Jaunā Gaita nr. 308. pavasaris 2022
|
Sandra Vensko (1958) – rakstniece. Dzimusi Grobiņā. Sākusi rakstīt 14 gadu vecumā, pirmā publikācija – 1974. gadā. Dzejas, prozas un dramaturģijas darbu autore. Raksta gan pieaugušajiem, gan pusaudžiem, gan bērniem. Romānu Maigā okupācija (2014), Adele (2019) un dzejas krājuma Pieres vieta (2019) autore. Aktīvi piedalās kultūras dzīvē. 2007. gadā par garstāstu Vāvere saņēmusi Baltā Vilka balvu. <literatura.lv> |
 |
Sandra Vensko
TULPES
Pie garderobes Janīna, Irma un Gaida iespiež man rokās dāvanu un trīs baltas tulpes.
– Paldies! Mums otrajā stāvā.
Visi galdiņi aizņemti, izņemot vienu – vītņu kāpnēm vistuvāko. Uzraksts „REZERVĒTS” rotā balto galdautu, sēdēsim tuvu logam. Atviegloti uzelpoju, aicinu, lai nācējas ieņem sev tīkamāko vietu. Irma un Janīna savas siksniņsomas pabāž zem smagā aizkara, iepretī iekārtojas Gaida, mūsu nelielā kolektīva vadītāja.
Mana izvēle Gaidai patīk – šeit nosvinēt darbinieku jubilejas esot tradīcija.
Viegli drapēts atlasa audums norobežo no ārpasaules restorāna matēto apgaismojumu. Zāles attālākajā stūrī iesmilkstas saksofons, vīrs spožā uzvalkā iesilda instrumentu. Uz paaugstinājuma muzikanti frakās. Ietrīsuļo gaiss, basa bungas, vēl kluss, klusi, mierīgi viss. Tad mijkrēsli pāršķeļ violets gaismas stars, mūzika atdzīvojas, fokstrots? Centrā izdefilē neliela auguma vīrs – gludi noskūta seja, cepure ar spīdīgu nagu. Izteikti stingrām roku kustībām militārpersona sarausta mundieri. Aiz kavaliera parādās šmauga, pagara auguma melnmate pieguļošā kleitā, zilā bolero jaciņā. Vīrietis pie sitamajiem instrumentiem salutē dejotājiem – norībina pa bungām.
Sēžam – apgaismojums virs galda met kustīgus apļus, Irmai zīda blūze, žabo iegūst te kapara, te ķiršsarkanu nokrāsu, tumīgā Janīna man blakus pelēkā kostīmā, zaļas stikla krelles ap kaklu. Esmu skuķis sieviešu kompānijā. Sasona griezuma frizūrās iemirdzas lakas puteklīši. Gaidai spilgti sarkani nagi, melna berete, melna kremplīna kleita ar ābeļziedu rakstu. Dziļš dekoltē.
– Stop, – kliedz vīrietis cepurē ar nagu. – Tak davaiķe gromče! Odesssa! – un tad skaņas pielīp grīdai, griestiem, rīb krēslu kājas.
Pie mūsu galdiņa miera stājā nostājas laipna būtne.
– Ēdienkarte. Kurai no jums pasniegt?
– Man. – Pārlaižu skatienu cenām, esmu pārdomājusi jau iepriekš, ko varu atļauties, tāpēc vārdus beru kā pupas. – Četras mēles želejā, četrus eskalopus, vēl… jā, saldējums. Konjaku, lūdzu, un šampanieti!
– Pussauso, – Gaida papildina.
– Viss?
– Jā… nē, mums visām kafiju, esiet, lūdzu, tik laipna.
– Uzreiz vai vēlāk?
– Nesiet… tagad, – saminstinos.
– Gaidiet! Ziedus liekam ūdenī?
Pamāju.
Irma piepeši atgrūž krēslu, pieliecas, zem galda kājas pastūķē salveti.
– Gatavs!
– Vienmēr gatavs, tavu tupēšanu zem galda neviens pat nepamanīja.
Smejamies visas no sirds.
Baltos priekšautos, rišiņām matos, oficiantes tipina no virtuves zālē, no zāles virtuvē, tad atsprāgst vēl kādas durvis. Zosu gājienā izpeld septiņas daiļas būtnes. Zosu gājiens ir labi iestudēts priekšnesums. Pārsteigums!
– Ar viņu, lūk, meitene gaišiem matiem, ar to meiteni esam dejojušas tautiskās dejas, – cenšos pamāt tā, lai mani pamanītu.
– Izrādās, tev šeit strādā paziņas, – Gaida izvelk no somiņas spogulīti, uztver prožektora staru un iespīdina mums sejās.
– Paspēju rezervēt, tas ir oficiāli, – saminstinos.
– Augšā nevienu nelaidīs, ja brīvu galdiņu zālē nav. Tev paveicās, – Janīna atlaižas ērtajā sēdeklī. Aiz loga ieķērcas putns.
