Linda Treija

 

Skuja Braden. Samsārā notvertie
 

 

Pagājušajā vasarā pašā dienas vidū, kad saule cepina viskarstāk, es nolēmu ieiet Latvijas Nacionālā mākslas muzeja vēsajās zālēs. Apakšējā stāvā tajā laikā varēja apskatīt Purvīša balvai izvirzīto kandidātu darbu izstādi. Visdziļāko iespaidu un pārdzīvojumu man radīja izstāde „Samsāra”. Tā bija vizuāli un arī saturiski viena no visiespaidīgākajām telpām; tumša un grezna, jautra un traģiska, viegli baisa un reizē pacilājoša. Tas nebija pārsteigums, ka, lai gan mākslinieču tandēma Skuja Braden veidotā izstāde neieguva galveno Purvīšu balvu, tā saņēma skatītāju vislielāko atzinību.

 

Par māksliniecēm

Mākslas duetu Skuja Braden veido mākslinieces Ingūna Skuja un Melisa Breidena (Melissa Braden). Ingūna ir beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas keramikas nodaļu, iegūstot bakalaura un maģistra grādu, savukārt Melisa ir studējusi tēlniecību, glezniecību, mākslas vēsturi un filmu producēšanu Humbolta universitātē, ASV. Deviņdesmito gadu sākumā, pateicoties Amerikas latvieša tēlniecības profesora Māra Bensona iniciatīvai, vairākiem mākslas akadēmijas studentiem bija dota iespēja studēt Humbolta universitātē Kalifornijā (Humbolt State University, CA). Liktenīgi, ka viena no tām bija Ingūna. Tad un tur turpmākās partneres mākslā un dzīvē arī satikās. Melisa ar profesora Bensona palīdzību atbrauca studēt Latvijas Mākslas akadēmijā deviņdesimto gadu pašās beigās. Dažus gadus vēlāk abas devās atpakaļ uz Ameriku, kur arī nostabilizējās Skujas Braden izvēle, kādam mākslas virzienam vairāk vai mazāk sekot. Jau kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem Austrumkrasts ir atpazīstams ar noslieci abstraktās mākslas virzienā, bet Rietumkrasts – ar figurālisma tradīcijām. Mākslinieces izvēlējās Rietumkrastu. Viņas paspēja sarīkot vairākas nozīmīgas izstādes, piedalīties grupas izstādēs un pabūt mākslinieku rezidencēs, bet sarežģītās jurisdiskās sistēmas, lai Ingūna iegūtu legālu statusu ASV, un arī globālās ekonomiskās krīzes spiestas, 2009. gadā viņas pārcēlās uz Latviju. Kopš tā laika mākslinieču tandēms Skuja Braden mīt un strādā Ingūnas no vecākiem mantotā īpašumā Aizkraukles novadā Sērenē. Mākslu viņas, viena otru papildinot, rada kopā.

 

Par izstādi

Izstāde „Samsāra”, kura tika izvirzīta prestižajai Purvīša balvai, notika Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā pašā Covid-19 pandēmijas sākumā, no 14. marta. līdz 27. septembrim 2020. gadā. Tā tapa kā retrospekcija, atzīmējot abu mākslinieču noturīgo sadarbību vairāk nekā 20 gadu garumā. Kopš pirmās šī radošā tandēma izstādes „Here Kitty, Kitty!” toreiz tik populārajā galerijā „Čiris” Berga bazārā 1999. gadā līdz vērienīgajai izstādei „Samsāra” DMDM ir radīti daudz un dažādi darbi, galvenokārt porcelānā, un ir nobriedis Skujas Braden tik atpazīstamais un intriģējošais rokraksts. Mākslinieces praktizē budismu un ir tikai likumsakarīgi, ka šo tik tematiski bagāto izstādi var apvienot zem nosaukuma „Samsāra” – „bezgalīgas daudzveidības un mainības, dažādu pakāpju šķitumu universa, kurā būtnes rodas, dzīvo, mirst un pārdzimst”[1]. Budismā to definē kā atkārtotu dzimšanas un nāves ciklu virkni, dvēseles nebeidzamu iemiesošanos materiālās pasaules ķermeņos. Izstāde iekārtota astoņās tematiskajās grupās, kuras var skatīt kā atsevišķas minipasaules vai arī iepīt tās kopējā izstādes konceptā. Mākslas zinātniece Solvita Krese, pamatojot „Samsāras” nomināciju Purvīša balvai, to trāpīgi apraksta: „Kultūrvēsturiskas references mijas ar feminisma un kritiskās domas manifestācijām, nekautrējoties no triviālām banalitātēm, kas brīžiem, šķiet, jau pārsniedz labas gaumes robežas. Un, iespējams, vienā brīdī tā visa liekas par daudz. Bet pārsteidzoši, ka tieši šis eksplozīvi barokālais un manieriski piesātinātais izstādes musturs, kurā savijās visi neskaitāmie stāstu pavedieni un kas ir risināts ar visai arhaiskas tehnikas, nevis jauno tehnoloģiju, palīdzību, rada gandrīz detonējušu efektu, ļaujot ļoti precīzā un mūsdienīgā veidā ieraudzīt šī brīža pasaules grotesko seju, kā arī gandrīz pravietiskā intonācijā izgaismot ārkārtas situāciju, kurai pasaule patreiz virzās cauri”.[2]

