis sadrukstījās,
prātodams, šķērsot pārbrauktuvi vai nogaidīt, lai vilciens aiziet.
Sieviete bija izlēmīgāka.
– Ejam, ejam! Vēl taču stāv! Kamēr izkustēsies, desmitreiz būsim tai
pusē.
Mariona meta soļus pusteciņus, Atis gandrīz vēl ātrāk, jo solis
platāks. Vilcienam aizdārdot, mugura juta skrejošās vagonu rindas
radīto vēju, tik tuvu sliedēm viņi vēl bija.
– Uh! – Atis noelsās.
Sieviete atkal iesmējās.
– Re, tikām! Ko es teicu: paspēsim! Vai mums pa ceļam?
– Es uz Grāvju ielu, pašā teritorijas malā. Zemes gabalu izlozē
senčiem tā bija kritis. Ārprāts, kādi odi lielajā grāvī perinājās!
Īsti vampīri! Naktī nedomā logu turēt vaļā! Tik un tā pa dienu
salīda. Katru vakaru vajadzēja no griestiem saraut putekļu sūcējā.
– Tiešām tik traki?
– Vairs nē. Vēlāk ielika caurules ūdens novadīšanai, grāvi aizbēra.
Toties viņpus tā – mežs, var pasēņot, pastaigāt, man gan nepatīk
tāpat vien šlonderēt.
– Ā, jā, esmu tur gājusi mellenēs! Bet dzīvoju tepat – Puķu ielā.
Čau!
Viņa apstājās pie kādiem vārtiņiem. Atis pat nemanīja, kad bija tos
jau atvērusi un pazuda dārzā.
Nākamreiz viņi satikās pēc dažām dienām. Mariona apjautājās, vai
Atis no darba tik vēlu. Nē, tas atbildēja, no treniņa, ar draugiem
vidusskolas sporta zālē pa vakariem uzspēlējot basīti. Pagaidām
nestrādājot, bet vajadzēšot apskatīties, esot celtnieks, nesen no
Anglijas, četrus gadus tur norubījis, drusku naudas iekrājis, gribot
tēva celto māju dabūt līdz šodienas līmenim.
– Eiroremonts? – Mariona zinīgi apjautājās.
– Nedaudz vairāk.
– Laikam sievu no ārzemēm esi atvedis? – viņa nosmaidīja, šodien
diezin kādēļ neķiķināja.
– Nē, atradīšu tepat. Varu apliecināt, ka latvietes ir skaistākas
par ārzemniecēm. Tiesa, mūsējo netrūka arī tur. Un tu? Kāpēc tikai
tagad uz mājām?
– Strādāju kafejnīcā. Es, pavāre, un īpašnieks, Vitolds. Nosauca
manā vārdā: Mariona. Pie upes. Varbūt esi bijis? – Redzot, ka Atis
papurina galvu, sieviete turpināja: – Vieta nav diezko laba. Nomalē
tāpat kā tava māja, bet kafejnīcai vajag, lai cilvēki apgrozās.
Vasarā nekas, laivotāji, peldētāji un tāpat vien svaiga gaisa
gribētāji, bet kā sezona beidzas, tā tukšums. Iespējams, ziemā
vajadzēs pavisam klapēt ciet.
– Tas Vitolds tev vīrs ...vai kā? Sveša skuķa vārdā kafejnīcu
nenosauks.
– Nē, nē, esmu brīva meitene! Nu... varbūt drusku...vai kā.
Viņš gribētu, bet es... Nevelk! Tā ir – vajag, lai vilkme. Kas tā
īsti ir, die’s vien zina, bet kad ir, tad iet kā ar vēju. Neviens un
nekas nespēj apturēt. Bet ja nav, tad nevajag otram prātu jaukt.
Viņa runāja tik dedzīgi, ka Atim gribot negribot vajadzēja
pasmaidīt. Vilkme...Hm... Vai viņš ir jutis? Kaut ko droši vien, jo
nebija tā, ka līdz šim turētos no sievietēm pa gabalu, nebūt nē,
tomēr... laikam vilkmes pietrūka. Vismaz nejuta tik specīgu, lai
debesis un zeme kopā grieztos. Viņš paskatījās uz sievieti līdzās.
Vai varētu būt...? Un iesmējās, nodomādams, ka pats tagad ķiķina kā
viņa pirms dažām dienām. Mariona nesmējās, neskatījās šurp, bet gan
uz pretējo pusi, kur stacijā pašlaik apstājās vilciens.
– Ejam! Ejam! – viņa aicināja un pastiepa roku, it kā gribētu Ati
vilkt pāri sliedēm, bet nolaida to, tikko viņš sniedza savējo. Tad
ātri, ātri, pusteciņus šķērsoja pārbrauktuvi. Atis turējās līdzās,
un bija pēdējais brīdis.