Dejotājas pamīšus mūziķiem – kāds uzsauc dzērienu, ballīte, mana ballīte! Mundierotais tēls velk bolero jaciņu tuvāk, aplaudē visam, kas notiek, uzmundrina pārējos restorāna apmeklētājus. Davai, davai!
– Odesssā! – Gaida teatrāli novaidas.
Mūsu priekšā novieto pudeli Sovetskoe Šampanskoje, šķīvi ar maizi. Stikla vāze ar baltajām tulpēm galda centrā. Četri galda piederumu komplekti, četras glāzes, salvešu turētājs. Trauciņi uz trīsstūrveida paliktņa.
– Kafija, jūsu kafija. Tūlīt atnesīšu pārējo.
– Pamēģiniet šādi! – nazi satvērusi kalsnajā plaukstā, Irma sparīgi ziež sinepju kārtu uz rupjmaizes šķēles. Skatos uz Gaidas pirkstiem, kas loba pudeles korķim nost stieplīti.
– Jā, un uzkodas neko nemaksā, sāls, pipari, gatavā sālsmaize, dobro požalovaķ v našem koļekķive.
– Vajadzēja palūgt, lai atver, – Janīna pie sevis garlaikoti novelk.
Pukš!
Kad drupano cukurgraudu iemet kafijā, tas ātri, ātri izkūst.
Par tevi, par tevi… Par tevi, dzirdu sieviešu balsis, kad negaidot Gaidai aiz muguras, pie mūsu galdiņa uznirst krietna auguma tēvainis. Dūmi plašajā telpā sabiezējuši, meičas tīkliņzeķēs notur dzīrotāju uzmanību, svešinieka sejā nepakustas ne vaibsts.
– Tad par jauno darbinieci! – Gaidas slaidais augums notrīs. – Beidz niekoties ar sinepēm, Irma!
Irma, uzmeistarojusi niknu kūciņu, ar mēles galu laiza sinepes no rupjmaizes virsmas. Janīna piekārto kostīma apkakli, malko kafiju. Sajūtot rokas ap savu kaklu, Gaida piesarkst. Taustās somiņā, izvelk cigarešu paciņu Elita, dzeltenīgu sērkociņu kastīti, aizsmēķē, taču vīrieša rokas neatvaira. Oficiante piesteidzas ar pelnu trauku.
– Ko svinam? – vīrietis pieklājīgi jautā, Gaidas kafijas karotīte atsitas pret grīdu, skar manu kurpes purngalu.
– Mans vīrs, – Gaida izpūš dūmu ripuļus.
Vīrietis pieliecas, uzmet uz galda karotīti, tad turpina lēni un cieši glāstīt Gaidas atslēgas kaulu, kakla bedrīti… Mums ir atnesta mēle želejā, uzdurot trīcekli jūtu, ēdiens šļūk no dakšiņas nost.
– Es jūsu sievu uzaicināju uz vakariņām. Esmu jaunā darbiniece. Labvakar!
– Mīļā, paēd un iesim, – vīrietis pieskaras sievietes plecam, tad roka slīd līdz plaukstai, viegli satver pirkstus. Gaidas berete nošļūk, un abi – vīrs un sieva – lūkojas acīs viens otram tā, ka sekunde sastingst un laiks ap mums nomirst.
– Tu neesi ielūgts.
– Tas nekas! Es varētu palūgt vēl vienu krēslu, jā, – murminu, izmisīgi galvā rēķinot savā prātā, cik izmaksās papildporcija piektajai personai.
– Mums ir vēl kāda tikšanās, – svešais ieņurdas.
– Ā, tad tā?
Tajā pašā mirklī Gaida zibenīgi izveido gaisā dūmu ripuli un gailoša cigaretes oglīte iecērtas vīrietim kaklā. Sieviete neatlaiž cigareti no ādas, līdz oficiante pabeidz izvietot mūsu priekšā šķīvjus ar eskalopiem. Kartupeļu daiviņu smārds savijas ar gaļas aromātu. Mūzika manā galvā skan kā skārda piesitieni loga rūtij, teju kaut kas plīsīs, jūra iegāzīsies restorānā un es pielēkšu kājās, kliegšu!
Gaida uzsmaida mums, uzdur uz dakšas kumosu, vēl vienu, vēl, ātri, ātri un pārspīlēti kāri ēd.
– Man jāaiziet, man jāpielabo kosmētika.
– Sēdi, mazais! – Janīna klusi novelk.
Gaidas vīrs stāv pie vītņu kāpnēm. Man pat šķiet, ka saožu degošu miesas smaku.
Stērķelētā priekšauta valkātāja nes konjaku, pudele ir atvērta, stipro dzērienu iejaucam saldējumā, mums ir ļoti jautri.
– Janīna?
– Jā?
– Irma?
– Jā.
– Gaida, vai jums viss garšoja? – jautāju, pārprasu, restorāns paceļas gaisā un peld.