 

Par mākslas darbiem

Visā izstādē ir jūtams spēcīgs budisma kā dzīves uzskata, kā arī Āzijas mākslas iespaids, bet mēs varam salīdzināt Skujas Braden veidotos porcelāna mākslas darbus arī ar grieķu klasiskajiem traukiem, kur caur zīmējumu un formu tiek nodots tālāk mīts, ilūzija un stāsts, vai ar hinduisma tempļu fasāžu ciļņiem, kas attaino kamasutras erotiskās ainas.

Centru izstādē veido altāris dzīvei, nāvei, pārdzimšanai. Kā īstenam budistu altārim pienākas, izstādīti ir pieci tēli. Galveno lomu šajā klāstā spēlē Monarhu princese ar divām sejām. Viena daļēji nosegta ar skaisti izgleznotiem rožu ziediem, no kuriem rāpjas ārā kāpurs. Otrā vāzes sejas daļā parādās divi Monarhu tauriņi, kas ir dvēseles, nemirstības, atdzimšanas un pārveidošanās simbols. Abās pusēs šai sejai/vāzei atrodas nelielas galmu dāmu skulptūras, un altāra centrālo asi katrā pusē noslēdz divas galvaskausa formas – Pagānu princese ar ziedu vainadziņu un Karalis ar kroni. Altārī vēl ietilpst jaundzimušā skulptūra, lotosa ziedi, suņi un suņu galvas, Nīcas vainags / bļoda ar atvērtu zobainu muti, kuras dzīlēs saskatāma zvaigžņota debess, un citas figūriņas, katra savu nozīmi nesoša.

Kā viena no altāra sastāvdaļām ir veltījums Ingūnas Skujas mātei Ilgai. Tieši šī daļa ir vispersonīgākais pieskāriens visā izstādē. Mātes sāpes un visu mūžu nestā vainas apziņa par nenogādāto kažoku tēvam, kurš nonāk izsūtījumā, tiek pārvērsta izteiksmīgā valkātu kažoku sienā un porcelāna gultiņā ar ģerboni galvgalī, un sūnām kā matraci, kurā ielikts mazs balts kažociņš ar izbīlī plaši ieplestām actiņām (Ilgas sapnis. 2016). Man nekad nav paticis video pielietojums izstādēs, bet „Samsārā” mākslinieces ārkārtīgi iejūtīgi un patiesi veidojušas uzņemto materiālu par Ingūnas mātes aiziešanu, kas absolūti organiski iekļaujas kopējā izstādes plūdumā. Galveno lomu šo darbu grupā spēlē vāze ar Ilgas pēcnāves masku un apgleznojumā izmantotajām viņas dzīves fotogrāfijām.