– Tu esi traka! – viņš noelsās, kad dzelzs nezvērs, skaļi taurēdams,
lielā ātrumā paskrēja garām.
– Man patīk! Mēs uzvarējām! – Mariona iesaucās.
Bīstama bērnišķība, Atis nodomāja, tomēr neteica neko, jo savs
jaukums šajā spēlītē ar briesmām ir, viņš sprieda. Uzvara gan nekāda
dižā: vilciens patiešām tikko izkustējās, kad viņi šķērsoja
pārbrauktuvi, nevarētu teikt, ka skrēja ejoša vilciena priekšā.
Nākamajā dienā pa ceļam uz pilsētu Atis lēnām gāja pa Puķu ielu,
meklēdams vārtiņus, pa kuriem Mariona tik veikli ieslīd. Likās,
sazīmēja īstos. Mājas priekšā sieviete, pie rozēm noliekusies,
laikam izgrieza vecos ziedus. Padrukna, pat nedaudz uzkumpusi...
Vējā izpūris īsu, sacirtotu matu ērkulis. Tumšs gan, bet ne tuvu kā
Marionas mati. Varbūt viņas māte. – Ja nu mana sievasmāte? – Atis
tīšuprāt sevi pasmīdināja. Nē, sievasmāti viņam nevajadzēja, paša
māte negribēs šķirties. Kad precēsies, sieva būs jāved tēva celtajā
mājā. Bet Mariona... Vajadzēs aiziet, apskatīt to kafejnīcu, varbūt
uzaicināt pusdienās... Nē, darbinieki nedrīkst sēdēt pie galdiņa
kopā ar apmeklētājiem. Nu, vai kafejnīcu trūkst?
Tajā vakarā vilka nejauks vējš, debesīs slīdēja violeti, zemi
mākoņi, laiks bija nemīlīgs, kā nereti septembrī – dažas saulainās
dienas gandrīz apsola vasaras atgriešanos, bet tad pēkšņi apsviežas
un parāda šerpo rudens dabu. Atis nāca no treniņa kopā ar Dāvi, kurš
nesen bija pievienojies viņu komandai un, kā izrādījās, arī dzīvoja
Šanhajā. Viņi bija pasveši, sarunas nevedās, tomēr klusēt it kā
neklājas, un Atis sāka klāstīt, kā pēdējā laikā bija paradis, jo
daudzi apjautājās par viņa dzīves pēdējā laika notikumiem: nesen
atgriezies no ārzemēm, četrus gadus nostrādājis Anglijā celtniecībā,
tagad lūkojas pēc darba šeit. Dāvis atsaucās, ka pazīstot darbu
vadītāju firmā, kas ceļ vidusskolas piebūvi. Varot paprasīt, vai
nevajag... ko? Atis attrauca, ka protot gandrīz visu – mūrēšanu,
apmešanu, pat celtni varot izgrozīt, bet par grašiem nestrādāšot.
Dāvis apgalvoja, ka tagad arī te, Latvijā, varot diezgan labi
nopelnīt, celtniecībā trīs stabus mēnesī droši. Labi, paldies, Atis
teica atskatīdamies un nodomāja, diezin kur šovakar Mariona kavējas,
un tajā pašā brīdī sievieti ieraudzīja gandrīz līdzās. Pienākusi bez
labvakara, bez neviena vārda.
Viņiem vēl vajadzēja tikai dažus soļus līdz pārbrauktuvei. Vilciens
laikam bija pienācis stacijā minūti agrāk, tagad skaļi nosvilpās un
sakustējās.
– Nāc! Nāc! – Mariona uzsauca, pastiepa Atim roku, viņš sniedza
pretim savējo, bet to sagrāba Dāvis, parāva Ati atpakaļ un caur
skrejošā vilciena dārdoņu kliedza: - Dullais! Dzīvot apnicis?!
– Viņa! Viņa! Mariona! – kliedza arī Atis, saķēra galvu rokās un
aizvēra acis, jo vilciens bija pabrāzies garām, un viņš šausmās
neiedrošinājās paskatīties, ko ieraudzīs uz pārbrauktuves. Ausīs
joprojām šalca riteņu rīboņa. Dāvis klusēdams stāvēja līdzās,
apdomādams notikušo. Atis beidzot atvēra acis. Pārbrauktuve bija
tīra. Tātad viņa paspēja?! Bet kur palika? Vajadzētu stāvēt viņpus
sliedēm un smieties, cik gan bailīgs var būt vīrietis. Marionas tur
nebija. Tad lepni aizgājusi? Uz ceļa ne tuvāk, ne tālāk. Tik īsā
brīdī nevarēja tikt līdz vārtiņiem uz pazust aiz tiem.
– Nuja...tu biji prom un tāpēc nezini. Pagājušajā rudenī te vienu
sievieti vilciens nobrauca. Viņa gribēja tevi paņemt sev līdzi.