– Mēs četratā tik labi svinam tavu piedzimšanas dienu. Cik tev īsti ir gadu, divdesmit?
– Piepluso vēl piecus, Janīna.
– Vīrs tev ir?
– Jā. Man ir vīrs, mums abiem ir darbs, Irma.
– Tas bija bez zemteksta, mazais. Tikai Irmai nav otrās pusītes. Bija jauks vakars, ceru, dāvana patiks, paldies tev! – Gaida maigi satver manu roku.
– Jubilāre tagad prasa rēķinu. Ejiet! Ejiet…
– Tad līdz rītam!
– Paldies par dāvanu, par puķēm un jauko vakaru!
* * *
– Ko var visu vakaru sadarīt svešā kompānijā? Nevar vīrus ņemt? Kas tas vispār ir?
– Ne jau svešas. Darba kolēģes.
– Ā, skaidrs. Klačiņa. A, ko man, ko es? Svinu viens savas sieviņas jubileju!
– Ai…izbeidz… Skaties, glīti iesaiņots. Atvērsim. Ūdeni ienesi?
– Nedusmojies, nu, piemirsās man…
Zem zilās atlasa lentes uz mani noraugās Rembrants. Tā noteikti ir viņa, kuras gaumei uzticas, viņa, kura izvēlējās dāvanu – mākslas grāmatu, sirsnīgā sieviete, kura nopirka man mīļākos ziedus. Tulpes! Gaida!
Zirnekļa tīmeklītis logā. No ielas iespīd gaisma. Baltās tulpes uz naktsgaldiņa pamazām novīst. Mans jaukais, piemīlīgais zvērs ir apreibis, plūkā manu apģērbu, gorās ap mani, taustās ap manu sarkano mohēras džemperīti, bāž rokas zem tā, spaida krūtis, grib bučoties, bet mute ir saldi ķipīga.
Ha! Vajadzētu uzvilkt zābakus un aizbrist līdz ūdens pumpim, nē, tas nav mans pienākums. Tas mana vīra uzdevums.
– Mums nekāds sekss nesanāk, – pažmurdzījis mani kā spilvenu, mans mīļotais aizmieg.
– Labrīt!
– Vīrs viņu mūžīgi izseko, liek dušā, noskalo, kad galīgi follā, tādu apvēmušos, – Janīnas sejā smīniņš.
– Tā runā, – Irma piebalso klusā, drebelīgā balsī.
– Tagad arī tu, jauniņā, to zini, – Janīna noliek man priekšā dokumentu kaudzi.
Sievietes miesa aiz manis noļum. Tur viņa stāv. Baltām tulpēm rokās, tikko no dārza.
* * *
Platajos logos savāda tumsa. Mirguļo signalizācija. Drošības actiņa. Neesoši sargi, novērotāji, ziņotāji, stukači, signalizētāji. Restorāna šeit sen vairs nav.
Gaida vienmēr ieradās saposusies, runāja tikai un vienīgi par darba lietām – cipariem, skaitļiem, plāniem, iknedēļas ražošanas sapulcēm – man toreiz nebija ne jausmas par smagām alkohola atkarībām, īpaši sieviešu vidē.
Drīz pēc tā vakara manu paziņu – meiteni tīkliņzeķēs – atskaitīja no augstskolas.
Pēc gada Janīna, Irma un es, stāvējām pie diviem zārkiem un kodījām lūpas – dzērumā Gaida bija sēdusies pie stūres, bet nositās viņi abi. Man radās iemesls nopirkt cigaretes Elita. Kad mans vīrs dzēra, smēķēju kā velns uz krāsns, asti kulstīdams. Šaustīju sevi, ka nešķiros, ka neizgāžu dusmas kā sasmakušu puķūdeni uz viņa, mana mīļotā cilvēka galvas. Jā, arī man bija kārdinājums izsmēķi izdzēst uz viņa krūšu spalviņām, tuvu pie ādas. Ļoti liels kārdinājums.
Cukura graudiņi kafijā izšķīst viegli – tie taču nav nekādi datu nesēji, vai ne? Tukša papīra turza, kur to likt? Nav tādas receptes, kas ļautu atjaunot neesošo.
Esmu aptvērusi, kas ir nāve. Bezrecepšu medikaments.
– Ko jūs teicāt? – jauns cilvēks, atspiedies pret sienu, raugās manī.
– Atvainojiet, laikam skaļi domāju. Piedodiet. Man šorīt nomira vīrs.
– Ņemiet, te būs dažas salvetes, jums kreisā nāss asiņo.
– Paldies!
– Nav par ko, – kaut ko sabakstījis ar pirkstu tālrunī, puisis iešūpo skrituļdēli.
– Uzdāviniet tās kādam! – tulpes, ko esmu nopirkusi, atspīd tukšajos logos. Vēlos iet tukšām rokām un domāt par savādo dzīvi.