Plašs ir izstādes portretu cikls Cilvēki, ko mēs pazīstam, gribētu pazīt un kurus mēs vairs negribam zināt. Aizraušanās ar portretiem uz porcelāna māksliniecēm aizsākās 2007. gadā mākslinieku rezidencē Sitkā, Oregonas pavalstī. Uz šķīvjiem gleznotajos portretos mēs varam atpazīt tādas vēsturiskas personības kā Ļeņinu, Rasputinu, Einšteinu, Latvijas prezidentus Egilu Levitu un Vairu Vīķi-Freibergu un citus. Liela daļa portretu ir veltīta paziņu un draugu lokam. Tur var ieraudzīt mākslinieku Miervaldi Poli ar otu rokā un ceptas olas „ordeni”, Viju Zariņu uz akmeņiem nosētas virsmas, Helēnu Heinrihsoni ar Meisenes porcelāna figūriņas ķermeni. Eleganti ir suņu portreti, īpaši mākslinieču iemīļotie angļu seteri. Mākslinieces atzīst, ka zīmēt portretus uz porcelāna ir kaut kas pavisam cits nekā uz papīra. Līnija porcelāna masā velkas savādāk, krāsu uzklājums un apdedzināšana dod pavisam citu rezultātu, kas nav tik paredzams un uzreiz atklājams, kā zīmējot uz papīra. Bieži modelis ir pārsteigts par portretu, kurā ir sasniegta vizuālā līdzība, bet tā ir nedaudz ar animācijas tēla „piešprici”.

Kā jau keramikas izstādē pienākas, viena no galvenajām trauku formām ir vāze. Tās formas ir reizē elegantas, bet pašķības, greznas, bet nesimetriskas. Vāžu apgleznojumā attēlotajos sižetos var sameklēt atsauces uz seksualitāti, feminismu, politiku un dzīves svinēšanu.

Kā neiztrūkstošs tēls porcelānā parādās galvaskauss. Uz vāzēm var būt galvaskausi ar taureņiem, ziediem, un bieži tiem ir animācijas tēlu rokas, kājas, ķermeņi. Sižeti kaut kur sasaucas ar meksikāņu mirušo piemiņas dienas Dia De Los Muertos tradīcijām kombinējumā ar Disneja „multenēm”.

Pārejot no vienas izstādes daļas uz otru, nevar neievērot, ka kā visur esoša detaļa dominē acs. Tas var būt acu pāris, bet var būt arī liels skaits aču vienā konkrētā mākslas darbā. Tās skatās, vēro un piefiksē.

Daudzveidīgā forma un neticamā plastika, kas atklājas Skujas Braden veidotajos porcelāna mākslas darbos, apvienojas ar harmonisku gleznojumu un veiklu zīmējumu. Ikdienišķas lietas: šķīvji, vāzes, trauki, mākslinieču rokās pārtop par neierastām lietām, kas katra stāsta savu stāstu. Tēli un tēmas veido kokteili, kura receptes atšifrēšanai mums ir vajadzīgas zināšanas un iedziļināšanās. Atsauču biezais slāņojums ir kā mūsdienu realitātes pārsātinātības paraugs. Amerikāniskā komiksu māksla, tādi klišejiskie varoņi kā Disneja Sniegbaltīte un Mikipele, mijas ar antīkās un austrumu kultūras elementiem. Erotiski piesātināti un ģenitāliju formu atveidojumi – ar reliģiskiem un šķīstiem sižetiem. Kičīgais sajaucas ar klasisko, dvēseliskais ar miesisko. No grēcīgi izvirtušā, iekārīgā un ļaunā līdz mīlestībai, dāsnumam un pieticībai. No dzīves līdz nāvei.

 

Par nākotni

Tandēma Skuja Braden nākošais lielais projekts ir pārstāvēt Latviju 59. Venēcijas biennālē ar darbu Tirgot ūdeni upes malā (Selling Water by The River). Nosaukumā izmantots sens budistu teiciens, kas līdzībā pasaka to, ka bieži vien viss, kas mums ir vajadzīgs, mums īstenībā jau ir. Mums tikai tas ir jāatpazīst un jāatklāj no jauna.

Kopā ar Skuju Braden pie idejas un Latvijas paviljona veidošanas Venēcijas biennālē strādā arī ekspozīcijas arhitekte un dizainere Līva Kreislere un Latvijas Laikmetīgās mākslas centra kuratores Andra Silpētere un Solvita Krese.  

 

 

---

[1] Kārlis Vērpe, Laime šķituma valstībā: Skuja Braden pielietojamā māksla. Izstādes apskats. lsm.lv, 06.09.20

[2] 2020. gada trešajā ceturksnī Purvīša balvai nominēti Skuja Braden, Kaspars Gorševs, Valdis Celms un Līga Spunde. lnmm.lv, 13.10.20.